Saimnieks LV / 2023.gads (Janvāris.)

Valtera Etmaņa ZS "Bērziņas" izaugusi no 5 ha zemes 1992. gadā līdz 400 ha sējplatību šobrīd. Saimniecībā savulaik audzēti kartupeļi, lini un dažādi dārzeņi, veikta mežizstrāde un vadīts gateris, tagad viņu darbības lauks ir ziemas rapši, ziemas kvieši un pupas, kā arī transporta pakalpojumi. Valters Etmanis ar sievu Natāliju saimnieko plecu pie pleca ar jauno paaudzi – Natālijas dēlu Artūru Ivanovu un viņa draudzeni Annu. Jaunie ienesuši saimniecībās modernas vēsmas un ievieš precīzās tehnoloģijas.

Pastāstiet par saimniecības pirmsākumiem un attīstību.
Valters Etmanis: – Desmit gadus nostrādāju MRS par mežu izvedēju tehnikas vadītāju. Tad nāca juku laiki un sāku domāt, ko tālāk darīt. Tēvam pie mājas bija 5 ha zemes, tāpēc izveidojām savu saimniecību. Palēnām paplašinājāmies, un tēvs teica, lai mēs ar brāli pārņemam saimniecības vadību. Māsa jau bija izvēlējusies citu karjeru. Sākumā bijām divi līdzīpašnieki, bet pienāca laiks, kad saimniecību vajadzēja pārņemt vienam. Brālis negribēja, un par vienīgo īpašnieku kļuvu es. Tā lēnām augām – katrs gads nāca ar saviem triumfiem un neveiksmēm.

Tā kā man bija iemaņas darbā ar meža tehniku, vienu laiku piedalījāmies mežu izsolēs un ziemā strādājām mežā, bet vasarā nodarbojāmies ar lauksaimniecību. Mums bija arī savs gateris, kurā strādāja 50 cilvēki trīs maiņās. Kad kokus sāka pludināt prom, palēnām samazinājām kokmateriālu ražošanu, līdz to pārtraucām pavisam.

Sākumā audzējām rudzus, miežus, auzas. No kolhoza laikiem augsnes bija noplicinātas. Četrus, piecus gadus audzēju kartupeļus cietes rūpnīcai, bet bija grūti ar visu tikt galā. Pēdējā gadā 60 t kartupeļu izsautējās zem plēves un salmu kārtas. Lai izpildītu līgumu, nācās atdot arī sēklu. Ar to arī kartupeļu audzēšanai bija pielikts punkts.

Divus gadus audzējām linus – pirmajā gadā raža bija lieliska, nākamajā – vienas vienīgas pakulas. Linu audzēšana ir ķēpīga – piesaistījām skolēnus, lai saliek kūlīšos, pa nakti vējš tos nogāza. Ir pamēģināts daudz kas.

Lai darbiniekus varētu nodarbināt arī ziemā, iegādājāmies piecas smagās kravas mašīnas, trīs no tām pašlaik ir reisā. Mums ir arī kravas kokvedējs. Sākām papildus attīstīt transportēšanas pakalpojumu biznesu. Tagad tas ļauj nodrošināt ne tikai pašu saimniecības vajadzības, bet arī sniegt transporta pakalpojumus Baltijas mērogā apkārtējiem lauksaimniekiem un uzņēmumiem.

Natālija Etmane: – Aizpagājušajā gadā ZS Bērziņas apritēja 30 pastāvēšanas gadi. Tagad plecu pie pleca saimniekojam divas paaudzes divās saimniecībās. Mēs ar Valteru Bērziņās un dēls Artūrs ar draudzeni Annu Jaungruntēs. Kopā pa abām saimniecībām ir 600 ha sējplatības, no tā 400 ha ZS Bērziņas, 200 ha – SIA Jaungruntes.

Strādājam atsevišķi, bet, kad nepieciešams, palīdzam viens otram. Mums ir pieredze un bremzes, viņiem zināšanas par digitālajām tehnoloģijām. Mums ar tām tik labi nevedas tikt galā kā jaunajiem – tagad traktorā priekšā ir trīs četri datori.

Valters: – Kad es strādāju uz lauka, viss notika mehāniski.

Natālija: – Artūra paaudzi šīs modernās tehnoloģijas piesaista, jo diez vai viņš būtu atnācis uz laukiem, ja strādātu ar veco tehniku.

Cenšamies piedalīties konkursos, lai redzētu, kas notiek apkārt un padalītos ar savu pieredzi. Pērn konkursā Zelta lauks ar savu 2021. gadā izaudzēto rapšu lauku ieguvām 3. vietu, pirms tam esam bijuši arī pirmie. 2019. gadā bijām Vidzemes stāsts no Burtnieku novada.

ZS Bērziņas (Matīšu pagasts, Valmieras novads) un
SIA Jaungruntes
Saimnieko: Valters un Natālija Etmaņi, Natālijas dēls Artūrs
Ivanovs ar draudzeni Annu Birzgali.
Apsaimnieko: 400 un 200 ha (graudaugi, rapši, pupas).
Dalība organizācijās: KS VAKS un LPKS Daiva.

– Ko pašlaik audzējat?
Natālija: – Pamatā tie ziemas kvieši, pa abām saimniecībām kopā parasti kādi 300 ha. Pagājušajā gadā audzējām šķirnes ‘Edvins’, ‘KWS Malibu’ un ‘Skagen’ un iegādājāmies jaunas ‘Fenomen’ šķirnes sēklu, jo gribējām mainīt šķirni ‘Edvins’, kam ir garš salms, kas apgrūtina darbu minimālās augsnes apstrādes tehnoloģijā. Audzējam arī rapšus – vidēji 100 ha katru gadu. Pērn bija pat 132 ha.

Artūrs Ivanovs: – Rapšu šķirnes bieži mainām, jo izmantojam hibrīdus un tie ļoti strauji attīstās. Vairākus gadus mums bija ‘KWS Umberto’. Izvēloties šķirni, skatāmies, kuras Latvijā sevi jau 3–4 gadus ir pierādījušas kā stabilas un ir mūsdienīgas. Šķirnes izvēlē liels nopelns ir mūsu agronomam.

Natālija: – ‘KWS Umberto’ ir ļoti ražīga šķirne, bet grūti novākt, jo ziemas rapšiem ir resns stublājs, ko kombaini nelabprāt ņem pretī. Tāpēc tagad sējam to mazāk, vairāk ‘Ragnar’. Šogad mums ir arī trešā šķirne ‘Oriolus’.

Kādi 100 ha atvēlēti vasarājiem. Šogad 60 ha iesējām pupas ‘Tiffany’. Pupas ir ļoti labs priekšaugs, piemērots minimālajai augsnes apstrādei, piesaista slāpekli.

Artūrs: – Kad priekšaugs ir pupas vai rapši, kviešu raža ir nesalīdzināmi labāka.

– Kādu finansējumu izmantojat saimniecību paplašināšanai, zemes iegādei?
Natālija: – Diemžēl zemi iegūt savā īpašumā pašlaik ir ļoti grūti. Mums vairākkārt ir palaimējies tikt pie jaunām platībām, kad gados veci cilvēki nolemj likvidēt savu saimniecību. Tiklīdz ir iespēja, cenšamies arī izpirkt zemes, ko nomājam.

Jauniešiem izdevās nopirkt vēl 65 ha, jo pārdevējs izvēlējās pārdot tieši viņiem.

Pārsvarā pērkam par pašu līdzekļiem. Uz saimniecības fona kredītu īpatsvars mums ir ļoti mazs – piesardzības dēļ. Iespējams, tādēļ izaugsme varbūt nav bijusi tik strauja kā citiem.

Artūrs: – Domāju, ka ļoti svarīgi, ka 70 % no mūsu apsaimniekotās zemes ir mūsu īpašumā.

– Artūr, kā nolēmi, ka strādāsi lauksaimniecībā?
Artūrs: – Pirms desmit gadiem nebija pat tādas domas, bet nozare ļoti strauji attīstījās – kļuva moderna, daudzi procesi tika digitalizēti. Tas mani ieinteresēja. Pēc vidusskolas Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikumā ieguvu augkopības tehniķa diplomu. Varbūt kādreiz nonākšu arī līdz augstākajai izglītībai. Jo strādājot vairāk iedziļinos kādos procesos, jo labāk apzinos, cik plaši horizonti iespējami un izzināmi.

– Ar kādām tehnoloģijām strādājat?
Artūrs: – Jau trešo sezonu esam atteikušies no aršanas un pilnībā pievērsušies minimālajai augsnes apstrādei. Sākām ar rapšiem un pupām, pēc kurām laukus vairs nearām, bet tikai sadiskojām. Rezultāts bija ļoti labs. Arī mūsu agronoms uzskata, ka nevar vienu gadu diskot un citu art.

Lai nonāktu līdz precīzajai lauksaimniecībai, lauki bija jāsakārto, jo neauglīgās, skābās augsnēs ar sensoriem nav iespējams strādāt. Valters jau 10–15 gadus kā ielabo augsnes kaļķojot. Katru gadu mēģinām uzlabot lauku agrofonu. Tagad augsnes auglība kopumā ir laba, bet nevienmērīga. Vienā stūrī vairāk trūkst kālija, citā, piemēram, fosfora, tāpēc ir bezjēdzīgi visu lauku apstrādāt ar vienādu devu. Svarīgi ir vairāk ielikt tur, kur tas tiešām nepieciešams. Beidzot esam nonākuši līdz līmenim, kad varam atļauties strādāt ar precīzajām tehnoloģijām.

Natālija: – Mēslošana notiek atkarībā no augsnes analīžu rezultātiem un pēc agronoma sastādīta plāna. Augsnes analīzes veicam visām sējplatībām. Jau gadu izmantojam Agricon pakalpojumus, jo nolēmām, ka jaunā paaudze strādās ar kartēm. Sākumā tiek veiktas analīzes, dati pieejami programmā agriPORT, tad agronoms saliek devas, Artūrs pārnes datus uz traktoru un laukus apstrādā pēc kartēšanas sistēmas.

Artūrs: – Jau trešo sezonu izmantojam slāpekļa sensorus, kas ļauj mēslot tik, cik konkrētajā vietā nepieciešams. Sākumā bija grūti pieņemt, ka vienā vietā sensors vēlas lietot ļoti lielu devu, citā neko. Galu galā minerālmēslu patēriņš izrādās mazāks par plānoto. To redzu, kad pēc apstrādes piekabē vēl palicis kāds neizlietots maiss.

Iemācīties strādāt ar digitālajām tehnoloģijām man nesagādā problēmas, jo tās mani aizrauj. Man patīk izmantot iespējas un pielietot mūsdienīgus risinājumus, lai strādātu vieglāk un efektīvāk.

Sēklas šim gadam jau sagatavotas.

– Kā izvēlaties, kādu tehniku iegādāties?
Artūrs: – Parasti vispirms apskatu vairāku piegādātāju piedāvājumus. Mūsu saimniecībā ir vairākas John Deere tehnikas vienības. Lai gan viena no dārgākajām tehnikām, tā nodrošina augstāku jaudu un zemāku degvielas patēriņu. Ļoti liela loma ir arī servisam, ko Dojus serviss Valmierā nodrošina augstā līmenī. Viņi ļoti ātri un elastīgi reaģē, uzreiz norīko kādu darbinieku un brauc uz saimniecību. Daļu problēmu viņi redz un var palīdzēt atrisināt attālināti.

Nav tā, ka uzreiz izvēlos John Deere tehniku. Kopīgi nonākam pie secinājuma, kas ir ekonomiski izdevīgākais un piemērotākais mūsu vajadzībām.

Natālija: – Mums ir Amazone precīzās miglošanas un mēslošanas tehnika. Arī ar darbiniekiem Amazone servisā Valmierā ir paveicies. Ļoti svarīgs ir cilvēka faktors.

Cik iespējams, tehnikas iegādei cenšamies piesaistīt ES fondu finansējumu. Pirms tam maz bijām rakstījuši projektu pieteikumus, bet pagājušā gada sākumā pasākumā Ieguldījumi materiālajos aktīvos iesniedzām pieteikumu tehnikas iegādei. Mums bija ļoti augsts punktu skaits, tomēr palikām aiz svītras. Rezultātu sarakstā bijām uz robežas, domājām – varbūt kāds atteiksies. Tā arī notika, tika izsludināts, ka pieejams papildu finansējums, un abas saimniecības to dabūja. ZS Bērziņas iegādājās traktoru un sējmašīnu, salmu ecēšas, SIA Jaungruntes – JCB teleskopisko iekrāvēju un plāno vēl iegādāties augsnes apstrādes diskus. Risks atmaksājās.

– Kādas bijušas ražas 2022. gadā?
Natālija: – Kviešiem vidējā raža bija 7 t/ha, rapšiem – 3.5 t/ha. Atsevišķos laukos bija virs 4 t/ha tonnām, bet citos 3 t/ha.

Artūrs: – Sēju apgrūtināja spēcīgās lietavas. Sējumi jau rudenī izskatījās samocīti.

Natālija: – Paspējām iesēt tikai nelielu daļu, gribējām vēl, tāpēc Artūrs noriskēja un iesēja rapšus uzreiz ar rugaines kultivatoru. Daudzi rapšus kritizē, bet tie ļoti labi irdina augsni, un kvieši pēc tām aug spēcīgāki. Pupām pagājušais gads bija ļoti labs. Sezonas sākums bija sauss, tāpēc iztrūka dažas pākstiņas, bet raža vidēji bija 3.5 t/ha, kas ir ļoti labi, jo īpaši atceroties, ka vēl pirms gada novācām 1.5 t/ha. Pupu un zirņu ražu izteikti ietekmē laikapstākļi.

Valters: – Pirms astoņiem gadiem man bija pupu ražas rekords – 5.5 t/ha.

– Kā plānojat un sadalāt savā starpā darbus?
Artūrs: – Katram ir sava stiprā puse, ko pārzina un kas padodas. Darbu plānošana notiek atkarībā no laikapstākļiem. Citreiz visa nedēļa ir ļoti vējains un nevaram miglot, bet sestdien svētdien ir darbam ideāli apstākļi.

Natālija: – Lielie darbi galvenokārt jau ir sadalīti. Artūrs brauc ar sējmašīnu, veic mēslošanu. Ar miglotāju jau daudzus gadus brauc viens darbinieks, kurš to dara ar augstu atbildības sajūtu. Mans uzdevumus ir visu koordinēt, sekot laikapstākļiem un kas kurā laukā notiek. Tāpat iegādāties nepieciešamās izejvielas (tās lielākoties pērkam no kooperatīva VAKS) un sakārtot dokumentus grāmatvedībai. Mums ir ļoti paveicies ar grāmatvedi, jo viņa par mums cīnās, seko līdzi grozījumiem noteikumos. Saimniecība nav tik liela, lai varētu algot pilna laika agronomu un grāmatvedi.

Valters: – Visus agronoma pakalpojumus ņemam ārpakalpojumā. Neatkarīgais agronoms – konsultants Aigars Šutka ir ļoti zinošs un mums liels atbalsts. Viņš strādā ar daudzām saimniecībām un pārzina nozares aktualitātes. Sezonā reizi nedēļā brauc uz mūsu saimniecību, apseko laukus, sastāda plānus, ko, kā un kādās devās apstrādāt. Arī VAKS darbinieki nekad neskopojas ar savu padomu.

– Cik darbinieku ir saimniecībā?
Natālija: – Pavisam deviņi, no tiem lauksaimniecībā parasti nodarbināti kādi četri, pārējie pārvadā kravas. Augustā bieži arī autovadītāji nāk palīgā saimniecības darbos, ja nepieciešams. Mums ir paveicies ar darbiniekiem, varam uz viņiem pilnībā paļauties, zināt, ka darbs tiks padarīts, kā pienākas.

Valters: – Atrast labus darbiniekus nav viegli. Daudzi grib strādāt no 8:00 līdz 17:00, bet lauksaimniecībā tas nav iespējams. Tāpēc priecājamies par savu kolektīvu.

– Kā organizējat darbus saspringtākajā sezonas brīdī – ražas novākšanas laikā?
Valters: – Esam VAKS un LPKS Daiva biedri. Ražu vedam tam, kurš var ātrāk pieņemt.

Natālija: – Nododot graudus kooperatīvam un iegādājoties izejvielas no viņiem, dodam savu ieguldījumu tā izaugsmē un attīstībā.

Valters: – Mums ir piecas smagās mašīnas. Bijām domājuši, ka tās vedīs mūsu saimniecības graudus, bet realitātē vairāk nostāv uz vietas, nevis tiek izmantotas. Tāpēc ražas novākšanas laikā tās dodam pakalpojumā. Abiem kooperatīviem sniedzam transporta pakalpojumus, kas ļauj mums justies droši, ka par pakalpojumu tiks samaksāts, jo transporta nozarē mēdz būt visādi.

Uzbūvējām angāru, jo domājām, ka tur varēsim īslaicīgi glabāt graudus, jo ražas novākšanas laikā kaltes uzreiz nespēja visu paņemt pretī – dažreiz rindās bija jāstāv pat dienām. Taču sapratām, ka no angāra ar frontālo iekrāvēju ir ļoti neparocīgi tos iekraut un ir sarežģīta izbraukšana. Tāpēc noasfaltējām laukumu, kur varam nobērt graudus, ja nevar nodot uzreiz. Līdz ar to kombainam nav jāstāv dīkstāvē. No rīta, kad citās saimniecībās kombaini vēl nav sākuši kult un nav izveidojušās rindas, mēs piekraujam piekabi un aizvedam uz kalti.

Savus graudus vedam ar traktoriem līdz VAKS pieņemšanas punktam, kas no tālākā lauka atrodas 10 km. Pēdējā laikā VAKS ir ļoti uzlabojis situāciju pieņemšanas punktos – atstājam transportu un braucam atpakaļ strādāt, līdz atnāk īsziņa, ka jābrauc pakaļ.

Artūrs: – Pagājušajā gadā pirmo reizi varēja pieteikties rindā, arī izmantojot aplikāciju.

Natālija: – Ražas novākšanas laikā palīdz arī Anna. Viņa, lai palīdzētu, izmācījās vadīt traktoru un ieguva traktortehnikas vadītāja apliecību. Pērn pa abiem ar Artūru apsēja visus 132 ha ar rapšiem – Anna pa priekšu ar rugaines kultivatoru, Artūrs aiz viņas ar sējmašīnu.

– Vai esat jau iegādājušies izejvielas nākamam gadam?
Natālija: – Vēl ir liela neziņa par cenām, tāpēc centāmies iepirkt laicīgi, cik tas bija iespējams.

Sēklu pašu vajadzībām lielākoties izaudzējam paši. To aizvedam uz VAKS, kas graudus sagatavo sējai, turklāt katrai saimniecībai individuāli, tieši tos, ko tā atvedusi. VAKS sakārto arī šķirņu autoratlīdzības jautājumu. Ziemāju sēklas šim gadam esam jau sagatavojuši. Ir arī pupu sēklas un vasaras kvieši. Uztraucamies par iesētajiem ziemājiem, jo zeme nesasala un decembrī bija bieza sniega sega.

Minerālmēslojumu nākamai sezonai jau esam iegādājušies, tā bija liela un riskanta investīcija, jo cik šogad maksās par graudiem, to neviens nezina.

Jauniegādātais traktors.

– Kā ar hobijiem no darba brīvajā laikā?
Natālija: – Pateicoties VAKS, esmu izbraukājusi puspasaules. Pabiju Meksikā, Singapūrā un Taizemē. Esmu ļoti pateicīga par šādu iespēju, jo ceļošana mani aizrauj. Valteram ir cits hobijs –
motosports.

Valters: – Es kopā ar saviem draugiem, citiem lauksaimniekiem, fanojam par savējiem motokrosa braukšanas sacensībās. Esam bijuši uz Nāciju kausu Dānijā, braucām atbalstīt arī uz Vāciju.

Artūrs: – Vasarā lauksaimniekam tam nav laika, bet ziemā varam to veltīt arī sev un atpūsties.

Natālija: – Lauksaimniecībās sezonas izskaņā ar jauniešiem bijām Turcijā.

– Kādi ir abu saimniecību nākotnes plāni?
Artūrs: – Protams, gribētos vairāk zemes, bet tā nav pieejama, tāpēc jādomā, kā iegūt vairāk no tās, kas ir, – uzlabot efektivitāti, ātrumu, optimizēt un mehanizēt darbu. Cik iespējams, izmantosim ES fondu finansējumu, lai atjaunotu un modernizētu tehniku. Gribētu vēl vienu angāru, lai visa tehnika būtu zem jumta, un vēl vienu asfaltētu laukumu.