Saimnieks LV / 2018.gads (Decembris.)

Kocēnu pagasta Ūdrīšos savas laimīgās dienas vada Šuvcānu ģimene – Juta, Aigars, Paula (10 g.) un Roberts (4 g.). Juta no savām bērnības mājām pārcēlusies veselus 500 metrus tālāk, taču pirms 12 gadiem vēl nenojauta, ka reiz būs saimniece Ūdrīšos ar skaistu stalli un labiekārtotu jāšanas laukumu, kurā graciozie zirgi tieksies pretī panākumiem.

Sava māja un jauns sākums
Ne velti saka – māja meklē cilvēku. Arī Ūdrīši pirms 12 gadiem izskatījušies skumīgi un māja klusītēm savām iestiklotajām acīm pacietīgi gaidījusi gādīgus saimniekus. Diemžēl pļavas bijušas aizlaistas, krūmi snaikstījušies gar pakšiem, visapkārt dzīrojusi nekārtība, taču Juta ar Aigaru atceras, ka, nostājoties pagalmā un raugoties apkārt, bijis klikšķis – ir īstā! Viņu gadījumā nekas nav bijis lēnītēm. „Mēs uzreiz ķērāmies vērsim pie ragiem un pirmajā gadā savedām kārtībā apkārtni, tad pievērsāmies mājai,” saka Juta.

Pašas mājas arhitektūra ir izteikti latviska – viss izvietots zem viena jumta. Viens mājas gals no sākta gala bija paredzēts dzīvošanai, pa vidu klēts, bet otrā mājas galā toreiz bijusi kūts. „Kūtī kādreiz turētas vistas un govs. Kūtiņa bija tumša, bez logiem, grīda iekritusies. Māju izbūvējām tik tālu, lai būtu, kur apmesties. Klēts daļu savedām kārtībā un tur arī nosvinējām savas kāzas. Gadu no gada ar neatlaidību un lielu darbu esam visu izremontējuši. Tur, kur kādreiz pa vidu bija rija, tagad ir liela viesistaba, bet sadrūmušās kūts vietā mums kā viens no pirmajiem tapa skaists gaišs stallis,” izrādot apkārtni, stāsta Juta un smejas, „mēs zinājām, ka mums vajag stalli. Sākumā domājām, ka būs tikai viens zirgs, nu esam iedzīvojušies vairākos.”

Spīts un mērķtiecība
Bērnībā Juta ar savu māsu un brāli dzīvojuši Beitēs, turpat pāri upītei 500 metrus no Ūdrīšiem. Padomju laikos Beitēs bija vaislas buļļu stacija, kā arī zirgi. Būdami bērni, viņi gājuši un stundām sēdējuši pie aplokiem: „Jūsmojām un priecājāmies, taču man, skatoties uz šīm cēlām, graciozām radībām, bija pavisam citas izjūtas. Zināju, ka man zirgi tomēr patīk drusciņ vairāk nekā citiem. Mani kā mazu skuķi nelaida pie zirgiem, tas prieks tika lielākiem bērniem, bet es skaidri atceros, kā pie sevis domāju – runājiet, runājiet, jūs vēl redzēsiet! Man bija milzīga pārliecība, ka pienāks tā diena un man būs savs zirgs. Tas nevienā brīdī nebija kaut kāds tāls, cerību mākoņos ierakstīts sapnis, es to ļoti skaidri apzinājos.”

Tad bijis dzīves posms, kad Juta par zirgiem tik daudz nedomāja. Turklāt ģimenes apstākļu dēļ mamma nevarēja atļauties Jutu vadāt pa treniņiem: „Bija tik, cik es pati varēju atļauties. No 14 gadu vecuma strādāju atpūtas bāzē Baiļi pie Valmieras, tīrīju kempinga mājiņas. No 17 gadiem es savu nopelnīto naudiņu ieguldīju jāšanas treniņos. Sāku braukāt uz Burtniekiem, bet tas bija neregulāri un ar pārtraukumiem. Kad man palika 19, sāku nopietni draudzēties ar Aigaru. Viņš pazina kāda Kocēnu staļļa īpašnieku. Aigars sarunāja, ka varu aprunāties ar saimnieku par jāšanu. Faktiski mēs ar staļļa saimnieku noslēdzām barteri – es drīkstēju jāt, taču man bija jārūpējas par staļļa zirgiem. Beidzot es tā nopietni, katru dienu, centīgi un ar neatlaidību sāku nodarboties ar jāšanas sportu, un tas skaitās vēlu. Tomēr Kocēnu stallī es apguvu pašus pamatus nopietna trenera vadībā.”

Juta Šuvcāne ar savu zirgu Darsy. Foto: Džūlija Madara Streiba.

Pirmais zirgs
Kad iegādājušies Ūdrīšus, bija jāveic pamatīgi priekšsagatavošanās darbi, lai varētu pārcelties, tāpēc Juta ar Aigaru vēl dzīvojuši Valmierā vienistabas dzīvoklī. Kādā dienā Aigars internetā ieraudzījis sludinājumu, ka Rīgā tirgo rudu ķēvi, piedāvājis Jutai aizbraukt apskatīties: „Vai tad man divreiz jāsaka – Aigars man gatavs uzdāvināt zirgu, braucam! Aizbraucam un pretī... čigāns. Zirgam pase tukša, izcelsme nav zināma, viena vienīga bēdu ieleja. Zirgu tā arī nenopirkām. Dikti sabēdājos. Atpakaļceļā iegriezāmies Lido paēst un, tā pavirši šķirstot sludinājumus, skatāmies, ka par 900 latiem tirgo citu, trīs gadus vecu zirgu, bet Madonā. Nu ko – braucam uz Madonu? Braucam. Aizbraucām, aplūkojām, nopirkām. Zirdziņš nebija iejāts, tāpēc nācās piestrādāt, bet vai tad man grūti – savs zirgs kā nekā!”

Pēc sešiem mēnešiem stallī citas meičas sākušas par Jutu draudzīgi smieties: „Tu iejāj zirgu, bet tev tā ķēve paliek resnāka un resnāka, pārbaudi grūsnību.” Kā tad! Izrādās Doma (ķēvīte) gaidībās. Vasarā Domai atskrēja Versače.” Pēc laika Juta pārdevusi gan Domu, gan kumeļu, bet par to naudu iegādājusies treileri un Kaprīzi. Ar šo zirgu viņa bija ļoti apmierināta, piedalījusies sacensībās, pelnījusi godalgas, taču viņai kā sievietei zirgs izrādījies par grūtu. Pēc Kaprīzes sekoja vēl citi lēkšotāji, līdz beidzot Jutai šķitis, ka atradusi īsto.

Kolumbīne (Columbine) bija fantastiska, leca izcili labi, ar pamatīgu rezervi, taču tas raksturiņš... kā jau karstasinīgam zirgam. Viņa mani nemitīgi pārbaudīja un baidīja,” atceras Juta. Visbeidzot Kolumbīne tika pie jauniem, gādīgiem saimniekiem un tagad Juta apjāj savu jauno ķēvīti Dārsiju (Darcy): „Turu īkšķus, jo pagaidām man viss patīk.”

Juta smejas, ka pašlaik viņai stallī ir divi ar pus zirgi. Tā pusīte ir ponijs. „Tik maz zirgu kā tagad man nekad nav bijis, jo parasti brīvajos boksos ir kāds pansijas zirgs. Kopā stallī ir piecas boksa vietas, lielākais zirgu skaits ir bijis septiņi, jo man vēl ir divi āra boksi,” piebilst Juta.

Mammas pēdās
Jau no dzimšanas nevienam no Jutas un Aigara bērniem neesot bail no zirgiem: „No kaķiem, suņiem – jā, no zirgiem – nekad!” Kad Paulai palika trīs gadiņi, vecāki meitai uzdāvināja melnu poniju, tagad Paulai ir desmit – ponijs kļuvis balts un paliek par mazu. Šogad Paula sākusi trenēties Valmiermuižas stallī. „Reizi nedēļā ielādējam Dalasu (poniju) treilerī un braucam uz treniņu. Apzināti izvēlējos citu treneri, jo mamma ir mamma. Kas tad mamma par treneri? Savukārt, strādājot ar citu treneri, meitai ir pavisam cita attieksme, kaut gan tagad, kad pagājuši seši mēneši, varu teikt, ka ir parādījusies arī bijība pret mani kā treneri. Paula ir daudz apguvusi, un ar aizrautību vēroju, ka viņai pieaug interese par jāšanu,” stāsta Juta, atzīstoties, ka šobrīd meklē meitai kārtīgu zirgu. „Bērnam zirgu grūtāk atrast nekā pieaugušam. Mums gribas talantīgu, mierīgu un pacietīgu zirgu, jo bērns izdara daudz lieku kustību. Ir būtiski, lai zirgs to saprastu un uztvertu bez liekas ālēšanās.

Ar zirgu jāt nav tik vienkārši, kā dažs iedomājas, – uzkāp mugurā un jāj. Zirgam tāpat kā bērnam ir ļoti daudz jāiemācās, līdz tas saprot, ko no viņa sagaida. Es zirgus apmācu, lielā mērā paļaujoties uz savu intuīciju, un līdz šim tā mani nav pievīlusi. Aigars jau saka, ka nedrīkst emocionāli pieņemt lēmumus, bet es taču jūtu, pazīstu savus zirgus. Nolasu viņu garastāvokli pēc gaitas, ausīm un attieksmes. Līdz šim lielu kļūdu nav bijis,” saka staļļa īpašniece.

Apbalvojumi un goda zīmes
Ieejot stallī, viena tā siena noklāta ar kausiem, medaļām un rozetēm. Juta gan bilst, ka viņas pašmērķis nav aktīvi piedalīties sacensībās un ka viņa uz sacensībām nekad nedodas ar domu par uzvarām. „Es braucu ar savu zirgu izklaidēties un labi pavadīt laiku. Medaļa ir tikai ieguldītā darba apliecinājums. Un, lai nonāktu līdz apbalvojumam, ir jāiegulda daudzi gadi smaga darba. No malas viss izskatās viegli, bet, lai panāktu efektu, ir jāstrādā katru mīļu brīdi. Zirgs ir smalks, graciozs un jūtīgs mehānisms, tā nav mašīna. Kāds ļoti jūtīgs, cits mazjūtīgs, un jātniekam jāmāk pielāgoties. Ir cilvēki, kas, strādājot ar zirgiem, tos apzināti salauž, pakļauj. Turpretī man ir svarīgi, lai zirgs jūtas labi. Cenšos panākt savstarpējo harmoniju, tādu stāvokli, kad zirgs pats labprāt pilda komandas. Un, ja, aizbraucot uz sacensībām, saproti, ka zirgs ar taviem maigajiem līdzekļiem spēj sniegt absolūti baudāmu priekšnesumu, turklāt svešā vidē, kur visapkārt ir citi zirgi, mašīnas, ņirboši karogi un reklāmas, tad tas ir pagodinājums. Acīmredzot esi rīkojies pareizi,” savās pārdomās dalās Juta.

Viņa arī atklāj, ka gribētu panākt sevī tādu mieru, attīstīt tādas spējas, kas ļautu strādāt ar viskaprīzāko, problemātiskāko zirgu, bet tā esot reta spēja. Savus zirgus viņa pazīst, zina, ko tie var izdarīt, ko nevar, bet tas esot neaptverami, cik precīzi zirgs spēj nolasīt jātnieka domas un sajūtas: „Ja mēs jājam un es pie sevis tikai nodomāju, ka zirgs nepārlēks tam šķērslim, viņš arī nepārlec, kaut uz mājas laukuma mēs to varam bez problēmām. Tāpēc esmu sapratusi, ka man savas domas jāizvēlas tikpat rūpīgi kā apģērbs, ko valkāju.”

Juta ar pašas izaudzētu zirgu Grenardi sacensībās Inčukalnā. Grenardi ir pirmais zirgs, kurš dzimis un audzis Ūdrīšos. Foto: Anastasija Popova.

Ko izvēlas latvieši
Francūži, piemēram, sacensībām izvēlas franču zirgus, bet latvieši mūsu siltasiņus izvēlas reti, priekšroku dodot ievestajiem. Zirgu cenas esot atkarīgas no zirga izcelšanās (ciltskoka), vecuma, veselības stāvokļa un sagatavotības (apmācības) pakāpes.

Dārgāki, protams, būs tādi zirgi, kas sevi jau pierādījuši sacensībās. Un ne vienmēr būs tā, ka zirgs, kurš iegādāts par miljonu, attaisnos uz viņu liktās cerības. Tāpat var gadīties, ka, iegādājoties zirgu hobijam par 1000 EUR, atbilstoši trenējot, atklājas īsta pērle, sportiskais talants un pat miljona vērtība. Bieži vien priekšstats par to, cik maksā labs zirgs, ir psiholoģisks triks. Esmu sevi pieķērusi pie domas – ja sporta zirgs maksā 1000 EUR, uzreiz rodas jautājums, kāpēc tik lēti, kas viņam nav kārtībā? Tāpat zirga vai kumeļa cenu var noteikt saimnieka izpratne par to, cik daudz naudas, viņaprāt ir, daudz. Jā, var nopirkt labu zirgu par zemu cenu, bet lielākoties tas tomēr ir retums. Labs, iejāts zirgs vidēji maksā, sākot no 5000 EUR. Ja saimnieks par četrus, piecus gadu vecu zirgu prasa 5000 EUR, es uzskatu, ka tas nav daudz, tas ir kā reiz tik, cik izmaksājusi šī zirga uzturēšana četru gadu laikā,” saka Juta.

Zirgi hobijam
Lai gan zirgi piesaista un prasa nemitīgas rūpes, šādā modelī ar to maizi nevarot nopelnīt, tāpēc Jutai ar Aigaru katram ir cits pamatdarbs. Juta strādā Vidzemes apgabaltiesā un ir tiesneša palīgs krimināllietās, bet Aigaram pieder metālapstrādes uzņēmums SIA LatMet, un viņš zirgkopībā nav tik ļoti iesaistījies.

Jutas ikdiena paiet kā vāveres ritenī: „Tā kā strādāju valsts iestādē no 8:00 līdz 17:00, rītos ceļos pirmā. Mans rīts sākas sešos, ja vairāk zirgu, tad piecos. Dodos uz stalli, iztīru zirgiem boksus, izlaižu ārā, sagatavoju barību vakara cēlienam, tad nāku iekšā, savedu sevi kārtībā, ceļu bērnus un dodos darba gaitās. Vakarā atbraucu mājās, ielaižu zirgus, pabaroju, aprunājos un dodos atpakaļ pie ģimenes. Kad viss mājas solis apdarīts, jūtos gandarīta, bet piekususi. Es agri dodos gulēt. Tas ir tik svētīgi, jo man nav laika ne televizoram, ne tukšām pļāpām par citu dzīvēm vai intrigām. Piektdienas vakarus, sestdienas un svētdienas veltu jāšanai un treniņiem. Lai dzīvotu mājās un pelnītu tikai ar zirgiem, ir jābūt citam saimniekošanas modelim. Jāizmitina vairāki nomas zirgi, jābūt vismaz diviem zirgiem, kas paredzēti izjādēm bērniem. Jāorganizē treniņu grafiks jaunajiem jātniekiem, pašai jābraukā pa sacensībām. Pagaidām es šādu dzīvesveidu nevēlos, man zirgu audzēšana ir hobijs.”

Nākotnes plāni
„Mans mērķis ir attīstīt un atbalstīt Paulas nodarbošanos ar jāšanas sportu. Tāpat arī izaudzēt un kvalitatīvi apmācīt savu pašlaik vienīgo privāto zirgu Darcy. Protams, gribētos vēl kādreiz arī piedalīties kādās sacensībās, atrādīt visiem savu lielisko zirgu, kurš, starp citu, ir īsts latviešu siltasinis,” uz atvadām nosaka Juta.