Saimnieks LV / 2021.gads (Jūlijs.)

Jauno lauksaimnieku un speciālistu trūkums laukos ir vispārzināms fakts, tāpēc jo īpašs prieks par katru saimniecību, kuras vadību savās rokās pārņēmusi jaunā paaudze. Šāds pozitīvs piemērs ir arī z/s Lazdiņi Kalupes pagastā, kur jau sesto sezonu ar skaidru redzējumu, apdomīgiem lēmumiem un lieliem nākotnes plāniem saimnieko Reinis Lazdāns.

– Kā aizsākās tava lauksaimnieka karjera?
– Saimniecību 1993. gadā dibināja mans tētis Antons Lazdāns. Aptuveni 20 gadus šeit nodarbojās ar gaļas lopkopību, graudaugu bija ļoti maz. Zeme kādi 70 ha – kopā ar mežiem un krūmiem. Vēlāk tika noslēgti zemes nomas līgumi ar novada pašvaldību un privātajiem zemes īpašniekiem, tāpēc platības nedaudz pieauga.

Pienāca 2015. gads. Abām māsām katrai ir sava, ar lauksaimniecību nesaistīta profesija. Vecākā māsa ir veterinārārste, viņai ar vīru ir veterinārā klīnika Daugavpilī. Otra māsa ir pārtikas tehnologs un dzīvo Rīgā. Tēvs strādāja pilnas slodzes valsts darbā, mamma – skolā. Abiem laika saimniecībai atlika maz, liela daļa darba gūlās uz darbinieku pleciem.

Gandrīz līdz pat vidusskolas beigām man nebija lielas intereses par lauksaimniecību, gribēju kļūt par programmētāju. Divpadsmitajā klasē tas mainījās – dejoju tautisko deju kolektīvā Līksme, tur bija Čalis vārdā Paulis. Viņš pats ir lauksaimnieks un ieinteresēja arī mani gan par nozari, gan dzīvi Jelgavā. Divpadsmitās klases beigās informēju ģimeni, ka iešu mācīties uz Jelgavu. Tā, vēl studējot Latvijas Lauksaimniecības universitātē, 1. kursa beigās pārņēmu saimniecību savās rokās. Paralēli mācībām vadīju saimniecību un turpināju dejot tautas dejas. Tāpēc varu apgalvot, ja grib, visu var paspēt.

Lazdiņos 2015. gadā apsaimniekoja 260 ha zemes. Tajā gadā viss saimniecībā vēl notika pa vecam, graudi jau bija iesēti – vien kādi 100 ha. Kūlām ar Jeņiseju. Biju nolēmis pilnībā pāriet uz augkopību, tāpēc 2018. gadā likvidējām lielāko daļu lopu un 2019. gada septembrī nodevām pēdējās govis.

Jau 2016. gadā rakstījām pirmo pieteikumu Lauku atbalsta dienesta izsludinātajam ES struktūrfondu projektu konkursam par tehnikas iegādi. Uz jauno lauksaimnieku projektu nevarējām kandidēt, jo saimniecības ekonomiskais rādītājs bija par augstu. Pats grūtākais bija pārliecināt bankas, jo tehnika maksā dārgi, saimniecības bilance pēdējos gados pirms pārņemšanas bija diezgan bēdīga. Beigu beigās tas tomēr izdevās.

Šī jau ir mana sestā sezona – tagad apsaimniekojam 500 ha un nodarbojamies tikai ar augkopību.

Piesaistot dažādus finanšu līdzekļus, saimniecībā iegādāta visa nepieciešamā tehnika.

– Kā palielinājāt apsaimniekojamo teritoriju – pērkot vai nomājot?
– Pastāvīgi pērkam un nomājam zemi. Pēdējā gadā esam iegādājušies 40 ha. Vispirms cenšamies iztikt ar pašu līdzekļiem, otrajā plānā ir ALTUM atbalsts. Nomā lielākoties ir pašvaldības zeme. No privātpersonām pārdod lielākoties tie, kuri zemi vai nu ieguvuši mantojumā, vai paši pārvākušies uz Rīgu vai citur un šeit vairs nedzīvo. Tāpēc jābūt gatavam uzreiz pirkt, kolīdz kāds izdomā pārdot. Zemes cenas ceļas, un konkurence pieaug. Pēdējie darījumi ir bijuši par aptuveni 3000 EUR/ha – Zemgalē pateiks, ka tas ir nieks, bet Latgalē tas jau ir diezgan daudz. Viens ir cena, bet ļoti daudz līdzekļu jāiegulda aizaugušas zemes rekultivācijā vai tās auglības uzlabošanā. Visa saimniecības apsaimniekojamā zeme atrodas Kalupes pagastā, tālākais lauks no mājām ir 10 km. Mazākais lauks ir 0.5 ha, lielākais – 60 ha.

– Ar kādām augsnēm strādājat, kā uzlabojat to auglību?
– Mums ir dažādu tipu augsnes – no smaga māla līdz smiltij, dominē smilšmāls un mālsmilts, salīdzinoši maz ir kūdras. Augsne ir skāba, līdz ar to lielākais tās ielabošanas darbs ir kaļķošana.

Augsnes analīzes ņemam no VAAD, jo patīk, ka tās ir savienotas ar LAD elektronisko pieteikšanās sistēmu un arī LAD darbinieki uzreiz tiek klāt rezultātiem, turklāt analīzes veic ātri, un arī cena ir draudzīga.

Tā kā viens no saimniecībā audzētajiem kultūraugiem ir ziemas rapši, augu maiņu cenšamies plānot pieciem gadiem uz priekšu, pavasarī tikai piekoriģēju plānu, ja nepieciešams. Pagājušajā gadā pirmoreiz iesējām starpkultūras pēc ziemas kviešu nokulšanas. Toreiz izmantojām to kultūraugu sēklas, kuras bija pieejamas saimniecībā – pupas, zirņus, miežus, auzas. Izveidojās ļoti laba biomasa, baidījāmies, ka viss pārziemos, bet uznāca īsta ziema, starpkultūras nosala, un efekts vasaras kviešos jau ir novērojams. Novācot ražu, redzēsim, kāds būs gala rezultāts. Šogad pēc ziemas kviešu nokulšanas platībās, kur nākamajā sezonā sēsim vasarājus, plānojam kā starpkultūras izmantot auzu, vīķu un facēliju maisījumu.

Ir doma arvien vairāk sēt tauriņziežus. Šogad ļoti labs rādītājs bija pēc zirņiem iesētajos ziemas kviešos. Par spīti tam, ka pavasarī Latgalē daudzviet laukos bija sniega pelējums, mums tas bija atkārtotajos kviešu sējumos, pēc rapšiem minimāli, bet pēc zirņiem nebija vispār, kaut gan visur bija tās pašas šķirnes. Šķirne ‘Zeppelin’ atkārtotajos sējumos nīkuļoja un gandrīz atdeva galus, bet pēc zirņiem aug ideāli. Liekam lielas cerības uz Latraps un VAKS kopprojektu – zirņu proteīna ražotni. Tas palīdzētu ne tikai augu maiņai, bet arī finansiāli, jo zirņus izaudzēt ir lētāk, bet ir jārēķinās ar kulšanu, jo zirņi jānovāc ātri, jo tie ātri krīt veldrē.

Rapšus sējam tikai ik pa četriem gadiem, jo ir liels sakņu augoņu risks, ko vēl pastiprina skābās augsnes ietekme. Iegādājoties zemi, kur bijis ilggadīgais zālājs – tikai pļauts un savākts nopļautais, katru gadu ieguldām augsnes ielabošanā un pirmie rezultāti parādās tikai trešajā gadā. Teiciens, ka atpūtinātā zemē būs laba raža, nepavisam nav patiess.

Saimniecībā ir divi lielas jaudas traktori, lai darbus var veikt vienlaicīgi.

– Ko audzējat un kādas šķirnes?
– Šogad esam iesējuši 260 ha ziemas kviešu, 88 ha ziemas rapšu, 103 ha vasaras kviešu un 22 ha zirņu. Ziemas kvieši ir ‘Angelus’, ‘Creator’, ‘Zeppelin’ un pirmo gadu ‘KWS Emil’ un ‘Informer’. ‘Angelus’ sējam jau ceturto gadu – tas ir agrīns un ražīgs, un neveldrējas. Nesējam ne ‘Edvīnu’, ne ‘Skagen’, jo mūsu mērķis ir jaunas šķirnes. No zirņiem ir šķirne ‘Ingrid’, vasaras kviešiem – ‘Berlock’. Atlikušās platības, kuras ir rekultivētas pēc apaugumu novākšanas vai nopirktas, ir atstātas papuvē, kur sēt ziemas kviešus.

No ziemas rapšiem izvēlamies šķirnes, kas ir piemērotas sēšanai arī vēlākos termiņos. Esam iesējuši ‘DK Expiro’, ‘Armstrong’ un ‘Popular’. Pērn mums bija ļoti svarīgi iesēt rapšus, kas bija piemēroti vēlākiem termiņiem, jo jūlijs bija vēss, raža ļoti vēlu nogatavojās.

Iepriekš mums vēl bija vasaras un ziemas mieži, vasaras rapši un pupas. Samazinājām kultūraugu skaitu dažādu iemeslu dēļ. Vasaras rapšiem un pupām Latvijā vairs nav reģistrēts sistēmas iedarbības insekticīds, un negribējām riskēt pazaudēt ražu lielu kukaiņu bojājumu dēļ, kas var notikt karstā vasarā. Pupas ir grūti izaudzēt pārtikai, jo sēklgrauži mūsu pusē darbojas ļoti aktīvi. Ar zirņiem gan līdz šim bijusi laba pieredze – sēklgrauzis tos īsti neaiztiek un liels mitruma daudzums tiem nepieciešams tikai sākuma stadijās, pēc tam tie ir diezgan sausumizturīgi. Zirņus novācam augusta sākumā, bet pupas pērn novācām tikai septembrī.

Pagājušajā gadā arī vasaras rapšus novācām tikai septembra beigās, un tas ievērojami izbojāja mūsu plānus attiecībā uz ziemas kviešu sējumiem. No ziemas miežiem atteicāmies, jo trešajā gadā tie jau sējumos parādās kā sārņaugi. Laukā, kur pirms diviem gadiem bija ziemas mieži, pērn ziemas rapši un šogad ziemas kvieši, ļoti labi redzams, ka ziemas mieži lauka vidū ir izvārpojuši, tāpēc nolēmām iepauzēt ar šī kultūrauga sēšanu. Toties vasaras mieži mūsu saimniecības platībās ir cimperlīgi.

Mēs ļoti izvērtējam sēklas materiālu. Latvijā audzēto sēklas materiālu galvenokārt izvēlamies no z/s Kotiņi, jo esam pārliecinājušies, ka viņu sēkla ir ļoti kvalitatīva, tīra un rupja.

– Kā organizējat darbus?
– Mani un mammu Anastasiju ieskaitot, esam pieci darbi- nieki – trīs mehanizatori, viens palīgstrādnieks un grāmatvede – uzskaitvede. Svarīgus lēmumus pieņemu, apspriežoties ar mammu un Dimitriju, kurš 17 gadus strādā mūsu saimniecībā, kas viņam pēc tehnikuma beigšanas ir vienīgā darbavieta. Viņš strādā uz kombaina, ar smidzinātāju un sējmašīnu. Es veicu minerālmēslu izkliedēšanu, kā arī augsnes apstrādes darbus. Paralēli tam man jāveic arī agronomijas un citi saimniecības organizatoriskie darbi.

Tagad mums ir divi lielas jaudas traktori, varam vienlaicīgi strādāt – viņš smidzināt, es kaisīt minerālmēslus, kā to bija nepieciešams darīt šogad. Parasti šos darbus veica ar vienu traktoru uz maiņām. Kvalificētu un atbildīgu mehanizatoru, kas var strādāt ar jaunāko traktoru, ne tikai belarusu, ir ļoti grūti atrast, tāpēc plānojam iegādāties lielākus agregātus, lai bez papildspēkiem paši varētu kāpināt darba ātrumu un efektivitāti. Cenšamies nodrošināt darbiniekiem labus darba apstākļus, tāpēc iegādājamies tehniku ar visām ērtībām – GPS, klimata kontroli, ergonomisku krēslu ar amortizatoriem un labu pārredzamību.

Ļoti žēl, ka jauni cilvēki negrib strādāt laukos. Iespējams, viņiem izveidojies aplams priekšstats, ka tāds darbs ir netīrs, grūts un nepateicīgs. Īstenībā tā nemaz nav – lauksaimniekam ir jābūt izglītotam daudzās sfērās – finanšu jomā, mehanizācijā, tehnikas datorvadībā, agronomijas vai zootehnikas jautājumos. Nepārtraukti šajā nozarē ir jāizglītojas.

– Kāda raža bija pagājušajā gadā?
– Ziemas kviešiem vidēji ieguvām 6.1 t/ha, vasaras kviešiem 4.5 t/ha. Pērn vasaras kviešu raža bija izteikti atšķirīga pa šķirnēm – ‘Hamlet’, piemēram, 5 t/ha, kas Latgalei ir ļoti labs rādītājs. Zirņus vajadzēja sēt biezāk – tur ieguvām tikai 2.5 t/ha, pupas – 3.5 t/ha.

Pagājušajā gadā dažādos laukos vienas šķirnes tilpummasa variēja no 710 līdz 800 g/l, kas kopējā svara ziņā atšķīrās gandrīz par tonnu.

Uzskaite mums ir ļoti precīza. Mamma kā uzskaitvede informāciju apkopo pa laukiem un pa šķirnēm pašas veidotā excel tabulā, datus aprēķina un analizē. Excelī ir ievadīta katra lauka vēsture, pārredzami visi izdevumi pa laukiem, uzreiz tiek aprēķinātas arī katras darbības izmaksas uz hektāru. Var redzēt, cik kurā laukā jau ir ieguldīts un vai vispār ir jēga ieguldīt vēl. Tas ir ļoti svarīgi, arī plānojot naudas plūsmu un turpmākās investīcijas. Arī VAAD patīk mūsu ieviestā uzskaite. Pašlaik lauksaimniecības programmas neizmantojam. Gaidu, kad būs pieejama LLKC veidotā programma, gribu to izmēģināt. Ja atbildīs mūsu vajadzībām, varbūt varēsim izmantot uzskaitei.

Saimniecības kviešu lauks.

– Kā vērtē šo sezonu?
– Par šī gada ražu vēl ir grūti spriest. Daļa lauku pēc ziemas bija brūni sārtā sniega pelējuma un marta kailsala bojājumu dēļ, bet veģetācijas periodā to stāvoklis uzlabojās. Šogad bija ļoti slapjš pavasaris – Vidzemē un Latgalē mūs diezgan daudz slīcināja, bet, paldies Dievam, mūsu ziemas un vasaras kviešiem viss ir kārtībā. Par produktivitāti gan vēl grūti ko teikt, to parādīs kombains.

Mums palaimējās, ka paspējām apsēt laukus pirms ilgstošajām lietavām. Pēc lielām lietavām sēt būtu ļoti slikti, jo pavasaris pie mums Latgalē bija vēlāks un kultūraugu attīstība salīdzinājumā ar pagājušo gadu iekavējās.

Ļoti aizskalots ir sērs. Šogad varēja novērot, ka atkārtotajos kviešu sējumos bija nepieciešams lietot atsevišķa spektra fungicīdus, bet vieglāku varēja izmantot augu maiņas sējumā pēc rapšiem vai zirņiem, jo tur slimošana nebija tik izteikta.

Šogad pastiprināti bija jākonsultējas ar speciālistiem, kuri pārstāv augu aizsardzības līdzekļu kompānijas, ko un kā darīt labāk, jo kvieši ļoti streso un apdeg pēc dažādiem smidzinājumiem. Herbicīdu smidzinām atsevišķi. Ar slāpekļa papildmēslojumu šogad nesteidzāmies – pirmo papildmēslojumu veicām 14. aprīlī, jo sekojām likumam par vidējo 5 °C gaisa un augsnes temperatūru. Šķiet, ka pieņēmām pareizu lēmumu, jo nitrātu formas slāpeklis aizskalotos ātrāk nekā tiktu uzņemts.

Augu aizsardzības līdzekļu lietošana katru gadu ir atšķirīga. Viss ir atkarīgs no kultūraugu monitoringa. Nezāļu fons laukos arī var būt dažāds, piemēram, šopavasar ziemas kviešos bija izteikta tīruma kumelīte un ķeraiņu madara. Tā kā mitrā pavasara dēļ sēnīšu slimībām bija labi apstākļi, fungicīdu smidzinājumi jāveic divas reizes. Drīzumā ziemas kviešiem smidzināsim otro fungicīdu pa karoglapu un vārpu (intervija notika jūnija otrajā nedēļā), lai ierobežotu risku pret vārpu fuzariozi un lapu slimībām, kuras var samazināt ražas rādītājus.

Trešo sezonu pēc kārtas ar mērķi saglabāt derīgos plēsējkukaiņus ziemas rapšos neesam lietojuši nevienu insekticīdu – līdz šim tas ir izdevies veiksmīgi. Ziemas rapšu laukos tīklus auž zirnekļi un mājo citi plēsīgie kukaiņi. Otro gadu pēc kārtas uz mūsu rapšu laukiem bitenieks ved 30–40 bišu saimes.

Katru gadu ir jārēķinās arī ar meža zvēru un putnu postījumiem – briežu dzimtas pārstāvjiem ziemas rapšos un zosīm kviešos. Ziemas rapšu sējumos tiek palielināta izsējas norma, jo zinām, ka dzīvnieki izretinās. Šogad no pārnadžiem lielāko ziemas rapšu lauku nosargāja vilki, kuri turpat netālu dzīvo.

Šogad zosis, kas parasti migrē arī cauri mūsu kviešu laukiem, bija mazāk aktīvas, vairāk lasīja neiestrādātās sēklas pa virsu, nevis ēda pašus augus. Tā kā mūsu sējmašīna spēj iestrādāt zirņu sēklu diezgan dziļi (5–6 cm dziļumā), tad lielu postu tās nesagādāja.

Saimnieks kopā ar ilggadējo darbinieku Dimitriju.

– Kā vērtējat savu tehnikas parku?
– Lai iegādātos visu nepieciešamo tehniku, no 2015. gada īstenoti trīs projekti. Pirmajā kārtā iegādājāmies graudu novākšanas kombainu, smidzinātāju un frontālo iekrāvēju, otrajā sējmašīnu, minerālmēslu izkliedētāju un piekabi, trešajā – tikai piekabi. Abi lielie traktori pirkti līzingā.

Mēs izmantojam precīzās tehnoloģijas, lai samazinātu izejvielu izmaksas. Mūsu izkliedētājs ir ar sekciju kontroli un kartēšanu. Kartēšanu gan pašlaik vēl neizmantojam, bet sekciju kontrole ļoti atvieglo darbu. Smidzinātājs ir aprīkots ar sprauslu kontroli, līdz ar to rodas mazāk apdegumu lauka galos un lauki nav svītraini. Minerālmēslu kaisītājs ir universālais, velkamais, ar 8 t ietilpību. Ar to varam izkliedēt gan minerālmēslus, gan kaļķi. Iegādāts projekta ar 60 % atbalsta intensitāti ietvaros. Sākotnēji bija šaubas par velkamo izkliedētāju slapjos pavasaros, bet līdz šim tas darbojas ļoti labi.

Šajos piecos gados iegādāto tehniku plānojam palēnām mainīt uz vēl jaudīgāku – pēdējā gadā divus traktorus un kombainu nomainījām uz lielākiem. Pirms tam domājām, ka 200 zirgspēku jaudas traktors būs saimniecības vajadzību griesti, bet izrādījās citādi.

Runājot par tiešo sēju – mēs tam vēl neesam gatavi. Viens no iemesliem ir meliorācijas problēmas, ja ir parāk mitri tīrumi pavasarī, tad ar tiešo sēju nevar sēt. Mums pagastā ir problēmas ar valsts meliorācijas sistēmu. Upe nav iztīrīta, tādējādi visi novadgrāvji nefunkcionē. Otrs iemesls ir augu maiņa. Tā kā esam atteikušies pagaidām no miežiem, meklēsim risinājumus. Nākamsezon pamēgināsim iesēt lielākās platībās auzas. Agrāk tās sējām kopā ar zirņiem, lai izēdinātu kā zaļbarību liellopiem, tāpēc saglabājās sēkla strapkultūrām. Mēs lielākoties strādājam ar minimālo apstrādi. Ziemas rapša sējai izmantojam dziļo apstrādi ar rugaines kultivatoru, ziemas kviešu sējai atkarībā no situācijas – arī diskus. Nelielās joslās paeksperimentējam ar dažādām tehnoloģijām, bet lielus riskus nevēlamies uzņemties, jo apzināmies, ka būs jāizdzīvo un jāmaksā darbiniekiem algas arī nākamgad. Šogad pirmo reizi nelielā platībā pamēģināsim ziemas rapšus iesēt ar 30 cm rindstarpu. Pašlaik sējam visus kultūraugus ar 14.3 cm rindstarpu.

– Vai nodrošināties pret ražas riskiem?
– Jā, mēs apdrošinām visus laukus un rapšiem cenu nefiksējam. Mums ir ļoti augsts krusas risks, tā var iznīcināt gandrīz visu ražu, līdz ar to rapšu cenas fiksēšana var ļoti dārgi izmaksāt. Pēc vienošanās kviešus ir iespējams aizvietot ar miežiem vai auzām, bet, ar ko aizvietot rapšus, nav.

– Kur realizējat ražu?
– 30 km attālumā ir trīs nodošanas punkti: Baltic Agro, Latraps un Scandagra. Daļu graudaugu cenas esam nofiksējuši par minimālajām ražām, bet rapšus nefiksējam.

Vedam kravu gan uz Daugavpils nodošanas punktiem, gan īslaicīgai uzglabāšanai uz angāru, kur varam uzglabāt aptuveni 250 t. Rindu nodošanas punktos īsti nav, tā kā atpakaļ uz lauka tiekam divās stundās. Agrāk bija tikai viens pieņemšanas punkts, nācās ilgi stāvēt garās rindās.

Pašiem savas kaltes nav, bet, parēķinot tās būvniecības un uzturēšanas izmaksas, pašlaik mums kalti celt nav izdevīgi.

– Kas plānā nākotnei?
– Tuvojas nākamais plānošanas periods, gala noteikumi vēl nav apstiprināti, bet zinām, ka vajadzēs strādāt ar precīzajām tehnoloģijām un lauku nogabalu kartēm. Mēģināsim tam pielāgoties.

Ar tehniku būsim nodrošinājušies, tagad ambiciozā vēlēšanās ir šeit pie mājas izveidot nepieciešamo infrastruktūru – uzbūvēt savu angāru tehnikai un graudiem. Tam vajadzīgas lielas investīcijas. Protams, gribam arī sakārtot augsnes, iemācīties audzēt starpkultūras un galvenais – iegūt stabilitāti.