Saimnieks LV / 2022.gads (Janvāris.)

Pie Zonenbergu ģimenes – Gata, Viktorijas, Ievas, Jāņa un Gunāra Laidu pagastā žurnāls Saimnieks LV pirmo reizi viesojās 2008. gada jūnijā. Nu, gandrīz pēc 14 gadiem, viņu pulciņš papildinājies ar meitu Elizabeti, diviem mazbērniem un bērnu otrajām pusītēm. Par spīti grūtībām, ģimene mērķtiecīgi attīstījusi saimniecību un šogad svinēs tās pastāvēšanas 30 gadu jubileju.

– Kas saimniecībā mainījies kopš 2008. gada?
Viktorija: – Joprojām nodarbojamies ar graudkopību, bet cūkas ir nomainījuši nobarojamie liellopi. Cūku ganāmpulku nolikvidējām vēl pirms cūku mēra un pārgājām uz teliņu audzēšanu. Audzēt gaļas teļus izlēmām tāpēc, ka mūsu prioritāte graudkopība paņem ļoti daudz laika, to apvienot, piemēram, ar piena lopkopību nebūtu iespējams.

Gatis: – Šogad mums būs apaļa jubileja – kopš saimniecības dibināšanas pagājuši 30 gadi.

Sējumu platības aizņem ap 1000 ha. Rudenī apsējām 600 ha ar ziemas kviešiem un 200 ha ar rapšiem, pārējais ir paredzēts zālājiem un vasarājiem. Ziemā strādājam mežā un nodarbojamies ar šķeldošanu.

– Kāds bija 2021. gads saimniecībā?
Viktorija: – Pavasarī šķita, ka būs ļoti labs gads, bet sausums izdarīja savu. Tomēr ražas bija vidējā līmenī vai pat nedaudz virs tā – kviešiem ap 6 t/ha. Bija lauki, kur novācām 7–8 t/ha. Galvenais, ka viss ir nokults un realizēts. Tā kā diezgan daudz līgumu bijām noslēguši jau iepriekšējā gadā, straujo cenu kāpumu īsti neizjutām. Es teiktu, ka kopumā gads ir noslēdzies ļoti labi.

– Kā notiek darbu sadale saimniecībā? Vai iesaistīti arī bērni?
Viktorija: – Bērni palīdz ļoti daudz.

Gatis: – Sāk piepildīties mans sapnis, ka saimniecības kodols jāveido visai ģimenei. Allaž esmu cerējis, ka reiz saimniecību pārņems bērni.

Laikam ejot, saimniecībā ieguldīti ievērojami līdzekļi un tā pamazām ir izaugusi pietiekami liela, konkurētspējīga, tāpēc kopīgās sarunās ar bērniem bija jānonāk pie kopsaucēja – vai nu ir jāsāk kaut ko mazināt, vai arī viņiem ir jānāk uz saimniecību un lēnām ir jāpārņem tās vadība. Arī Covid-19 ieviesa zināmas korekcijas, un šobrīd saimniecībā pārsvarā strādā ģimenes locekļi. Ir palikuši tikai daži strādnieki. Mēs ar dēliem ražas laikā braucam uz kombainiem. Sievas pārziņā ir klēts, lopi un mājas solis.

Kad domājām par pirmo kalti, teicu – pirkšu tikai tādu, ko var vadīt mana sieva, piespiežot dažas pogas. Šobrīd saimniecības graudu pirmapstrādes kompleksa vadība ir pilnībā automatizēta, tāpēc to apkalpot var gan sieva, gan meita. Mēs ar dēliem un meitas draugu Klāvu varam koncentrēties uz lauku darbiem.

Jaunākais dēls Gunārs Liepājas Valsts tehnikumā izmācījās par mehatronikas sistēmu tehniķi un studē Rīgas Tehniskās koledžas Liepājas filiālē par inženieri mehāniķi, bet brīvdienās strādā saimniecībā. Viņš ar kursabiedru 2019. gadā uzvarēja SkillsLatvia konkursa Mobilās robotikas grupā un 2021. gadā Mehatronikā. Mūsu saimniecībā aug gudra jaunatne.

Gunāra lauciņš ir veikt darbu ar augsnes analīzēm, lauku mēslošanas programmas un datu analīzes.

Viktorija: – Ieva ir mūsu lielākais rūķītis – vecākais bērns, kuram ticis vislielākais saimniecības slogs. Viņa šogad pabeidza bakalaura studijas Ventspils Augstskolā, šobrīd turpina mācīties maģistrantūrā. Paralēli tam strādā Ventspils Augstskolā par speciālisti studiju un studiju kvalitātes jautājumos.

Ieva: – Pagājušajā gadā Covid-19 dēļ man radās iespēja kaimiņos iegādāties viesu namu Laidi. Sadarbībā ar ALTUM jaunās uzņēmēju programmas ietvaros man ļoti veiksmīgi izdevās nodibināt savu uzņēmumu un iegādāties īpašumu. Tā kā pašlaik apvienoju mācības, darbu, cik varu, palīdzu ģimenes saimniecībā un nu jau gadu vadu savu viesu namu.

Viktorija: – Vecākais dēls Jānis ir precējies, un viņam ir divi bērni. Šobrīd viņš ir bērnu kopšanas atvaļinājumā, bet, kad bija laiks, arī strādāja saimniecībā.

Gatis: – Mazajai Elizabetei galvenais uzdevums ir mācīties, bet viņa rūpējas arī par saimniecības zirgiem, suņiem, kaķiem un saspringtajā kulšanas laikā brauc man līdzi kombainā, sasmērē maizes un piestrādā par asistenti – pārbauda biržas datus, meklē telefona numurus un informāciju internetā brīžos, kad praktiski lielāko daļu laika pavadu kombainā.
Lielākoties tiekam galā pašu spēkiem, bet uz sezonu paņemam palīgā kādu strādnieku.

Viktorija: – Pēdējos gados bija iespēja uz vasaru no tehnikuma paņemt praktikantu. Jaunieši ir dažādi, ir tādi, kuri ir jāpamāca, bet pamatā tiek galā ar darbiem. Tiem, kas strādājuši savā ģimenes saimniecībā, jau ir neliela pieredze. Ja trāpās puiši, kuriem bijusi mazāka saskare ar lauksaimniecību, tad paiet nedaudz ilgāks laiks, kamēr ierādām, kas un kā darāms.

Agrāk arī piedalījāmies skolnieku nodarbināšanas programmā, ko organizēja pašvaldība paralēli NVA vasaras darba programmai. Bērni no 14 līdz 18 gadu vecumam varēja strādāt kādā novada uzņēmumā, un pašvaldība subsidēja daļu darba algas.

Rekonstruētā kūts.

– Ieva, kā izdodas apvienot visus pienākumus – mācības, darbu saimniecībā un tagad arī viesu namu?
Ieva: – Ja ir kārtīga atbalsta sistēma, tad ir daudz vieglāk. Piemēram, semestra sākumā, kad viss deg augstskolā, ir labi, ka saimniecībā ir kāds, kas var palīdzēt, kaut vai aizbraucot un izrādot viesu namu. Pa visiem kopā izdodas!

– Ko piedāvā viesu nams?
Ieva: – Lielākoties visa teritorija tiek iznomāta lielākiem vai mazākiem pasākumiem. Viesu namā varam izguldīt 40 viesu. Banketa zāle paredzēta 50 viesiem. Tiem, kas grib atpūsties mazākā kompānijā – ģimenes lokā, piedāvājam kempinga mājiņas ar četrām guļvietām, vannas istabu un virtuvi katrā. Viesiem ir pieejams grils, ir iespēja doties izbraucienā ar laivu un par papildu samaksu nopērties mūsu pirtiņā. Esam izveidojuši pastaigu taku apkārt dīķim un plānojam pastaigu iespējas papildināt ar meža taku.

– Kas ir bijuši lielākie saimniecības ieguldījumi pēdējā laikā?
Gatis: – Manuprāt, grūtākais brīdis bija pirms pieciem gadiem, kad nodega mūsu kalte. Paldies draugiem, kas palīdzēja tikt atkal uz kājām. Citādi jau apsvērām, vai neatmest visam ar roku.

Viktorija: – Tagad mums ir jauns – moderns, datorizēts graudu pirmapstrādes komplekss. Pēdējā laikā esam daudz investējuši dzīvnieku labturības prasību nodrošināšanai, kūts rekonstrukcijā, kūtsmēslu krātuves izbūvē. Pakāpeniski tiek atjaunots tehnikas parks, ieviestas precīzās tehnoloģijas, jo saprotam, ka drīz (Eiropas Zaļā kursa apstākļos) ar vecu tehniku nevarēsim strādāt. Tāpēc ir ļoti labi, ka saimniecībā ir bērni, kuriem apgūt jaunās tehnoloģijas ir daudz vienkāršāk – viņi prot strādāt ar programmām un datoriem.

Mūsdienās lauksaimnieks nav tikai traktorists, viņam diezgan daudz laika jāpavada pie datora, strādājot ar dažādām programmām, lai nodrošinātu stabilu saimniecības attīstību.

Gatis: – Lielāko daļu tehnikas iepērkam sadarbībā ar Baltic Agro Machinery.

Holšteinas šķirnes melnraibos bullīšus audzē gaļai.

Elizabete rūpējas par ģimenes kaķiem, suņiem un zirgiem.

– Kā izvēlaties graudaugu šķirnes?
Gatis: – Tirgū ir ļoti daudz šķirņu, tāpēc ir jāpārbauda un jāpadomā. Jau septīto gadu savā saimniecībā organizējam Lauka dienu. Mēs vienā laukā sasējam vairāku kompāniju piedāvātās ziemas kviešu un rapšu šķirnes. Varam vērot, kā tās aug, izturību uz slimībām, salīdzināt ražas un kvalitātes rādītājus. Tā ir ļoti laba iespēja atrast savai saimniecībai labākās, piemērotākās graudu šķirnes. Protams, ir standartšķirnes, kā ‘Skagen’, bet visas citas, pirms sējam lielākās platībās, cenšamies izmēģināt demo lauciņos, kas paredzēti apskatei Lauka dienā.

– Kā risināt augu sekas jautājumus?
Gatis: – Šogad nācās nedaudz samazināt rapšu laukus, jo tos sējam vienā un tajā pašā vietā tikai ik pēc četriem gadiem, lai neveidotos augoņi un ražas nemazinātos.

Viktorija: – Lai efektīvi saimniekotu, ir jāievēro augu seka.

Gatis: – Lopiem sējam tīrsējas āboliņus un zālājus, kas palīdz arī ielabot augsni.

– Kādu tehnoloģiju izmantojat saimniecībā?
Gatis: – Pagaidām strādājam tradicionāli, nedaudz ar minimālo apstrādi. Pilnībā pāriet uz to vēl neesam gatavi.

Viktorija: – Lai pārietu uz minimālo apstrādi, ir jābūt psiholoģiski gatavam tam, ko ieraudzīsi uz lauka. Tas nav tik vienkārši, katra tehnoloģija prasa savu. Pašlaik Zaļā kursa ietvaros runā par aršanas aizliegšanu. Manuprāt, to nedrīkst pieļaut. Uzskatu, ka ik pa dažiem gadiem augsne ir jāapvērš, lai nevairotos slimības un kaitēkļi. Augu aizsardzības līdzekļu klāsts arvien tiek samazināts, un, kā zināms, ir grūti savienot minimālo augsnes apstrādi ar mazāku augu aizsardzības līdzekļu lietojumu. Ar bažām gaidām, ko mums ļaus un ko neļaus darīt pēc 2023. gada, kad stāsies spēkā jaunie noteikumi.

Gatis: – Viss jau būtu labi.

Saimniekot zaļāk ir svarīgi, bet vai mēs ar jaunajiem noteikumiem neiebrauksim otrā grāvī. Baidos, ka, pēc vairākiem gadiem ieraugot rezultātus, sapratīsim, ka Latvijai vairs nav, ko eksportēt, un ka esam atkarīgi no Eiropas. Ja kritīsies ražas, zudīs ievērojama Latvijas ekonomikas daļa. Lai izaudzētu zaļi, saimniecībai jārēķinās ar daudz lielākiem izdevumiem, līdz ar to celsies gala produkta cena. Šaubos, vai pircējs tiešām ir gatavs par to maksāt, vai tantiņa Rīgā sapratīs, kāpēc maize maksā tik dārgi. Manuprāt, ir jāatrod vidusceļš.

Viktorija: – Eiropas Zaļais kurss aptver ļoti plašu tēmu loku un to ievirzīt pareizās sliedēs varētu būt labs izaicinājums. Kad būs skaidri zināmi jaunie noteikumi un prasības, par to varēsim spriest vairāk.

Dēls Gunārs.

– Veicat augsnes analīzes?
Gatis: – Lai saprastu, kur ir bijusi kāda kļūda vai kāpēc kāds lauks izdevies īpaši labs, ir nepieciešama uzskaite un viss augšanas process – no sējas līdz kulšanai jāizanalizē. Zemes ir tik, cik ir, minerālmēslu cenas ir augstas, līdz ar to ir ļoti svarīgi izvērtēt un saprast, kas der un kas nē.

Viktorija: – Saimniecībai jābūt rentablai. Pērn izmēģinājām Yara slāpekļa noteikšanas programmu. Vēl pilnībā nevaram spriest par rezultātiem, gribam redzēt, kā ar to veiksies šogad, nākamgad.

– Vai piesaistāt Eiropas fondu finansējumu?
Gatis: – Cenšamies pēc iespējas vairāk izmantot ES projektu finansējumu, bet tajos iegādes nosacījumi ne vienmēr sakrīt ar to, kas nepieciešams saimniecībā, tāpēc daļu iegādājamies paši.

Viktorija: – Iepriekšējā plānošanas periodā ļoti veiksmīgi esam apguvuši Eiropas fondu naudu.

Gatis: – Izsmēlām gandrīz visus limitus (joko saimnieks).

Viktorija: – Projektus rakstām paši. Ja kādu projektu neapstiprina, tas nav tik sāpīgi, jo ieguldīts vienīgi pašu laiks. Rakstot projektus, ir jābūt skaidrībā, ko gribi īstenot, vai plānotā lieta tiešām ir saimniecībai vajadzīga un aktuāla. Jārēķinās ar uzraudzības periodu. Gandrīz visi manis rakstītie projektu pieteikumi ir apstiprināti un veiksmīgi realizēti. Iepriekšējā plānošanas periodā mums pieejamo finansējumu gandrīz esam apguvuši.

– Vai jums ir bijusi iespēja apskatīt jauno Tehnikas katalogu?
Viktorija: – Jā, intereses pēc apskatījos. Man tur prasītos vairāk informācijas, jo ievietotie apraksti ir skopi. Protams, vienmēr jau var sazināties ar tehnikas tirgotāju, lai noskaidrotu nepieciešamo. Ļoti ceru, ka katalogs atvieglos projektu rakstīšanu, jo nebūs jāmeklē trīs piedāvājumi un jāņem lētākais, kaut gan tas īsti neder. Pašlaik ir grūti pateikt, kā katalogs iedzīvosies. Kad būs pirmā pieredze, tad varēsim spriest.

Gatis: – Domāju, ka tagad varēsim ietaupīt laiku, jo nebūs jābraukā pa firmām meklēt piedāvājumus.

Viktorija: – Mums pašiem tā nav gadījies, bet man pazīstama saimniecība bija uzrakstījusi projekta pieteikumu, iepirkuma ietvaros uzrakstījusi aptuveni, ko vēlas pirkt, un pēdējā dienā pirms iepirkuma beigām saņēma ierakstītu vēstuli no nezināmas firmas ārzemēs ar stipri zemāku šīs tehnikas cenu. Šādā gadījumā nav izvēles iespējas un jāņem lētākais piedāvājums, par spīti tam, ka nevari pārbaudīt iesniegto informāciju un nezini, vai firma ir uzticama.

Tehnikas parks pakāpeniski tiek atjaunots.

– Lielākie ikmēneša izdevumi?
Gatis: – Kredīti...

Viktorija: – Ir ikmēneša maksājumi, pie kuriem jau ir pierasts, bet, palielinoties lopu skaitam, vairāk tiek ieguldīts to labturībā. Daudz mēnesī iziet par barības piedevām un tehnikas rezerves daļām.

Gatis: – Apkopi un tehnikas remontdarbus cenšamies pēc iespējas veikt paši, sarežģītākus darbus uzticam dīlerkompāniju speciālistiem. Mums ir pašiem savs apkopes punkts – garāža ar apsildāmām grīdām, tā kā visu gadu varam veikt remontus siltumā.

– Kādas šķirnes liellopus audzējat?
Viktorija: – Mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar zemnieku saimniecību Kalna Mikas, kas nodarbojas ar piena lopkopību. No šīs saimniecības pērkam divas nedēļas vecus, pamatā Holšteinas šķirnes melnraibos bullīšus, ko audzējam gaļai. Pirms tam Kalna Mikas bullīšus pārdeva eksportam, bet vienojāmies, ka mēs pirksim un audzēsim, lai tomēr tie izaug Latvijā. Tā mēs sadarbojamies jau vairākus gadus. Iesākām ar 20 teliņiem, tagad mums ir jau 140. Uzrakstījām kūts rekonstrukcijas projektu. Visu laiku ir prātā doma par gaļas šķirņu lopiem, bet tie prasa vairāk laika. Arī piena bullīši prasa savu daļu, bet ne tik daudz.

– Lopbarību gatavojat paši?
Viktorija: – Pamatā, jā. Izaudzējam graudus, sienu, gatavojam skābsienu. No Vilomix pērkam tikai barības piedevas, mikroelementus. Inga Memgaude no Vilomix sastāda barības devas mūsu lopiem attiecīgi pa vecuma posmiem. Tukuma Straume ir saražojusi proteīna koncentrātu mūsu teliņiem. Pirmo partiju teliņi drīz būs apēduši, redzēsim, kādi būs rezultāti.

– Kur iegūstat informāciju par to, kas notiek nozarē?
Gatis: – Esam Zemnieku saeimas biedri, kur iesaistāmies dažādu jautājumu risināšanā.

Viktorija: – Jā, lielākoties aktuālo informāciju iegūstam Zemnieku saeimā. Ir ļoti labi, ka ir tāda lauksaimnieku organizācija, kurai var lūgt padomu un uzdot kādu jautājumu. Mums ir arī ļoti laba sadarbība arī ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra meitenēm.

Gatis: – Liels atbalsts ir Kuldīgas novada pašvaldība un domes priekšsēdētāja, kura ļoti iesaistās dažādu lauksaimnieku problēmu risināšanā pat valdības līmenī, ja nepieciešams. Kuldīgas novada pašvaldība 2018. gadā, kad piemeklēja sausums, bija viena no pirmajām, kas rosināja Ministru kabinetam izsludināt ārkārtas situāciju lauksaimniecībā. Jūtam, ka pašvaldība ieklausās lauksaimnieku vajadzībās un iespēju robežās palīdz tās risināt. Pašvaldība dod iespēju novada uzņēmumiem, kas nodarbojas ar šķeldošanu un nelielos apjomos ražo šķeldu, pārdot to pašvaldības katlumāju vajadzībām. Ar novada pašvaldības atbalstu novada mājražotājiem ir iespēja savu produkciju pārdot vietējo ražojumu veikaliņā Kuldīgas labumi. Katru gadu tiek organizēts konkurss Sakoptākā sēta un Gada lauksaimnieks. Arī tas ļauj justies novērtētiem.

– Kādi ir saimniecības nākotnes plāni?
Viktorija: – Atdot saimniecību jaunajiem un iet pensijā (smej saimniece). Gana esam cīnījušies, esam attīstījuši spēcīgu saimniecību ar labu infrastruktūru, tāpēc vēlamies nodot stafeti jaunajiem censoņiem, lai viņi ar savu moderno, uz jaunajām tehnoloģijām vērsto domāšanu turpina ceļu.

Mūsdienās lauksaimniecībā ir jāiet līdzi laikam un jāļauj strādāt jaunajiem. Mēs varam palīdzēt ar padomu un citādi atbalstīt.

Gatis: – Pirmā plāna daļa jau ir izdevusies – bērni saimniecību nav pametuši. Tagad atliek viņiem pārņemt saimniecību, lai mēs varētu atpūsties. Es varētu palikt saimniecībā kulšanas laikā un kā saimniecības reklāmseja.

Cenšamies palēnām ieviest jaunās tehnoloģijas, lai pēc iespējas mazāk būtu nepieciešamas darba rokas no malas, jo labus darbiniekus atrast ir salīdzinoši grūti. Modernizējam tehnoloģijas, lai strādātu efektīvāk un no tiem hektāriem, kas mums ir, iegūtu labāku ražu.

Viktorija: – Tie, kas dzīvo pilsētās, nostrādā savas astoņas stundas un dodas mājās. Mums tā nav, ja raža jānovāc, tas jādara uzreiz, lopiem arī nav brīvdienu – grib ēst katru dienu. Tāda ir lauksaimniecības specifika. Jautājums ir, vai tu to pieņem vai nē. Ja ir liela ģimene, tad vienmēr ir kāds, ar kuru var sarunāt kādu brīvu dienu – nav tik liels slogs. Man vislabāk patīk ražas novākšanas laiks, jo tad redzam sava darba augļus.

Gatis: – Lauksaimniekam darba pietiek visu gadu. Ziemā stumjam sniegu, tīrām grāvjus un krūmus, labojam tehniku. Brīžiem nemaz nav bijis laika atpūsties – viena sezona beidzas, nākamā sākas.

Viktorija: – Atpūtai ir jāatrod laiks, citādi ātri vien izdegsi. Ir jāatrod nodarbošanās, kas patīk.

Gatis: – Saimniecība visu laiku ir bijusi vērsta uz attīstību, nu varbūt ir pienācis laiks apstāties un nostabilizēties. Laiks rādīs, kā jauniešiem būs ar gribasspēku.

Ģimenes mīlulis.

– Un ko par to domā jaunā paaudze?
Ieva: – Vecākiem gan vēl nav tas vecums, kad jādodas pensijā. Nākotni laiks rādīs. Aizvadītais gads parādīja, ka ne visu iespējams izplānot. Pēkšņi rodas jaunas iespējas, ko nevar laist garām. Arī mans lēmums par viesu namu bija pavisam negaidīts. Tā kā, kas zina, kas būs pēc gadiem desmit. Esam vairāki, gan jau kopīgi izdomāsim, kā tikt galā.

Mēs jau no bērnības palīdzam saimniecībā. Neatkarīgi no tā, vai ir bijusi skola un jāpilda mājasdarbi vai ir kādas citas intereses. Domāju, ka darbs iemāca disciplīnu un mēs katrs esam iemācījušies kaut ko savu. Ar traktoru protam braukt mēs visi.

Viktorija: – Mums ir četri bērni, un vecākajiem jau ir otrās puses. Katram ir sava niša, kur darboties un izpausties.

Gatis: – Galvenais, lai bērni paliek Latvijā. Kā mana ome, kas nu jau ir viņsaulē, teica: „Kādreiz mūs salika vagonos un izsūtīja ar varu, tagad jaunieši paši kāpj vagonos un brauc projām.” Viņa to nekādi nevarēja saprast. Tas ir ļoti sāpīgs temats. Tāpēc mēs cenšamies uzturēt savu saimniecību, lai bērniem nebūtu jāmūk prom un viņi varētu strādāt tepat Latvijā.

Ieva: – Domāju, ka vislabāk izdodas, ja strādājam kopā – katram ir sava sfēra, kas padodas labāk. Darbs komandā vienmēr ir vieglāk padarāms nekā vienam pašam.

– Vai ir kādas kopīgās ģimenes aktivitātes?
Ieva: – Svētkus cenšamies svinēt kopā, sākot ar Lieldienām un Jāņiem, līdz Ziemassvētkiem. Īpaši nozīmīgi mums ir valsts svētki, jo pirms 23 gadiem 18. novembrī mēs pārcēlāmies uz Vecmeždreijām.

Gatis: – Ziemas vakaros spēlējam galda spēles un kārtis. Pat mazā Betiņa iemācījusies un apspēlē dažu labu pieaugušo.

Viktorija: – Kad nebija pandēmija, tikko bija kāds brīvs brīdis, centāmies izrauties no savas ierastās vides un kaut kur aizbraukt. Kaut vai uz jūru. Šobrīd, kad vēlamies izvairīties no cilvēku bariem, ir sarežģītāk. Ir arī sava pozitīvā puse – var sakārtot lietas, kam līdz šim neatlika laika.

Ievas viesu nams Laidi.

– Ko vēlaties novēlēt Latvijas lauksaimniekiem?
Gatis: – Galvenais veselību! Veiksmīgu, jauniem izaicinājumiem bagātu un ražīgu Jauno gadu!

Viktorija: – Veselība ir visa pamats. Ja ir veselība, vari izdarīt visu pārējo. Tāpēc visiem Latvijas iedzīvotājiem gribētu novēlēt veselību, veiksmi un izaugsmes iespējas. Lai katrs nodarbojas ar sev mīļām lietām un iecerētais izdodas!