Saimnieks LV / 2017.gads (Aprīlis.)

Zeme ir neatjaunojams resurss ar ierobežotu pieejamību, tāpēc ļoti svarīgs jautājums ir zemes derīgo īpašību saglabāšana un tās pilnvērtīga un ilgtspējīga izmantošana. Saimnieciskā darbība vienmēr ir bijusi galvenais resursu izmantošanas dzinējspēks. Pieaugot globālās ekonomikas izaugsmei, palielinās arī zemes izmantošanas intensitāte. Savukārt augsne ir viens no svarīgākiem zemes komponentiem, jo tā nodrošina tās bioloģisko daudzveidību noteiktā teritorijā un sauszemes ekosistēmu funkcionēšanu.

Dažādu saimniecisko darbību un dabas apstākļu ietekmē ir novērojami zemes un augsnes degradācijas (īpašību pasliktināšanās) procesi, kā rezultātā veidojas degradētās teritorijas. Degradēta teritorija ir tāda teritorija, kuru saimnieciskā vai cita veida darbība vai bezdarbība ir tiktāl sabojājusi, ka tās ekonomiski izdevīgu izmantošanu nav iespējams uzsākt bez īpašiem atjaunošanas pasākumiem, piemēram, nerekultivēti karjeri (1. att.), pamesti militārie objekti, nelegālas atkritumu izgāztuves, ar būvmateriālu atkritumiem piesārņotas teritorijas, pamesti ražošanas objekti un teritorijas u.tml. Zemes degradācijas procesi notiek ne tikai lauksaimniecībā izmantojamās zemēs, tie var būt dažādi un notikt gan lauku teritorijās, gan arī pilsētās un citās apdzīvotās vietās.

Degradētās teritorijas parasti atstāj ietekmi ne tikai uz to īpašniekiem, bet arī uz plašāku sabiedrības loku. Šīs teritorijas atbaida investorus, nekustamo īpašumu cena lielu degradēto teritoriju apkaimē ir zemāka, pasliktinās ainavas kvalitāte, tiek vairotas veselības un drošības problēmas, krīt sabiedrisko pakalpojumu līmenis, pazeminās dzīves kvalitāte, kas mudina jaunus un talantīgus sabiedrības locekļus pamest šo vietu un meklēt augstāku dzīves līmeni citur. Tālab iedzīvotāju ieinteresētība sabiedrības nākotnē un arī degradēto teritoriju sanācijā ir ļoti būtiska.

1. att. Nerekultivēts karjers.

Degradācijas procesiem visā pasaulē tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība, to novēršanai un revitalizācijai izstrādātas dažāda līmeņa programmas, politikas dokumenti. Zemes un augsnes degradācijas apzināšanai un novēršanai pieņemti vairāki Eiropas līmeņa programmatiski dokumenti un rezolūcijas, kuru viens no galvenajiem mērķiem tiek minēta augsnes un zemes ilgtspējīga izmantošana. Augsnes un zemes ilgstoša izmantošana ir saistīta ar nepieciešamību to atjaunot un uzturēt kārtībā. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 68. Ģenerālā asambleja (2013) pasludināja 2015. gadu par Pasaules Augsnes gadu – Internation Year of Soil (IYS). ANO deklarēja, ka tādējādi tā vēlas veidot kopēju platformu, lai veicinātu sapratni par augsnes nozīmīgumu pārtikas drošības un ekonomiskās stabilitātes jomā. Starptautiskā Augsnes biedrība nolēma turpināt, kā arī attīstīt šo iniciatīvu un pasludināja, ka, sākot ar 2016. gadu, tiek realizēta Starptautiskā Augsnes dekāde – International Decade of Soil (IDS).

ANO Ģenerālajā asamblejā 2015. gada 25. septembrī tika pieņemta rezolūcija Mūsu pasaules pārveidošana: 2030 programma ilgtspējīgai attīstībai. Šajā rezolūcijā tika izvirzīti 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi, kas ietver sevī ekonomisko, sociālo un vides dimensiju. Viens no vides dimensijas mērķiem ir „atjaunot degradētu zemi un censties panākt no zemes degradācijas neitrālu pasauli”. Tas ir pirmais vispasaules līmeņa dokuments, kurā paredzēta vispārēja un visaptveroša rīcība.

Šis jautājums ir iekļauts arī Eiropas stratēģijā Eiropa 2020 – resursu ziņā efektīva Eiropa. Tas nozīmē, ka zeme jāpārvalda ar iespējami ilgtspējīgiem līdzekļiem un jānovērš šķēršļi, kas kavē zemes izmantošanas efektivitātes uzlabošanu. Stratēģija paredz, ka jāveic augsnes atveseļošanas pasākumi, lai līdz 2050. gadam samazinātu augsnes eroziju un palielinātu organisko vielu daudzumu tajā.

Minētā problēma ir definēta starptautiskā un Eiropas līmenī, un tā ir ļoti aktuāla arī Latvijā. Saskaņā ar ES direktīvām Latvijā arī ir izdoti vairāki stratēģiskās plānošanas dokumenti, likumi un citi normatīvie akti, lai nodrošinātu galveno mērķi – augsnes un zemes ilgtspējīgu izmantošanu, līdz ar to ierobežojot un novēršot to degradācijas procesus. Piemēram, Vides politikas pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam viens no politikas mērķiem ir nodrošināt augsnes ilgtspējīgu izmantošanu un aizsardzību un kā sasniedzamais ieguvums ir minēts, lai sabiedrība būtu nodrošināta ar informāciju par augsnes stāvokli un degradācijas procesu izplatību un šī ieguvuma īstenošanai būtu nepieciešams sagatavot augšņu kartes, kas atbilstu starptautiskajai ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas klasifikācijai (FAO).

Zemes un dabas resursu ilgstošai izmantošanai un aizsardzībai veltītas arī citas nacionāla līmeņa programmas un stratēģijas, piemēram, Ainavu politikas pamatnostādnes 2013.–2019. gadam, Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam, Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma, Latvijas meža politika u.c. Zemes degradācijas dažādas izpausmes un to ierobežošanas regulējums tiek atsegts vairākos Latvijas Republikas likumos un Ministru kabineta noteikumos, svarīgākie no tiem ir likums Par zemes dzīlēm, Vides aizsardzības likums, Lauksaimniecības un lauku attīstības likums, likums Par piesārņojumu, Augu aizsardzības likums, Aizsargjoslu likums, Meža likums, Meliorācijas likums, Teritorijas attīstības plānošanas likums, Zemes pārvaldības likums u.c. likumi, uz šo likumu pamata pieņemti atbilstoši Ministru kabineta noteikumi, kuri no dažādiem skatu punktiem nosaka darbības šo procesu novēršanas kārtībai. Piemēram, MK noteikumi Nr. 834. Noteikumi par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskās darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem nosaka prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no lauksaimnieciskās darbības izraisīta piesārņojuma ar nitrātiem un īpaši jutīgās teritorijas, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no lauksaimnieciskās darbības izraisīta piesārņojuma ar nitrātiem, to robežas un noteikšanas kritērijus.

2. att. Augsnes virskārtas nonešana virszemes noteces rezultātā.

Attiecībā uz zemes degradācijas riskiem un to novēršanu Latvijā 2015. gada 1. janvārī ir stājies spēkā Zemes pārvaldības likums, kurā tiek definēts zemes un augsnes degradācijas jēdziens, kā arī degradētas teritorijas jēdziens. Saskaņā ar šo likumu vietējām pašvaldībām uzlikts par pienākumu degradētās teritorijas attēlot plānošanas dokumentos un valdībai, sākot ar 2018. gadu, uzlikts par pienākumu reizi piecos gados sagatavot zemes pārskatu, kurā jāiekļauj informācija par degradētajām teritorijām un to platībām. Savukārt vairāki no zemes izmantošanas un aizsardzības nosacījumiem attiecas uz zemes īpašnieku vai zemes izmantotāju. Likumā noteikts, ka zemes izmantotājs veic darbības, lai saglabātu zemes un augsnes kvalitāti un novērstu tās degradāciju, kā arī, veicot darbības, kas saistītas ar augsnes virskārtas bojāšanu, zemes izmantotājam jāievēro augsnes rekultivācijas prasības.

Kas draud, ja zemes īpašnieks vai valdītājs neveic zemes degradācijas pasākumus? Šajā gadījumā Zemes pārvaldības likumā ir noteikts, ka, ja zemes īpašnieks vai valdītājs neveic zemes degradācijas novēršanas pasākumus pašvaldības noteiktajā termiņā, vietējai pašvaldībai ir tiesības nepieciešamos pasākumus veikt neatkarīgi no īpašuma piederības, iepriekš par pieņemto lēmumu informējot attiecīgo īpašnieku vai valdītāju. Par zemes degradācijas novēršanas pasākumiem lemj vietējās pašvaldības dome. Pašvaldības domes lēmumu var pārsūdzēt tiesā mēneša laikā no tā paziņošanas dienas. Ar zemes degradācijas novēršanas pasākumiem saistītos izdevumus sedz zemes īpašnieks vai valdītājs.

Zemes pārvaldības likumā atsevišķi izdalīti augsnes degradācijas un zemes degradācijas procesi. Zemes degradācija ir zemes un ar to saistīto resursu ekonomiskās vai ekoloģiskās vērtības samazināšanās vai izzušana cilvēka darbības vai bezdarbības vai dabas procesu rezultātā, savukārt augsnes degradācija likumā definēta kā dabas procesu un cilvēka darbības ietekmē radušās vai notiekošas izmaiņas, kuru dēļ samazinās iespēja izmantot augsni ekonomisko, vides aizsardzības un kultūras funkciju īstenošanā.

Augšņu degradācija ir galvenā lauksaimnieciskās darbības radītā vides problēma. Latvijā pastāv divi erozijas veidi: ūdens erozija un vēja erozija. Nepareiza agrotehnika, reljefa īpatnības, augu maiņas neievērošana un zaļo platību trūkums veicina eroziju lauksaimniecības zemēs. Lielu, vienlaidus lauku izveidošana ir veicinājusi augsnēs vēja un ūdens eroziju, kā arī augu barības vielu samazināšanos.

Kā viens no izplatītākajiem augsnes degradācijas veidiem ir augsnes ūdens erozija (2. att.). Augsnes ūdens erozija ir augsnes virskārtas vienmērīga noskalošanās ar virszemes noteces ūdeņiem. Erozija rodas, ja nokrišņu intensitāte pārsniedz ūdens infiltrācijas ātrumu augsnē, kā rezultātā notiek ūdenstilpju piesārņošana ar augsnes daļiņām, pesticīdiem un biogēniem elementiem. Atkarībā no augsnes noārdīšanās rakstura ūdens eroziju iedala apūdeņošanas erozijā, plaknes erozijā, lineārā jeb gravu erozijā un krastu erozijā. Konkrēti pasākumi veicami atbilstoši noteiktajam erozijas veidam. Lai samazinātu ūdens erozijas negatīvo ietekmi vai arī pilnībā to izslēgtu, kā norādīts LLU Vides un ūdenssaimniecības katedras mācībspēku sagatavotajā mācību līdzeklī Ekoloģija un vides aizsardzība (Švarcbahs J., Sudārs R., Jansons V., Kļaviņš U., Zīverts A., Dreimanis E., Bušmanis P., 2006), erozijas apdraudētajās platībās jāveic šādas darbības:
• augsnes apstrāde un kultūraugu sēja, stādīšana paralēli nogāzei;
• kontūraršana vai citi augsnes apstrādes veidi, kas samazina virszemes noteci;
• dziļaršana un augsnes zemaramkārtas irdināšana ūdens akumulācijas spējas uzlabošanai;
• apmežošana, ja nogāžu slīpums pārsniedz 20 %;
• augsni aizsargājošas augu sekas ieviešana (jānodrošina augsnē augsts daudzgadīgo zālāju īpatsvars un minimāla augsnes apstrāde; nav pieļaujama melnā papuve; apdraudētās platības jāaizņem ar kultūraugiem un to pēcpļaujas atliekām gan veģetācijas, gan arī ziemas periodā);
• lauksaimniecisko kultūru joslveida stādījumi.

Līdz šim zemes degradācijas jautājumi skatīti dažādās tās izpausmēs, pie degradētajām teritorijām pieskaitot teritorijas, kurās izpaužas ļoti atšķirīgi videi nelabvēlīgi procesi un to rezultāti, piemēram, tādi kā ar atkritumiem piesārņotas teritorijas, ar invazīviem augiem pārņemtas teritorijas (3. att.), pamestu bijušo militāro objektu teritorijas u.c. Var pat teikt, ka, kaut arī pastāv vairākas degradēto teritoriju definīcijas, sarežģīti piedāvāt pilnīgu un absolūtu degradēto teritoriju definīciju, kas arī ir viens no šķēršļiem to reģenerācijā. Tāpēc svarīgi ir apzināt situāciju un dot tās novērtējumu šajā problēmā.

3. att. Latvāņi – izplatīts invazīvs augs Latvijā.

Neraugoties uz Zemes pārvaldības likuma deleģējumu, līdz šim Latvijā nav izstrādāti un apstiprināti zemes un augsnes degradācijas identifikācijas kritēriji, nav izstrādāta atbilstoša degradācijas klasifikācija, nav regulējuma par kārtību, kādā konstatē un novērtē pašreizējo zemes degradācijas pakāpi un tās iespējamību, ņemot vērā pašreizējo vai plānoto zemes izmantošanas veidu, kā arī nosaka zemes un augsnes degradācijas novēršanas pasākumus. Zemes pārvaldības likums ir paredzējis pienākumus attiecībā uz šo teritoriju noteikšanu, atbildību par šo teritoriju izveidošanos un to novēršanu. Taču, ņemot vērā, ka vēl nav izstrādāti un viennozīmīgi aprakstīti degradēto teritoriju noteikšanas kritēriji, šo teritoriju noteikšana ir ļoti subjektīva un nav salīdzināma starp pašvaldībām un valsts līmenī.

Lai kliedētu šo neziņu un risinātu neskaidros jautājumus, mēs, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Zemes pārvaldības un ģeodēzijas katedras mācībspēki sadarbībā ar LLU Augsnes un augu zinātņu institūta profesoru Aldi Kārkliņu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas uzdevumā esam apkopojuši informāciju par spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem augsnes aizsardzībā un pētījumiem Latvijā un citās valstīs par zemes un augsnes degradācijas jautājumiem, veikuši šo dokumentu analītisko apstrādi un apzinājuši informācijas ieguves avotus par degradētajām teritorijām. Esam izstrādājuši priekšlikumus par zemes un augsnes degradācijas identifikāciju, klasifikācijas izveidi un degradācijas risku izvērtējumu, kas bija liels izaicinājums gan īso termiņu, plašā apjoma, gan jautājuma svarīguma dēļ. Informācija un statistikas dati iegūti no dažādām valsts un ārvalstu institūcijām, gan izmantojot publiski (internetā) pieejamās datu bāzes un reģistrus, gan no dažādām valsts institūcijām pieprasot nepieciešamos publiski nepublicētos datus. Turpmākajos žurnāla SAIMNIEKS LV izdevumos pastāstīsim par šī darba rezultātiem.