, .
partlycloudy_day 23.5℃
Vārda dienu svin: Alfrēds, Madars, Fredis

Zālāju sēklaudzēšanas nianses

Elīna Andiņa , 21-09-2020
Zālāju sēklaudzēšanas nianses

Saimnieks LV / 2020.gads (Marts.)

SIA Latvijas Šķirnes Sēklas agronome Dr. agr. Iveta Gūtmane ar sēklkopības nozari ir saistīta vismaz 30 gadus, kas neapšaubāmi padara viņu par jomas eksperti. Tuvojoties jaunajai sējas sezonai, noskaidrojām, kādas zālāju sēklas aug pie mums, kuras ir jāiepērk no ārzemēm un kas jāzina prasmīgam zālāju sēklu audzētājam.

Iveta, kā jūs sākāt strādāt lauksaimniecības jomā?

Iveta Gūtmane: Pēc izglītības esmu biologs, beigusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedru. Droši vien manu izvēli noteica tas, ka mani vecāki strādāja valsts dārzeņkopības saimniecībā Rīga, kur bāze un izmēģinājumi bija arī Latvijas zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas zinātniski pētnieciskā institūta Dārzeņkopības nodaļai. Man gribējās šajā nodaļā strādāt, kas arī izdevās, tāpēc arī studiju virziens bija likumsakarīgs. Institūta galvenā ēka atradās Rīgā, Struktoru ielā, kur vēl joprojām ir vairākas ar nozari saistītas iestādes. Strādāju Sēklkopības nodaļā, pēc tam, laikiem mainoties, nonācu Latvijas šķirnes sēklās, kas arī turpat atradās, tad arī pievērsos sēklkopībai padziļināti no lauksaimnieciskā viedokļa, ne tik zinātniski, kā ar to biju nodarbojusies iepriekš. Daudz ko mācījos no jauna. Graudaugu u.c. sēklu tirdzniecību un attīstību pārņēma citi uzņēmumi un institūcijas.

Latvijas šķirnes sēklās esmu izveidojusi visu savu karjeru, jo sāku kā biologs, pēc tam LLU ieguvu maģistra grādu agronomijā un arī pabeidzu doktorantūru, pētot tieši zālaugu sēklu audzēšanu. Pašlaik esmu uzņēmuma galvenā agronome. Abas manas izglītības ļoti labi sader kopā un papildina viena otru, bioloģijas un augu fizioloģijas zināšanas ļauj daudz detalizētāk runāt par agronomiskiem jautājumiem.

Kas ir jūsu ikdienas galvenie pienākumi?

Mans darba lauks ir gana plašs. Sēklu tirdzniecība jau ir finiša taisne, pirms tam konsultēju zemniekus par piemērotāko augsni, sēklām un to maisījumiem konkrētam mērķim. Mēs paši arī veidojam sēklu maisījumus, tas ir mans gara darbs – veidot maisījumus, kas būtu atbilstoši konkrētām augsnēm un izmantošanas veidam, zemkopju vēlmēm un arī konkrētā laika modei! Daudzi maisījumi ir veidoti speciāli kāda klienta vajadzībām, piemēram, maisījums aitu un zirgu ganībām. Sākumā tie tiek izveidoti konkrētai saimniecībai, bet pēc tam nonākuši plašākā tirdzniecībā.

Vēl es atbildu par sēklu iegūšanu – tātad sēklu iepirkšanu vai sēklu izaudzēšanu. Man bieži jautā, vai tiešām mums, spriežot pēc nosaukuma, ir tikai Latvijā audzētas sēklas? Jāsaka tā – visu, ko varam, tiešām izaudzējam uz vietas – vai nu paši, vai mūsu sēklaudzētāju laukos. Taču ir sugas, kuras audzēt Latvijā ir grūti vai ekonomiski neizdevīgi, piemēram, pļavas skarene, lucerna, arī baltais un bastarda āboliņš; tās praktiski katru gadu ievedam no ārzemēm. Piemēram, niedru auzenei nemaz nav šķirnes Latvijas katalogā, tāpēc oficiāli pat nevaram veikt sēklu ieguvi, tāpat arī vanagnadziņiem. Lucernai mums ir vietējā šķirne, bet nav sēklaudzētāju, kas to gribētu audzēt. Bieži iepērkam lietuviešu lucernu ‘Birute’, kas man ļoti patīk, bet, ja tā nav pieejama, ir daudz citu piegādāju. Tāpat mums ir laba sadarbība ar LLU Zemkopības institūtu Skrīveros, kur vēl joprojām tiek veikta vietējo zālaugu selekcija. Iepriekš arī Priekuļu pētniecības centrs un Stendes pētniecības centrs veica zālaugu selekciju, bet tagad tā vairs nenotiek. Tur tiek veikta tikai uzturošā zālaugu sēklu pavairošana, un no turienes iegūstam izejmateriālu – bāzes un pirmsbāzes sēklas.

Manā ziņā ir rūpīgi atlasīt – kuras sēklas tad izvēlamies. Vispirms skatāmies uz tuvējām kaimiņvalstīm, Lietuvu, kas klimatiski un šķirņu ziņā mums ir ļoti tuva, jo vēl no padomju laikiem saglabājies līdzīgs ģenētiskais sēklu materiāls. Nākamā valsts, kam dodu priekšroku, ir Polija. Ja nevienā no šīm valstīm vajadzīgās sēklas nav, skatāmies tālāk Eiropā – Vācijā, Dānijā, Nīderlandē, kas ir trīs lielākās zālāju sēklaudzētājas. Īpaši plašs šķirņu klāsts ir itāļiem, tāpēc ir iespējas izvēlēties. Parasti, ja esmu atradusi kādu ārzemju šķirni, ko atzīstu par labu, cenšos pie tās arī turpmāk palikt. Praktiski visas ārvalstu šķirnes, īpaši tās, kam varētu būs problēmas ar ziemcietību, esmu pārbaudījusi Latvijā – vai nu ražošanas apstākļos, vai mūsu izmēģinājumu sējumos Saldus novada Tiruļos. Reizēm ir nācies arī kādu šķirni izbrāķēt, jo nav izturējusi mūsu ziemas, tā, piemēram, noticis ar balto āboliņu vai ganību aireni. Izvēle ir plaša, mums ir iespēja paņemt labāko!

Kā vērtējat Latvijā selekcionētas šķirnes un vai vienmēr dodat tām priekšroku?

Esam Latvijas uzņēmums un vienmēr pamatā izraugāmies Latvijas vietējās šķirnes. Īpaši sēklaudzēšanā, jo šķirnes ir selekcionētas vietējos apstākļos un mums piemērotas, tāpat tas ir saistīts ar autoratlīdzību maksājumiem, kas tādā gadījumā nonāk pie vietējiem selekcionāriem. Ja pavairojam ārzemju sēklas, autoratlīdzības attiecīgi nonāk pie ārvalstu selekcionāriem. Ārzemēs ar selekciju pārsvarā nodarbojas uzņēmumi, nevis atsevišķas selekcijas stacijas, un tie nav ieinteresēti pārdot mums sēklas pavairošanā, ko pēc tam varam palaist brīvajā tirdzniecībā. Viņu interesēs drīzāk ir, ka mēs pavairojam un pārdodam sēklas atpakaļ, kas arī ir viens no darbības veidiem, ko zemnieki var attīstīt, jo tas garantē zināmu līguma izpildi un noietu. Arī Latvijas šķirnes sēklas darbojas šajā jomā kā starpnieks – ārvalstu kompānija caur mums vēlas Latvijā pavairot savas šķirnes, mēs savukārt saimniekam iedodam bāzes sēklas materiālu, tiek saražota C kategorijas sēkla, ko pārdodam tālāk.

Konceptuāli Latvijā pietiek sugu un šķirņu, ko pavairot, – mums ir gan lucernas, gan baltā un bastarda āboliņa šķirnes, tikai trūkst sēklaudzētāju, kas varētu to kvalitatīvi izaudzēt, jo šo sugu sēklkopība ir ļoti sarežģīts process. Tāpēc daudzi sēklaudzētāji vairāk nodarbojas ar pamatsugām, kuras ir arī vieglāk izaudzēt, kurām ir lielākas ražas un attiecīgi lielāks ekonomiskais izdevīgums.

Savukārt mauriņiem, apzaļumošanai paredzētas vietējās šķirnes Latvijā nav reģistrētas, visas ir paredzētas lopbarībai. Tāpēc šīs sēklas iepērkam no ārzemēm, liekam arī savos maisījumos. Esmu tās pārbaudījusi vietējos apstākļos, lai būtu pārliecināta par to piemērotību audzēšanai Latvijā. Dažas Latvijas šķirnes var izmantot arī apzaļumošanai, tas jāskatās pēc apstākļiem un vajadzībām. Piemēram, vietējo ganību aireni ‘Spīdola’, kas ir uz ganībām orientēta šķirne, var izmantot ceļu apzaļumošanai, jo tā ir ar smalkākām lapām.

Kāds ir zālaugu sēklu ceļš no selekcionāra līdz laukam?

No selekcionāra tiek iegūts sēklas materiāls, to iesējot, iegūst pirmsbāzes sēklu, no kuras savukārt izaudzē bāzes sēklu. Iesēj bāzes sēklas, tās nokuļ, un tirdzniecībā gala patērētājam (lopkopim pļavu un ganību ierīkošanai) nonāk C kategorijas sēklas. Tā kā bāzes sēklai kvalitātes prasības ir daudz augstākas nekā C kategorijas sēklai, bieži, iesējot pirmsbāzes sēklu, pēc kvalitātes tiek iegūta C kategorija, ko var lietot gala patēriņam. Atšķirībā no graudaugiem zālaugi ir daudzgadīgi, tāpēc shēma veidojas aptuveni tā – piemēram, 2015. gadā iesējot timotiņa bāzes sēklu, 2016. gadā novācam pirmo ražu – C kategorijas sēklu, lauks pārziemo, un 2017. gadā atkal vācam C kategorijas sēklu, tieši tāpat 2018. gadā. Attiecīgi, ja iesēj pirmsbāzes sēklu, daudzgadīgiem zālājiem vairākus gadus var novākt bāzes sēklu. Taču, ja mēs iesējam C kategorijas sēklu, tad novākts tiek bezšķirnes materiāls.

Kas jāņem vērā, ja zemnieks vēlas nodarboties ar zālaugu sēklaudzēšanu?

Ja lauksaimnieks vēlas nodarboties ar zālaugu sēklaudzēšanu, man viņam ir trīs pamata jautājumi. Pirmkārt, vai jūs pazīstat savu laukus un augsnes, tātad – ir jābūt augsnes analīžu kartēm, lai saprastu, kādā vidē vispār to grib darīt. Es teiktu, ka zālāju sēklaudzēšana ir sarežģītāka nekā labības, piemēram, auzu sēklaudzēšana. Otrs jautājums būtu – vai esat gatavs darboties likumdošanas ietvaros, proti, ievērot visas sertifikācijas prasības. Trešais jautājums – vai ir iespēja izžāvēt zālāju sēklas pēc novākšanas, jo zālājiem tas ir ļoti svarīgi. Diemžēl ir daudz gadījumu, kad zālaugu audzētāji ir sabojājuši sēklas savās labības kaltēs. Zālājiem ir nepieciešama lēna ventilācija praktiski āra gaisa temperatūrā. Izsenis ir aktuāls uzstādījums, ka žāvēšanas vietai jābūt ne tālāk kā 60 km attālumā no zālāju lauka, citādi tas ietekmē dīdzību.

Mūsu uzņēmuma kalte atrodas Kaibalā, netālu no Lielvārdes, tāpēc arī liela daļa sēklaudzētāju, kas mums ved žāvēt savu sēklu, ir no bijušā Ogres, Jēkabpils rajona. Atšķirībā no labības zālaugu sēklas nevar bērt biezā slānī, žāvējamam sēklu vārsmas slānim (ja tas biezāks par 15 cm) obligāti jāveic maisīšana, arī temperatūras režīmam jābūt maigākam.

Kā vērtējat mūsu sēklkopju prasmju un zināšanu līmeni?

Es teiktu, ka ap 70 % procentu sēklaudzētāju savā nozarē strādā vai nu ļoti ilgi, vai ir notikusi paaudžu maiņa un zināšanu pārnese. Priecājos, ka vairākās saimniecībās redzu, kā vecāki agronomi nodod sarežģīto sēklkopības nozares grožus trīsdesmitgadnieku un četrdesmitgadnieku rokās. Piemēram, ZS Saules saimnieki Dzintra un Viesturs Niedoli, kas pērn ieguva Dr.agr. Jāņa Lielmaņa balvu, – no šādiem sēklaudzētājiem arī es mācos, prasu viņiem padomu! Viena daļa ir teorija, otra − praktiskā pieredze, kas iemāca dažādus knifiņus. Protams, ir arī apsveicami, kad cilvēki sāk darboties sev nezināmā nozarē, pieļauj pirmās kļūdas, bet pēc tam no tām mācās. Ir arī tādi, kam gribēšana ir liela, bet zināšanu nav. Lai arī tā ir katra paša atbildību, es neiesaku eksperimentēt ar tik sarežģītu kultūru kā daudzgadīgie zālāji – ir liela iespēja pazaudēt līdzekļus ilgtermiņā.

Kā var redzēt un pārliecināties, ka iegādātas kvalitatīvas zālaugu sēklas?

Protams, ja sēklas labi sadīgst, tas ir apliecinājums, ka materiāls ir kvalitatīvs. Taču tas ir arī agronomisko zināšanu rādītājs tam saimniekam, kas sēklu ir iesējis, jo slikti sastrādātā laukā skaists zelmenis neveidosies. Arī tā gadās, ka zemkopis sūkstās par sliktu sēklas dīdzību vai nezāļu klātbūtni, kaut iemesls ir agronomiskas kļūdas lauka sagatavē, kas profesionālim ir skaidri redzamas. Gadās arī, protams, ka pats saimnieks saprot, kurā vietā pieļāvis kļūdu, un šaubās – varbūt pārart sējumu... Jo perfektāk sagatavota augsne, jo procentuāli augstāka iespēja, ka iznākums būs labs. Taču skaidrs, ka neviens lauks mums nebūs gluds kā galds. Katrā reģionā un saimniecībā ir savas reljefa un augsnes īpatnības, akmeņi... Līdz ar to ir diezgan droši, ka simtprocentīgi labu rezultātu neiegūsim.

Raksturīga kļūda ir arī sēklu sējas dziļums. Zālāji jāsēj sekli! Un sēšanas tehnikai jābūt ļoti precīzai. Man reiz viens lauksaimnieks jautāja, vai sēklas var sēt ar minerālmēslu kliedētāju – tas liekas kā humors, bet arī tā mēdz domāt.

Vai laukam noteikti jābūt apartam?

Tā kā zālaugi ir daudzgadīgi, sanāk, ka šo lauku pēc tam nears vismaz 2–3 gadus. Tāpēc uzskatu, ka sākumā noteikti lauks ir jāuzar. Tiešā sēja varētu būt noderīga viengadīgu zālaugu laukos. Mēs savos uzņēmuma laukos paeksperimentējam ar starpkultūru sēšanu, jo arī tādus maisījumus pārdodam. Tuvāk sējas laikam iepazīstināsim interesentus ar mūsu augsnes sagatavošanas tehnoloģijām pirms starpkultūru sējas – efekts ir acīmredzams. Tāpēc tiešo sēju nevaru uzskatīt par vienīgo labāko agrotehnisko paņēmienu, aršana ir vajadzīga, it īpaši tas attiecas uz daudzgadīgajiem zālaugiem, kas veido blīvas velēnas. Taču katram saimniekam tas jāsaprot un jāizvērtē, balstoties uz saviem konkrētajiem apstākļiem un pieredzi.

Jūs minējāt, ka lopbarības zālaugu sēklām ir arī sava mode un mainība laika gaitā.

Es tās sauktu par tendencēm, kas mainās laika gaitā – arī pateicoties klimatiskajiem apstākļiem. Piemēram, agrāk mums bija daudz aukstākas ziemas, tāpēc citu kaimiņvalstu šķirnes, kur sēklas pieradušas pie siltākiem apstākļiem, mums nederēja, toties tagad izvēle ir ievērojami lielāka. Tā pati airene – kādreiz zemnieki to izvēlējās piesardzīgi, dodot priekšroku ziemcietīgākām sugām – timotiņam, pļavas auzenei, tagad to labprāt sēj, jo airene ir ātraudzīga, kvalitatīva, garšīga. Populārs ir arī baltais āboliņš, savukārt par niedru auzeni ir dažādas atsauksmes – vienā ganāmpulkā to burtiski nograuž, citā atstāj puduros. Kad lucerna masveidā ienāca zālaugu apritē pirms aptuveni 15 gadiem, arī ne visi lopi to uzreiz ēda, vajadzēja pieradināt. Tagad to ēd visi!

Kad saimnieki vēlas iegādāties ganību zāli, viņiem jāzina, ko tieši viņu ganāmpulks vislabprātāk ēd. Jo – cik govju, tik variantu. Viena govs neēdīs timotiņu, bet ēdīs aireni, otra – neēdīs sarkano āboliņu, bet tikai balto... Nupat sāk parādīties gadījumi, kad arī aitas kļūst arvien izvēlīgākas. Līdz ar to mainās sēklu un maisījumu izvēle. Ganībām, skābbarībai, pļaušanai – atkarībā no izmantošanas veida atšķiras arī sēklu maisījumu sastāvs. Ganībās, protams, var skaidrāk redzēt, ko ganāmpulks ēd labprātāk, ko mazāk. Pašlaik ganību platības samazinās un arvien vairāk lopi dzīvo kūtīs. Tad veidojas cita ēdienkarte un ir nepieciešams vairāk pļaujamās zāles, ar lielāku cukura saturu, lai labāk iekonservētu skābbarību. Tāpat ļoti būtisks ir proteīna saturs, jo zāle ir viens no lētākajiem proteīna avotiem lopbarībai. Arī izmaiņas likumdošanā ietekmē zālaugu sastāvu, piemēram, kad tika ieviesta zaļināšana, arī mums parādījās maisījumi ar 50 % tauriņziežu. Jebkurā gadījumā arī zālaugi ir tikai viena no sastāvdaļām, veidojot lopbarību, jo te loma ir arī, piemēram, skābbarības sagatavošanas tehnoloģijai, uzglabāšanai u.tml.

Kādi būtu jūsu ceļa vārdi jaunajā sezonai?

Pērn lielu ietekmi atstāja sausums, daudziem lopkopjiem lopbarību vajadzēja ļoti ātri, uzreiz pēc sējas. Zālaugu sugas lielākoties ir daudzgadīgas, sējas gadā to zaļā masa ir mazāka, tāpēc mums tapa speciāli maisījumi, kur klāt ir viengadīgā airene, lai sējas gadā masu palielinātu. Tas bija mūsu veiksmes stāsts 2019. gada sezonā un, iespējams, noderēs arī šogad, jo maisījumi ir ļoti ražīgi. Tikai nedrīkst aizmirst, ka novāktās zāles raža būs jāuzglabā, tāpēc jāizvērtē arī skābbarības sagatavošanas jaudas saimniecībā. Tāpēc mans ieteikums jaunajai sezonai − rūpīgi apdomāt, ko un kā sēt, jo tas ir ilgtermiņa lēmums. Tradicionāli daudzgadīgo zālāju zelmeņus izmanto 3–4, pat piecus ražas gadus. Tāpēc lēmums par saimniecībai ekonomiski izdevīgāko zālaugu izvēli jāpieņem, izvērtējot to kā ilgtermiņa ieguldījumu.

Šogad atkal ir aktuāls silts laiks ziemā, tas rada nemieru un domas par sēju jau tagad. Lūgums atbildīgi izvērtēt šādas pāragras sējas riskus!

 

 

Zālaugu sēklu audzēšanas ceļš

 

Selekcionāra radīts izlases sēklas materiāls (IS) – pirmsbāzes sēkla (PB) – bāzes sēkla (B) – C kategorijas sertificēta sēkla tirdzniecībā pļavu un ganību apsēšanai.

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Minerālas, mikrobioloģiskas un augu izcelsmes barības piedevas cūku ēdināšanā
Minerālas, mikrobioloģiskas un augu izcelsmes barības piedevas cūku ēdināšanā

Mūsdienās antibiotiku lietošana Eiropas Savienībā un citās valstīs ir pilnī...

Zināmais un nezināmais piens
Zināmais un nezināmais piens

Piena produktu patēriņš Latvijā pēdējās desmitgadēs ir ievērojami samazināj...

Kur kaza Bonija Sniķerus aizveda
Kur kaza Bonija Sniķerus aizveda

Gleznaini skaistā vietā – Sniķeru kalniņā Jumurdas ezera krastā vasarās gan...

Vienmēr ar rūpēm par vidi
Vienmēr ar rūpēm par vidi

Junkkari sējmašīnu rūpnīca atrodas Somijā, Dienvidostrobotnijas reģionā, Yl...