Saimnieks LV / 2020.gads (Marts.)

LPKS Zaļais Grozs

Valdes priekšsēdētāja: Ingrīda Vāvere.

Biedru skaits: 17.

Dibināšanas gads: 2003.

Piedāvātā produkcija: bioloģiski audzēti un sertificēti dārzeņi, ogas, augļi, pākšaugi, tējaszāles, garšaugi un to pārstrādes produkti, medus, olas, makaroni.

Dalība organizācijās: biedrība Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija, biedrība Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācija.

LPKS Zaļais Grozs ir viens no retajiem bioloģiski sertificētajiem kooperatīviem Latvijā, kas pašlaik apvieno 17 bioloģiskās saimniecības no Nītaures, Skujenes, Līgatnes, Siguldas, Amatas un Vecpiebalgas pagastiem. Piedāvājot svaigu produkciju, kā arī paši veicot pārstrādi un ražojot ap 190 dažādiem produktiem atkarībā no sezonas, kooperatīva biedri ir apņēmīgi turpināt strādāt ar bioloģiskām metodēm, videi draudzīgi, kas ir ne tikai īpašs saimniekošanas veids, bet arī viņu dzīves vērtību pamats. Sarunā ar kooperatīva valdes priekšsēdētāju Ingrīdu Vāveri un valdes loceklēm Gaidu Krūmiņu un Ilonu Andrēviču skaidrojam, vai tiešām bioloģiskās produkcijas popularitāte pašlaik aug un kurā virzienā nozare varētu attīstīties nākotnē.

– Jūsu kooperatīvs pastāv jau 17 gadus.

Ingrīda Vāvere: – Jā, kopš 2003. gada, kad kooperatīvu nodibināja 13 biedri. Šajos gados biedru skaits ir svārstījies uz vienu un otru pusi. Pirmskrīzes laikā ap 2008. gadu biedru skaits bija vislielākais – 22. No tiem, kas bija pašā sākumā, ir palikuši 7. Visas saimniecības ir no tuvākās apkaimes.

Ilona Andrēviča: – Arī pašas saimniecības ir laika gaitā mainījušās. Piemēram, manā saimniecībā Plumpaiņi kādreiz bija arī piena lopkopība, bet tagad nodarbojos tikai ar dārzeņu audzēšanu uz lauka un siltumnīcās. Produktu pārstrādi vēl neesmu uzsākusi. Ar govīm bija tā, ka, lai darbotos tālāk, bija jāmodernizē ēkas un iekārtas, arī jāpaplašina ganāmpulks, kas prasīja pārāk lielus ieguldījumus. Mani bērni, ieguvuši izglītības citās jomās, laukos atgriezties vismaz pagaidām neplāno. Es paralēli saimniecībai strādāju arī algotu darbu, tāpat kā mans vīrs, bet citās saimniecībās, kā Gaidas, Brigitas, Sarmītes, ienākumus veido tikai lauksaimnieciskā darbība.

I. Vāvere: – Mūsu kooperatīva biedri ir tiešām čakli un darbīgi, daudzreiz atzīti un sumināti pašvaldības un arī valsts mērogā – konkursā Sējējs un Zaļā Pēda. Tāpat priecājamies, ka mums piebiedrojušās saimniecības, kas nav sākušas darbību 90. gados, bet tikai šajā gadsimtā – piemēram, SIA Jaunkalns saimnieki pārcelsies no Rīgas uz laukiem. Jau tagad savā lauku īpašumā audzē ķiplokus un kartupeļus, veic pārstrādi, ceļ arī ekoloģisku māju no salmu ķīpām un māliem. Cilvēki ar skaidri izteikti zaļu domāšanu!

Gaida Krūmiņa: – Šie saimnieki ļoti iedziļinājušies dažādos ekoloģiskos jautājumos, vēlas pētīt veidus, kā bioloģiskās metodes izmantot cīņā ar kaitēkļiem un augu slimībām. Tāpat arī SIA Gusts Apinis izveidots pirms pāris gadiem, kad saimnieki pārcēlās uz laukiem. Viņu produkcija ir neparasta – amarants, idra u.c., atrasta arī bezglutēna produktu niša. Tā ir paaudze, kas ieguvuši izglītību un pieredzi citā jomā, tāpat uzkrājuši līdzekļus, bet tagad ir gatavi to visu ieguldīt laukos. Viņi ienāk ar citu vērienu, ambicioziem projektiem, modernām tehnoloģijām.

I. Vāvere: – Un tādi jauni saimnieki nav tikai pie mums, sastopu viņus arī citur Latvijā.

Savukārt mana saimniecība z/s Jurbrenči no Nītaures atrodas vistālāk – pie Siguldas. Sākotnēji saimniecība nodarbojās ar piena lopkopību, putnkopību, graudkopību un dārzeņkopību. Tagad esam specializējušies graudkopībā un bioloģiski sertificētu zālāju sēklu ražošanā. AS Rīgas Dzirnavnieks audzējam auzu graudus. Ar produkcijas pārstrādi nodarbojamies nelielos apjomos. Saimniecībā ir bioloģiski sertificēti 68 ha zemes. Ērika Lemieša saimniecībā Lejas Suces ir sertificēti 62 ha zemes. Pārējās saimniecībās ir vidēji10–20 ha.

G. Krūmiņa: – Dažās saimniecībās notikusi paaudžu maiņa – Zīlēnos, Drapmaņos, Andrēnos. Piemēram, no Drapmaņiem mūsu kooperatīvā iestājās tēvs, bet nu jau saimnieko meita Brigita.

I. Vāvere: – Šajā saimniecībā tika izmantota saimnieka priekšlaicīgas pensionēšanās programma. Drapmaņos veiksmīgi uzsāka produktu pārstrādi – jauniem cilvēkiem drosmes un uzņēmības ir vairāk. Priekšlaicīgās pensionēšanās programmā bija arī mīnusi, tomēr tā deva jaunajiem cilvēkiem iespēju saskatīt savu nākotni laukos – laikā, kad jāveido ģimene un jādomā par nobāzēšanās iespējām. Tā kā saimniecības pārsvarā ir nelielas, vairākām paaudzēm nodrošināt iztiku ir praktiski neiespējami. Priecājamies, ka tā lauksaimniecībā ienāca daudzi jauni uzņēmīgi zemnieki Latvijā!

– Kooperatīvs nodrošina arī pārstrādes iespējas.

G. Krūmiņa: – Manā saimniecībā Lušēni produktu pārstrādi sākām vieni no pirmajiem. Vienkārši jutām, ka nav iespējams uzreiz realizēt visu, kas sezonas laikā nogatavojies, piemēram, svaigas ogas. Pārstrāde ļauj palielināt produkcijas realizācijas laiku. Sākām ražot ogu sukādes, ķiploku šķēlītes, ievārījumus, marinēt gurķus u.tml. Tas arī palīdzēja vairot produkcijas daudzveidību. Pārstrādes produkti arī finansiāli ir izdevīgi realizācijai.

I. Vāvere: – Sākotnēji kooperatīva realizētās produkcijas lielāko daļu veidoja svaigi dārzeņi, augļi, ogas, turpretī tagad tie ir pārstrādes produkti. Sešās saimniecībās pārstrāde notiek uz vietas, kas ir izdevīgi, jo ietaupa laiku un loģistikas resursus un ir arī draudzīgāk videi.

G. Krūmiņa: – Savukārt kooperatīvs piedāvā iespēju vārīt un iesaiņot vakuumā bietes, burkānus un kartupeļus.

I. Vāvere: – Kooperatīva attīstībai esam piesaistījuši dažādus finanšu avotus – gan ES fondu līdzekļus, gan tās iespējas, ko bioloģiskajiem lauksaimniekiem piedāvā pārtikas kvalitātes shēma, kā arī atbalsts kooperatīviem kapacitātes stiprināšanai.

– Kā var prognozēt, kura produkcija būs pieprasītāka?

G. Krūmiņa: – To nekad īsti nevar zināt, pieprasījums mainās katru sezonu. Ļoti populāri ir marinēti gurķi, tos mēs gatavojam pat vairākas saimniecības.

I. Vāvere: – Našķiem vislielākais noiets ir novembrī, decembrī. Dažādu produktu pieprasījums ir ļoti mainīgs. Piemēram, vienu gadu ļoti pieprasītas bija selerijas, citu – puravi, kamēr nākamajā gadā pieprasījums ir pilnīgi citāds. Patērētāju gaume mainās.

G. Krūmiņa: – Vienu gadu kartupeļus pērk maisiem, citu – ne. Un tas nav cenas dēļ, vienkārši kaut kādu apstākļu dēļ mainās pieprasījums. Tāpēc arī pārstrādes produkcija ir tik izdevīga, dodot iespēju pārstrādāt tik, cik vajag.

I. Vāvere: – Tas gan neattiecas tieši uz kooperatīvu, bet, piemēram, 2019. gadā bioloģisko graudu tika saražots tik daudz, ka tiem nebija īsti noieta, arī Eiropā bija laba raža. Vēl gadu iepriekš pēc bioloģiskajām auzām bija ļoti liels pieprasījums un tām bija laba cena, tāpēc zemnieki izvēlējās tās sēt, bet galu galā piedāvājums bija daudz lielāks par pieprasījumu. Tieši tāpat pērn bioloģiski audzētus kviešus un rudzus iepirka par konvencionālās labības cenu. Tas tomēr nav adekvāti, jo no viena hektāra novāktā raža atšķiras.

Katrā ziņai ikvienai saimniecībai jādomā, ko vislabāk audzēt, ko ir izdevīgi pārstrādāt, tad no viena hektāra var iegūt arī vairāk nekā audzējot graudus. Jāņem vērā arī augsne – ko tajā vislabāk audzēt.

G. Krūmiņa: – Arī man, kā daudziem, sākumā bija govis, bet, kad pienāca klāt dārzeņi, tas viss kopā paņēma pārāk daudz spēka. Vienā ziņā piena ražošana bija stabilāka, jo vienmēr viss piens tika nodots un varēja saņemt samaksu. Tagad darbs nav tik fiziski smags, bet laikietilpīgāks.

– Kur Zaļā Groza produkciju var iegādāties?

G. Krūmiņa: – Zaļā Groza produkciju var iegādāties Rīgā ekoveikalos, Rimi tīklā Klētī, tiešās tirdzniecības pulciņos Siguldā un Cēsīs, arī individuāli. Veikali ļoti labprāt pērk vārītas bietes, sīpolus, pupiņas, kartupeļus, olas. Daudz mūsu produkcijas paņem Ekosan trīs veikali Rīgā.

I. Andrēviča: – Tāpat mēs piegādājam bioloģiskos produktus dažām skolām, lai nodrošinātu ēdināšanu. Arī šis segments attīstās.

G. Krūmiņa: – Ir skolas, kas bioloģi ražotos produktus pasūta regulāri.

I. Vāvere: – Tiek plānots, ka nākamajā plānošanas periodā zaļais iepirkums skolām un bērnudārziem procentuāli pieaugs.

I. Andrēviča: – Vidēji nedēļā ir ap 20 klientiem, kam piegādājam savu produkciju.

– Kā top katras nedēļas piedāvājums?

G. Krūmiņa: – Katru nedēļu veidojam savu piedāvājumu, atkarībā no tā, kas saimniecībās ir pieejams. Ceturtdienās aizsūtām produkcijas piedāvājumu un nākamajā trešdienā tas tiek aizgādāts. Piedāvājums ir redzams arī mūsu mājaslapā.

I. Andrēviča: – Katra saimniecība piedāvā to, kas tai ir, un arī katra atbild par savas produkcijas kvalitāti.

I. Vāvere: – Kooperatīvs ir atzīts pārtikas pārstrādes uzņēmums. Divreiz gadā PVD veic pārbaudes. Bioloģisko sertifikāciju uztur sertifikācijas institūcija Vides kvalitāte, pārbaude notiek katru gadu. Normatīvo aktu prasības uzskatām par pamatotām un tās pildām, pārtikas ražošanai ir jābūt caurskatāmai un saražotajiem produktiem drošiem. Vides kvalitātes un PVD speciālisti ir atsaucīgi un sniedz konsultācijas, ja ir kādi jautājumi.

– Bioloģiskā produkcija arvien ir aktuāla, bet vai to jūtat arī pieprasījumā?

G. Krūmiņa: – Katrā ziņā pieprasījums aug.

I. Andrēviča: – Arī konkurentu skaits šajā jomā nešaubīgi aug.

I. Vāvere: – Kooperatīva centrs ir Gaidas saimniecība Lušēni, esam rēķinājuši, ka optimālais attālums no tā ir līdz 40 km. Ja jābrauc tālāk, tas vairs nav ekonomiski pamatoti un arī neatbilst mūsu koncepcijai – rūpēm par vidi. Katrā jaunā plānošanas periodā sertificēto saimniecību skaits pieaug. Pāriet uz bioloģisko saimniekošanu var – atliek tikai izglītoties. Informācija ir pietiekama un pieejama. Šobrīd bioloģiski tiek apsaimniekoti ap 14 % LIZ Latvijā. Ir skaists uzstādījums, ka 2030. gadā tie jau varētu būt jau 30 % zemes. Nākamais plānošanas periods bioloģiskajiem saimniekiem būs sarežģītāks – pieaugs konkurence. Taču vispār saimniecības pastāvēšana un pamatvajadzības jānodrošina ar ienākumiem no ražošanas. Bioloģiskās subsīdijas kompensē neiegūtos ienākumus. Tās jāiegulda saimniecības attīstībā, izaugsmē.

G. Krūmiņa: – Jūtam, ka saimniecības, sevišķi graudaudzētāji, ar samērā lielām platībām vēlas bioloģiski sertificēties.

I. Vāvere: – Mūsu reģionā brīvas neapsaimniekotas LIZ platības nav. Saimniecību attīstība iespējama, dažādojot preču sortimentu un ražojot produkciju ar augstāku pievienoto vērtību.

– Vai jūs zināt, kāds ir jūsu produkcijas pircēja profils?

I. Vāvere: – Pārsvarā tās ir ģimenes ar bērniem, vecumā no 25 līdz 40 gadiem, parasti ar vidējiem līdz augstiem ienākumiem. Tāpat mūsu produkciju izvēlas cilvēki ar veselības problēmām, kuri uz bioloģisko produkciju skatās kā uz veselības atjaunošanas iespēju. Savukārt vecākās paaudzes cilvēki dažkārt meklē bērnības garšu.

– Vai Zaļā Groza biedriem bioloģiskā saimniekošana ir pārliecības jautājums?

I. Vāvere: – Tā noteikti ir mūsu pārliecība! Kooperatīva dibināšanas ideja pieder lauksaimniecei Bertai Ivanovai, viņai ir teiciens: „Neesmu dabas valdnieks, esmu daļa dabas.” Un tieši tā mēs arī dzīvojam un strādājam. Kooperatīva tapšanā lielu darbu paveica arī Gaida, kas apbraukāja apkārtnes saimniecības, lai uzrunātu lauksaimniekus dibināt kooperatīvu.

G. Krūmiņa: – Pats sākums bija biedrības Zaļais loks dibināšana. Tas bija brīdis, kad dramatiski nokritās piena cena, Bertiņa mūs uzaicināja sanākt kopā un veidot nevalstisku organizāciju. Zaļais loks sniedza cilvēkiem kopības sajūtu, atbalstu.

I. Vāvere: – Lai kopīgi realizētu produkciju un gūtu papildu ienākumus, saimniecībām bija jāizvēlas uzņēmējdarbības veids. Izvēlējāmies kooperatīvu, jo tajā neatkarīgi no paju skaita un realizētās produkcijas apjoma visi biedri ir vienlīdzīgi lēmēji par kooperatīva darbību – katram pieder tikai viena balss. No 2003. līdz 2008. gadam kooperatīvu vadīja Sandris Aksinčics, kopš 2009. gada to daru es. Togad mēs arī reģistrējām patentu kooperatīva nosaukumam. Esam piedalījušies un popularizējuši kooperatīva un bioloģiskās lauksaimniecības idejas Rīgā un Cēsīs, Rāmavas un Riga Food izstādēs. LBLA ir realizējuši divus projektus par bioloģiski ražotas pārtikas nepieciešamību uzturā, arī mēs iesaistījāmies.

Lai bioloģiski pareizi saimniekotu, liela nozīme ir pareizas augu sekas ievērošanai un piemērotas tehnikas – agregātu izvēlei. Piemērotas tehnikas iegāde prasa lielus materiālos ieguldījumus. Līdz ar to mazās augkopības saimniecībās ir jāveic liels roku darbs. Pērnruden es caur LLKC aktivitāti biju devusies pieredzes apmaiņā pie Somijas bioloģiskajiem zemniekiem. Dienvidsomijā ir mazas saimniecības, jo zeme ir ļoti dārga. Bija gan modernas, gan pavisam vienkāršas saimniecības, nevar teikt, ka viņi ražošanas ziņā būtu mums ļoti priekšā. Subsīdiju apjoms gan ir ievērojami lielāks.

– Cik bieži visi kooperatīvi biedri satiekas?

I. Vāvere: – Kooperatīvam ir viena obligāta kopsapulce reizi gadā, bet mēs satiekamies arī tad, ja ir kāds aktuāls jautājums, par ko jāpieņem lēmums, jāpauž viedoklis. Piemēram, par MK noteikumu projektiem. Kopā svinam apaļas un pusapaļas jubilejas.

G. Krūmiņa: – Dažkārt satiekamies, ja ir kāda problēma, izrunājamies un uzreiz paliek vieglāk. Pirmsākumos gan tikāmies katra mēneša pirmajā sestdienā, bet tad mēs visi vēl mācījāmies un visiem vēl nebija pat telefonu. Tagad visu var ērti viens otram pārsūtīt elektroniski. Dažkārt kāds brīnās, ka mēs tik ilgi turamies kopā. Bet mums kopā ir labi! Es jūtos ļoti droši – zinu, ja man vajadzēs kādu palīdzību no kooperatīva biedriem, es to noteikti saņemšu. Mēs jūtamies kā ģimenē, valda savstarpēja cieņa un prasme savas privātās intereses vienmēr nelikt priekšplānā. Esam nelielas saimniecības, tāpēc arī mums ir tik svarīgi turēties kopā, būt kooperatīvā. Lielie jau var lidot vieni! Es absolūti neesmu tirgotāja, tāpēc priecājos, ka kooperatīvs palīdz šajā jautājumā.

Ar pārstrādes produktiem sortimentu arvien var paplašināt. Piemēram, sākām ražot ķiploku pulveri, jo uz pavasari ķiplokus ir grūti saglabāt. Kalna dārzu saimniecei ir ideja par augu destilātiem kosmētikā – ideju netrūkst, atliek tikai darboties!

LPKS Zaļais Grozs biedri 2020. gadā:

• Z/s Plumpaiņi, saimniece – Ilona Andrēviča, audzē dārzeņus segtajās platībās un uz lauka.

• Z/s Lejas Suces, saimnieki – Sanita un Ēriks Lemieši, nozares – pienkopība, aitkopība, cūkkopība, putnkopība (paipalas, vistas, pīles u.c.), truškopība, ogas, dārzeņi uz lauka un segtajās platībās.

• SIA Jaunkalns, saimnieki – Ieva Gundare un Andris Šillers, audzē ķiplokus un kartupeļus, veic arī pārstrādi.

• Z/s Jurbrenči, saimnieki – Ingrīda un Jānis Vāveres, audzē graudaugus, zālāju sēklas.

• SIA Gusts Apinis, saimnieki Signe Slosberga un Elmārs Pētersons, audzē un pārstrādā kvinoju, amarantu, griķus, idru.

• Z/s Drapmaņi, saimniece Brigita Mazpole, nozares – pienkopība, dārzeņi, pārstrādē – ievārījumi, marinēti gurķi.

• z/s Andrēni, saimnieks – Normunds Pušķis, nozares – pienkopība, dārzeņi un ogas.

• z/s Zīlēni, saimniece – Sarmīte Kubliņa, nozares – pienkopība, dārzeņi, arī zirgu izjādes.

• z/s Lušēni, saimnieki – Gaida un Jānis Krūmiņi, audzē un pārstrādā dārzeņu, augļu produkciju.

• z/s Kalna dārzi, saimnieki – Vita un Aivars Jurševski, audzē augļu kokus un ogas, tējas un garšaugus, ko arī pārstrādā.

• Z/s Ogrēni, saimnieki – Ligita un Jānis Jurkāni, piena lopkopība, dārzeņkopība.

• z/s Jautrīši, saimnieks – Jānis Ivanovs, audzē dārzeņus, augļus un ogas.

• Zintas Pavāres piemājas saimniecība, audzē dārzeņus, ogas, augļus.

• Edgars Zieds − Ziediņš, piemājas saimniecība, audzē dārzeņus, vāc tējas zāles.

• Z/s Modas, putnukopība.