Saimnieks LV / 2017.gads (Jūnijs.)

2011. gadā toreiz 27 gadus jaunais zemnieks Juris Razživins konkursā Senču aicinājums saņēma Latvijas Jauno zemnieku kluba balvu Par uzņēmību, degsmi un sparu, mērķtiecīgi darbojoties savā jomā un attīstot Latvijas lauksaimniecību. Nolēmis savus spēkus ieguldīt lauksaimniecībā, jaunais zemnieks strauji attīstījis savu augkopības saimniecību un arī nelielu pārvadājumu kompāniju, ar visai optimistisku skatu veroties nākotnē, jo – problēmām ir tikai darīšanas vaina.

– Vai saimniecību esat pārņēmis no vecākiem?
Juris Razživins: – Daļēji tā var teikt, jo man piederošo saimniecību veido vecvectēva un viņa brāļa zeme – katram pa 15 ha piemājas saimniecībai, kas tika piešķirti pirmās brīvvalsts laikā. Mans vecvectēvs bija Lāčplēša ordeņa kavalieris, un katram no brāļiem tika piešķirta zemē kopā ar kokmateriāliem, šeit joprojām atrodas abas mājas. Vecvectēva dēls bija mans vectēvs Jānis, kuram savukārt piedzima mana mamma Ligita. Kad zemi 90. gados atguva, ģimene šajos 30 ha saimniekoja vairāk hobija līmenī, audzējot graudaugus, bet paralēli strādājot algotu darbu. Man jau pusaudža gados radās vēlme lauksaimniecībā strādāt plašāk, pastāvīgi biju iesaistīts arī nepieciešamajos darbos, tā arī labi tos apgūstot.

Tomēr pēc pamatskolas uzreiz nevarēju izdomāt, ko darīt, tāpēc Ogres arodģimnāzijā ieguvu profesionālo vidējo izglītību, saņemot policista kvalifikāciju, tomēr šajā profesijā nekad neesmu strādājis. Pēc tam studēju Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē. Šo lēmumu palīdzēja pieņemt arī sieva, kas LLU sāka studēt socioloģiju. Pats sāku veidot savu piemājas saimniecību un pamazām nomāt arī zemes, pirmās bija Svētes pagasta Jēkabniekos. 2009. gadā nodibināju savu zemnieku saimniecību Jaunlejnieki, jo saņēmu atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem un iegādājos pirmo jaudīgo – John Deere traktoru. Tā kā senču mājas saucās Lejnieki, savas saimniecības nosaukums likās gluži loģisks. Sanāk, ka vecvectēva un viņa brāļa zeme ir manas saimniecības pamats.

– Kas aug jūsu laukos?
– Ziemas kvieši ir 120 ha, ziemas rapši – 60 ha, pārējie ir zirņi, ko izvēlējāmies zaļināšanai, lai gan citi saimnieki sēja pupas. Patiesībā ar zirņiem divu gadu garumā esmu tīri apmierināts, varēju tos sēt arī ātrāk, jo tie ļoti labi atjauno un ielabo augsni.

– Cik daudz zemes ir jūsu īpašumā?
– Kopā ar sievu deviņos gados esam nopirkuši 65 ha, bet vēl arī tēvam un mātei īpašumā ir pa 30 ha. Pēdējos gadus katru gadu esam pirkuši vidēji pa 10 ha. Visa zeme izvietota Zaļenieku un Svētes pagastā, līdz tālākajam laukam jābrauc 7 km, kas nav ļoti daudz. Protams, nomāt nav pats drošākais variants, jo īpašnieks vienmēr var izdomāt pārdot. Tāpēc arī vienmēr jābūt naudas rezervei, lai varētu pirkt zemi, ja nu pēkšņi tiek pārdots. Principā, ja pērkam, tad tikai nomas zemes, lai nav kaut kur tālu jābrauc. Taču jāsaka liels paldies nomniekiem, ar kuriem mums ir laba sadarbība, prieks, ka varam vienoties! Protams, mūsu apkārtnē teju visa zeme ir apstrādāta un neko daudz iegādāties nevar, ja nu tikai tikai tirgū nonāk nomātā zeme. Taču vispār zemnieki viens otram zemi neņem, dzīvojam draudzīgi.

– Ar kādām ražām varat lepoties?
– Ziemas kvieši – ap 7 t/ha, ziemas rapši – ap 4.5 t/h, tāpat arī zirņi. Tās ir labas ražas, jo skaitāmies pie auglīgās Zemgales. Rapši pērn bija diezgan slikti, pat gribējām daļu pārsēt, bet, tā kā bija mitrs pavasaris, labi vien, ka nepārsējām, beigās raža bija gan laba un bez lieliem ieguldījumiem.

Protams, šo gadu laikā ražas ir augušas. Tagad arī lietojam vairāk minerālmēslu, tāpat augu aizsardzības līdzekļus. Sākumā ziemas kviešu raža bija ap 3 t/ha. Tagad zeme ir arī daudz kvalitatīvāk sastrādāta, jo augsne jau pati par sevi ir laba, lai arī mālaina. Esam veikuši arī augsnes analīzes visiem laukiem divu gadu laikā, šur tur trūkst mikroelementu, ko dodam papildus. Arī miglotāji būs aprīkoti ar precīzu navigāciju, lai neveidotu dubulto pārklājumu, ja ar minerālmēsliem pārklāj dubultā, rodas veldre.

– Kādas šķirnes izvēlaties?
– Mums ir pastāvīgas šķirnes, bet tās mēdzam arī mainīt uz jaunākām. Ziemas kviešiem pēdējos trīs gados esam izvēlējušies ‘Skagen’, kas ir gana izturīga un laba šķirne. Pērn izmēģinājām arī līdzīgu jaunu šķirni ‘Ceylon’ nelielā apjomā – sēklai, jo to gatavojam paši, un šogad jau abas šķirnes ir līdzīgās proporcijās. Arī zirņu sēklu sagatavojam paši, bet rapšu sēklu gan pērkam. Zirņiem izvēlamies ‘Prestige’, Lietuvas šķirni.

– Vai ar agronomiskajiem jautājumiem pats tiekat galā?
– Gandrīz visos jautājumos sadarbojamies ar LPKS LATRAPS, arī viņu agronomi jau bieži ir redzēti uz lauka, viņi arī paši piesakās, kad brauc garām. Aprunājos ar speciālistiem, bet daudz ko domājam arī paši, izvēloties augu aizsardzības līdzekļus vai sējas termiņus, skatoties pēc reālās situācijas.

– Kā ir ar tehniku, vai ir kādi iecienītākie zīmoli?
– Laikam jau var teikt, ka biežāk izvēlamies John Deere. Arī pašlaik gaidām ziemā iesniegtā projekta rezultātu – jaunu John Deere miglotāju, tāpēc arī ziemas kvieši pret nezālēm vēl nav smidzināti. Projektā bija arī sējmašīna, minerālmēslu kliedētājs, tāpat bija vēl viens traktors, bet par to ar LAD vēl ir nesaskaņas par atbalsta procentu lielumu. Claas kombains mums ir iegādāts lietots. Izvēlamies ne tikai jaunu tehniku, kādreiz visa tehnika bija lietota. Bija tā, ka citi meta ārā, bet mēs pirkām un remontējām, lai varētu izmantot. Kad mums bija ap 70 ha, visu zemi apstrādāju viens pats ar Belarus traktoru, savukārt ar ražas novākšanu palīdzēja tēvs un brālis, un arī tagad sezonas karstumā neliedz palīdzīgu roku. Šis tas vēl ir palicis no krievu tehnikas, ko var nepieciešamības gadījumā izmantot. Veco traktoru izmantojam vieglākiem darbiem, arī tā ekspluatācija nav dārga.

Visas tehnikas vienības ir iegādātas ar ES fondu atbalstu, jo cenšamies izmantot pilnīgi visas atbalsta iespējas. Īpaši tagad, kad, iespējams, ir pēdējās iespējas no fondiem ko paņemt. Tehnika tomēr ir dārga, tāpēc nekas daudz nepaliktu zemes iegādei.

– Vai ar tehnikas servisu esat apmierināti?
– Patiesībā ir tā, ka ļoti daudz ko izdarām paši. Remontus veicam uz vietas, ārpakalpojumus izmantojam ļoti reti – ja nu galīgi nevar tikt galā, jo tas ir dārgi un ne vienmēr var būt drošs par kvalitāti. Kombainu remontēju es viens pats. Tieši tāpat paši brīvajos brīžos veicam arī nepieciešamos būvdarbus.

– Savas kaltes jums nav.
– Jā, arī kaltēšanai izmantojam LATRAPS kalti, kur nemaz nav tālu jābrauc. Pērn pašu spēkiem izbūvējām šķūni, kur var glabāt graudus. Izbetonējām grīdu, šogad vēl pabeidzam sienu nostiprināšanu. Iespējams, kad būs vaļā atbalsta programma, par nelielu kalti varētu domāt. Protams, nododot graudus kooperatīvā, nākas pastāvēt rindās, bet pagaidām citu variantu nav.

– Vai jums ir arī algoti darbinieki?
– Šobrīd man ir trīs algoti strādnieki, kas strādā ne tikai saimniecībā, bet arī otrā manā uzņēmumā, kas nodarbojas ar kravu pārvadājumiem. Viens kravas auto braukā uz ārzemēm, pašlaik uz Somiju, pārsvarā vadājot būvmateriālus, otra, pašizgāzējs, tepat Latvijā pārvadā graudus. Savukārt tieši lauku apkopšanā vairāk darbojos es pats un viens darbinieks, bet sezonas laikā palīdz arī abi šoferi. Lauku darbu strādnieks, traktorists pie mums no 1. aprīļa strādā NVA programmas Apmācība pie darba devēja ietvaros. Es pats māku darīt visus darbus un, kad nebija citu iespēju, ar visu arī tiku galā. Man patīk lauku darbi, bet vismaz pēdējos divus gadus ir ļoti maz sanācis laiks pašam pasēdēt pie traktora stūres, taču augustā braucu ar kombainu.

– Kā izlēmāt, ka nepieciešams arī pārvadājumu bizness?
– Bijām iegādājušies kravas auto ar piekabi savām vajadzībām, taču, kad bijām aizveduši savus graudus, mašīna stāvēja dīkā. Tad arī izlēmām, ka varētu sākt nodarboties ar pārvadājumiem, izgāju speciālus kursus, lai varētu nodarboties ar starptautiskajiem pārvadājumiem. Pērn nopirkām arī otru mazlietotu kravas auto. Ja mašīnām darbs ir visu laiku, tad pāris gados ieguldīto summu var atpelnīt. Pēdējos gados tieši tā arī ir.

– Vai esat izmēģinājuši dažādas tehnoloģijas – ar un bez aršanas?
– Saimniecībā aram visus laukus, mums patīk šī tradicionālā metode. 2014. gadā pamēģinājām arī bez aršanas, taču mums īsti nepatika. Togad arī daudziem izsala ziemāji, varbūt vienkārši sakrita daudzi apstākļi, tomēr mums neiepatikās. Tad ir intensīvi jāmiglo, vajag vairāk ķimikāliju, tāpēc labāk izvēlos aršanu.

– Vai ziema šogad bija gana saudzīga pret sējumiem?
– Jā, nekas traks nenotika. Lielāka problēma drīzāk bija rudenī, kad no lieliem sausumiem ziemāji bija sadīguši nevienmērīgi. Taču pārsējuši neesam neko. Ziemas kvieši un rapši izskatās gana labi, droši vien pateicoties tam, ka zeme bija ļoti labi sastrādāta. Mēs pat pārsniedzām bezakcīzes degvielas limitu! Degvielas turēšanai nepieciešamas divas tvertnes, kas, protams, ir apgrūtinoši, bet nav jau jēgas sūdzēties, jādara. Toties maijā bija pāris naktis, kad uznāca sals, tomēr mūsu laukiem tas neko nav kaitējis. Šogad pavasaris kavējas par vienu divām nedēļām, parasti uz mūsu kāzu jubileju 28. maijā rapši jau sāka noziedēt, bet tagad būs pašā plaukumā.

– Kurā brīdī sapratāt, ka lauksaimniecība ir reāls bizness, ar ko var pelnīt?
– Var teikt, ka jau sākumā sajutu īsto garšu, bet vēl nebija tik daudz hektāru, lai varētu runāt par peļņu. Protams, sākumā visu nopelnīto likām atpakaļ iekšā, iegādājoties tehniku un vēl pavadot laiku, to remontējot. Tā pamazām varējām piepirkt klāt arvien jaunus zemes gabalus, patiesībā jaunie dzelži ne tik sen ir parādījušies saimniecībā. Protams, par lielu stabilitāti varētu runāt tikai tad, kad īpašumā būtu visa zeme. Man vienkārši ļoti patīk tas, ko daru, tāpēc arī nav žēl tajā daudz ieguldīt.

– Egita, vai jums arī ir pienākumi saimniecībā?
Egita Razživina: – Ikdienā es strādāju algotu darbu, bet nu jau esmu dekrētā. Dažkārt palīdzu ar rēķiniem un pavadzīmēm, palīdzu ko aizvest un atvest, vedu pusdienas, par ko rūpējamies kopā ar vīramāti. Ar lauksaimniecību man iepriekš nav bijusi saistība, bet redzu, ka šī nozare prasa daudz – tas nenozīmē aizvērt aiz sevis durvis piecos vakarā. Kulšanas laikā sezonā Juris vispār ir prom dienu un nakti, nemaz neredzu viņu. Rudenī nevaru vien sagaidīt, kad beigsies darbi, bet arī ziemā vēl turpinās remonti u.tml.

Juris: – Ģimene ir liels atbalsts šajā darbā, jo vecāki un sieva mani saprot un atbalsta saspringtajos brīžos.

– Tagad, atskatoties uz padarīto, vai domājat, ka kaut ko darītu savādāk?
– Domāju, ka ne, lielos vilcienos lēmumi ir bijuši pareizi, kļūdas, protams, ir bijušas, bet ne tik lielas. Varbūt ātrāk vajadzēja sākt pirkt zemes, nebaidīties. Ir bijuši arī pārgalvīgi lēmumi, tomēr viss ir beidzies labi. Esam attīstījušies lēnām, bez lieliem riskiem.

Mums nav īpašas problēmas ne ar meža zvēriem, jo mums lauki nav tādos meža ielokos, kur tiem varētu patikt, ne ar migrējošajiem putniem. Jā, mēs redzam gan stirnas, gan briežus, bet viņi vairāk posta nodara kokiem.

– Ko jūs darāt brīvajā laikā?
Juris: – Mums patīk ceļot, pēc sezonas patīk aizbraukt kaut kur tālāk, uz Turciju, Ēģipti, pērn rudenī ar visiem bērniem bijām Tenerifē. Esam braukuši slēpot tepat Latvijā, kā arī apceļojam daudzas vietas, tāpat pa Igauniju un Lietuvu. Kopā ar sievu pirms diviem gadiem sākām apmeklēt arī tautisko deju kolektīvu.

Esmu arī Zaļās (Zaļenieku) evaņģēliski luteriskās draudzes padomes loceklis, mēdzam iet arī uz dievkalpojumiem. Nesen baznīcai no kopīgiem ziedojumiem, iesaistoties arī novada domei, tika uzlikts jauns dakstiņu jumts, par ko mums tiešām gandarījums.

– Bērni gan vēl ir mazi, bet vai jūs gribētu, lai viņi turpina jūsu gaitas saimniecībā?
– Domāju, ka jā. Iespējas viņiem būs. Ja darbs pašam patīk, tad to ir daudz vieglāk darīt un nav jāstrādā ar gariem zobiem. Ja visu labi saorganizē, pašam vairs nemaz nav tik grūti. Un ražas novākšanas process ir pats patīkamākais, kā citi smejas – dolāri birst bunkurā!

Egita: – Emīlam vairāk patīk sports un tehnoloģijas, bet jaunākajam dēlam gan patīk braukt ar traktoru. Protams, viņiem apkārt visu laiku ir vide, kur viņi redz, ko nozīmē lauksaimniecība.