Saimnieks LV / 2020.gads (Jūnijs.)

Latviete Jana un igaunis Martins satikās pirms 30 gadiem Tallinā, kur abi tolaik studēja.  Uzplauka mīlestība, un jaunie ļaudis apprecējās. Tagad jau 27 gadus Sammu ģimene mīt  Aizputes novada Kalvenes pagasta Medniekos, tur izveidojuši mazu viesu namu, darbojas vīna ražošanā un ģimenes galva vēl papildus savā projektēšanas privātuzņēmumā. Starp citu,  igaunis Martins Samms tik labi apguvis latviešu valodu, ka šķiet – tā ir viņa dzimtā.

Top ģimenes bizness
„Iepriekšējās krīzes laikā mēģināju atrast kādu jaunu ceļu, jaunu nišu, jo būvniecības procesi apstājās. Lauki mums ir, dārzi ir – tā pamazām sākām darboties ar vīnogām. Dārzs ir 1.5 ha plašs, ir ābeles, plūmes un pushektārs vīnogu. Mednieki ir atgūtais sievas vectēva īpašums. 1865. gadā tas bijis muižas mednieku nams, bet 1912. gadā Janas vecvectēvs to nopircis – ēkas kopā ar zemi,” stāstīt sāk Martins Samms. Iepriekš ģimenei piederējis paliels zemeņu lauks, tirgojuši ogas. Kad Latvijā kļuvusi populāra vīnogu audzēšana, igauņu draugu iedvesmoti, Sammi arī iestādījuši šīs dienvidnieces.

Igaunijā vietējās vīnogas ir dārgas un ļoti pieprasītas, cilvēki tās labprāt gan paši audzē, gan iegādājas. „Latvijā nav tik čakli pirkt svaigas ogas. Atšķirībā no igauņiem, kuri gatavi pirkt par 5 EUR/kg kilogramā, latvieši – pat par 1 EUR/kg vēl padomās. Tā ir diezgan liela atšķirība. Mēs sapratām, ka ogas ir dārgas un par velti izdalīt kopto un izaudzēto tautai diemžēl arī nevaram. Sākām interesēties par iespējām darīt vīnu un apgūt zināšanas. Mācījāmies no grāmatām, pašu pieredzes kļūdām, braucām pie vīndariem, kuri rīkoja prezentācijas un kursus. Savu vīna ražotni izveidojām 2018. gadā. Kopš tā laika esam ražotāji, un tas ir ģimenes uzņēmums – bizness nav tik ienesīgs, lai algotu cilvēkus,” atklāj darītavas saimnieks un piebilst, ka ar vīna ražošanu nodarbojas galvenokārt viņš, bet ravēšana, tīrīšana, griešana un citi darbi gulstas uz sievas un trīs nu jau pieaugušo bērnu pleciem. 

Jana un Martins Sammi

Vīnogas stādījuši paši, pēc savām iespējām izvēlējušies labākās šķirnes. Savukārt daži ābeļu un plūmju koki dārzā esot dēstīti jau pirmskara laikā, bet vēl viena daļa saglabājusies no pēckara gadiem. 90. gados jaunu dārzu stādījis Janas tētis – tur bijušas puspundura ābeles, jo tobrīd tas bijis liels jaunums ar perspektīvu. Tagad Sammu ģimene atjauno un pārpotē ābeles un plūmes –  potējot tās šķirnes, kuras šķiet labākas, ražīgākas. Katru gadu pa kādam kokam aiziet bojā – cits slims, citu zaķi nograuž, bet pamazām tukšās vietas tiek aizpildītas jaunām šķirnēm. Vecajā dārzā vasarā ganās aitiņas, lai pašiem nav tik daudz jāpļauj. „Saldo šķirņu ābeles, kuru augļi visiem garšo, ir ļoti prasīgas, šos kokus miglojam. Agrāk tās tiešām bija izturīgākās, bet, jo saldāks ābolītis, jo prasīgāks. Kādreiz šī raža tika orientēta uz tirgu, bet vīnam saldās šķirnes neder, jo, kad cukurs pārveidojas alkoholā, dzērienam neatliek nekādas īpašas garšas. Labāks vīns sanāk no vecajām, tradicionālajām ābolu šķirnēm. Eiropā šim nolūkam kopš seniem laikiem ir veidotas speciālās šķirnes,” stāsta Jana. Vīrs piebilst: „Tādas īsti precīzas receptes mūsu vīnam nav, ir vien darbs un zināšanas klasiskā nozīmē. Vīnā svarīgas ir skābes, cukurs, raugs, barības vielas utt. – ir jāsaprot to darbība, jāmēra, jāpārbauda, kāds ir to līmenis, un tad jākombinē, līdz nonāk pie labākā galarezultāta. Vienu gadu āboli ir garšīgi, bet nav pietiekoši skābi, un vīns var aiziet bojā – bez skābes tas neglabājas. Citreiz pievienotais cukurs traucē garšai. Tāpēc kopumā ir svarīgi saprast tehnoloģiju, kā vīns top, un tad var variēt. Protams, katrs meklē labākās izejvielas, tāpēc ir cieņā mežābeles un rabarberi, kuri dod interesantu garšu.”

Vīnogas ir kvalitatīvas un dārgas
Martins klāsta, ka vīnogas ir vienīgās ogas, kurām piemīt viss, kas nepieciešams vīnam. Ogas ir dārgas, vērtīgas, līdz ar to visai augsta mēdz būt cena paša pieļautajām kļūdām. Gadoties gan, ka laika apstākļu dēļ esot maza raža, bet te pēkšņi – labs gads un ogu ļoti daudz. Viss ir mainīgs un nepārtrauktā procesā. „Mācīšanās arī visu laiku notiek, nav tā − izlasi vienu grāmatu un viss skaidrs. Kļūdīties gadās, un arī no tā jāmācās. Mums ir četru šķirņu vīns – divi darīti no vīnogām un divi dzirkstošie ābolu dzērieni, to klāstu plānojam drīzumā papildināt, arī gatavojot no vīnogām. Latvijā no vīnogām komerciālu vīnu patiesībā ražo salīdzinoši ļoti maz un lielu daļu no tā pēc ES regulām drīkst piedāvāt kā raudzētu alkoholisku dzērienu (par vīnu drīkst saukt tikai no Eiropas vīnakoka šķirnēm gatavotu vīnu), tāpēc Latvijā ražotiem vīnogu vīniem īsti nav konkurentu,” saka ražotājs un piebilst, ka lielākais šķērslis veiksmes stāstam ir augsta pašizmaksa.

Sammu ģimenes piedāvāto vīnu var iegādāties viņu saimniecībā (šobrīd vēl arī ar interneta starpniecību) un restorānā Goldingen Room. Vīna pašizmaksa veidojas no izejmateriāla, un vīnogas Latvijā ir dārgāk audzēt nekā dienvidos. Arī etiķetēm, korķiem un iepakojumam ir savas izmaksas. Sammu ģimenes uzņēmuma apjomi nav mērāmi miljonos pudeļu, bet gan simtos. Tūkstotis pa gadu pagaidām ir tikai mērķis. „Ziemeļos vīnogas audzē dāņi, zviedri un tur maksā 20–30 EUR par pudeli. Latvijā pirktspēja ir zemāka. Kādā sarunā viens no lielajiem vietējo vīnogu audzētājiem un vīndariem teica: „Vienu hektāru vīnogu izaudzēt līdz ražai izmaksā 50 tūkst. EUR.” Mums saimniecībā ir 0.5 ha vīnogulāju. Sadalīsim tos tūkstošus eiro pa dažiem simtiem pudeļu – protams, rezultātā tām būs pietiekami augsta cena. Mūsu ražošanas tehnoloģiju izmaksas ir mazākas nekā lielā vīna darītavā, bet prece ar visu to nekad nebūs no lētākajām,” skaidro Martins un piebilst, ka Latvijā sausais vīns, kuru viņš ražo, nav tik iecienīts kā stiprie un saldie dzērieni. Bet sauso vīnu var baudīt pie ēdiena. Ābolu dzirkstošie vīni gan kalveniekiem esot nedaudz saldāki. Pusotra gada laikā ģimene ir pārdevusi dažus simtus pudeļu gardā dzēriena, un tas nav stāsts par lielražošanu. Saimniecībā ir blakus nodarbošanās, jo no vīna ražošanas vien ģimene nespētu pārtikt.

Medniekos notiek arī vīna prezentācijas pasākumi, saimnieki ir piedalījušies Vīndaru biedrības veidotajā mārketinga projektā Latvijas vīna ceļš, kas tiek finansēts no ES līdzekļiem. Šī projekta ietvaros Mednieku vīni ir pabijuši izstādēs gan Somijā, gan Igaunijā, gan Lietuvā.

Martins teic, ka pats esot kritiski noskaņots pret savu darīto vīnu, bet tas taču tikai likumsakarīgi. Pamatīga vīna darīšanas pieredze nevar rasties vienas paaudzes laikā. „Viens vīns no konkrētām ogām, ko šodien stādu savā dārzā, pakāpeniski veidojas 10–20 gadu ilgā laikaposmā,” teic Martins. Kāds vīndaris no Viduseiropas viņam esot stāstījis, ka par vīndari vari sevi dēvēt tikai tad, ja tavs tēvs, vectēvs un vecvectēvs darījis šo dzērienu. Pārējos gadījumos tu esi tikai iesācējs.

Vīns un tūrisms
„Vīna ražošanas process nenozīmē, ka šodien sāku darīt vīnu un rīt jau tirgoju. Dzirkstošais vīns top gandrīz trīs gadu laikā, vīnogu vīns būs gatavs lietošanai pēc diviem trim gadiem. Un ja dzirkstošais vīns pusceļā sabojājas, nebūs, ko pārdot, radīsies diezgan lieli zaudējumi. Ražot kvalitatīvu vīnu –  tā nav viegla nodarbe. Ir vajadzīgas lielas investīcijas, lai tas ar laiku kļūtu par noturīgu biznesu. Mums vēl ilgi nebūs plašs bizness, cilvēki var atbraukt paši un nopirkt vīnu uz vietas. Brauc liepājnieki, ļaudis no tuvējās apkārtnes, ciemiņi no Vidzemes, arī no Eiropas un Krievijas caurbraucot, ir bijuši gruzīni un moldāvi.

Pašlaik vīns mūsu gadījumā ir pievienotā vērtība tūrismam,” atzīst Martins Samms un stāsta, ka vīna ražotnē sākumā ieguldījuši savu naudu no arhitektūras jomā nopelnītā. Biznesa ļaudis gan teikuši, ka tas ir pilnīgs absurds – paņemt naudu un novirzīt tur, kur tā nenes ienākumus. „Es tomēr uzskatu, ka tā ir sava veida niša, kas pamazām veidosies, tūrismam attīstoties. Cilvēki grib atbraukt uz klusām, skaistām lauku mājām un izbaudīt vientulību. Es ciemiņiem izrādu, kā top vīns šeit Latvijā un ka tas daudz neatšķiras no tā, kas notiek pasaulē, tikai garša ir savādāka. Ne sliktāka, bet savādāka! Tas cilvēkus pārsteidz, un pārsteigumi savā ziņā arī ir pievienotā vērtība. Ārzemniekiem īpaši tīk te valdošais miers un klusums. Bijuši somi, zviedri, dāņi, vācieši, franči. Viņi meklē šeit vietējo garšu. Nebrauc pēc tā, kas ir viņu pašu mājās,” pārliecināta Jana.

„Vīnogu dārzu var rādīt cilvēkiem jebkurā tā augšanas un briešanas stadijā. Tas ir interesanti un skaisti. Kāzinieki brauc pie mums uz foto sesijām, jo nav jau Latvijā īpaši daudz vietu, kur ieraudzīt vīnogulāju brīvā dabā! Tā vietā, lai šajos sarežģītos laikos trauktos uz Itāliju vai Franciju, daudz vienkāršāk ir braukt pie mums uz Medniekiem,” noslēdzot sarunu, teic viesmīlīgā mājasmāte Jana Samma.

Saimnieks korķē ciet gardās dziras pudeli.

Ar draugu un ģimenes rokām
Martins stāsta, ka vīnogu ražas laikā rīkojot talku. Esot daudz draugu, kuri nākot palīgā. Vīnogas gandrīz vienā dienā jānovāc –  nav kā ar zemenēm, kuras ražo vismaz mēnesi. „Tad ir darbi, kurus varu darīt pats, – pārsūknēt, filtrēt, un tādi, kur talkā nāk bērni. Vienmēr ir labi, ja kāds palīdz, darbu apjoms ir pamatīgs. Procesā ļoti svarīga ir tīrība. Visas nelaimes sākas, ja kaut kur tiek klāt piejaukumi. Doma, ka vīnā var salikt visu, kas jau iebojājies, lai labāk rūgst, ir pilnīgi nepareiza. Piemēram, Amerikā, Kalifornijā, kur ir lielās vīna ražotnes, cilvēki vīnogām pieskaras tikai vienreiz –  lai no transportiera lentas izlasītu bojātas ogas. Šo darbu mašīnām neuztic!” zina stāstīt Martins.

Šobrīd rūgst vairāk nekā tonna vīnogu vīna, kur izmantotas gandrīz divas tonnas vīnogu. Arī ābolus vīnam izmantojot tikai labākos, nekvalitatīvos ziedojot Kalvenes zoodārzam. Pārāk liela daļa ābolu ražas neesot pietiekami augstvērtīga, tādēļ Sammi plānojot vairāk laika veltīt koku vainagu veidošanai. Kopumā ābo-lus rudenī noņemot 5–6 t, un daļa no tiem tiek vesti pārdošanai Liepājas Pētertirgū.