Saimnieks LV / 2020.gads (Augusts.)

Aitkopība mūsu valstī pārsvarā attīstīta Austrumlatvijā, kur reljefa specifika liedz nodarboties ar citām lauksaimniecības nozarēm. Diemžēl tur aitu ganāmpulki ir krietni vairāk plēsēju apdraudēti nekā citviet. Par galveno ienaidnieku uzskata vilku, bet ne mazāku postu var nodarīt arī lūši vai klaiņojoši suņi.

No Igaunijas aitkopjiem pienāk ziņas, ka viņu mežos uzradušies arī šakāļi, bet valsts kompensācijas Igaunijā paredzētas tikai par vilku nokostajiem mājlopiem. Latvija joprojām ir teju vienīgā valsts Eiropā, kur šādu kompensāciju nav. Tas gan tiek attaisnots ar ļoti labvēlīgiem vilku medību nosacījumiem un kvotām, jo vairākās ES valstīs vilkus medīt ir aizliegts. Latvijā arī šogad atļauts nomedīt 280 plēsējus. Saudzēšanas režīms vilkiem ir no 1. aprīļa līdz jūlija vidum, bet pirms medību sezonas atklāšanas meža zvērus nedrīkst medīt.

Kā šādā realitātē jūtas aitu ganāmpulku īpašnieki? – Dažādi, atkarībā no tā, cik tuvu vai tālu mīt vilku populācija un cik bieži tie ieklejo saimniecības īpašumā. Protams, arī no saimnieku iespējām nodrošināties ar visdažādākajiem pašaizsardzības līdzekļiem.

Lauras un Armanda Kozuļu zemnieku saimniecībā Zīles Madonas novada Ošupes pagastā pagājušā gada jūlijā notika viens no pēdējos gados nežēlīgākajiem pelēču uzbrukumiem. Tikai dažas dienas pirms vilku saudzēšanas perioda beigām tie nokoda 70 Latvijas tumšgalves šķirnes aitas, saimniecības zaudējumi bija tūkstošiem eiro. Toreiz nofilmētais TV sižets atklāja patiesi drūmu ainu.

Praktiskā rīcība, kas nepieciešama, lai savāktu pierādījumus un fiksētu situāciju, bijusi lēna. Izrādās, agonijā esošās aitas nedrīkst atbrīvot no mokām, jo jāsagaida komisija, kas apskatīs sakostos lopiņus un apstiprinās, ka tie tiešām cietuši no vilku uzbrukuma. Kā teic Laura Kozule, ja mājsaimniecības apdraudējuma pakāpe ir ļoti augsta un tāpēc nepieciešama atļauja agrāk uzsākt medības, vispirms nokostais dzīvnieks jānofilmē un dokumentētais fakts jāpievieno iesniegumam par medību priekšlaicīgu uzsākšanu. A. Kozulis atzīst: „Ar aitkopību Vidzemē var sekmīgi nodarboties. Zīlēs to darām kopš 90. gadiem. Šajā laikā esam uzkrājuši pieredzi un zināšanas, daudz enerģijas ieguldīts Latvijas tumšgalves šķirnes saglabāšanā un attīstībā. Ganāmpulks pakāpeniski palielināts, taču pēdējos gados tas vairs nenotiek, jo vides faktoru ietekme ir pārāk liela. Pēc postījumu konstatēšanas papīru lietas iet lēni, to ir nesamērīgi daudz. Nepieciešamā komisija bieži vien var ierasties tikai nākamajā dienā, taču vilki, sajutuši asins garšu, nerimstas un turpina iesākto. Lēmums vajadzīgs nekavējoties, bet dažkārt paiet trīs, četras dienas.

Mednieki ir absolūti likumpaklausīgi. Visniecīgākā neprecizitāte vai pat pārkāpums radīs nopietnas sekas. Ja medību atļauja attiecas uz vienu īpašumu, vilku nedrīkst nošaut citā, arī kaimiņu teritorijā, pat tad, ja plēsoņa sēž precīzi līdzās kupicai un vēro notiekošo. Kā zināms, vilki veikli pārvietojas no vienas teritorijas uz citu... Šogad agri, pirms Jāņiem, tie apsekoja mūsu ganāmpulku. Simts aitas atradās pie kūts, vilki bija skraidījuši tām apkārt, par ko nepārprotami liecināja pēdas, bet, kamēr neviena nav nokosta, nav likumīga pamata uzsākt pirmstermiņa medības. Lai gan mednieki atzina, ka apdraudējums pastāv, ikvienas organizācijas rīcību nosaka valsts likumdošana. Arī tad, kad dokumenti sakārtoti, vilku medības nebūt nav vienkāršs pasākums. Pat vispieredzējušākie mednieki atzīst, ka tās ļoti atšķiras no citu meža dzīvnieku medībām. Vienīgais reālais palīgs ir jaudīgs elektriskais žogs, varbūt pat vairāki, taču arī to plēsoņa var pārvarēt, ja nebūs pietiekami augsts.”

Vilku postījumi ZS Zīles Madonas novadā pērn.

Valsts institūcijas aitkopjiem iesaka ganāmpulkus apdrošināt, taču reālā situācija nav tik viennozīmīga. Ja postījumu iespēja ir ļoti augsta, apdrošināšanas summa ir augsta, bet nosacījumi ļoti stingri, saimnieks bieži vien izvēlas lielāko risku – neapdrošināt. Lauku atbalsta dienestā ir arī iespējams pieteikties atbalsta veidam, kas sedz daļu no apdrošināšanas polises iegādes izdevumiem produktīvo lauksaimniecības dzīvnieku apdrošināšanai.

Aitu vērtēšanas eksperte Dina Avotiņa pārstāv zemnieku saimniecību Silvas Alojas novada Brīvzemnieku pagastā, ir Latvijas aitu audzētāju asociācijas biedre: „Ganāmpulkā ap 300 aitu. Vilku uzbrukumi piedzīvoti 2016. un 2018. gadā. Nokosts kopumā vairāki desmiti aitu. Ikdienā aitas sargā trīs joslu elektriskais gans. Sava ganāmpulka papildu aizsardzībai izmantojam visdažādākās metodes – auto ar ieslēgtu radio, vējā grabošas, ar šaujampulveri pildītas pudeles, aromātus – kurinām ugunskurus, smidzinām parfimēriju. Aizsardzības pasākumi tiek regulāri mainīti, lai vilki nepierod. Aitu papildu aizsardzībai ir labi izmantot sargsuņus, lamas vai alpakas (dzīvnieki ir augsti un agresīvi aizstāvas), bet visiem jābūt pa pāriem. Es izvēlētos alpakas, jo tās ir kopjamas tāpat kā aitas, tiesa, maksā dārgi, lai tā uzreiz nopirktu.

Igaunijā katram zemniekam reizi gadā ir pieejams valsts pabalsts 1500 EUR apmērā (ar nosacījumu, ka saimnieks ir veicis prevencijas pasākumus − uzstādījis žogu, nopircis suni vai alpaku u.tml.). Latvijas aitkopjiem šādu programmu nav, tāpat kā nav kompensāciju. Ja saimnieka aitas apgrauztu valsts meža eglītes, domājams, ka viņam būtu jāsedz aitu nodarītie postījumi valstij. Vilki ir valsts, tātad sabiedrības īpašums. Vai sabiedrība ir gatava maksāt saimniekam par vilku nokostajām aitām?

Man patlaban vienīgais risinājums ir ganāmpulka apdrošināšana. Apdrošinām arī pret citiem riskiem – nelaimes gadījumiem, slimībām, zādzībām, nelaimēm utt.”

Agra Bērziņa, SIA Pelava saimniece Kokneses novada Bormaņos rūpējas par 614 gaļas ganāmpulka Latvijas tumšgalves aitām. Iepriekšējos piecos, sešos gados vilki ik gadu nokoduši vairākus desmitus aitu. Tagad saimnieki aitas katru nakti dzen kūtī, jo tā ir visdrošāk. Ja ganības ir patālāk, aitas daudz enerģijas iztērē gājienam turp – atpakaļ un ziemai vajadzīgās rezerves neuzkrāj. Aigars Kalniņš, Agras tēvs, skaidro, ka apdrošināšana ir laba lieta, bet, ja zaudējumi apdrošinātājam kļūst pārāk lieli, kompānijām lielās polises vairs nav pievilcīgas. Ar apdrošinātājiem un mednieku biedrību saprototies labi. Vilki pārvietojas barā, un uzbrukumi ir ļoti nežēlīgi.

Vilnis Zosārs, Madonas novada medību koordinācijas komisijas vadītājs, atzīst, ka diemžēl būtisku atbalstu aitkopjiem bremzē likumdošana. Rodas tāds iespaids, ka vilks ir tik ļoti aizsargāts, ka atļauja medīt ir diezgan formāla. Madonas novadā ir daudz lieguma teritoriju – rezervātu, kur to vispār nevar darīt. Parasti vilki iziet medībās naktī, bet pēdējā laikā sākši sirot arī dienā. Koordinācijas komisija organizē darbu likuma ietvaros, Valsts mežu dienestam var dot tikai rekomendācijas. V. Zosārs uzskata, ka dabas aizsardzības jautājumi bieži ir nevietā pārspīlēti.

Jānis Baumanis, Latvijas medību savienības valdes priekšsēdētājs, skaidro, ka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem vilkus ļauts medīt divas stundas pēc saulrieta un divas stundas pirms saullēkta. Turklāt tās nekādā gadījumā nedrīkst būt dzinējmedības. Medniekam jāatrodas postenī – paaugstinājumā, nedrīkst izmantot gaismas kā palīgelementu. Tās Latvijā ļauts lietot tikai mežacūkām, lapsām un jenotsuņiem. No š.g. 1. jūlija ir spēkā Medību likuma izmaiņas – likums papildināts ar soda sadaļu. Aitkopji teic, ka viņu ierosinājumi nav ņemti vērā.

 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija:
– Kā vērtējat pašreizējo situāciju aitkopībā un vilku medību likumu darbībā?
– Sugu un biotopu aizsardzības likuma normas paredz iespēju saņemt kompensāciju tikai par nemedījamas vai migrējošas sugas nodarītiem postījumiem. Savukārt kompensācijas medījamas sugas nodarīto postījumu gadījumos regulē Medību likums un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi. Lielākajā daļā Eiropas valstu vilks ir aizsargājams un nav medījams. Vilks ir medījams tikai dažās valstīs, un nevienā no tām nav tik labvēlīgi vilku medību nosacījumi kā Latvijā, arī ne iespējas medīt vilkus ārpus medību termiņa vietās, kur tas nepieciešams postījumu novēršanai.
– Kas no valsts puses tiek darīts vai vēl plānots aitkopju atbalstam?
– Viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt ganāmpulku apdrošināšana. Apdrošināšanas gadījumā varētu tikt kompensēts plašāks iespējamo zaudējumu spektrs, jo savvaļas plēsēju uzbrukumi ir tikai viens, daudzviet pat ne būtiskākais, aitkopības nozares attīstību ietekmējošais faktors. Finansiālais atbalsts aitkopībai, tajā skaitā preventīvo pasākumu veikšanai, būtu sniedzams no Latvijas Lauku attīstības programmas līdzekļiem.