Saimnieks LV / 2017.gads (Marts.)

Gadu no gada piensaimnieki un gaļas liellopu audzētāji apspriež iepriekšējo gadu rezultātus un izvirza mērķus jaunajam gadam. Piensaimnieki vēlas iegūt pēc iespējas vairāk kvalitatīva piena, gaļas liellopu audzētāji kā mērķi izvirza no katras govs gadā iegūt pa vienam teļam. Informācija, kuru ir iegūt Lauksaimniecības datu centra publiskotajā mājaslapas sadaļā liecina, ka piensaimniekiem ikgadējā jaunā mērķa sasniegšanā veicies labāk, taču gaļas liellopu audzētāju ieceres ik gadu paliek nerealizētas. Kāpēc tā?

Kā redzams 1. attēlā, piensaimnieki savu mērķi pamazām, tomēr sasniedz, lai gan piensaimniecības sektorā divus gadus bija smaga krīze, kas bija saistīta ar ļoti zemu piena iepirkuma cenu.

Vidējais izslaukums pārraudzības ganāmpulkos Latvijā

Avots: www.ldc.gov.lv.

Analizējot atražošanas situāciju liellopu sektorā, situācija nebūt nav tik laba. Iepriekšējo gadu vidējie atražošanas rādītāji Latvijā ievērojami atpaliek no labāko Latvijas piensaimniecību rādītājiem, kas norāda, ka vēl joprojām piensaimniekiem jāvelta lielākas pūles kvalitatīvu vaislas teļu izaudzēšanā, teļu ieguvē un saglabāšanā. Dati apkopoti 1. tabulā.

Pirmajā tabulā apkopotie rādītāji ļauj spriest, ka piensaimniecības sektorā vaislas teļu vidējais pirmās apsēklošanas vecums 2014. un 2015. gadā bija 18.5 mēneši, kas ir ievērojami lielāks nekā Eiropas attīstītāko valstu piensaimniecībās – 13–14.2 mēneši. Tas nozīmē, ka dažādu apstākļu dēļ vaislas teļu izaudzēšana ir aizkavēta. Iespējamie cēloņi visbiežāk saistīti ar nepietiekamu ēdināšanu un biežu vaislas teļu slimošanu 1–3 mēnešu vecumā, kas ir būtiskākais cēlonis šo dzīvnieku atpalicībai augšanā. Ārzemju pētījumos ir noskaidrots – ja vaislas tele pirmo reizi atnesas 23–24 mēnešu vecumā, pirmajā laktācijā ir iespējams iegūt 700–1000 kg piena. Savukārt, analizējot servisa perioda garumu jeb laika periodu pēc dzemdībām līdz sēklošanas reizei, kad iestājusies grūsnība, nākas atzīt, ka Latvijā lielākoties slaucamās govis cieš no nepietiekamas ēdināšanas, kas izsauc enerģijas deficītu govīm, kā rezultātā servisa periods ievērojami pagarinās. Ņemot vērā piena pārraudzībā esošo govju reģistrēto vidējo izslaukumu Latvijā, vidējam servisa periodam slaucamajām govīm valstī būtu jābūt 65–75 dienas garam.

Veicot izmēģinājumu divās Latvijas piensaimniecībās, pēc saimniecību sniegtās informācijas var secināt, ka arī daļa Latvijas piensaimnieku spēj strādāt labi un ir konkurētspējīgi, taču to nevar apgalvot par piensaimniecības sektoru Latvijā kopumā. Jāpiemin, ka šajās saimniecībās vidēji iegūtais piena daudzums laktācijā no govs ievērojami pārsniedz vidējo rādītāju valstī. Kā liecina 2. tabulā apkopotie izmēģinājumu tīkla saimniecību sniegtie dati, servisa periods izmēģinājuma tīkla saimniecībās variē no 89 līdz 128 dienām, bet iegūto teļu skaits no 100 govīm/telēm šajās saimniecībās ir 89–98, kas liecina, ka abās saimniecībās ganāmpulka apsaimniekošanā tiek lietotas progresīvas saimniekošanas metodes: dzīvnieku grupēšana atbilstoši to produktivitātei un fizioloģiskajam stāvoklim, atbilstoša ēdināšana visos laktācijas posmos, kā arī slaucamajām govīm tiek nodrošināts atbilstošs komforts un labturības prasības. Protams, jāstrādā pie apsēklošanas reižu skaita samazinājuma, jo optimāli augstražīgos ganāmpulkos apsēklošanas reižu skaitam nevajadzētu pārsniegt 1.6–1.8.

Veicot neauglības cēloņu apzināšanu slaucamo govju ganāmpulkos, jāsecina, ka ļoti liela ietekme ir slaucamo govju ķermeņa kondīcijai, kas tiešā veidā ir atkarīga no ēdināšanas faktoru ietekmes. Tai piecu punktu skalā jābūt 3.25–3.50.

Galvenie grūsnību ietekmējošie faktori, %

Kā redzams 2. attēlā, arī izmēģinājuma tīkla saimniecībās galvenokārt neauglību veicina slaucamo govju neatbilstoša ēdināšana un turēšana, lai gan saimniecībās kopumā tiek ievērota laba dzīvnieku ēdināšanas un turēšanas prakse. Arī dzīvnieku izaudzēšanas kļūdas 10.3–22.3 % gadījumos veicina neauglību ganāmpulkos. Izmēģinājuma laikā LLU MPS Vecauce un SIA Lestene neapstiprinājās apgalvojums, ka lielākais neauglības cēlonis ir ginekoloģiskās slimības. Tās abās saimniecībās tika konstatētas tikai 14.3–16.9 %, nevis, kā iepriekš tika apgalvots, ka ~40–60 % gadījumos neauglība slaucamo govju ganāmpulkā tiek iegūta ginekoloģisku slimību rezultātā.

Lai laikus mazinātu slaucamo govju saslimšanu ar vielmaiņas slimībām, kas būtiski ietekmē auglību, slaucamajām govīm cietstāves perioda beigu posmā, 10 dienas pirms gaidāmās atnešanās un 10 dienas pēc atnešanās ir nepieciešams noteikt gilikozes un β–oksisviestskābes koncentrāciju asinīs. Neatkarīgi no slaucamās govs fizioloģiskā stāvokļa par glikozes normu asinīs uzskata 2.3–4.1 mmol/l (Merck Veterinary Manual, 2004) vai 2.3–5.5 mmol/l (Clinical Pathology…, 2003). Savukārt laktācijas periodā β–oksisviestskābes koncentrācija asinīs nedrīkst būt augstāka par 1.6 mmol/l (Bovine Medicine…, 2015).

Servisa periodu slaucamajām govīm ievērojami var samazināt ar vairākām metodēm. Vienkāršākā no tām ir ķermeņa temperatūras kontrole pēc dzemdībām, mērot katru dienu divas reizes dienā līdz 14. laktācijas dienai (norma 38.5–39.0 °C). Paaugstinātas vai pazeminātas ķermeņa temperatūras gadījumā jāveic atbilstoša ārstēšana saskaņā ar veterinārārsta norādījumiem. Gadījumos, kad pēc 40. laktācijas dienas govīm nenovēro meklēšanos, iespējams ievērojami samazināt servisa periodu un uzlabot slaucamo govju auglību, lietojot hormonālo stimulāciju. Vairāk informācijas var iegūt, konsultējoties ar veterinārārstiem vai iepazīstoties ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra izdevumu Izmēģinājumi augkopībā un lopkopībā 2016.

Izmēģinājumā, ko veica LLKC, laika posmā no 2013. gada decembra līdz 2016. gada oktobrim tika noskaidrots, ka, samazinot servisa periodu vidēji par vienu dienu saimniecībā, saimniecībai ir iespēja ietaupīt dienā uz katru ganāmpulkā esošu govi 2.50–3.00 EUR.

Līdzīgas problēmas latvijā ir vērojamas arī gaļas liellopu sektorā, par ko liecina Lauksaimniecības datu centra mājaslapā www.ldc.gov.lv publiski pieejamā informācija, kas apkopota 3. tabulā.

Gaļas liellopu sektorā izvirzītie mērķi gadu no gada netiek sasniegti, kas būtiski ietekmē sektora attīstību un saimnieku finansiālo situāciju, jo, analizējot gaļas liellopu pašizmaksas rādītājus, nākas atzīt, ka lielākajā daļā aptaujāto saimniecību ienākumi no ražošanas veido ~40–47 %, pārējie ienākumi gaļas liellopu saimniecībām ir valsts un ES dažādi atbalsti, kā rezultātā saimniecības ir viegli ievainojamas, mainoties politiski ekonomiskajai situācijai. Taču ir jāsaprot viena būtiska nianse – gaļas liellopu bizness ir balstīts uz vairākām pozīcijām atkarībā no saimniecības specializācijas veida. Pirmkārt, šķirnes saimniecības, kas realizē šķirnes dzīvniekus, un preču saimniecības, kas audzē dzīvniekus gaļai. Līdz šim paveicies saimniekošanā atsevišķām saimniecībām, neskatoties uz to, ka pasaulē pieaug pieprasījums pēc liellopu gaļas, taču Latvijā saimnieciskā darbība gaļas liellopu sektorā tiek veikta pretēji tirgus tendencēm.

Kāpēc šāda situācija ir izveidojusies? Runājot ar cilvēkiem, kuri ir iesaistīti liellopu gaļas apritē Latvijā, jāatzīst, ka Latvijā iegūtai liellopu gaļai ne vienmēr ir stabila kvalitāte un pietiekams apjoms, ko piedāvāt patērētājiem, tādēļ tai iekšējā tirgū ir neliels pieprasījums.

Situācijas izskaidrojums ir apkopots 3. tabulā. Tendence līdzīga kā piena nozarē – nespēja laikus izaudzēt labas vaislas teles, maza teļu ieguve no 100 govīm/telēm, kā rezultātā garš servisa periods un starpatnešanās intervāls. Gaļas liellopu audzētāji var kritizēt lopkopības speciālistus, taču ir jāatceras pamatpatiesības, ka gaļas liellopa suga ir govs, kuras fizioloģisko procesu nodrošināšanai ir nepieciešama laba kopšana, turēšana un ēdināšana, tāpēc problēmas, kuras vērojams gaļas liellopiem, ir līdzīgas kā piena lopkopībā, tikai produkts, par ko gaļas liellopu turētājs iegūs naudu, ir iegūts vesels teļš no govs gadā.

LLKC aprēķini liecina – katrs neiegūtais teļš liellopu gaļas saimniecībā nes ~800–1000 EUR zaudējumus gadā.