Saimnieks LV / 2021.gads (Februāris.)

Mastītu ierosinātāja noteikšana bieži vien ir sarežģīts un laikietilpīgs process, tāpēc lēmums par ārstēšanu tiek pieņemts, pamatojoties tikai uz izmaiņām pienā vai somatisko šūnu skaitu. Tomēr zināšanas par to, kāda veida ierosinātāji ir ganāmpulkā, ļauj atrast vājos punktus ikdienas darba rutīnā un strādāt mērķtiecīgi, lai samazinātu saslimšanu.

Vides mastīts
Dažas baktērijas pastāvīgi atrodas kūts vidē, tādēļ tās dēvē par vides mastīta ierosinātājiem. Tās atrodamas galvenokārt mēslos un pakaišos un nonāk uz pupu ādas saskarē ar netīrām virsmām – guļvietām, kājām utt. Biežāk sastopamie vides mastīta ierosinātāji ir E. coli, Streptococcus uberis, Enterobacter Bacillus cereus, Pseudomonas aeruginosa, kā arī raugi un sēnes (pret pēdējiem diviem ierosinātājiem antibiotikas nedarbosies). Interesanti, ka vides mastīta ierosinātāji dabiski uz pupu ādas nedzīvo, un, govij atveseļojoties no vides mastīta, tie tiek izvadīti no tesmeņa, neveidojot hronisku infekciju. Ja govs pastāvīgi slimo ar vides mastītu, tas norāda uz netīrību kūtī – tesmenis un pupi pastāvīgi ir kontaktā ar mēsliem un atkārtoti inficējas ar ierosinātājiem. Baktērijas tiek ienestas tesmenī slaukšanas laikā. Piemēram, vienam slaukšanas stobriņam sūcot gaisu, pārējos stobriņos veidojas turbulence un piens tiek šļakstīts uz pupu galiem. Ja ražīgu govju slaukšanai izmanto ķekarus ar maziem kolektoriem, piena caurplūde var nebūt pietiekoša, tas var sakrāties ķekarā un mazgāt pupus.

Netīri tesmeņi ievērojami palielina vides mastītu izplatību ganāmpulkā. Tīri un sausi pakaiši veicinās tesmeņu tīrību.

Cīņa ar vides mastītu jāsāk, uzlabojot guļvietu higiēnu. Tīri, sausi pakaiši guļvietās, arī atnešanās aizgaldos un cietstāvošo govju grupās. Arī gumijas paklājiem vai matračiem nepieciešami pakaiši (skaidas, smalcināti salmi u.c.). Tātad – tīri tesmeņi, govīm atnākot uz slaukšanas zāli. Pirms slaukšanas govij rūpīgi jānotīra pupi. Ieteicams izmantot tam paredzētu dezinfekcijas līdzekli (plaši lietotie ziepju šķīdumi un putas diemžēl nedezinficē, jālasa produktu etiķetes), lai samazinātu iespēju govij inficēties.

Arī gumijas paklājiem un matračiem nepieciešams sausu pakaišu slānis.

Piena filtra tīrība pēc slaukšanas ir vienkāršs veids, kā kontrolēt slaukša-nas higiēnu. Piena un asins recekļi norāda uz neatklātiem mastītiem.

Dažkārt inficēšanās ar vides mastītu var notikt cietstāves laikā, jo šajā periodā govs netiek slaukta, līdz ar to ierosinātāji netraucēti var savairoties pupa kanālā un tesmenī. Šajā gadījumā risinājums būs t.s. cietlaišanas injektoru jeb silantu lietošana.

Biežākie iemesli lipīgā mastīta izplatībai ganāmpulkā:
• iepirktas teles un govis no citiem ganāmpulkiem;
• lietots nekvalitatīvs pēcslaukšanas dezinfekcijas līdzeklis vai tas netiek rūpīgi uzklāts;
• netiek veikta mastītu ierosinātāju noteikšana saslimušajām govīm (līdz ar to tās inficē pārējās govis);
• netiek brāķētas hroniski slimas govis (ar ilgstoši paaugstinātu SŠS vai biežu saslimšanu);
• kļūdas slaukšanas rutīnā – slaucēji nelieto cimdus, neatslauc pirmās piena strūklas;
• viens tesmeņa dvielis tiek izmantots vairākām govīm;
• slimās govis tiek slauktas kopā ar veselajām;
• nenotiek ķekaru starpslaukšanas dezinfekcija;
• cietstāves periodā nelieto antibiotikas vai arī tās nedarbojas pret konkrēto ierosinātāju.

Lipīgais mastīts
Šī mastīta ierosinātāju dabiskā dzīves vide ir pupu āda un tesmeņa audi. Apkārtējā vidē tie praktiski nav sastopami un izplatās no govs uz govi slaukšanas laikā – ar slaucēju rokām, tesmeņa dvieļiem vai pupu gumijām. Biežāk sastopamie ierosinātāji ir Saphylococus aureus, Streptococcus agalactiae, Streptococcus dysgalactiae, koagulāzes negatīvie stafilokoki, mikoplazmas (pret tām antibiotikas nedarbosies). Konstatējot lipīgā mastīta ierosinātājus savā ganāmpulkā, kontroles pasākumiem jābūt ļoti striktiem. Bieži vien tie nepadodas ārstēšanai (piemēram, tikai 10 % gadījumu S. aureus infekciju var izārstēt, t.i., likvidēt ierosinātāju tesmeņa audos). Tāpēc uzmanība jāvelta slaukšanas higiēnai un govju slaukšanas secībai. Pirmās jāslauc pirmpienes un govis laktācijas sākumā, savukārt govis, kurām konstatēti lipīgā mastīta ierosinātāji, jāslauc pēdējās. Hroniski slimās govis (kam mastīta gadījumu skaits atkārtojas vairāk nekā četras reizes laktācijā) jābrāķē, lai pasargātu no inficēšanās jaunās govis. Lipīgā mastīta ierosinātāji iekļūst pupa kanālā, vairojoties uz pupu ādas, tāpēc šeit vislielākā ietekme būs pēcslaukšanas dezinfekcijai – izvēloties kvalitatīvu produktu un uzklājot to uz visa pupa virsmas. Otrs kontroles mehānisms ir starpslaukšanas dezinfekcija. Dezinficējot ķekaru pēc inficētas govs slaukšanas, ierosinātājs netiks pārnests uz nākošajām govīm. Arī slaucot slimās govis kannā, ķekaru vēlams dezinficēt.

Cietstāves periodā jālieto selektīvi izvēlētas antibiotikas (iepriekš pārbaudot, vai šajā ganāmpulkā tās darbosies). Ilgstošā antibiotiku darbība palielinās iespēju, ka ierosinātājs tesmeņa audos ies bojā.

Profilakse vienmēr ir lētāka nekā ārstēšana. Mastītu ārstēšana ar antibiotikām, nenosakot ierosinātāju, ilgtermiņā rada problēmas – ganāmpulkā veidojas rezistence pret antibiotikām, turklāt hroniski slimas govis turpina izplatīt mastīta ierosinātājus jaunajām govīm. Bieži vien lētāks un efektīvāks risinājums ir guļvietu sakārtošana, izmantojot sausus un tīrus pakaišus, kā arī pārdomāta un rūpīga slaukšanas rutīna.

Stobriņu noslīdēšana (svilpšana) slaukšanas laikā rada piena šļakstīšanos uz pupiem,  inficējot govis ar mastītu.

Biežākie iemesli, kas veicina vides mastīta izplatību:
• nepiemērota izmēra guļvietas, govis spiestas gulēt mēslos;
• pārāk daudz govju grupā, netīras grupas;
• gumijas paklāji vai matrači bez pakaišiem;
• mitri, sapelējuši pakaiši;
• netīras mēslu ejas (reta tīrīšana vai mēslu cunami);
• caurvējš un mitrums kūtī;
• karstuma stress;
• mušu izplatība kūtī;
• neapēstā barība tiek izmantota pakaišiem;
• pupi pirms slaukšanas netiek rūpīgi notīrīti;
• nepilnīga slaukšana (stobriņu noslīdēšana, mazs kolektors u.c.).

Atsauce: Roger Blowey, Peter Edmondson, Mastitis Control in Dairy Herds, 2nd Edition, 2010.