Saimnieks LV / 2021.gads (Decembris.)

Ēriks Bite ir veterinārārsts AS Agrofirma Tērvete govju lielfermā Tērces. Viņam bijusi iespēja Tērvetē strādāt jau 4. kursa prakses laikā, bet pastāvīgas darba gaitas šajā fermā uzsācis Latvijas Lauksaimniecības Universitātes pēdējā studiju gadā. Agrofirmas piena lopkopības nozares vadītājs Andris Krastiņš atzīst: „Jau prakses laikā saskatījām Ērika Bites atzīstamo profesionālo līmeni, viņa prasmes un atbildības sajūtu attieksmē pret darbu, spēju radoši augt un apgūt visjaunākās tehnoloģijas. Tāpēc nebija bažu par viņa gatavību strādāt šeit atbilstoši mūsu prasībām un nākotnes vīzijai.”

– Kas jūs mudināja izvēlēties šo profesiju?
Ēriks: – Mans ceļš uz veterinārmedicīnu nav gluži klasisks. Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, studiju laikā strādāju laboratorijā, bet, kad ieguvu diplomu, sapratu, ka tur nav mana īstā vieta. Esmu uzaudzis laukos. Droši vien tas bija izšķirošais, lai nonāktu pie šādas atziņas un izlemtu doties uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti Jelgavā. Vecākiem piederēja neliela piemājas saimniecība, tur ieguvu fiziskā darba rūdījumu, kas veterinārajā medicīnā ir nepieciešams. Noteikti jāsaka paldies mammai, tētim, vecmammai un abām māsām par to, ka viņi mani ir atbalstījuši un es esmu ieguvis savu īsto profesiju.

– Kā norit jūsu darba dienas lielfermā?
– Par ikdienas slodzi runājot, tā ir pietiekama, bet ne tik liela kā individuālā praksē strādājošiem kolēģiem, kuriem pleca sajūta izpaliek. Tērcēs esam četri speciālisti – Jolanta Brīkše, Agnese Feldmane un Sandra Krustiņa. Tāpēc iespēju robežās savu laiku varu plānot. Fermā ir 2000 slaucamo govju un apmēram tikpat daudz jaunlopu. Katru dienu tiek sekots līdzi govju veselības stāvoklim (pēcatnešanās periods, gremošanas traucējumi, vispārējas slimības neatkarīgi no laktācijas dienas). Nedēļas sākumā tiek veikta grūsnības diagnostika ar ultrasonogrāfu. Pārējās dienas tiek pakārtotas pēc vajadzības ar rutīnas darbiem – atragošanu, vakcināciju. Pēc vajadzības veicu arī glumenieka dislokācijas operācijas.

– Kādas vēl tehnoloģijas lietojat savā darbā?
– Mūsu lielais draugs ir dators. Jau pusgadu mūsu ganāmpulks ir aprīkots ar speciālām kakla siksnām, kas savienotas ar datorprogrammu, kas nolasa un uzrāda problēmsituācijas – izmaiņas katras govs veselībā, signalizē par govs meklēšanos un labāko laiku mākslīgajai apsēklošanai. Ar galveno varu iepazīties jau attālināti telefonā pie rīta kafija tases. Šāds aprīkojums kļūst par mūsdienu nepieciešamību, to var izmantot arī robotizētās vai mazākās fermās, jo sistēma pierāda, cik tā ir ērta – precīza un operatīva. Šo produktu mūsu tirgū piedāvā vairāki piegādātāji, ir izvēles iespējas, un vidējās izmaksas ir samērā adekvātas. Turklāt, tas ievērojami atvieglo darbu saimniekam un lopkopim, jo bieži vien situācija risināma savlaicīgi, pašu spēkiem, ar izstrādāto algoritmu palīdzību, rūpīgs un vērīgs lopkopis spēj ar daudz ko tikt galā. Veterinārārsta klātbūtne bieži nav nepieciešama, viņš iesaistās tad, kad situācija tiešām ir nopietna.

– Viens no piena kvalitātes biediem ir mastīts. Kādi ir profilakses pasākumi un rīcība, kad to atklājat? Vai ir vēl kādas slimības, par kurām vetārstam jābūt ļoti modram?
– Teorētiski jebkura saslimšana pēcatnešanās periodā (placentas aizture, klīniska/subhipokalcēmija, subklīniska/klīniska ketoze) turpmākā laktācijā rezultēsies mastītā. Ja veikta šo slimību profilakse, govij tiek dots starts laktācijai bez mastīta. Ne mazāka nozīme ir slaucēja darbam, tāpat cilvēkfaktoram. Praktiski visu laiku ir jāskatās, kas tiek darīts slaukšanas procesā, jo ir sīkumi, ko paviršības dēļ vai steigā piemirst.

– Zināms, ka kvalitatīvu pienu var iegūt no veselīga un ražīga ganāmpulka. Kas ir pats svarīgākais lopu labturībā?
– Govju veselību un produktivitāti nosaka un ietekmē vairāku faktoru kopums. Vispirms jau ēdināšana. Te jāievēro tas pats princips, kas pie cilvēkiem, – tu esi tas, ko tu ēd. Tāpēc pret barības bāzes sagatavošanu izturamies ar vislielāko rūpību – rupjā lopbarība tiek sagatavota tepat, ne velti esam pilna cikla saimniecība. Barības sastāvs ir pilnvērtīgi sabalansēts, miksēts ar speciālas kalkulācijas programmas palīdzību, kas ir mana kolēģa – zootehniķa Edija Memgauda lauciņš. Vēl ļoti svarīgs faktors ir svaigs gaiss un kustības, grīdas segums, pa kuru govis staigā, jo tās tiek turētas slēgta tipa nojumēs. Komplekss savulaik ir būvēts, paredzot šim nolūkam nepieciešamo platību. Īpaši karstajā laikā ferma ir maksimāli atvērta un ventilēta. Ideāli būtu tik karstā vasarā kā šogad ievietot gaisa mitrināšanas sistēmu, bet tas pagaidām ir nākotnes jautājums. Un, protams, fermai jābūt tīrai, guļvietām sausām un ērtām.

– Kādas šķirnes govis ir jūsu fermā?
– Holšteinas melnraibās (HM). Tās ir ar augstu ražības potenciālu un augstām prasībām attiecībā pret kopšanu un barības kvalitāti. Neviens vairs nav jāpārliecina, ka govis ir vieglāk nosargāt pret ievestām slimībām, ja tās ataudzē no pašu ganāmpulka, tad arī ģenētika ir viegli izsekojama. Pāru atlase tiek veikta sadarbībā ar Kurzemes Ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas staciju.

– Kādas šķirnes buļļi ir spermas donori?
– Ganāmpulkā tiek izmantota Alta Genetics ģenētika.

– Cik garš ir govs ražības laiks?
– Tāpat kā pasaulē, intensīvajā piena lopkopībā arī mums govs produktīvais mūžs ir vidēji 2.5–3 laktācijas. Vecuma dēļ gan govis nebrāķējam, ja bez lieliem ieguldījumiem govs ir vesela, tad tai tiek dota iespēja dzīvot.

Mākslīgo apsēklošanu jaunajām telītēm veicam 12.–13. mēnesī. Taču ir svara nosacījumi – tam jābūt, sākot no 360 kg. Ja līdz minētajam vecumam šāds svars nav sasniegts, praktisku un ekonomisku apsvērumu dēļ tele tiek brāķēta.

– Cik daudz nākas izbrāķēt?
– Brāķēt nākas 30–40 % govju. Šī ir intensīvās piena lopkopības saimniecība, ganāmpulkam jābūt rentablam, tāpēc lēmumi ir racionāli. Jebkurai darbībai un ārstēšanai jābūt ar pamatojumu, ka ieguldītais darbs atmaksāsies.

– Jūs no Agrofirmas Tērvete esat bijis Vācijā. Cik ilgi? Kādu pieredzi ieguvāt? Kā tas palīdz jūsu darbā?
– Tā bija nedēļu ilga pieredzes apmaiņa. Būtībā jau Latvijā mūsējai fermai līdzīgu nav, tādēļ tika izraudzīta līdzvērtīga lieluma ferma Vācijā. Tur guvu pārliecību, ka veterinārija šeit un Vācijā neatšķiras. Globalizācijas apstākļos visi, vismaz lopkopji Eiropā, esam vienā laivā. Protams, vēsturisku un politisku īpatnību dēļ ir lokālas īpatnības. Govju slimības ir tādas pašas – pēcatnešanās slimības, respiratorās saslimšanas, mastīti. Viss sākas ar profilaksi un labu menedžmentu.

Perorāla šķīduma ievadīšana govij ar zondi gadījumos, kad konstatē gremošanas traucējumus, vai pēcatnešanās periodā, lai veicinātu  rumināciju un uzlabotu govs ēstgribu.

– Kā mūsu piena lopkopības nozare izskatās uz Eiropas fona? Kādas tendences novērojat?
– Mums vēl ir, kur augt, pirmrindnieki neesam. Eiropas Savienībā vidējais izslaukums no govs ir 7346 kg piena, Latvijā attiecīgi 7163 kg (Eurostat dati, 2019. gads). Šādi vērtējot, redzam, ka piena lopkopība pie mums ir Eiropas vidējā līmenī. Līderpozīcijās ir Dānija (9973 kg piena no govs), Igaunija (9656 kg piena no govs), Spānija (9156 kg piena no govs). Pats studiju prakses ietvaros esmu bijis Dānijā bioloģiskā piena lopkopības fermā ar 200 slaucamām govīm, kur vidējais piena izslaukums ir 10 500 kg piena no govs. Tur govīm tiek nodrošināta iespēja uzturēties ganībās un tās tiek piebarotas ar bioloģiskas izcelsmes koncentrātiem.

Mūsu lielferma ir pieskaitāma pie pirmrindniekiem (2020. gadu noslēdzām ar 10 300 kg piena no govs). Virzība notiek uz intensīvu piena lopkopības attīstību (piemēram, minēto Top 3 Eiropā). Lielāks dzīvnieku skaits koncentrējas vienā fermā, no vienas govs tiek iegūts vairāk piena – tātad intensīvs saimniecības modelis. Šādā modelī piena pašizmaksa ir zemāka nekā, piemēram, saimniecībā ar 10 govīm. Kamēr cilvēki veikalā izvēlēsies lētāko, arī piena lopkopība centīsies ražot lētāk (pieprasījuma - piedāvājuma likums).

Nevēlos, ka Latvijā būtu tikai lielās fermas, bet mazās nekad nevarēs konkurēt ar lielfermām. Manuprāt, atslēga mazām lopkopības fermām ir bioloģisks piens, A2 piens, piens ar stāstu – piens, par kura izcelsmi patērētājs ir gatavs maksāt vairāk (pierādījums tam ir sadrumstalotā piena pārstrāde Latvijā; mums ir 30 piena pārstrādes uzņēmumi, un cilvēki ir gatavi par to maksāt).

– Kā vērtējat jauniešu potenciālu veterinārmedicīnā? Vai, jūsuprāt, jauno speciālistu pietiek?
– Manuprāt, jaunu cilvēku veterinārmedicīnā netrūkst. Kad sestajā kursā beidzām Veterinārmedicīnas fakultāti, manuprāt, pat trešdaļai jauno speciālistu nebija skaidrs, ko viņi īsti vēlas – strādāt ar produktīviem dzīvniekiem vai mīļdzīvniekiem, varbūt izvēlēties akadēmisko darbu vai valsts pārvaldi. Šeit vienkārši vajag izmest īsto āķi, tad piedāvājums noteikti uzrunās.

Problēma ir veterinārārstu asistentu trūkums. Diezgan daudz darbu varētu uzticēt cilvēkam, kuram ir veterinārārsta asistenta izglītība. Jaunie speciālisti (Veterinārmedicīnas fakultātes studenti), kas pie manis praktizējas, 2–3 nedēļu laikā pamatus apgūst ļoti labi. Izglītība varbūt pat nav galvenais, ja vien ir vēlme darīt darbu pēc labākās sirdsapziņas. Mēs fermā esam četri dažāda vecuma speciālisti, trīsdesmit līdz piecdesmit gadus veci, cits citu pazīstam un zinām, ka ikviens strādā pēc labākās sirdsapziņas.

– Latvijā nemaz nav tik daudz lielu, stabilu kompāniju kā Agrofirma Tērvete. Vēl turas ģimenes fermas, bet nav noslēpums, ka arī to skaits sarūk...
– Tā ir jautājuma otra puse... Pieprasījums nosaka piedāvājumu. Ja speciālista dzīvesvietas tuvumā nav govju fermas (vai jebkādas lopkopības saimniecības), tad viņam jākļūst ļoti mobilam un spējīgam iegūt savu nišu plašākā reģionā. Piemēram, manā gadījumā dzimtajā pusē Zemītē lopkopības saimniecību praktiski nav, vismaz ne tik daudz, lai es varētu pabarot savu ģimeni.

AS Agrofima Tērvete spēj nodrošināt mani ar dzīvokli, un pamatjautājumi ir atrisināti. Atliek tikai labi strādāt. Taču ne visur tā ir.

– Kādu redzat piena lopkopības nozares attīstību Latvijā?
– Nozarē tehnoloģijas ienāks ar vien vairāk, tas savukārt cels efektivitāti. Ģimenes saimniecībās tehnoloģijas nodrošinās vairāk brīvā laika ģimenei, vaļaspriekiem.

– Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā? Hobiji, aizraušanās?
– Brīvo laiku pavadu ar sievu Andu un saviem diviem dēliem Justu un Austri. Man ģimenes atbalsts ir ļoti svarīgs. Anda pēc izglītības ir ārste. Praktiski katru dienu pārrunājam medicīnas jautājumus, kā tiek darīts humānajā medicīnā un kā veterinārmedicīnā. Es pat teiktu, ka veterinārmedicīnai ar humāno medicīnu 80 % ir kopīgi. Ir ļoti jauki, ka mājās tevi uzklausa un saprot. Mūsdienās arvien vairāk tiek runāts par vienas veselības konceptu. Vienkāršos vārdos izsakoties, tas nozīmē – veselīga pārtika iegūstama tikai no veseliem un labturībā augušiem dzīvniekiem. Šeit svarīga loma ir antimikrobiālajai rezistencei, ar ko mūsdienās abas medicīnas jomas saskaras arvien biežāk.

Savukārt dēli piešķiļ dzirksteli un liek paskatīties uz dzīvi ar smaidu, kad varbūt nemaz smaidīt negribas. No hobijiem varu minēt tautiskās dejas, bet, kā zinām, praktiski pusotru gadu tās īsti vairs nenotiek, bet daba tukšumu nemīl – kopā ar ģimeni esmu pievērsies lauku īpašuma labie-kārtošanai.