Saimnieks LV / 2019.gads (Marts.)

Teļu dzimšana katru gadu ir diezgan satraucošs notikums, jo no iegūto dzīvotspējīgo teļu skaita vistiešākajā veidā atkarīgs saimniecības ieņēmumu līmenis. Tādēļ svarīgi nodrošināt nepieciešamos apstākļus, lai viņi dzimtu bez problēmām, būtu veselīgi un dzīvotspējīgi. Ja teļu ieguve un dzīvotspēja ir neapmierinoša, jāmeklē cēloņi, nevis jācīnās ar sekām. Pastiprināta uzmanība jāveltī kritiskajiem punktiem pirms teļu dzimšanas un teļu dzimšanas laikā. Visvairāk teļu tiek zaudēti 3–4 nedēļu laikā no dzimšanas brīža, un šis periods uzskatāms par viskritiskāko teļu saglabāšanā.

Jaunpiens
Milzīga loma jaundzimušā teļa saglabāšanā ir jaunpienam. Teļš piedzimst bez imunitātes, un jaunpiens ir vienīgais līdzeklis, kas spēj to pasargāt no apkārtējā vidē esošajiem infekciju ierosinātājiem, nodrošina pirmo enerģijas devu un sasilda. Šis nosacījums vienādi attiecas kā uz piena šķirņu govju, tā arī zīdītājgovju teļiem.

Jaunpiens nodrošina teļam pasīvo imunitāti aptuveni 3–5 nedēļas, kuru laikā tam izveidojas pašam sava imunitāte. Jo kvalitatīvāks jaunpiens, jo veselīgāks un izturīgāks būs teļš. Jaunpiena kvalitāti nosaka imunoglobulīnu daudzums tajā, ko ļoti ietekmē zīdītājgovs ēdināšana un pareiza cietstāves perioda nodrošināšana.

Aptuveni 5–6 nedēļas pirms atnešanās imunoglobulīni no govs asins plazmas koncentrējas pienā. Imunoglobulīni ir kā lielas molekulas, kas nevar tieši piekļūt auglim caur placentu, vienīgā iespēja tos teļam uzņemt ir ar jaunpienu. Tie ļoti efektīvi tiek absorbēti teļa tievajās zarnās, ja jaunpiens tiek uzņemts savlaicīgi. Palielinoties teļa vecumam, zarnu sieniņu caurlaidība mazinās un imunoglobulīni netiek vairs absorbēti. Visefektīvāk imunoglobulīnu uzsūkšanās notiek pirmo sešu stundu laikā pēc teļa dzimšanas. Reizēm literatūrā lasāms, ka jaunpiens teļam jāizēdina 24 stundu laikā, tomēr imunoglobulīnu uzsūkšanās strauji samazinās, un diennakti vecam teļam imunoglobulīnu absorbcija notiek vairs tikai 10 % apmērā.

Kvalitatīva jaunpiena nodrošināšanai ganāmpulkos jāveic laicīga teļu atšķiršana, lai nodrošinātu nepieciešamo laiku imunoglobulīnu koncentrācijai pienā (tomēr nevajag arī pārspīlēt ar pāragru atšķiršanu, kā iepriekš jau minēts, pietiek ar 5–6 nedēļu cietstāves periodu). Ja zīdīšana notiek līdz pat nākamajai atnešanās reizei vai situācijā, kad pirms atnešanās kādas citas govs teļš vai pat lielākās teles uzsāk cietstāvošas govs zīšanu, jaunpiens dzimušajam teļam netiks nodrošināts. Parasti šī problēma vērojama mazos ganāmpulkos, kur ir tikai viena grupa ar dažāda vecuma liellopiem.

Ja nodrošināts pietiekami ilgs cietstāves periods, govs bijusi optimālā kondīcijā un atnešanās notikusi bez sarežģījumiem, teļš jaunpienu saņem savlaicīgi un cilvēkam nav nepieciešams iejaukties. Tomēr gadījumos, ja nepieciešama jaunpiena izēdināšana, ir labi, ja izveidotas saldēta jaunpiena rezerves. Rezerves iespējams veidot no slaucamo govju piena, ja tas iegūts saimniecībā, kurā ir labi jaunpiena rādītāji. Tāpat noderīga ir piena izēdināšanas zonde, kas ir labs palīglīdzeklis jaunpiena izēdināšanai.

Zīdītājgovju ēdināšana
Pieaugušām govīm jānodrošina tāda ēdināšana, lai aptuveni trešajā mēnesī pēc atnešanās tās sāktu pakāpeniski atgūt dzīvmasu, tātad izēdinātajai barībai jāspēj nodrošināt pietiekamā daudzumā barības vielas piena ražošanai, jaunas grūsnības uzsākšanai un dzīvmasas pieaugumam.

Bieži saimniecībās novērota kļūda, ka bailēs no apgrūtinātām dzemdībām govis (arī vājās) pēc teļu atšķiršanas tiek uzliktas uz diētas. Pirms teļu atšķiršanas jāizvērtē govju kondīcija un, ja nepieciešams, jau laicīgi jāveic pasākumi tās uzlabošanai – jāizbaro teļiem graudaugu barība, govīm jānodrošina kvalitatīvāka sastāva lopbarība pietiekamā daudzumā. Ja kondīcijas ir pārāk labas, jāizvērtē barības bāze – iespējams, lopbarība bijusi pārāk bagātīga zīdītājgovīm vai arī govis ir mazpienīgas, ko ļoti labi raksturo teļu augšanas intensitāte. Tomēr šajā gadījumā nebūtu ieteicams veikt ļoti strauju barības maiņu grūsnām govīm, kas jau uzsākušas cietstāvi. Pēdējā grūsnības trešdaļā notiek visstraujākā augļa augšana un govs vajadzība pēc barības vielām pieaug, lai nodrošinātu teļa pilnvērtīgu attīstību. Ja konstatēts, ka barība zīdītājgovīm ir par treknu, jāmēģina pakāpeniski pāriet uz barību ar mazāku barotājvērtību, kas spēs nodrošināt grūsnas govs vajadzības.

Parasti problēmas ar novājēšanu rodas pienīgākām govīm, jo, pieaugot teļa vecumam, pieaug arī tā spēja izzīst vairāk piena. Ja šādām govīm nav iespējams nodrošināt nepieciešamo lopbarības kvalitāti un daudzumu vai arī teļu piebarošana ar graudiem nedod vēlamo rezultātu, teļi jāatšķir ātrāk, lai govs spētu atgūt ķermeņa masu un sagatavoties jaunai laktācijai. Vājām govīm un pirmpienēm jaunpiens ir mazāk bagāts ar teļa imunitātei nepieciešamajām vielām – imunoglobulīniem, tam ir mazāka barotājvērtība, kā rezultātā teļi ir vārgulīgi un vairāk pakļauti saslimšanas riskam.

Uzmanība jāpievērš arī izēdināmās lopbarības kvalitātei – nedrīkst izēdināt bojātu, pelējušu barību, kas var izraisīt abortēšanos vai jaundzimušo teļu mirstību. Tāpat jāpievērš uzmanība dažādu svešķermeņu (plēves, auklas, plastmasas izstrādājumi) laicīgai aizvākšanai no lopu uzturēšanās vietām, lai novērstu to apēšanas risku.

Vēl joprojām gaļas šķirņu liellopu ganāmpulkos pienācīgi netiek novērtēta minerālbarības nozīme. Minerālbarībai jābūt pieejamai nepārtraukti – vai nu laizāmo spaiņu, vai beramā veidā. Ja saimniecībā tiek izmantota laizāmā barība, ziemas periodā ieteicams papildus izēdināt arī beramo minerālbarību, kuras sastāvā noteikti jābūt selēnam un E vitamīnam. Teļam pēc piedzimšanas jāinjicē selēns un E vitamīns.

Bieži novērota situācija – ziemas aploks bez nojumēm un iespējas patverties no nelabvēlīgiem laikapstākļiem. Atnešanās notiek klajā laukā.

Labturība
Latvijā diemžēl labturības prasību ievērošana un arī kontrole ir ļoti zemā līmenī, bet labturība ļoti ietekmē ganāmpulka produktivitāti. Lielā daļā saimniecību, kurās gaļas šķirņu liellopiem nav nodrošināti nepieciešamie labturības apstākļi, nākas secināt, ka tas notiek saimnieku nezināšanas, nevis ļaunprātīgas rīcības dēļ. Kamēr šādos apstākļos turētiem liellopiem nerodas masveidā veselības problēmas vai nenotiek teļu krišana, problēma netiek apzināta un izmaiņas labturībā netiek veiktas. Bieži vien situācijas uzlabošanai pietiek ar nelielām izmaiņām, kas izdarāmas pašu spēkiem vai ar nelielām investīcijām.

Pirms un pēcatnešanās periodā ļoti liela nozīme ir:
• tīrībai – tīri, sausi pakaiši;
• mieram – govs un teļa mijiedarbībai;
• ūdens nodrošinājumam;
• garšīgas barības nodrošinājumam.

Ja atnešanās notiek ziemas periodā vai agrā pavasarī, jānodrošina nojumes vai novietnes, kur ievietot govis pirms un pēcatnešanās periodā. Tāpat jāgādā, lai tajās būtu pietiekamā daudzumā tīri, sausi pakaiši.

Kad redzams, ka teļš būs dzīvotājs un palīdzība nebūs vajadzīga, govi ar teļu var laist atpakaļ pie pārējā ganāmpulka. Ideāli, ja nojumes vai novietnes tiek nodrošinātas ne tikai uz atnešanās brīdi, bet pieejamas visiem ganāmpulka dzīvniekiem, tomēr situācijā, kad tas tā nav, jāparūpējas vismaz par dzemdētājām.

Dažādu slimību draudiem vairāk ir pakļauti mitri un salstoši teļi. Tādi pēc iespējas ātrāk ir jānožāvē un jāsasilda. Tam labi noder sildošās lampas, bet tās nedrīkst lietot ilgstoši, jo teļam pašam jāadaptējas ārējās vides apstākļiem. Arī teļu mētelīši ir noderīgi kritiskās situācijās. Rektālās temperatūras mērīšana var palīdzēt noteikt, vai teļš cieš no hipotermijas. Vesela teļa temperatūra ir robežās no 38.5 līdz 39.5 °C. Ja temperatūra ir zemāka par 37.7 °C, teļš cieš no pārāk liela aukstuma un pēc iespējas ātrāk jāveic pasākumi tā sasildīšanai. Ja rektālā temperatūra ir zem 34 °C, vitāli svarīgo orgānu un smadzeņu darbība jau ir traucēta. Kad teļa ķermeņa temperatūra ir normalizēta, nekavējoties jānodrošina jaunpiena izēdināšana. Iepriekš aprakstītais vairāk attiecināms uz situāciju, kad atnešanās bijusi apgrūtināta vai redzams, ka govs neveic teļa aprūpi, īpaši svarīgi to laikus pamanīt aukstā un mitrā laikā. Ja teļu aprūpē govs un tas pats mēģina zīst, saimnieka uzdevums ir gādāt, lai vienmēr būtu sausi, tīri pakaiši, tīrs dzeramais ūdens un garšīga barība govij. Ja iespējams, drošībai veic nabas dezinfekciju, lai izvairītos no inficēšanās.

Lai govs izdzertu nepieciešamo ūdens daudzumu, tam vajadzētu būt temperatūrā virs 4 °C. Ja atnešanās notiek klajā laukā, ziemas periodā nav iespējams nodrošināt pēcatnešanās perioda pamatvajadzības – sausa, tīra guļvieta, miers un ūdens atbilstošā temperatūrā, kas negatīvi ietekmēs govs labsajūtu un teļa dzīvotspēju.

Svarīgi, lai pie barības varētu brīvi piekļūt visi ganāmpulka dzīvnieki. Ja būs konkurence par barību, grupas hierarhijā vājākie dzīvnieki nespēs uzņemt barību un tajā esošās barības vielas pietiekamā daudzumā, rezultātā saražotā piena daudzums būs mazāks, bet tas savukārt negatīvi ietekmēs teļa augšanu. Pieticīgas ēdināšanas apstākļos govij nepietiks arī enerģijas rezervju jaunas grūsnības uzsākšanai. Pie barības galda vai barotavām, protams, cīņā par barību mēģina piekļūt arī teļi, kas vēl, neizprotot bara hierarhijas nosacījumus, tiek sabradāti vai savainoti, kā rezultātā iestājas teļa nāve vai teļu nākas nokaut.

Apkārtējās vides izraisīta stresa mazināšana (labturība) un savlaicīga jaunpiena nodrošināšana ir ļoti svarīgi instrumenti teļu dzīvotspējas uzlabošanā. Atnešanās sezona būs sekmīga, ja spēsiet teļam nodrošināt labu startu – uzmaniet atnešanās procesu, bet neiejaucieties bez vajadzības, pārliecinieties, ka teļš saņem kvalitatīvu jaunpienu pietiekamā daudzumā, un nodrošiniet apstākļus govs un teļa labsajūtai.