Karstumu mīlošie dunduri jo īpaši aktīvi kļūst vasaras otrajā pusē. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis tuvāk apraksta dažas no Latvijā konstatētajām vairāk nekā 20 dunduru sugām, atklājot interesantus faktus par dunduru uzvedību un viņu dzīves ciklu.

Dunduri ir izteikti karstummīļi, tāpēc viņu klātbūtne visā pilnībā izjūtama galvenokārt tikai tad, kad diena jau kārtīgi iesilusi. Jo karstāka un saulaināka izvēršas diena, jo agresīvāki top dunduri. Šiem kustoņiem tīk arī valgme. Dunduri ir tipiski dienas dzīvnieki, tāpēc viņu aktivitāte izpaužas tikai diennakts gaišajā periodā. Tātad naktīs un tajās dienās, kad laiks ir pārāk vēss vai sauss, dunduri nogaida.

Par uzmākšanās objektiem lielākoties dunduri nolūko prāvāka izmēra zīdītājus, tostarp cilvēkus. Jo augums raženāks, jo lielāka iespēja kļūt par dunduru uzbrukuma mērķi. Tāpat dunduri aktīvāk uzbrūk tiem cilvēkiem un dzīvniekiem, kuri kustas, ir no slodzes sakarsuši un vēl arī atrodas saules apspīdētā teritorijā. Dunduri netaupa nedz savvaļas dzīvniekus, nedz mājkustoņus. Lielie pārnadži, visbiežāk aļņi, iemanījušies rast glābiņu no dunduriem, dienas pavadot aizaugušās ūdenstilpēs, iegremdējušies dziļi ūdenī. No galvas un kakla augšdaļas, ko nenosedz ūdens un nepiesedz augājs, uzmācīgos insektus atgaiņā garās, nemitīgi kustīgās zvēru ausis.

Attīstīta oža un redze

Dunduru dzimtas (Tabanidae) kukaiņi atkarībā no sugas vairāk vai mazāk līdzinās mušām. Tāpat kā mušas, šie insekti pieder divspārņu (Diptera) kārtai. Viņiem attīstīts viens (pirmais) spārnu pāris, otrais pāris ir rudimentārs – reducēts, pārvērties dūcekļos, kas paredzēti līdzsvara noturēšanai lidojot. Visu sugu dunduri ir ļoti izveicīgi un daļa ir arī ātri lidotāji – tie spēj pat pārsniegt ātrumu 50 km stundā.

Pieaugušie dunduru tēviņi pārtiek vienīgi no veģetāras barības – augu ziedu nektāra un putekšņiem, augu augļu šķidrumiem, augu sulas, kā arī laputu un šādu tādu citu kukaiņu saldajiem izdalījumiem. Nepieciešamība uzņemt asinis raksturīga tikai apaugļotām mātītēm, kuras drīz vien pēc veiksmīgas pārošanās steidz nolūkot kādu potenciālo asinsdonoru.

Dabas dota dāvana sieviešu dzimuma dunduriem ir teicami attīstīta oža, kas labvēlīga vēja apstākļos ļauj sajust aromātu pat vairāku kilometru attālumā. Tāpat sieviešu dzimuma dunduri apveltīti ar ļoti labu redzi, spējot pat uztvert infrasarkano starojumu, kas savukārt palīdz meklēt siltasiņu dzīvniekus.

Kāpēc dundura dzēliens sāp?

Dunduru mātīšu mutes aparāts – dūrējsūcējtipa snuķītis – pielāgots griešanai, duršanai un, protams, sūkšanai.

Veikušas upura ādas pārgriešanu, dunduru mātītes brūcē ievada antikoagulantus saturošas siekalas, kas pretdarbojas asinsrecēšanai. Tomēr dunduri brūcē ielaiž mazāk koagulantu nekā odi, tāpēc dunduri spiesti sūkt intensīvāk. Šī iemesla dēļ viņu mutes aparāta darbība ir upurim sāpīgāka, dedzinošāka, cilvēkiem tā rada īslaicīgu apsārtumu, uztūkumu un, protams, izraisa niezi – imūnsistēmas atbildes reakcijas izpausmi. Dunduru mātītes uzņem barību vairākas reizes mūžā.

Dažādi dunduri – dažādi paradumi

Latvijā mājo sešām ģintīm piederīgi dunduru dzimtas kukaiņi.

Ārēji neuzkrītošākie, taču tie, kurus biežāk pamana, jo tie cilvēkiem uzmācas visvairāk, ir augumā relatīvi necilie, slaikie, pelēkraibie dunduri no lieteņu (Haematopota) ģints. Šīs ģints pārstāvjus dēvē arī par lietus dunduriem. Specifiskais ģints nosaukums insektiem piešķirts tādēļ, ka, savelkoties lietus mākoņiem, lieteņu mātītes izrāda pastiprinātu agresiju (protams, ja ir gana silts un nav pārāk vējains laiks). Visaktīvākās viņas ir tveicīgās pēcpusdienās pirms negaisa. Nereti no uzbrukšanas upuriem šos dundurus neattur pat neliels lietus. Tautā lietenes bieži dēvē par aklajiem dunduriem, retāk par aklenēm, akļiem vai akleņiem. Ar aklumu nosaukumi esot balstīti novērojumos, ka lietenes, pirms sākt asins uzņemšanas procesu, sameklē piemērotāko vietu snuķīša pielietošanai, kā neredzīgas aptaustot upura ādu ar savām priekškājām (priekškāju apakšpusē atrodas īpaši tam paredzēti receptori). Asins sūkšanas vietas izvēle gan aizņem pavisam īsu brīdi, tāpēc ļoti drīz pēc nosēšanās lietenes jau liek lietā snuķīti. Latvijā mājo tikai trīs lieteņu ģintij piederīgas sugas. Visu šo sugu mātītes ir klusas lidotājas un agresīvas uzbrucējas. Viņas parasti tik aizrautīgi sūc asinis, ka pavisam aizmirst par piesardzību, zaudē modrību un top viegli nositamas vai noķeramas.

Par lietenēm vēl klusāki lidotāji, mazliet lielāki un ārēji daudz pievilcīgāki, ir dunduri no zeltaču (Chrysops) ģints. Latvijā mājo sešu sugu zeltači. Sevišķi daudz šo dunduru uzturas mitrās vietās un to apkaimē. Atbilstoši nosaukumam viņiem ir zeltaini (zaļzeltaini, sarkanzeltaini vai sarkanzaļzeltaini) mirdzošas acis. Viņiem ir melni plankumoti spārni un dzelteni plankumots vēders. Nolūkojot upuri, zeltaču mātītes nav izvēlīgas, bez aizspriedumiem uzbrūk arī cilvēkiem. Pateicoties savai ķermeņa uzbūvei, tās parasti spēj ātri, nemanāmi nolaisties uz izraudzītā asinsdonora un pēc nosēšanās, nevilcinoties laiž darbā snuķīti. Cilvēkam tas gandrīz vienmēr liek sarauties, jo zeltača dūriens ir ne vien negaidīts, bet arī visai sāpīgs. Sīvo uzbrucēju viegli aizbaidīt, bet samērā grūti nosist, jo kukainis izceļas ar piesardzību un, manot briesmas, spēj zibenīgi startēt un aizlidot.

Neskaitot triju sugu lietenes un sešu sugu zeltačus, Latvijā konstatētas vēl 18 dunduru sugas, kas pieder vairākām ģintīm. No tām visdāsnāk pārstāvēta diždunduru (Tabanus) ģints, kurā ietilpst augumā raženākie dunduru pārstāvji.

Dunduri

Lielākais diždunduru ģints pārstāvis ir govju diždundurs, kura ķermeņa garums parasti pārsniedz 2 centimetrus. Otro vietu, atpaliekot garumā par pāris milimetriem, ieņem briežu diždundurs. Abu šo sugu mātītes uzbrūk galvenokārt pārnadžiem (gan savvaļas dzīvniekiem, gan mājlopiem), taču retumis viņas sadūšojas nolaisties arī uz cilvēkiem. Ja netiek iztraucētas vai nogalētas, augumā raženās dundurienes vienā piegājienā varot uzņemt līdz 200 miligramiem asiņu! Pirms nosēšanās uz upura, prāvās asinssūcējas gandrīz vienmēr novērtē izraudzīto mērķi no augšas. Lielo izmēru dunduri par savu klātbūtni jau iztālēm negribot vēsta, lidojumā radot samērā dobju, labi saklausāmu dūkoņu.

Asinis vajadzīgas olu attīstībai

Olbaltumvielām bagātās asinis visu sugu dunduru mātītēm nepieciešamas, lai viņu organismā varētu attīstīties olas. To nogatavošanās pēc asiņu uzņemšanas ilgst apmēram trīs četras diennaktis. Zināmā mērā šī perioda ilgumu ietekmē apkārtējā temperatūra. Olu nobriešanas laikā dunduru mātītēm asinis nav vajadzīgas.

Jo siltāks laiks, jo ātrāk pēc olbaltumvielu uzņemšanas mātīte var ķerties pie olu porcijas dēšanas.

Dunduru olas ir garenas, vairumam sugu melni, pelēki vai brūni krāsotas, retāk raibas vai baltas. Tās top dētas ciešās kaudzītēs. No dējējas sugas atkarīgs, kāds tieši dējums izskatās un kur tiek atstāts, kā arī – cik liels tas ir. Olu skaits dējumā var ievērojami atšķirties – to var būt no 100 līdz pat 1000.  

Dēšana allaž norit pavisam netālu no kādas slapjas vietas vai tieši uz slapja substrāta, jo oliņu attīstībai ārpus mātes organisma obligāti nepieciešama valgme. Visbiežāk dējumi tiek atstāti uz ūdeņu tuvumā mītošiem augiem, uz ūdensaugu virsūdens daļām, uz mitras zemes.

Stundu līdz divas stundas pavadījušas dējot, dunduru mātītes atgūstas, sakopjas un dodas meklēt kārtējās asinsdevas donoru, lai sarūpētu nepieciešamās olbaltumvielas savai turpmākajai eksistencei un nākamās olu porcijas attīstībai. Siltās sezonas laikā viņas veic ne vienu vien tādu ciklu: asins uzņemšana un tai sekojoša dēšana. Iegrozoties labvēlīgiem apstākļiem, vairākuma sugu apaugļotās mātītes parasti pamanās atstāt aiz sevis vismaz piecus dējumus. 

Dunduru attīstības stadijas

Pieauguša kukaiņa statusā dunduri, ja paveicas, nodzīvo apmēram mēnesi pusotru. Pārējais viņu eksistences laiks aizritējis jau pirms tam – ticis pavadīts attīstoties.  Šiem insektiem raksturīga attīstība ar pilnīgu pārvēršanos, kura sastāv no četrām stadijām: pirmā stadija – ola, otrā – kāpurs, kas ir ļoti atšķirīgs no pieaugušā dzīvnieka, trešā stadija – kūniņa, kuras laikā notiek apjomīgas, apbrīnojamas pārvērtības, un ceturtā stadija – imago jeb pieaudzis īpatnis, kurā vairs nav saskatāma ne mazākā līdzība ar kāpura stadiju.

Process sākas ar olu izdēšanu. Atkarībā no vides apstākļiem un no dundura sugas  pēc 3 līdz 12 dienām izšķiļas (no olām izgraužas) mazi tārpveida kāpuriņi – cilindriski, gareni, abos galos nosmaiļoti, posmoti, bezkājaini radījumi. Viņu ķermeņa priekšgalā atrodas sīka, knapi saskatāma galviņa ar visai milzīgiem žokļiem.

Ķermeņa posmu robežošanās vietās atrodas nelieli sabiezinājumi – valnīšiem līdzīgas māņkājiņas. Atkarībā no sugas dunduru kāpuru attīstība norit vai nu ūdenī piekrastes dūņās, vai trūdošos augos, vai mitrā, organiskām vielām bagātā augsnē, vai vienkārši mitrās smiltīs. Vairākuma sugu pārstāvji ir plēsīgi, citi ir saprofāgi, dūņu ēdāji. Attīstoties katrs dundura kāpurs spiests iziet vairākas stadijas, jo viņa ķermeni sedzošais hitīna slānis ir ciets un nestaipīgs. Lai dzīvnieks varētu pieņemties augumā, viņa ķermeņa apvalkam jāplīst. Kad pienāk laiks, tas plīst. No vecās “čaulas” izraušas jaunā apvalkā tērpts topošais dundurs. Sākas kāpura attīstības nākamā stadija. Kāpuri, kuri veiksmīgi sagaidījuši rudeni, nolien substrāta dziļākos slāņos, kur ziemo. Otrajā dzīves gadā viņi atsāk barošanos un turpina attīstību, izdzīvojot vairākas stadijas. Pēdējo reizi nomainījuši apvalku (kļuvuši pieauguši kāpuri), dzīvnieki ierokas sūnās, mitrās smiltīs, nobirušās lapās un tamlīdzīgās vietās, kur iekūņojas. Atkarībā no vides temperatūras pēc 2 līdz 5, vēlākais sešām nedēļām no kūniņām izlien pieauguši dunduri. Ir beigusies metamorfoze jeb pārvēršanās: tārpveidīgi kāpuri, izejot caur kūniņas stadijai, tapuši par glītiem lidoņiem.