Saimnieks LV / 2020.gads (Jūnijs.)

Latvijas Sēklaudzētāju asociācijai (LSA) šogad aprit 22. gadskārta, un šo gadu gaitā ir darīts daudz, lai attīstītu sēklkopības nozari, informētu un izglītotu sēklkopjus, kā arī rūpētos par selekcionāru tiesībām. Tomēr nebūt ne visi sarežģījumi šobrīd ir pārvarēti, tāpēc par aktualitātēm vietējās un Eiropas sēklkopības norisēs stāsta LSA valdes loceklis Dzintars Jaks.

– Kas ir LSA biedri?

– Asociācija pašlaik apvieno 47 biedrus, un tos var nosacīti dalīt trīs grupās. Pirmā un lielākā ir sēklu audzētāji un ražotāji – tātad arī zemnieku saimniecības. Otra grupa ir sēklu tirgotāji – uzņēmumi, kas nodarbojas gan ar sēklu, gan parasti arī citu lauksaimniecības produktu tirdzniecību. Trešā grupa ir selekcionāri, kas nodarbojas ar laukaugu šķirņu selekciju. Asociācijā ir visi lielākie sēklu ražotāji un tirgotāji. Aktīvu sēklaudzētāju Latvijā ir vairāk nekā 200, tā kā visi, protams, nav mūsu biedri.

– Kādi ir jūsu biedrības mērķi un pašreizējās aktualitātes?

– Mēs palīdzam risināt nozares problēmas, iesaistoties ar sēklkopības saistītu likumdošanas jautājumu risināšanā, piedaloties dažādās Zemkopības ministrijas darba grupās. Pašlaik aktualitātes ir divas – selekcionāru atlīdzības un liels nesertificēto sēklu īpatsvars tirgū. Vairākus gadus ir atvērts likums par augu šķirņu aizsardzību, kas ir saistīts ar selekcionāru tiesībām.

– Tātad selekcionāri joprojām nesaņem pelnīto atlīdzību par savu darbu?

– Katra sēkla sevī satur divus komponentus – pati fiziskā sēkla un intelektuālais īpašums, ko tajā ir ieguldījis selekcionārs. Sēklu ražotājs un tirgotājs ražo konkrētas šķirnes sēklas, taču tā nauda, ko lauksaimnieks samaksā par sēklām iegādes laikā, pārsvarā paliek pie tirgotāja, un tikai neliels procents nonāk pie selekcionāra par intelektuālā īpašuma izmantošanu. Selekcionāru atlīdzības pārsvarā visur pasaulē iegūst divos veidos. Pirmkārt, ražotājs vai tirgotājs pārdod tonnas vai kilogramus sertificētu sēklu, no kā noteikts procents tiek selekcionāram. Atkarībā no licences līguma tā ir fiksēta summa vai procents no pārdotā apjoma. Otrs atlīdzības veids ir par sēklām, kas tiek pavairotas uz vietas saimniecībās un arī izlietotas saimniecību lauku apsēšanai. Likums nosaka, ka par šo aizsargāto šķirņu sēklu pavairošanu un izsēšanu savā saimniecībā ir jāinformē selekcionārs un katru gadu jāmaksā atlīdzība, kas ir būtiski mazāka nekā sēklas tirgotājiem.

Nereti lauksaimnieki domā, ja ir samaksāts tirgotājam, tad kāpēc būtu jāmaksā vēl selekcionāram. Sēklas iegādes gadā arī nav jāmaksā. Taču turpmāk – pavairojot to mājās savām vajadzībām − gan. Jāsaprot, ka šķirnes izveidošana ir garš un dārgs process, tāpēc selekcionāram, protams, ir jāsaņem atpakaļ ieguldītais un arī ienākums attīstībai. Graudaugu šķirni veido aptuveni 10 un vairāk gadus, un tas izmaksā no pusmiljona līdz pusotram miljonam eiro. Likuma izpratnē selekcionārs var būt gan individuāla fiziska persona, gan institūcija, kā tas pārsvarā ir Latvijā, lai arī, protams, konkrētie selekcionāri tiek norādīti kā šķirnes autori. Latvijā selekcija no valsts tiek finansēta, bet minimāli, tātad katrai selekcijas programmai ir jānopelna līdzekļi pastāvēšanai. Pie tam, ja Latvijā vēl var būt kādi valsts pasūtījumi, Rietumeiropā u.c. pārsvarā tas viss ir privāts bizness, kur ienākumus dod tikai atlīdzības. Konkurence sēklu tirgū ir ļoti liela, nav tā, ka selekcionāri var pelnīt ar savām šķirnēm visā pasaulē, kā varbūt dažkārt lauksaimniekiem šķiet. Eiropā pēdējos gados daudzas graudaugu selekcijas programmas ir aizvērušās, jo gluži vienkārši nepietiek finanšu.

– Kā iespējams veicināt šo atlīdzību izmaksāšanu?

– Par to mēs arī cīnāmies. Gan ES, gan nacionālā likumdošana nosaka, ka zemniekiem ir jāsniedz informācija selekcionāram par šķirnes izmantošanu un arī jānorēķinās. Taču liela daļa lauksaimnieku šo informāciju nesniedz. Selekcionārs pēc sējas prasa lauksaimniekam, kādas šķirnes un cik daudz ir izmantotas, uz šo datu pamata piestāda rēķinu par intelektuālā īpašuma izmantošanu. Taču reālajā dzīvē šī atsaucība ir maza – Latvijā atbild ap 10 % uzrunāto zemnieku. Nekādas sekas par neatbildēšanu pašlaik neiestājas. Viss atkarīgs no zemnieka godaprāta.

Asociācija likumā vēlas iekļaut punktus, kas ļautu selekcionāram vismaz pārbaudīt informācijas patiesumu vai kaut kā stimulēt šos datus sniegt. Tas attiecas uz visām aizsargātajām un reģistrētajām šķirnēm, kuras selekcionējis Latvijas vai ārvalstu selekcionārs.

– Cik vidēji ir jāmaksā selekcionāram?

– Vidējā summa pašlaik Latvijā ir 2.85 EUR/ha. Selekcionāri Latvijā ir nolēmuši prasīt samaksu nevis par izlietoto sēklu tonnām, bet gan apsētajiem hektāriem, izrēķinot, cik aptuveni hektāru var apsēt ar vienu tonnu sēklas. Tādā veidā ar informāciju ir vieglāk strādāt, tā tiek darīts arī citās valstīs.

Mūsu asociācijas biedri šo problēmu saprot, bet citiem sēklu audzētājiem vai pircējiem to ir grūtāk paskaidrot. Likumdošana nosaka, ka atlīdzība jāmaksā tikai saimniecībām ar vismaz 20 ha labības, rapšu, pākšaugu kopējo sējplatību vai kartupeļi stādīti vairāk par 3 ha. Pašlaik Latvijā tādu ir ap 5 tūkstošiem saimniecību. Asociācija visām šīm saimniecībām selekcionāru vārdā ik gadu izsūta informācijas pieprasījumus.

– Cik daudz zemnieku izvēlas sēt nesertificētu sēklu?

– Latvijā ir zems sertificēto sēklu izmantošanas īpatsvars. Latvijā ar sertificētām graudaugu sēklām apsēj tikai aptuveni 15 % lauku, tātad 85 % sēj mājās audzētu un pārsvarā nesertificētu sēklu. Sertificētas sēklas nozīmē, ka tās ir audzētas atbilstoši noteiktiem kvalitātes standartiem, tās tiek kontrolētas jau augšanas procesā, sezonas laikā un pēc novākšanas, kad tiek ņemti paraugi un pozitīva rezultāta gadījumā saņemti sertifikāti. Būtu izcili, ja ar šādām pārbaudītām sēklām apsētu pēc iespējas vairāk platību. Piemēram, Dānijā, kuru var uzskatīt par vienu no attīstītākajām lauksaimniecības valstīm, 85–90 % lauksaimnieku izmanto sertificētās sēklas. Un tas atspoguļojas arī ražas iznākumos.

Pašlaik darba grupā spriežam, kā finansiāli veicināt sertificēto sēklu izvēli, piemēram, lauksaimnieks, kas izmanto sertificētas sēklas, varētu saņemt piemaksu pie lauku platību maksājumiem. Tāpat, piemēram, grūti ierobežojamo vējauzu ievazāšana laukos pamatā notiek, izmantojot netīru, nekontrolētu sēklas materiālu. Ja zemnieks vēlas tīrākus laukus, viņam būtu jāizvēlas sertificēta sēkla. Protams, ir brāķi arī sertificētā sēklā, un var būt ļoti kvalitatīva mājās audzēta sēkla. Taču, ja mēs skatāmies vidējos rādītājus, sertificētas sēklas ir ievērojami kvalitatīvākas, salīdzinot ar tām, ko spēj izaudzēt saimniecībās uz vietas, mazāk tiek pavairotas slimības un nezāles. Ne katrai saimniecībai ir tīrāmās mašīnas, trijeri, kas ļauj kvalitatīvi iztīrīt sēklas materiālu. Ne katra saimniecība var nodrošināt sēklas nesajaukšanos kombainos, kaltēs, izlasīt piemaisījumus no lauka. Tas nozīmē, ka arī pārstrādātāji, kas iegādājas ražu kā izejvielu ražošanai, tiek pie viendabīgāka un tīrāka materiāla, kas vairāk atbilst arī viņu kvalitātes prasībām.

Lielās un profesionālās saimniecības noteikti vairāk sēj sertificētu sēklu, dažas mazās saimniecības savukārt vairāk izvēlas gadu no gada sēt uz vietas audzētu sēklu, kaut ko nezināmas kvalitātes iemainīt no kaimiņiem... Pirms iestāšanās ES sēklaudzētāju reģistrā vispār bija vairāki tūkstoši sēklaudzētāju, jo tika maksātas subsīdijas par sertificētu sēklu izmantošanu. Taču tie, kas to darīja tikai finansiālā izdevīguma dēļ, drīz vien beidza ar to nodarboties. Arī šobrīd ne visi reģistrētie sēklaudzētāji ar šo nozari nodarbojas regulāri. Tāpat ir sēklaudzētāji, kas tikai izaudzē sēklu kādas kompānijas pasūtījumam, bet visu tālāko apstrādi paveic uzņēmums. Šī tendence kļūst arvien populārāka un arī ir izdevīga biznesa niša.

Liela daļa mazo saimniecību strādā ar vēl no padomju laikiem palikušām sēklkopības iekārtām. Šis kolhozu mantojums savā veidā arī veicina nesertificētās sēklas izplatību, jo Rietumeiropā šādu iespēju nav – tur ar sēklu sagatavošanu nodarbojas tikai profesionāli uzņēmumi. Pašlaik pasaulē vispār ir raksturīgi, ka notiek ražošanas koncentrācija, sēklas tiek ražotas arvien lielākās sēklu sagatavošanas rūpnīcās. Piemēram, Lietuvā 70 % šķirņu saražo divās sēklu rūpnīcās. Žēl, ka mums vēl nav lielas sēklu rūpnīcas, kas parasti tiek veidotas ar mūsdienīgākajām tehnoloģijām. Tā ir milzīga investīcija. Pie mums to kavē lielais pelēkā sēklu tirgus sektors. Vairāki lieli uzņēmumi par šo biznesa projektu ir domājuši, tomēr nav redzējuši tam iespējas atmaksāties. Lietuvā sēklu nozare labāk sadarbojas ar ministrijas pārstāvjiem, apkarojot nesertificētas sēklu izplatīšanu. Latvijā šai sektorā absolūti nav kontroles mehānisma, un ir skaidrs, ka šādas sēklas tiek pārdotas – kaut vai lai apskatāmies sludinājumu portālos! Kādam valsts dienestam ar to būtu jānodarbojas, bet pagaidām neviens īsti negrib ķerties tam klāt. Lietuvā tas ir sakārtots, tāpēc arī tur sertificētas sēklas tiek pārdotas vairāk un ražotājiem ir lielāka interese tur veidot savu biznesu.

– Cik populāras sēklaudzētāju vidū ir Latvijā selekcionētās sēklas?

– Protams, kā visu vietējo produkciju, arī vietējo selekciju vajadzētu attīstīt pēc iespējas vairāk. Tomēr, lai selekcionārs varētu veidot kvalitatīvu produktu, ir nepieciešams arī atbilstošs finansējums, ko var saņemt ar selekcionāru atlīdzībām. Latvijas selekcijas nozarei ir gana ilga pieredze, bagāta vēsture un attīstība notiek arī pašlaik, par spīti trūcīgajam finansējumam. Piemēram, pēdējos piecos gados vietējās ziemas kviešu šķirnes ir ļoti populāras – AREI ir otrais populārākais selekcionārs šajā jomā, un tā ir lielākā Latvijā sētā kultūra! Arī vietējās tritikāles šķirnes 2018. gadā bijušas otrajā vietā – 37 % uzreiz aiz poļu šķirnēm. No vasaras miežiem ap 40 % izvēlas vietējās šķirnes. Objektīvi ir kultūras, kur vietējo šķirņu nav vai selekcijas programmas nav tik spēcīgas.

Principā katru gadu arī Latvijā rodas jauni šķirņu kandidāti, ko selekcionārs ir izveidojis un iesniedz pārbaudei, kur tos 2–3 gadus oficiāli testē valsts institūcijas. Un tikai pārspējot populārākās jeb standartšķirnes, tās iekļauj šķirņu katalogā un var sākt arī realizēt tirgū. Taču selekcijas programmām ir jābūt daudz jaudīgākām, lai jaunas šķirnes reģistrētu katru gadu.

Selekcijā populārākas kļūst hibrīdās šķirnes – tām sugām, kurām tas ir iespējams. Un tas ir tiešā veidā saistīts ar selekcionāru tiesībām. Hibrīdus nevar pašrocīgi pavairot vairākus gadus pēc kārtas – labākie rezultāti tiek iegūti tieši pirmajā paaudzē, pēc tam tie sāk strauji kristies. Rapši pēdējo 10 gadu laikā ir gandrīz pilnībā pārgājuši uz hibrīdām šķirnēm, līnijšķirņu ir palicis ļoti maz. Latvijā ap 90 % sēj hibrīdos rudzus. Ārvalstu selekcionāri ļoti pievērsušies arī kviešu hibrīdajām šķirnēm, kas ir populāras arī Latvijas sējumos. Turpretī miežiem un auzām hibrīdu šķirņu tirgū nav.

– Kādu sugu sēklas Latvijā audzē vairāk?

– Mūsu asociācija sadarbojas ar visu veidu laukaugu sēklu audzētājiem. Visvairāk Latvijā audzē labības sēklas, tam seko zālāji un kartupeļi, mazos apjomos ir arī, piemēram, nektāraugi, zaļmēslojuma augi – sinepes u.c. eksotiskāki augi.

Sēklu nodrošinājums svārstās pa gadiem un kultūrām un, protams, ir saistīts ar laikapstākļiem konkrētajā ražas novākšanas un sēklu sagatavošanas periodā. Piemēram, pagājušā rudenī sasēja ļoti daudz ziemāju, jo bija gara un ļoti labvēlīga sējas sezona, ko lauksaimnieki centās izmantot. Līdz ar to pieprasījums pēc vasarāju sēklām šogad ir neliels, taču pieprasījums pēc ziemāju sēklām pērn bija pamatīgs. Ja rudens ir slapjš, lietains un vēls, tad ziemājus attiecīgi sēs mazāk. Pēdējo piecu gadu laikā ir ļoti pieaudzis pieprasījums pēc auzu sēklām, jo aug brokastu auzu pārslu patēriņš un eksports, darbojas arī vairākas pārstrādes rūpnīcas – gan Latvijā (Dobelē un Rīgā), gan Lietuvā un Igaunijā. Salīdzinot ar citiem vasarājiem, pēc auzu sēklām arī šopavasar bija pieprasījums.

Zem 10 % no kopējā apjoma Latvijā tiek sagatavota arī bioloģiskā sēkla. Tas ir pietiekami dārgs un sarežģīts process, jo bioloģiskās sēklas laukos nedrīkst veikt ķīmiskus nezāļu ierobežošanas pasākumus, sēklas nedrīkst kodināt, ir grūtāk sagatavot standartiem atbilstošas sēklas. Bioloģiskajā ražošanā drīkst izmantot arī konvencionālās sēklas, tomēr tas kropļo šo tirgu un neļauj nostabilizēties bioloģiskās sēklas ražotājiem, jo bioloģiskās sēklas sagatavošana ir krietni dārgāks process.

– Cik aktīvs ir Latvijas sēklu eksports?

– Es vairāk esmu informēts par graudaugu jomu. Pēdējos piecos gados sēklas tiek eksportētas uz Skandināviju, īpaši auzas – arī šogad, kad nekas cits īsti nebija pieprasīts. Daudz kas ir atkarīgs no klimatiskajiem apstākļiem. Piemēram, 2018. gada rudens sevišķi slikts bija Skandināvijā, tāpēc 2019. gada pavasarī tur pārdevām ļoti lielus sēklu apjomus. Ja mums ir, ko piedāvāt, kustība notiek!

Domāju, ka šogad noliktavās Latvijā palika diezgan daudz vasarāju sēklu, jo nebija pieprasījuma. Parasti šīs sēklas tiek pārdotas kā lopbarības vai pārtikas graudi. Vispār jau labu sēklu var uzglabāt un pārdot arī nākamajā sezonā, un tas pat būtu vēlams – veidot rezerves fondu, kas var pasargāt no krīzes situācijām. Pozitīvi ir tas, ka Latvija kviešu labības eksportā ir piektajā vietā Eiropas Savienībā! Un tur sava daļa nopelnu pienākas arī selekcionāriem, kas radījuši augstražīgas šķirnes, kā arī sēklu ražotājiem, kas gādājuši par kvalitatīvu sēklu.