Saimnieks LV / 2019.gads (Maijs.)

Aizputes novada Kalvenes pagastā jau trīs gadus savā uzņēmumā Trušu muiža veiksmīgi saimnieko Tomsonu ģimene – mamma Signe, tētis Lauris un padsmitnieki dēli – Roberts Orests un Patriks. Tūristi te var uz vietas apskatīt vairāku šķirņu garaušus, ģimene piedāvā interesentiem arī dažādus izstrādājumus – piekariņus, auskarus, talismanus, kas tapuši no trušādas. Vēl saimniecībā gatavo truša gaļas desas.

Sāk nejaušības pēc
„Šķirnes trušu audzēšana sākās gluži nejauši, beidzoties mūsu liellopu audzēšanas karjerai. Sapratām, ka ar tiem pāris hektāriem liellopiem ir par maz. Bija tāds pauzītes mirklis, un man rokās nonāca žurnāls, kuru parasti nepērku – Ievas Māja. Izlasīju par trušu audzēšanu Talsu pusē, un mani tas tik ļoti uzrunāja, ka ņēmu žurnālu, gāju pie vīra un teicu: „Audzējam trušus!” Pēc pāris dienām ideja bija jau attīstījusies un viss aizgāja milzu ātrumā,” stāsta Signe. Viņa uzsver, ka šī ir nodarbe, kas ģimenei patīk un joprojām aizrauj. Uzsākuši paši saviem līdzekļiem, bez milzu ieguldījumiem. Šis bizness tomēr ir slīdīga lieta, kur labāk ar kredītiem neaizrauties. Tā pa drusciņai vien ģimenes uzņēmums attīstīts.

„Ir izveidota arī trušu viesnīca un bērnudārzs. Ekspozīcijā uz Lieldienām bija Zaķīšu pirtiņa, veidota pēc Viļa Plūdoņa dzejoļa. Lai laistu aplokā, atlasām īpašus trušus, pie kuriem var iet mūsu uzraudzībā,” par aplūkojamo Trušu muižā stāsta Lauris, bet Signe viņu paturpina: „Stereotipiski trusi uzskata par ļoti tramīgu dzīvnieku, bet, kā mēs esam ļoti dažādi pēc rakstura, tāpat arī truši. Ne jau visus mēs varētu vest pasaulei rādīt. Audzējot no tā lielā bara atlasa tādus, kuriem ir mierīgāks raksturs. Cits savukārt pēc uzmanības ir tā izslāpis, ka gaida, lai kāds nāk pabužināt. Laika gaitā tādi truši atlasās.” Konkrētu trušu skaitu ģimene nevar nosaukt, bet ap 300 dzīvnieku kopā esot, un to pulks nepārtraukti aug.

„Mums ir arī draudzēšanās aploks, kur var iepazīties ar kaziņām, ragaino lopiņu mums ir 14. Kalvene ir kalnaina, un kazas noēd zālīti, viņas mums ir dabīgās pļaujmašīnas. Veidojam Būru ganāmpulku, jo tās vairāk piemērotas gaļai, piena kazkopībai laika pagaidām nepietiek.

Cimperlīgie garauši
Trusi audzē četrus mēnešus, un tad tam jābūt gatavam, bet to var panākt tikai no tīršķirnes trušiem. Kalvenieki mazāk trušus iepērk Latvijā, vairāk no ārzemēm – lai neveidotos tuvradniecība. Viņi iecienījuši Lietuvas tirgu, jo klimatiskā ziņā tā ir ļoti tuvu mūsu valstij. Kad trušus ieved, tie jau ir adaptējušies, nav tik lielas pārcelšanās problēmas. Trusis gan var slikti pārdzīvot pārcelšanos pat pāris kilometru attālumā. „Trusis izmaksā ļoti dārgi, bet daudzi potenciālie audzētāji sāk ar Rīgas Centrāltirgus iepazīšanu. Ierauga trušu gaļas cenu un – uh! − pēc mēneša es būšu bagāts!

Tā tas tomēr nenotiek. Jāteic, tik cimperlīgu dzīvnieku kā trusi vajag pameklēt. Viņš jau ēd visu kaut ko, bet pamatu pamats trusim ir siens. Mēs esam atteikušies no zaļbarības, jo tas rada liekas problēmas. Trusī jāiegulda darbs un laiks, bet aizvien pastāv liels risks, ka dzīvniekam kaut kas nebūs kārtībā ar vēderu, gremošanu. Ilgi jau audzējam trušus, bet par viņiem nekad nevari būt līdz galam gudrs. Meklējam nepārtraukti visvisādus piebarošanas variantus tieši nobarojamajiem trušiem, lai dabūtu gaļu mīkstāku un kvalitatīvāku,” pieredzē dalās Signe un palielās, ka viņu trušiem ir skaista, bālas krāsa gaļa. Tas norāda, ka dzīvnieki ātri uzauguši un pilnvērtīgi ēduši. Pastāv arī stereotips, ka truša gaļa ir sausnēja. Tas tā ir ilgi audzētiem, nekvalitatīvi barotiem bezšķirnes trušiem. Pirms kaušanas dzīvniekus ieteicams pacienāt ar skujām, lai būtu medījuma garša, un tādam mērķim noderīgas ir egļu skujas.

Ja trusi neizmanto saimnieciskiem nolūkiem, viņš dzīvo padsmit gadus. Tomsoni dzirdējuši, ka Rīgā uz balkona trusis nodzīvojis 14 gadus. Gaļai trusi kauj vecumā no 4 līdz 5 mēnešiem. „Tirgos gan mēs uzklausām replikas: „Kā tad jūs tā!? Turpat blakus dzīvs trusis un tepat arī izstrādājums!” Gribas tad paprasīt – kāpēc liec vienos iepirkuma ratos tualetes papīru un desu? Doma tā pati. Visu nosaka dabas aprite. Lai iegūtu kažokādas, trusi kauj septiņos mēnešos. Mana māsasmeita sāka darināt visādus piekariņus no truša ādas, un tā tas aizgāja. Zaķa ķepa mums ir veiksmes talismans,” teic Signe un piebilst, ka, braucot izrādīt dzīvos trušus, līdzi ņem arī darinājumus un daudzi cilvēki to uztver ļoti veselīgi. Lauris vēl pastāsta, ka pērn kāds fotosalons paņēmis trušādu fonam, bildējot mazuļus.

Trušu muižas saimnieks Lauris Tomsons.

Izmanto visas iespējas
„Mēs uzrakstījām projektu mazo lauksaimnieku atbalstam – ieguvām 15 000 EUR. Izveidojām dziļurbumu un tagad iekārtojam trušu kautuvi – jāattīsta arī ražošana. Trušu audzēšana prasa, lai no dzīvnieka tiktu izmantots maksimāli viss − izklaidei, kažokādām, gaļai. Tūrisms mums pašiem ir ļoti pie sirds, un Lieldienās parasti uzsākam sezonu. Pēc pirmās vasaras sapratām, ka vajadzīgs nopietnāks stāvlaukums,” klāsta Signe un piebilst, ka ģimene ļoti mīl trušus, to nemaz vienkārši nevarot izstāstīt. Nomierinošā smarža, kad pēc darbdienas ieej trušu mājā, ir īpaša. „Ja es saku, ka no pamatdarba (Kalvenes pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja – D.E.) man acis vairs nespīd, tad, runājot par trušiem, jūtu, ka atkal spīd. Tas ir bezgala interesants process – trušu šķirnes, krustošana, jauni pēcnācēji, dzīvnieciņu uzvedība.

Trušu kažoks un gaļa pārtop gan skaistā, gan gardā produkcijā.

No trušiem iegūstam arī kažokādas, veidojam dažādas greznumlietiņas – piekariņus, bumbulīšus, auskarus, matu gumijas, matu stīpiņas. Ar gaļas pārstrādi ir tā, ka liemeņus laižam tirgū, tāpat trušu gaļas desas, kas ir ekskluzīvs produkts un arī veselīgs, ņemot vērā, cik trušu gaļā maz holesterīna. Veselīga uztura cienītāji to novērtē. Gribēju internetā pameklēt cenas salīdzināšanai, bet sapratu, ka Latvijā šādu produktu nemaz nepiedāvā. Esam mēģinājuši arī kūpināt trušus, iznāk gardi!” nopriecājas Signe. Viņa teic, ka par labākajiem meistariem šajā nozarē joprojām atzīst trušu audzētājus no Krievijas – skatoties viņu padomus You Tube kanālā. Tomsoni tuvākajā nākotnē plāno uzsākt arī trušu maltās gaļas ražošanu zīdaiņu pārtikai.

Tomsonu princips, audzējot trušus, esot viennozīmīgs – kamēr trusis dzīvo Trušu muižā, viņš dzīvo karaliski, bet, kad pienāk laiks, arī karaliski aiziet. Saimniecības jaunā kautuve vēl top, vien nepieciešams brīvāks laika brīdis. „Mēs patiešām ļoti mīlam trušus. Vaislas mammas un apskatāmie trusīši nekad netiek apēsti, tas mums ir ētikas princips. Tie, kad pienācis laiks atvadīties, tiek kremēti,” saka Lauris.

Saimnieki attapuši, ka pašlaik vēl nebūtībā aiziet trušu mēsli, kas ir rožu audzētāju pieprasīts produkts. Rozēm tie ir labi – ļoti vērtīgi un nenodedzina puķi. Šis bizness vēl nav apgūts, bet ģimene par to domā.

Pavasarī – labi metieni
Tomsoni pārdod arī dzīvus trušus. Tāds arī bijis viņu biznesa sākums, audzējot vaislas garaušus. Tagad gan nevarot vairs atļauties nevienu garaušu meiteni no rokām izlaist, jo ir jāpavairo trušu mammu skaits. Ar trušiem esot kā ar bitēm – neko nevar līdz galam paredzēt. Nekad nevar īsti zināt, kā mazuļi dzims vai augs. Tāpat trušu slimības nevarot ne saskaitīt. „Pērn, rudens pusē daudziem audzētājiem lielākais zaudējums bija saistīts ar miksomatozi, ko pārnēsā kukaiņi, – šī kaite piemeklēja ļoti daudzus dzīvnieciņus. Truši vairs nevar paelpot, briesmīgs skats. Ja kukainis vienam trusim atnesis slimību, tad arī pārējiem tā migrē. Pavasarī mēs trušus vakcinējam, lai gan tas nav lēti. Tiesa, zaudēt visu fermu – tas tomēr būtu dārgāk. Vēl ir slimība – pastereloze, kas biežāk izpaužas kā trušu iesnas, ko saimniecībās piedzīvo visi lielākie audzētāji, lai arī varbūt neatzīst. Mēs visi taču trušus ievedam, bet infekcijas slimības, kā zināms, ir lipīgas. Uzskatu, ka tā joprojām vēl nav līdz galam izpētīta. Citi kauj dzīvniekus nost, cits ārstē. Ar šo slimību ir jācīnās,” uzskata Lauris.

Tomsoni nolēmuši, ka šogad izkops Kalifornijas un Japānas šķirnes trušus, jo japāņu vēl Latvijā ir maz, tāpat kā kaliforniešu. Tomēr jebkura šķirne vispirms ir jāpēta. „Milži mums vienu brīdi bija – pēc iepriekšējā Eiropas standarta nosaukuma Beļģu milži jeb Flandri. Kā nāk pavasaris, tā cilvēki jau atkal zvana un jautā: „Vai jums Flandrijas gaļas truši ir?” Mums vai apnicis stāstīt, ka tie nav gaļas truši – lēnaudzīgi, ar masīvu skeletu, prasīgi. Flandrus var turēt ekskluzīvai filejai,” pamāca Signe.

„No trušiem mums ir arī Meklenburgas melnais tauriņš, skaitās gaļas šķirne, bet tajā pašā laikā ļoti dekoratīva, Kastor Reks, kas gan ir kažokādu šķirne, bet ar smalku skeletu, elegantu gaļu, ir arī Čehu albīns, Vīnes zilie, Tīringas, Burgundas truši. Visus nemaz neuzskaitīt! Pavasaris ir atnācis ar labiem metieniem, būs darbs,” noslēdzot sarunu, priecīgi saka Trušu muižas saimniece Signe Tomsone.