Saimnieks LV / 2018.gads (Novembris.)

Lauksaimniecības dzīvnieki ne vienmēr ir piemēroti transportēšanai uz kautuvi sava veselības stāvokļa dēļ. Diemžēl ne visi ganāmpulku īpašnieki un pārvadājumu veicēji ir gatavi meklēt citus risinājumus, lai šādi liellopi nebūtu jāpārvieto. Šis ir aktuāls jautājums daudzās Eiropas valstīs, arī pie mums, tāpēc septembrī starptautiskā seminārā Zemkopības ministrijā ar citvalstu un Latvijas pieredzi jautājumos par liellopu labturību, atbilstību transportēšanai un kaušanai dalījās nozares speciālisti.

Lauksaimniecības dzīvnieka ikdienā transportēšana saistās ar ierastās vides maiņu, kas izraisa satraukumu un stresu. Pat tad, ja dzīvnieks ir pilnīgi vesels, pārvadājumi iespaido viņa labturību, arī veselību. Ietekmējošie faktori ir: sveša vide, sveši dzīvnieki, saskare ar cilvēkiem, transporta līdzekļa kustība, palielināta fiziskā slodze, klimatiskie apstākļi, barības un ūdens trūkums. Slimam vai traumētam dzīvniekam pārvadājumi ir vēl nelabvēlīgāki, jo var saasināt slimību, nodarīt vēl lielāku kaitējumu viņa veselībai, pat apdraudēt dzīvību. Tāpat labturības prasību neievērošana samazina dzīvnieka produkcijas (piemēram, gaļas) un tās pārstrādes produktu kvalitāti.

Saskaņā ar Eiropas Savienības likumdošanas aktiem pārvadāšanai nepiemērotu dzīvnieku transportēšana ir pārkāpums, par ko var piemērot naudas sodu, uz laiku apturēt vai anulēt pārvadātāja atļauju, autovadītāja/pavadoņa kvalifikācijas sertifikātu. Latvijā liellopu (un lauksaimniecības dzīvnieku vispār) pārvietošanu uz kautuvi kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), dienesta mājaslapā ir pieejami speciālistu izstrādāti Rakstiskie norādījumi, kā novērtēt dzīvnieku piemērotību pārvadāšanai.

Gadījumos, kad dzīvnieka veselības stāvoklis nav labs, jāveic papildu novērtējums, lai izlemtu, vai viņš ir piemērots pārvadājumam. Ja to nevar izdarīt pats saimnieks, ir jāpiesaista veterinārārsts – speciālists varēs sniegt padomu, novērtējot klīnisko ainu, tāpat pateikt, vai gaļu pēc kaušanas varēs lietot pārtikā. Ja transportēšana nav iespējama, kaušana ir jāveic novietnē, taču te ir daudz jautājumu – kas un kā to īstenos? Savukārt, ja dzīvnieka gaļu pārtikā lietot nevarēs, uz kautuvi to nav vērts vest, tāpēc jāveic nogalināšana uz vietas, līķis pēc tam ir jānodod blakusproduktu pārstrādes uzņēmumam. Savukārt, ja viegli ievainots vai slims dzīvnieks tomēr atzīts par piemērotu pārvadājumam, tas ir jāpārvadā īpašos apstākļos.

Kā starptautiskajā seminārā norādīja Lotta Berg, veterinārārste un Zviedrijas lauksaimniecības zinātņu universitātes profesore, kautuves nevar tik uztvertas kā vietas, kur nogrūst slimus dzīvniekus. Turp var transportēt tikai tos liellopus (pārsvarā fokuss ir tieši uz liellopiem), kas ir piemēroti kaušanai, patēriņam pārtikā un ir transportējami. Apstākļiem pārvadājuma laikā jābūt tādiem, lai tie neradītu ievainojumus vai nevajadzīgas ciešanas.

Ja, piemēram, cūkai ir trūce, bet dzīvnieks ir veselīgs, kustīgs un var brīvi pārvietoties, dzīvnieku iesaka transportēt kopā ar citiem, ja trūces diametrs nav lielāks par 20 cm. Ja 20–30 cm, tad jātransportē atsevišķi, bet, ja trūce ir lielāka par 30 cm, transportēt nedrīkst. Tāpat jāvērtē cūku vispārējais veselības stāvoklis, ja tām ir čūlas. Transportēšana būtu pieļaujama, ja plecu čūlas (un arī citi ievainojumi) nav lielāki par 2 cm, ja ir 2–5 cm, – jātransportē atsevišķi, ja plecu čūlas ir lielākas par 5 cm, tad transportēt nedrīkst.

Tāpat jāpievērš uzmanība pāraugušiem ragiem. Ja ir pieļauts, ka ganāmpulkā ir liellops, kam rags(i) aug nepareizā virzienā, jāseko, lai tas nepieskartos acij, nespiestu, necaurdurtu ādu. Transportēšanas laikā kustības, kratīšanās būs daudz intensīvāka, tāpat saskare ar citiem priekšmetiem un dzīvniekiem, kas šādos gadījumos var radīt sāpes. Ragu augšanas ātrums ir atkarīgs no šķirnes, vecuma, barošanas, gaismas u.c., parasti 1–3 cm mēnesī, tāpēc ir jāseko līdzi visiem gadījumiem, kas izskatās esam ārpus normas. Šādi gadījumi vairāk novērojami ekstensīvi audzētos ganāmpulkos.

Tāpat problēmas transportēšanas laikā var radīt pārauguši nagi. Ir jāpārbauda, vai dzīvnieks var pārvietoties uz visām četrām kājām. Ja dzīvnieks nevar normāli nostāvēt uz zemes, nav grūti iedomāties, kas notiks transportēšanas laikā. Nav ieteicams lauksaimniecības dzīvniekiem nagus apgriezt tieši pirms pārvadājumiem, jo tas padara kājas jutīgas.

Tieši tāpat īpaša uzmanība jāpievērš, ja dzīvnieki ir pārlieku kārni, netīri. Tā var būt ne tikai higiēnas, bet arī labturības problēma, kas var radīt sarežģījumus kautķermeņu apstrādē – arī tad, ja dzīvnieki ir praktiski veseli.

Pārvadātāja pienākums ir domāt arī par to, kāds ir maršruta ceļu stāvoklis, un izvēlēties to, kas dzīvniekiem būs komfortablāks. Transportētājs nedrīkst piekrist ievietot kravā vairāk dzīvnieku nekā atļauts. Tāpat liela nozīme ir ventilācijai – lai dzīvnieki justos labi arī tad, ja transportam neplānoti ilgāku laiku jāstāv sastrēgumā.

Lauksaimniecības dzīvniekus, kas ir ievainoti, fiziski vāji vai ar kādiem pataloģiskiem procesiem, nedrīkst pārvadāt, īpaši tad:
• ja tie nevar patstāvīgi pārvietoties bez sāpēm un palīdzības;
• ja tiem ir atvērta brūce vai izkritums;
• grūsnas mātītes, kam ir pagājis vairāk nekā 90 % no grūsnības laika, vai mātītes, kas atnesušās iepriekšējā nedēļā. Ir gadījumi, kad atnešanās notiek transportēšanas laikā, jo pārvadātājs (vai īpašnieks) grūsnību nav pamanījis. Speciālists, piemēram, veterinārārsts mācēs noteikt, kādā vecumā auglis ir bijis – dzimis priekšlaicīgi vai paredzētajā laikā;
• jaundzimušus zīdītājus, kam vēl nav sadzijusi nabas vieta;
• cūkas, kas ir jaunākas par trim nedēļām, jēri, kas jaunāki par nedēļu, teliņi, jaunāki par 20 dienām, ja vien tie netiek transportēti mazāk kā 100 km attālumā.

Taču vienmēr jāskatās katra konkrētā situācija, lai saprastu, cik nopietns ir ievainojums, cik liela ir grūsnības pakāpe (ja galamērķa vieta ir kautuve, jāņem vērā, ka grūsnus dzīvniekus kaut nedrīkst), kāds ir dzīvnieka kopējais veselības stāvoklis.

Pārvadājumos tiek lietots termins dead on arrival (DOA), kas nozīmē – galamērķī tiek konstatēts, ka dzīvnieks ir miris transportēšanas laikā. Visticamāk, ka dzīvnieks jau ievietots transportā nevesels, ar ievainojumiem vai arī pārvadājuma laikā smagi pārkāpti transportēšanas noteikumi. Jāņem vērā, ka traumas u.c. var rasties, iekraujot/izkraujot transporta līdzekli. Ir jāvērtē, cik daudz dzīvnieku (putnu) ir miruši, kāds tam ir cēlonis. Vai tas bieži gadās ar vienu un to pašu pārvadātāju? Varbūt šādi gadījumi konstatēti konkrētā sezonā? Ja, piemēram, ir divi pārvadājuma nodalījumi – vai negadījumu skaits vienā ir lielāks nekā otrā? Piemēram, Zviedrijā liellopu pārvadājumos pieļaujamais mirstības procents ir nulle.

Vairākās Eiropas valstīs ir atļauts veikt neplānotas dzīvu dzīvnieku transporta mašīnu pārbaudes uz autoceļa, lai konstatētu, vai nav kādi pārkāpumi un kā jūtas dzīvnieki. Sadarbībā ar policistiem šīs pārbaudes veic veterinārie inspektori.

Kad dzīvnieki ierodas kautuvē, viņu veselības stāvokli novērtē veterinārārsti. Kautuvēs dzīvniekus nav obligāti nokaut ierašanās secībā. Ir jāsāk ar jaunākajiem vai ievainotajiem dzīvniekiem, ja tādi ir. Dažkārt pēc nokaušanas uz dzīvnieka kautķermeņa var redzēt ievainojumus, kas radušies transportēšanas laikā vai pirmskaušanas turēšanas laikā kautuvē, piemēram, pārāk stiprs elektrošoka pielietojums, duršanas un sišanas pēdas, salauzta aste u.tml.

Piemēram, Zviedrijā aitas rekomendē nocirpt pirms vešanas uz kautuvi – gan tāpēc, lai viņām nebūtu karsti transportēšanas laikā, gan lai būtu vieglāk higiēniski apstrādāt liemeni kautuvē, kā arī lai būtu labāka gaļas kvalitāte.

Elisiv Tolo, Norvēģijas gaļas pētījumu centra pētniece, norādīja, ka saimniekam vienmēr jābūt atbildīgam par dzīvnieku no tā dzimšanas brīža līdz nokaušanai, tāpēc, ja dzīvnieku nav iespējams transportēt uz kautuvi, ar to ir jātiek galā īpašniekam, kādam darbiniekam vai kaimiņam, jo nedrīkst pieļaut dzīvniekam ilgas ciešanas. Speciāliste norāda, ka saimniekam vai citam cilvēkam jāspēj īsā laikā dzīvnieku apdullināt vai nogalināt, kā arī jāparūpējas par vietu, kur tiek uzglabāts līķis līdz tā savākšanai.

Apdullināšana ir ar nodomu veikts process, kura laikā dzīvnieks zaudē apziņu un jutīgumu – bez sāpēm, kamēr iestājas nāve. Dzīvnieku nedrīkst atstāt, ja ir redzamas kādas dzīvības pazīmes – kustības, muskuļu saraušanās, acu mirkšķināšana, skaņu izdvešana. Ja apdullināšana ir veikta pienācīgi, dzīvnieka acu zīlītes ir paplašinātas un acis nekustīgas, atbrīvots žoklis un mēle. Nogalināšanas veidi var būt dažādi – ar dažādiem šaujamieročiem vai rīkles pārgriešanu. Norvēģijā darbojas īpašs ātrās palīdzības serviss, ko nodrošina kautuve. Tas nozīmē, ka speciālisti ierodas saimniecībā, lai nokautu dzīvnieku (tikai liellopus), ko nav iespējams transportēt. Norvēģijā par tāda dzīvnieka transportēšanu, kas tam nav piemērots, naudas sods ir 7000 eiro.

Semināru nodrošina Baltijas Dzīvnieku labturības tīkls (BAWN).

Ja govs saviem spēkiem nespēj pārvietoties, to nedrīkst transportēt uz kautuvi.

Latvijā pieaug pieķerto pārkāpumu skaits
Situāciju Latvijā raksturo: Evita Leitāne, PVD Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vecākā eksperte, Maija Irbe, PVD Veterinārās uzraudzības departamenta Novietņu uzraudzības daļas vadītāja, Rudīte Vārna, PVD Veterinārās uzraudzības departamenta Novietņu uzraudzības daļas vadītājas vietniece, Tatjana Pastare, PVD Veterinārās uzraudzības departamenta Novietņu uzraudzības daļas vecākā eksperte.

– Kāda ir situācija mūsu valstī – vai bieži tiek atklāti tādu dzīvnieku pārvadājumi, kas tam nav piemēroti?
Evita Leitāne: – Kā norāda Lauksaimniecības datu centra statistika, ko iesnieguši valsts pilnvarotie veterinārārsti pēc pārbaudēm kautuvē, pieaug to dzīvnieku skaits, ko nedrīkstēja pārvietot, kā arī tās gaļas apjoms, ko pēc kaušanas nevar izmantot. Daļēji šie skaitļi aug arī tāpēc, ka uzlabojas uzraudzība un tās kvalitāte. Mēs apmācām veterinārārstus, lai pārbaudes protokoli tiku aizpildīti pēc iespējas pilnīgāk, pareizi tiktu noformētas neatbilstības. Arī kautuvju pārstāvji pieprasa vairāk informācijas par dzīvnieku veselības stāvokli no saimniecību apkalpojošā veterinārārsta, īpašnieka, arī pārvadātāja.
Maija Irbe: – Noteikti gribu uzsvērt, ka šī problēma nav tikai Latvijā. Mēs satiekam kolēģus no citām valstīm, un tur situācijas ir līdzīgas. Jāatzīmē, ka PVD veic pārbaudes nevis rutīnas kārtībā, bet mērķtiecīgi, izanalizējot riskus – jau zinām konkrētas kautuves un pārvadātājus, kur var būt problēmas.
Evita Leitāne: – Ir uzņēmumi, kas sadarbojas, uzreiz novērš pārkāpumus, un tie vairs neatkārtojas. Taču ir tādi, ar kuriem mums diemžēl jāsatiekas vairākkārt. PVD kopš 2012. gada intensīvi risina šo problēmu, taču dažviet tas ir aizgājis pārāk tālu un neder vairs princips – konsultē vispirms.

– Un tad ir jāpiemēro sodi.
Evita Leitāne: – Pārkāpumu gadījumā PVD soda gan lauksaimniecības dzīvnieku īpašniekus, gan pārvadātājus, atkarībā no situācijas.
Maija Irbe: – Par labturības pārkāpumiem sods tiek piemērots uzreiz, bez konsultēšanas. Soda apjoms tiek vērtēts pēc pārkāpuma smaguma. Sodu var saņemt gan dzīvnieka īpašnieks, kas ir pieļāvis savu sliktā stāvoklī esošo dzīvnieku transportēt, gan arī pārvadātāja kompānija. Jā, zemnieks tad ir neapmierināts – PVD piekasās, bet tas, ka esi pakļāvis dzīvnieku sāpēm, kaut kā aiziet otrā plānā.
Evita Leitāne: – Piemēram, jākonstatē, vai govs ir kliba, nevar atbalstīties uz kājas vai guloša. Te jāņem vērā arī gaļas veterinārās ekspertīzes rezultāti, jo var būt tā, ka saimnieks apgalvo, ka govs tikai bija kliba, kamēr kautuvē tiek izbrāķēta visa ciska.

Protams, negadījums var notikt arī transportlīdzeklī, bet to kautuvē veterinārārsts var konstatēt gaļas veterinārās ekspertīzes laikā. Tad arī var saprast, kurš par ko ir atbildīgs. Pirmajā reizē sods var būt līdz 7–350 EUR (fiziskām personām), 15–700 EUR (juridiskām personām), piemērojot atkārtoti, – attiecīgi 15–700 un 700–1400 EUR.

– Kurā brīdī PVD inspektori veic pārbaudes par dzīvnieku transportēšanas atbilstību?
Maija Irbe: – PVD valsts pilnvarotie veterinārārsti veic dzīvnieku transportēšanas pārbaudes, tiem nonākot kautuvē. Protams, ne vienmēr un visur, bet izlases kārtā. PVD inspektori ir veikuši pārbaudes arī uz ceļiem, benzīntankos, kad iesaistās arī policija un veic pārbaudes. Mēģinājām panākt vienošanos ar Valsts un Ceļu policiju par kopīgām dežūrām, bet īsti tas neizdevās noslodzes dēļ. PVD pārstāvjiem nav tiesību uz ceļa apturēt transportlīdzekli, taču, ja tas stāv vai ir pat gadījumi, kad ceļmalā ir atstāta piekabe ar dzīviem dzīvniekiem, tad PVD inspektori pārbaudi ir tiesīgi veikt.
Evita Leitāne: – Ne vienmēr saimnieks un pārvadātājs var pamanīt dzīvnieku ievainojumus vai traucētu veselības stāvokli, īpaši, ja tiek pārvadāti desmitiem un pat simtiem lopu. Tāpēc zemnieka atbildība būtu saukt veterinārārstu – tas nav noteikts likumdošanā, vienkārši, ja īpašnieks pats nevar novērtēt lopu veselību, speciālists to paveiks.

– Kā var formulēt, kurus dzīvniekus pārvadāt nedrīkst?
Tatjana Pastare: – Vienkāršoti runājot, drīkst pārvadāt dzīvniekus, kuri ir veseli. Likumdošana paredz, ka var pārvadāt arī viegli ievainotus dzīvniekus. Galvenais, lai šie ievainojumi neradītu ciešanas pārvadājumu laikā un nebūtu risku, ka problēma vēl saasinātos. Dzīvniekus, kas paši nevar paiet, ir guļoši vai pārvietojas ar sāpēm, transportēt nedrīkst. Ja dzīvnieki ir ļoti novājināti, ja tiem ir lielas brūces, tad tos nedrīkst transportēt.
Evita Leitāne: – Ja dzīvnieks, piemēram, neatbalstās uz vienas kājas, ir dzemdes izkritums, – transportēt nedrīkst! Ja dzīvniekam ir lieli abscesi, gangrēna, pēcdzemdību stāvoklis, varbūt liellops ir ilgstoši slimojis, ir izmaiņas muskulatūrā, notiek iekaisuma procesi, tad gaļu noteikti nevar izmantot pārtikā!
Rudīte Vārna: – Tātad, ja dzīvnieks pats nevar iekāpt transportā, viņu vest nedrīkst.
Maija Irbe: – Tāpat, ja dzīvnieks iekāpt var, bet ir ilgstoši slimojis, novājināts, īpašniekam vajadzētu to humāni nogalināt, eitanazēt, nevis vest uz kautuvi. Kā šajā starptautiskajā seminārā vairākkārt izskanēja, kautuve nav izgāztuve! Īpaši attiecībā uz piena govīm – tiešām ir jāizrāda cieņa pret to dzīvnieku, kas ilgus gadus ir devis pienu, nevis vienkārši kaut kā jāiedabū mašīnā, lai aizved uz kautuvi, lai gan to tāpat nevar izmantot pārtikai.
Evita Leitāne: – Te dažiem lopkopjiem ir nepareiza loģika – ja govs ir devusi pienu, tad būs arī gaļa, neatkarīgi no tā, kāds šis rezultāts kautuvē būs.
Maija Irbe: – Zemniekam jāsaprot, ka par brāķēto dzīvnieku viņš nesaņems nekādu samaksu. Daži saimnieki šādos gadījumos pat raksta sūdzības! Bet, ja nav, par ko maksāt? Saimniekam jebkura ārstēšana ir jāveic laikus, nevar cerēt, ka ilgstoša saslimšana pāries pašas no sevis, gaidīt līdz pēdējam brīdim, kad notiek jau vešana uz kautuvi. Nu nevar ļaut, lai govs pēdējiem spēkiem iekāpj mašīnā, kur mašīna kratās pa nelīdzenu ceļu, ir troksnis – pēc pāris kilometriem viņa jau būs apgūlusies, kāds cits dzīvnieks uzkāps virsū.
Evita Leitāne: – Šobrīd likumdošana ir fleksibla attiecībā uz to, kad var pārvadāt dzīvnieku pēc dzemdībām. Jāņem vērā, ka pēc dzemdībām govs organismam ir jāattīrās. Tādēļ gaļas lietošanai pārtikā tomēr var būt ierobežojumi, tā var tikt atzīta pat par nederīgu pārtikā.
Tatjana Pastare: – Nedēļu pēc dzemdībām liellopu pārvadāt nedrīkst. Tāpat uz kautuvi nedrīkst vest grūsnu dzīvnieku.
Rudīte Vārna: – Šajā konferencē skandināvi gan norādīja, ka var kaut arī grūsnus dzīvniekus, bet mēs tam nepiekrītam – gan no ētikas, gan mūsu likumdošanas viedokļa.
Evita Leitāne: – Ja grūsns dzīvnieks, piemēram, ir lauzis kāju, pēc veterinārārsta apskates viņu ir atļauts nokaut, bet uz vietas saimniecībā, nevis vest uz kautuvi. Latvijā šāda prakse gan nav izplatīta, bet ir viens uzņēmums, kas uzpērk šādus uz vietas kaujamus dzīvniekus, pēc tam vedot uz kautuvi ķermeni ar galvu un ādu un blakus pievienotiem iekšējiem orgāniem. Tad uz vietas tiek arī izvērtēts, vai netransportējamais dzīvnieks ir piemērots pārtikai. Ir arī uzņēmumi, kas bez maksas savāc līķus, ja dzīvnieks ir nogalināts uz vietas saimniecībā. Arī tā ir iespēja šādos gadījumos.

– Tomēr ir daži lopkopji, kas izvēlas nepiemērotu dzīvnieku transportēt.
Rudīte Vārna: – Teorētiski šīs visas iespējas tiešām pastāv, bet realitātē zemniekam uz vietas nogalināt vai eitanazēt govi ir problēma. Pirmkārt, dzīvnieka īpašnieks parasti par katru cenu cenšas dzīvnieku aizvest uz kautuvi, jo ir cerība saņemt vismaz kaut kādu naudas summu. Taču, ja tas jādara uz vietas, tie uzreiz ir izdevumi. Pie tam, ja atbrauc veterinārārsts un veic eitanāziju, tie ir palieli izdevumi. Turklāt ārsts, kas to spēj izdarīt, vēl ir jāatrod!
Evita Leitāne: – Jāsaprot, ka ir dažādi termini – kaušana notiek tad, ja dzīvnieka produkcija ir paredzēta pārtikai, savukārt nogalināšana var notikt ar dažādiem līdzekļiem, un tā tiek veikta, lai iestātos dzīvnieka nāve. Eitanāzija ir viens no nogalināšanas veidiem, ko veic ar injekciju vēnā, – tādā gadījumā dzīvnieka gaļa netiek izmantota ne pārtikā, ne kažokzvēru barībā.
Maija Irbe: – Lielās saimniecībās, kur ir līgums ar veterinārārstu, šāds scenārijs ir iespējams, tas nav arī tik dārgi. Pārējās saimniecībās tas ir lielā mērā attieksmes jautājums.
Evita Leitāne: – Dažkārt prakse rāda, ka saimniecībās, kur ir viena divas gotiņas, pret viņām izturas jau kā pret lolojumdzīvniekiem – ļoti cilvēcīgi, savukārt lielajās fermās ir daudz lielākas iespējas, resursi, telpas, speciālisti, lai nodrošinātu labāku aprūpi, transporta vai nepieciešamības gadījumā – eitanāziju.
Rudīte Vārna: – Tur ir lielākas iespējas apmācīt cilvēku uz vietas, veikt piespiedu kaušanu vai nogalināšanu. Kādreiz vairumā lielo fermu pie kūts bija arī vieta piespiedu kaušanai.
Maija Irbe: – Pašlaik likumdošana to īsti neparedz, tāpēc tāda prakse vairs nenotiek. Ja veterinārārsts veic apskati uz vietas, lai pieņemtu lēmumu, vai dzīvnieku var pārvadāt un vai tā gaļa būs izmantojama pārtikā, var būt, ka viņš arī dzīvnieku nokauj vai eitanazē.
Rudīte Vārna: – Pašlaik strādājam pie tā, lai šo jautājumu sakārtotu valstiskā līmenī. Šī situācija ir jāskaidro gan zemniekiem, gan nozares uzņēmējiem.
Evita Leitāne: – Šobrīd kautuve ir tāds kā ērtākais veids – vai nu dabūšu naudu par mājlopu, vai vismaz nav jāmaksā veterinārārstam par eitanāziju, transportēšanu u.tml. Kāpēc kautuves izvēlas šādus nepiemērotus dzīvniekus ņemt? Mēdz būt tā, ka ganāmpulka īpašnieks pasaka – ja neņemsi manus sliktos dzīvniekus, savus labos bullīšus iedošu citam. Tādā veidā šī problēma tikai attīstās, jo nepiemērotie dzīvnieki tiek transportēti. Pārsvarā dzīvnieku transportu nodrošina tieši kautuves.
Tatjana Pastare: – Ja saimniekam ir ganāmpulks, vislabāk būtu, ja viņš jau laikus izdomātu, ko darīt situācijā, kad dzīvnieka transportēšana nav iespējama. Nepieciešams plāns, lai nav jārīkojas sasteigti avārijas situācijā. Jābūt zināmam veterinārārstam vai kaut kādai iespējai vienoties ar kautuvi. Vēlreiz gribu uzsvērt – pārvadājums vienmēr būs stress dzīvniekam – veselam vai slimam. Šajā laikā ir daudzu stresa faktoru kopums un nekad dzīvnieka pašsajūta neuzlabosies. Zemnieks ne vienmēr var precīzi noteikt, kāda ir dzīvnieka pašsajūta, bet pārvadātāji ir tam speciāli apmācīti, tomēr arī viņi nav veterinārārsti.
Evita Leitāne: – Kautuvē visi speciālisti, protams, ir apmācīti, kā apdullināt un nokaut dzīvnieku. Ja saimnieks vēlas, šādu apmācību var iziet arī saimniecības pārstāvis, kas nepieciešamības gadījumā to veiks uz vietas. Šāda prakse gan Latvijā nav īpaši populāra. Kaušana vispār ir sensitīvs un specifisks notikums, ne katrs to spēj paveikt.
Maija Irbe: – Tām novietnēm, kur bieži gadās dzīvnieku traumas, jādomā par šāda speciālista esamību. Piemēram, celtniecības kļūdas dēļ ir slidenas grīdas, govīm slīd kājas.
Rudīte Vārna: – Vispirms, protams, ir jānovērš iemesls, kāpēc šādas problēmas rodas. Līdz tam ir jāizdomā, ko šādās situācijās iesākt.
Evita Leitāne: – Mēs pašlaik koncentrējamies uz sliktajiem piemēriem. Taču ir arī daudz labu gadījumu, kad saimnieki ir ļoti rūpīgi, izdomā visādus veidus, lai tikai lopiņiem būtu ērtāk. Lai arī lielākā daļa pārvadājumu ir atbilstoši un viss ir kārtībā, mums ir jānodod ziņa par tām situācijām, kad kaut kas nav izdarīts saskaņā ar labturības prasībām. Cilvēkam ir jābūt žēlsirdīgam pret dzīvnieku, jo šāda nepiemērota pārvadāšana zināmā mērā ir nežēlība.

– Vai lielākās problēmas ir tieši ar liellopiem? Kā ar cūkām u.c.?
Maija Irbe: – Ar pārējiem lauksaimniecības dzīvniekiem nav tādu izaicinājumu, jo tie ir fiziski mazāki, tur ir cita loģistika. Kad pārvadā cūkas, tie parasti ir labi nobaroti bekoni. Pie tam saistībā ar ĀCM cūku pārvadāšanai ir stingri noteikumi. Ja nu vienīgi kādreiz uz kautuvi ved brāķētu sivēnmāti, lai gan parasti tās eitanazē uz vietas.
Rudīte Vārna: – Ja nepieciešams, lielākā daļa lielo cūkaudzētāju var nokaut vai nogalināt cūku uz vietas saimniecībā. Saimnieki jau zina, kā situācijas nokārtot, nevajag par katru cenu vest uz kautuvi.