Saimnieks LV / 2018.gads (Jūnijs.)

Svetlana un Rinalds Bukši SIA Zvirgzdkalni RB audzē ap 1000 Big-6 šķirnes tītarus. No malas izklausās vienkārši – izlemju saimniekot, audzēšu tītarus. Lielie zemūdens akmeņi atklājas, kad pirmie putnēni par dārgu naudu atvesti mājās un... nobeigušies no stresa, jo fermas pagalmā iedarbinātā traktora troksnis bijis par skaļu. Tāpat vajadzējis pierast pie cāļu barošanas pēc pulksteņa – ik pēc divām stundām. Tad uzbūvēta kautuve, jo Latvijā tādas – putnu apstrādei atbilstošas – nav. Un kādēļ lai būtu, ja lauksaimniecības datu reģistros pat pozīcijas tītaru ganāmpulks sākumā nav bijis.

Ar kaimiņvalstu atbalstu un savu prātu

–Vai tagad, pēc trīs gadu pieredzes, jau varat teikt, ka protat audzēt tītarus?
Rinalds Bukšs: – Tagad precīzi zinu vien to, ka tītaru audzēšana ir ļoti nopietna lieta. Sliktākais, ka nebija, kam paprasīt padomu. Protams, ar tādiem apjomiem, kā tītaru saimniecību plānojām veidot mēs, Latvijā neviens nenodarbojas. Diemžēl pat tie, kam bija neliela pieredze, negribēja tajā dalīties. Tā kā mūsu mērķis bija tītarus audzēt bioloģiski, ceļš uz zināšanām veda caur interneta resursiem. Atradām domubiedrus Ukrainā, pēc tam Polijā, sazinājāmies ar putnkopības profesoriem Austrijā, Vācijā, uzklausījām viņu atziņas un pieredzi.

– Kā ārvalstīs uztvēra latviešu amatierus, ja tur ir tītaru fermas ar miljoniem putnu?
– Saprotoši. Ar mūsu tūkstoti līdz viņu mega fermām, protams, bezgala tālu, taču pareizo virzienu, joprojām mācoties, esam atklājuši un zinām, uz ko jāiet. Nav jau trūcis arī savdabīgu brīžu – sarunājām ar firmu Polijā, ka brauksim pirkt nepilnu simtu tītarēnu. Pēc tam internetā noskaidroju, ka šī firma gadā pārdod vismaz 80 miljonus cāļu... Lai nu kā – padomus gan poļu tītaru audzētāji neliedza, īpaši, kad uzzināja par mūsu bioloģisko novirzienu. Tāpat skaidroja, ar ko barot, ko darīt, ja tītari saslimst. Tad vēl ir gadījušies amizanti brīži ar cālīšiem uz robežas. Ārā ziema, sals kārtīgos mīnusos, bet mēs mašīnā izģērbušies kā vasarā, jo ir karsti – 35 grādi plusos. Tas tītariņu dēļ, kam vēl nav termoregulācijas. No inkubatora Polijā, šobrīd Austrijā, līdz mūsu fermai ir jāpagūst atvest diennakti veci putnēni, kamēr viņi vēl barojas no olas dzeltenuma.

Tītarus Zvirgzdkalnos kauj paši.

– Ar ko barojat tagad?
– Austrijā mums izstrādāja īpašu bioloģisko recepti. Barība ir speciāla, dārga. Kādu laiku to pirkām gatavu, bet tad sākām ražot un miksēt paši, jo atklājās, ka gatavajā ne vienmēr ir iekšā sastāvdaļas, kas uzrakstītas pavadzīmē. Tā atkal bija viena no kļūdām un pašiem jauna pieredze, ko var darīt un ko labāk nedarīt. Lieki teikt, ka šī pieredze krietni paplucināja mūsu budžetu. Tagad bioloģiski audzētus graudus pērkam no maizes cepējiem, zemnieku saimniecības Ķelmēni. Bioloģiski audzētu soju pērkam Vācijā, saliekam visu receptē paredzēto, un tītari gan ēd labāk, gan barojas ātrāk. Barību gatavojam atbilstoši putnu vecumam: 0–4, 4–8 un 16–24 nedēļas veciem. Pirmajā nedēļā cāļus barojam ik pēc divām stundām, nākamajā pēc trīs, bet pēc diviem mēnešiem barošana notiek visiem putniem divas reizes dienā. Kaujam pusgadu vecus.

Svetlana un Rinalds Bukši
• SIA Zvirgzdkalni RB īpašnieki Sējas novada Sējas pagastā;
• nodarbojas ar Big-6 šķirnes tītaru audzēšanu (ap 1000 tītaru gadā);
• vienīgā bioloģiskā tītaru audzēšanas saimniecība Latvijā;
• tītarēnus pērk no bioloģiskās saimniecības Austrijā, kur olu ražošana notiek ar putnu mākslīgo apaugļošanu;
• Zvirgzdkalnos ir atzīta tītaru kautuve un mājražošana;
• zeme ap 20 ha, kur audzē zālājus.

Īpaši tītari – īpaša attieksme

– Kādēļ jūs teicāt, ka bioloģiski tītarus audzēt ir sarežģītāk?
– Tādēļ, ka ir tikai viena bioloģiskajām saimniecībām selekcionēta šķirne Big-6. Dažviet, lai izklausās skaistāk, tos sauca par baltajiem platkrūšu tītariem, un vienīgi šiem putniem uz krūtīm ir zīme – melns izaugums. Šķirne radusies Francijā un ir gana cimperlīga kā barošanas, tā laika apstākļu ziņā. Nedrīkst būt mitrums, caurvējš, karstums, trokšņi, citādi tītars var nomirt. Nedrīkst dot neko sāļu.

– Kāpēc bija lēmums sākt audzēt tītarus, turklāt bioloģiski, nevis, piemēram, aitas vai govis?
– Pirmsākumā mūsu lauksaimniecība bija aveņu audzēšana. Savukārt lopkopībai par maz zemes. Mana mamma kolhoza juku laikos bija nopirkusi tuvējo govju fermu, es pamazām sāku to pārveidot, līdz uzradās doma par tītariem. Uz to uzvedināja draugi, paziņas, kuru bērniem ir alerģija pret dažiem pārtikas produktiem. Mēs jau paši arī bijām ēduši veikalā pirktu tītaru gaļu, bet, līdzko pagaršojām savējo, – kā diena pret nakti. To apgalvo arī visi mūsu klienti, kam piegādājam šo diētisko produkciju Straupes, Kalnciema tirgos, bio-eko produktu veikalos, interneta vietnē svaigi.lv.

– Jūs šobrīd piedāvājat ne tikai sadalītu, jēlu tītara gaļu, bet arī jau gatavu produkciju. Tātad ir mājražošana?
– Arī šādu soli veicināja pircēju pieprasījums. Daudzi vēlas jau gatavus cīsiņus, pelmeņus, desu, buljonu – cilvēki ir aizņemti, un šādu, jau gatavu, ēdienu viegli vakariņām uzsildīt. Kulinārijā ir ļoti plašas un daudzveidīgas iespējas tītara gaļas izmantošanai. Tādēļ izveidojām telpas, un nu mums ir Pārtikas un veterinārā dienesta sertificēta un atzīta mājražošana. Ideju mums daudz, mērķis ir – jāstrādā!

Adrians Bukšs ir liels palīgs tēvam gan fermā, gan tirdziņos, kur pircējiem piedāvā daudzveidīgu tītaru gaļas produkciju.

Gaļas iznākums – 83 %
 

–Tītariem ir daudz gaļas?
Svetlana Bukša: – Tītariem gaļas iznākums ir 83 %. Nekam citam nav tik liels. Ekskluzīvās daļas ir fileja un šķiņķi. Kauli aug 1.5 mm diennaktī. Protams, ja jau tā ēd, tad arī aug.

– Jūs gatavojat graudu barību, vārāt putras, dodat biezpienu. Vai ir arī kāds našķis?
– Vai, parādi tikai zaļos lociņus! Tā ir īpaša delikatese, un putni uz lociņiem raujas gandrīz kā kaķis uz baldriānu. Lociņi ir arī veselīgi, bet nevar jau tādam baram pieaudzēt, tāpat kā kāpostus, kas arī tītariem garšo. Vēl audzējam lucernu, ko rullējam
skābsienā.

– Ko darāt, ja kāds putns jāārstē?
– Galvenokārt jau tītariem, tāpat kā jebkuriem putniem, ir parazīti. Pret tiem palīdz ķiploki, ingvers, oregano. Pie reizes šie produkti stiprina arī kaulus.

– Spalvas arī kaut kur izmanto?
– Nē. Pieļauju, ka ir šajā ziņā pasaules pieredze, taču tik lielu darbu mēs paveikt nevaram. Spalvas ir jāmazgā, jādezinficē, jāžāvē. Nē, neesam pat domājuši par izmantošanu. Dažreiz pa kādai paprasa makšķernieki, rokdarbnieki.

– Kāda nākotnē varētu būt jūsu saimniecība?
– Gribam izveidot ziemas dārzu, gribam, lai pie mums brauc tūristi. Tītari ir ļoti interesanti, skaisti un savdabīgi putni. Tagad jau arī paciemoties ierodas skolēni, pieredzes apmaiņā lauksaimnieki.

Rinalds Bukšs lepojas ar savu tītaru ganāmpulku.

– Jums brīvdienas arī ir?
– Nav gan. Tā kā palīgus pat par labu algu nevaram dabūt, tad strādājam tikai paši: es, vīrs, vīra vecāki un mūsu bērni. Kā vienīgais izklaides brauciens pagaidām ir uz Austriju pēc cāļiem. Tad ieplānojam mazliet laika pabūt Vīnē.