Dārzs un Drava / 2023.gads (RUDENS)

Dienvidkurzemes novada Durbes pagasta Vīnrozēs, kas atrodas līdzās jaukajam Durbes ezeram, savu krāšņo ziedu oāzi jeb miera ostu iekopusi Agita Reveliņa – pēc pašas teiktā, īsts dabas bērns, kas nespētu dzīvot uz pilsētas asfalta.

Glābj veikalos nocenotos augus

„Te ir mana paradīze. Bez dārza es nevarētu dzīvot, man tas nepieciešams. Iznāku no mājas, un uzreiz pretī ziedi. Ir arī ābeles, plūmes, bumbieres, pavisam kopā 7 ha,” ar savu saimniecību iepazīstina Agita un pastāsta, ka esot dzimusi un skolā gājusi Durbē, pēc tam Bulduru tehnikumā izmācījusies par dārznieci – agronomi.

„Vīnrozes ir vectēva mājas. Es pēc Bulduriem aizgāju dzīvot uz Ķegumu, tad mitu Lielvārdē, strādāju toreizējā kolhozā Lāčplēsis, viņš te palika viens. Vectētiņš man teica: „Kā, vai māja paliks tukša? Nāc šurp!” Un es atgriezos savās bērnības mājās. Mamma dzīvo blakus mājā, arī viena palikusi. Viņa savos cienījamos gados zāli nopļauj pati, bet sēšana un ravēšana galvenokārt ir uz maniem pleciem. Tā raujos pa divām mājām. Laukos vienai bez vīrieša nav viegli. Īpaši zemīti iekopt, jo tā te smaga, mālaina, bet tehnikas man nav. Pirms kaut kur dodos, visu savu platību apleju, izravēju. Tikko esmu atpakaļ, uzreiz skriešus atkal visos darbos, izbaudot to, kas manas prombūtnes laikā ir noticis un atkal saziedējis.

Mana vājība ir nocenotie augi, tiem veikalos nevaru paiet garām. Tā izglābti pat sakaltuši, mazi gumi ‒ uzreiz izmērcēju, pabaroju, un pēc laika tie mani priecē ar skaistu ziedēšanu. Ar nocenotiem augiem iekārtota vesela dobe. Viss sākās ar pamanītām neiedomājami lētām dālijām. Jaunstādiņus pasūtu arī internetā, tiem vajag labu zemīti un aprūpi.” Dārza saimniece rāda savas lielās, skaistās, lilijas, ar kurām esot liela darbošanās ‒ visu laiku jānolasa sarkanie kukainīši, lai nenograuž lapas un ziedus: „Lilija ir mana puķe, jo esmu dzimusi liliju ziedēšanas laikā, 14. jūlijā. Kad es piedzimu, tētis mammai uzdāvināja lielu liliju klēpi, un tā man visu dzīvi līdzi nāk šie ziedi. Vēža horoskopa zīmē dzimušie ir emocionāli un jūtīgi cilvēki, un tieši tāda es esmu. Man pat guļamistabā ir siena, kur uz tapetes uzzīmētas lilijas. Dievinu šīs puķes. Visvairāk man patīk rozā un balti ziedi, ļoti mīlu smaržīgās lilijas. Manuprāt, puķes vispār nedrīkst būt bez smaržas.”

Uzrodas arī paši

„Es mīlu dažādību, krāsainību, dzīve taču arī ir krāsaina. Tāpēc man vajag visu kaut ko pa druskai. Ļoti daudzi augi pie manis vienkārši atnāk, pat nezinu, kā te ieaug. Piemēram, lapsaste. Manā dārzā tāda nav augusi vismaz desmit gadus. Tad piepeši nez no kurienes uzradās.

Vēl ir kaut kādas nezināmas puķītes, laikam ar sēkliņām un gaidījušas izdīgšanas brīdi. Pie dīķa aug koks, kuru pati neesmu stādījusi. Vienu dienu skatos ‒ zied saldais, mīļais! Man noteikti ir zaļie pirkstiņi, un es visam savā dārzā ļauju augt. Rožu lilija pat – kā no vaska veidota. Man vaicā: „Kas tev tas par spoku?” Atbildu: „Tā ir rožu lilija.” Citur tādas nav, tā ir interesanta. Vajag arī kaut ko tādu. No meža man atnākušas martagonlilijas, es tās saucu arī par Daugavas lilijām. Acīmredzot kāds putniņš sēklas izsējis, un tagad tur vesela birztaliņa saaugusi,” priecājas dārzkope.

Agita parāda vēl vienu puķu dobi. Atvedusi ļoti dārgus aveņu stādus, trīs dažādas šķirnes, kurām ir milzīgas ogas. Iestādījusi puķu dobē, jo ātrumā neatradusi tām citu vietu. Nu jau pagājuši divi gadi un avenes pārņēmušas visu dobi. Citi, arī pati saimniece, priecājas ‒ turpat durvju priekšā lielas, skaistas avenes!

Viņa parāda arī daudzgadīgo limoniju, kas ļoti labi iederas ziedu pušķos, un atklāj, ka ziedus vērtē un izvēlas pēc principa – patīk vai nepatīk. Pašlaik mēģinot izveidot hortenziju uz augstā stumbra. Bez lilijām vēl viena viņas kaislība esot dekoratīvie sīpoli ‒ rau, blakus pusotru metru lielajam bumbulim turpat līdzās pavisam maziņš...

Sava dobe katram – arī ežiem

„Man ir parastās un Austrumu lilijas ar lieliem, smaržīgiem ziediem. Tās var audzēt arī laukā un ļoti labi padodas. Nav obligāti jāliek siltumnīcā, stiepjas augumā ļoti garas.

Katru gadu man zied lini, vienīgi ziediņš ir tikai vienu dienu, bet otrā dienā blakus saziedējuši atkal citi. Alisītes ir iestādītas, lai sēta smaržotu, tām ir fantastiska smarža.

Es vispār cenšos stādīt visādus smaržīgus augus. Izej vakarā sētā, kur vējo, ‒ tā-ā smaržo! Man ir arī ēdamā roze, ko pievienoju ēdienam. Allaž ļoti skaisti Vīnrozēs zied modernās, kāpelējošās pelargonijas, kas var uzrāpties pusotru metru augstu. Pildītais jasmīns brīnišķīgi smaržo, bet saule ļoti ātri ziedus izspiež, un ziedu kupena aši nozied. Ir veco laiku ķeizarkronis, bet zilajiem zvaniņiem ļauju izsēties dobē. Vecā, baltā lilija no seniem laikiem ‒ abēlija ‒ vakarā piepilda sētu ar jauku smaržu. No bērnības man ir mīļas studentu neļķes. Dārzā sava vietiņa ir arī sirds māterei – tā ir vērtīga zālīte tējai. Un vai nu bez kāruma bērniem ‒ zemenēm un mēnešzemenēm. Bitītēm un kamenītēm arī te patīk.

Vienā dobē dzīvo ežu ģimene. Ar ravēšanu un griešanu neaizraujos ‒ lai dzīvnieki te labāk jūtas. Ežu ģimenē ir seši bērniņi, pa dienu dzīvo midzenītī, bet vakaros visi čāpo laukā. Izēd suņu barību, brīžiem ienāk istabā, ja durvis vaļā. Viņi man tādi drosmīgi.

Agrāk sadarbojos ar floristikas veikalu, no tiem laikiem dārzā dzīvo dažādi interesanti augi ‒ brūnvālītes, baltais laimiņš, floksis ar zaļiem ziediem. Protams, raspodiņu krūms, jo šis augs ļoti skaisti papildina pušķus.

Deviņvīru spēkam ir jābūt katrā lauku sētā. Tam vācam ziedus, liekam šņabī ‒ balzāma pudele ir gatava! Pirmās zāles pret visām kaitēm. Kad tas zied, katru rītu ziedi ir jānolasa.

Peonijas ziedēja bagātīgi, griezu ziedus, devu skolām uz izlaidumiem, ejot ciemos, dāvināju. Man patīk dāvināt. Audzēju arī gārsas, jo man vienai kundzei katru nedēļu bija jāved pa kilogramam jauno lapiņu. Gārsu viņa lietoja ļoti daudz ‒ vēzis ceturtajā stadijā.

Viena dobe atvēlēta tikai rozēm. Mana mīļākā ir Ēdenes roze, tā nāk pat iekšā pa logiem un ļoti labi stāv puķu vāzē. Sētā aug 11 liepas, un kad tās visas zied, tas tiešām ir miljons!”

Visvisādi brīnumiņi

„Man ir niķis kaut ko uzpotēt, dabūju potzariņu un tik kaut kur ielieku. Nevar neko izzāģēt, jo te katrā zarā ir kaut kas cits iekšā, viss pilns ar āboliem. Vienā ābelē mājo pat sešas šķirnes, katrā zarā kaut kas cits.

Dārzā strādā kurmji, un es viņiem to atļauju. Ja ir laba zeme, tad šīs radībiņas tur dzīvo. Tad arī kaķim prieks ‒ viņš sēž un klausās, kur rokas kurmis (Agita pasmaida).

Man sagribējās angļu rozes, kas nāk no baronu dārziem, ‒ tās senās, ko nepotē, bet pavairo ar saknēm. Iestādīju, nu aug un visas skaisti smaržo.

Pūpoli ienākuši manā dārzā, arī visādi košumkrūmi, jaunās ābeles, plūmju dārzs. Brālis atveda no Liepājas smiltiņas, sajaucu ar savu mālu, tagad sadīgušas pat dilles.

Hortenziju dobe apaugusi ar Sibīrijas īrisiem ‒ ziedi tiem kaut kas neaprakstāms. Nezāles reizēm ir grūti izravēt. Te, piemēram, aug retējs. Acīmredzot tas man ir vajadzīgs, jo nezāle neuzrodas dobē tāpat vien, jāpameklē internetā izskaidrojums, kāpēc. Izravēt nav iespējams, es to plūcu, rauju, pleķis ir galīgi nekāds. Acīmredzot jāvāc tēja.

Dobē ar daudzgadīgajiem augiem sadzīvo rozes, hortenzijas, pelašķis, visādi brīnumiņi man sastādīti. Te ir liels retums ‒ kļavlapu hortenzija, to nopirku bez nosaukuma, izlūdzos K-Senukai veikalā, lai man pārdod.

Dīķī iestādīju ūdensrozes, bet dīķis pilns ar zivīm, un tās visu izrok. Zandarti, līņi, karpas, karūsas, asari. Dīķis ir dziļš ‒ vidū kādi pieci metri. Gribēju apsakņot kārklu, izdevās par daudz, ieauga dīķī, tur arī noteikti paliks, jo peldvieta ir otrā krastā.

Viena dobe ir veidojusies no akmeņiem, kā torte, bet ar laiku mazliet sasēdusies. Man bija dobe ar akmeņiem, bet draudzene teica, ka viņai neesot, kur likt hostas, un atveda ar tām veselu auto piekabi. It kā saules pusē neaugot, bet man aug un zied! Manai tortei ‒ garnējums. Mammai bija palikuši arbūzu stādi. Tā kā te varam stādīt puķu dobē jebko, šogad otrā rinda tortei bija ar sulīgiem arbūziem. Es ļoti mīlu akmeņus ar visiem šiem rakstiem, un tiem ir arī liela enerģija.”

Ar basām kājām un debess un zemes smaržu asinsritē

„Dīķī mīt zivis, pat 5‒6 kilogramīgas, man žēl tās makšķerēt un apēst. Pašu barotas, audzētas. Kad ciemiņi atbrauc, tad gan izvārām zivju zupu, uzcepam, uzgrillējam kādu zivtiņu. Zivis īpaši nemakšķerēju, bet baro gan tās visi. Bieži ierodas ciemiņi ar maizes kukuli padusē.

Tirgoju ūdensrožu stādus. Daudzi atrunājas, ka viņiem neesot dīķa. Lūk, risinājums. Ierok zemē lielo plastmasas bļodu un iestāda tajā ūdensrozes. Man tādā veidā tās aug jau 6‒7 gadus un arī skaisti zied. Laba zemīte bļodā un uzliets ūdens virsū, jo jābūt mitrumam. Es cilvēkiem stāstu, ka jebkurš var iestādīt ūdensrozi,” pamāca Agita.

Uz saliņas dzīvo pīles, perē bērnus, šogad bijusi ligzda ar sešām olām. „Pīļu māte pa nakti mazuļus ved vai nu lejā uz Durbes ezeru, vai projām uz lielo dīķi. Speciāli tur neapgriezu zāli un krūmus, jo tur mīt vēl otrā pīle. Man jārespektē mani iemītnieki.

Vēl šeit ir perējis meža balodis. Visur, arī plūmēs, ābelēs ir putnu ligzdas, un ziemās es putnus baroju. Visi pie manis arī paliek. Ir pilns ar dažādiem dziedošajiem putniem, ļoti labi sadzīvojam. Šogad dīķi netīrīju, jo katrā krūmā sēž kāda mušiņa, kāds tārpiņš; iekrīt dīķī, un manām zivtiņām ir kārums. Zivis laikam mani pazīst, kad dīķī peldos, baksta ‒ lūdzu, iedod maizīti!

Pie dārza lapenes no stādiem esmu ieaudzējusi vīnogas. Lapeni uzcēla mans dēls Māris, kad vēl mācījās 9. klasē, un teica ‒ nu uz pāris gadiem tev būs! Bet tā turas jau desmit gadus! Dēlam ir zelta rokas. Tagad viņš Dānijā, māju uzcēlis, bet meita Aija mīt Anglijā.

Mans dārzs ir tāds kā es pati. Esmu sapratusi: ja manī ir kārtība, tad viss apkārt sakārtojas. Es gan dārzā nemīlu milzīgu pedantiskumu. Būtībā arī tā mazā nezālīte veido mikrofloru. Zinu, ka pieneni nekad nevajag izrakt ar sakni, jo, ja ir īpaši sausa vasara, sakne sūknē ūdeni un augs to saņem. Man nekad nebūs ideāli tīrs dārzs, ne es to gribu, ne varu.

Esmu dabas cilvēks, nespētu dzīvot pilsētā. Man vajag ar basām kājām iznākt laukā, sazemēties. Es visiem saku: „Ieelpojiet debesis, sauli, jo tas ir brīnišķīgi, tāds skaistums un miers!” Te ir mana idille, mana miera osta, kas pievelk arī citus cilvēkus.

Pēc manas mājas un dārza apmeklējuma daudzi cilvēki atgūst dzīves jēgu. Esmu viņiem iemācījusi uz dzīvi skatīties pozitīvi, un cilvēki par to ir pateicīgi. Ja kādam aizsūtu paciņu ar stādiem vai tējām, atbild ‒ bijuši priecīgi, ka ir tik skaisti iesaiņots, ka viss smaržo. Tas sniedz gandarījumu.

Liepājas Pētertirgū es pārdodu arī ābolus un bumbierus, un man ir ļoti labi pircēji. Kā es saku ‒ visi Liepājas smaidīgie un pozitīvie cilvēki nāk pie manis.

Man parasti apkārt ir kā tāds bišu spiets, tie labie cilvēki pulcējas. Pie manis nenāk neapmierinie, kašķīgie, es nepievelku tādus cilvēkus, jo pati tāda neesmu,” saka Agita.

Bučī, Džeina un Pele

Saimniece iepazīstina ar pārējiem ģimenes locekļiem. Lielajam sunim Džeinai, kas paņemta no patversmes, rit astotais gads. Īsta miera mika, nevienu neaprej: „Nebijām plānojuši viņu ņemt, bet dēls ļoti mīl dzīvniekus. Kad atbrauc mājās no Dānijas, visādus labumus ved uz patversmi un pie reizes ved pastaigās suņus. Aizbraucām uz patversmi, pastaigājām, ielaidām Džeinu atpakaļ voljērā, bet viņa uz mums ar lielām acīm skatījās. Neizturējām. Neplānoti paņēmām, atvedām mājās, kaut iepriekš divi cilvēki bija veduši viņu atpakaļ, jo kožot. Noteikti bija iebaidīta, jo, kad paņēmu rokās slotu, suns uzreiz muka. Pie manis Džeina ir ideāls, mīļš suns.

Bučī ir ļoti mīļš un jauks kaķu puisis, birmietis, bet ne tīršķirnes. Nezinājām, kāds kaķēnam dzimums, un mazmeita ieteica, ka jāliek vārds, kas der gan puisim, gan meitenei. Viņš ar savu uzvedību, raksturu un izskatu pilnībā atbilst šim vārdam. Ir riktīgs Bučī, ļoti mīl ciemiņus. Parasti ciemiņiem lien klēpī, ar visiem grib parunāties, ļoti sabiedrisks kaķis.

Arī Pelei dzīvē bija grūti klājies, ļoti mīlīga sunenīte, 10 gadi. Kad atbrauc ciemos bērni, allaž prasa: „Vai varam Pelīti uz dažām dienām paņemt?” Bērniem suns ļoti patīk. Visi mani dzīvnieki ir mīlēti un loloti, daļa manas sirds pieder viņiem,” atzīst Agita.

Agita dzied Durbes sieviešu korī, jo sapratusi, ka vajagot atdot enerģiju. „Man ļoti patīk dziedāt, mums ir sirsnīgs, labs kolektīvs, visas meitenes, ieskaitot diriģenti Agitu Čakšu, ir ļoti foršas. Man vienmēr paticis dziedāt, dejot un izpausties. Īpašs saviļņojums šovasar bija dalība lielajos Dziesmu un deju svētkos.”