Saimnieks LV / 2019.gads (Janvāris.)

Šveices politiskā prakse ļauj daudzus būtiskus jautājumus izlemt tiešās demokrātijas ceļā jeb pilsoņiem paužot savu viedokli referendumā. Novembra beigās kolektīvai izlemšanai tika nodots arī jautājums par mājlopu ragiem jeb – pieprasījums maksāt papildu kompensācijas tiem zemniekiem, kas izvēlas govis un kazas atstāt ar viņu dabisko kaula rotu. Ar nelielu pārsvaru šī ideja tika noraidīta, tomēr stāsts aiz šī notikuma ir tuvākas apskates vērts.

Referenduma idejas iniciators ir lopkopis Armins Kapauls, kurš 2010. gadā aktualizēja šo jautājumu, iesniedzot vēstuli Federālajam lauksaimniecības birojam. Tā kā nekāda reakcija nesekoja, zemnieks 2014. gadā uzsāka parakstu vākšanu, lai iegūtu vismaz 100 000 atbalstītāju, kas nepieciešams referenduma ierosināšanai. Iniciatīva izraisīja plašu lokālu un starptautisko mediju, kā arī iedzīvotāju interesi, bet pats lauksaimnieks norāda, ka ir tikai vēlējies piešķirt balsstiesības dzīvniekiem, tas esot viņu cieņas jautājums.

 „Ragi – tās ir govs dabiskās tiesības,” uzskata lopkopis Armins Kapauls.

Idejas aizstāvji norāda, ka ragiem ir loma vielmaiņā, higiēnā un dzīvnieku savstarpējā komunikācijā. Kā norāda pats idejas autors: „Ragi aug visu mūžu, tie ir saistīti ar gremošanas sistēmu, tiem ir loma ķermeņa apkopšanā, ventilēšanā un lai komunicētu ar sugas brāļiem. Govis un kazas savus ragus nes ar lepnumu. Pēc ragu izskata viņas pat no attāluma var noteikti savstarpējo hierarhiju. Mums ir jāciena mājlopi tādi, kādi viņi ir. Iebildums, kas dzīvnieki var viens otru ievainot, ir tikai slinkuma apliecinājums.” Tāpat argumentācijai tiek izmantots Bernes universitātes pētījums, kas atklāj – daudzi teļi pēc atragošanas ilgtermiņā cieš no negatīvām sekām, arī pats ragu noņemšanas process ir traumējošs.

Lopkopjiem, kas nolēmuši teļus atstāt augam ar ragiem, tas nozīmē ekonomiskus izdevumus, jo šādiem lopiem nepieciešams vairāk vietas, kā arī darbinieku iesaistes. Tieši tāpēc Armina Kapaula ierosinājums bija nevis aizliegt mājlopu atragošanu, bet gan sniegt valsts atbalstu, lai fermeriem atragošana nebūtu ekonomisku iemeslu diktēta izvēle. Kapaula kampaņas ieteiktais atbalsta apjoms bija 191 USD ik gadu par katru govi vai kazu ar ragiem, kas ir zemnieka īpašumā. Šveicē mīt ap 10–25 % govju, kurām ir ragi, lai arī dažas šķirnes jau ģenētiski ir tolas. Būtu nepieciešams vismaz 15 milj. franku, lai nosegtu paredzētās subsīdijas. Šveices valdība šo iniciatīvu noraida, jo uzskata, ka govis ar ragiem ir bīstamākas gan citiem dzīvniekiem, gan to aprūpētājiem. Tā kā valdība atbalsta fermas, kur dzīvnieki var brīvi kustēties, govīm ar ragiem drošības apsvērumu dēļ būtu nepieciešami atsevišķi nodalījumi. A. Kapauls gan arī pats atbalsta piesieto turēšanu, jo uzskata, ka tad govīm kūtī ir konkrēta vieta un viņām nav jāstaigā apkārt, to meklējot no jauna.

Iniciatīvas atbalstītāji un pretinieki bija sadalījušies līdzīgās daļās, arī pašā lauksaimniecības nozarē. Šveices lauksaimniecības ministrs iestājās pret šo iniciatīvu, uzskatot, ka atragošana dzīvniekiem nenodara ciešanas, gluži pretēji – tieši ragu esamība ierobežotu viņu uzturēšanās brīvību. Lai arī ragainas govis ir Šveices tūrisma un dažādu zīmolu īpašs simbols, referendumā subsīdiju ideja ragainiem mājlopiem tika noraidīta, par to nobalsoja 45.3 % no referenduma dalībniekiem. Tomēr Armins Kapauls priecājas, ka ir izdevies pievērst tik plašu uzmanību govju jautājumam, un nav padevies, solot, ka turpinās šo jautājumu aktualizēt.