Saimnieks LV / 2019.gads (Janvāris.)

Juris Kūma kā pastarītis piecu bērnu ģimenē kļuvis par ģimenes saimniecības Sprīdīši saimnieku, kad 2015. gadā īpašuma tiesības viņam nodeva tēvs Visvaldis Kūma. Šo trīs gadu laikā lielas kļūdas nav pieļautas – gluži pretēji, audzis saimniecības īpašumā esošās zemes apjoms, izkopti un nokaļķoti lauki, turpinot Sprīdīšu dibinātāja iesākto.

ZS Sprīdīši (Kuldīgas novada Laidu pagastā)
Īpašnieks: Juris Kūma.
Ģimene: sieva Elīna, dēls Markuss, vecāki Visvaldis un Līga.
LIZ: Vairāk nekā 700 ha (ziemas kvieši un rapši, vasaras kvieši un mieži).
Darbinieki: 4.
Dalība organizācijās: biedrība Zemnieku saeima, LPKS LATRAPS.

– Saimniecība ar omulīgo nosaukumu Sprīdīši ir jūsu pašu rokām radīta, nevis mantota.
Līga Kūma: – Jā, mūsu saimniecība ir dibināta 1992. gadā. Neesam vietējie – mūs abus ar vīru pēc LLA nosūtīja strādāt uz kolhozu Uzvara, te esam ienācēji kopš 80. gadiem. Es biju veterinārārste, Visvaldis – autoinženieris. Kad beidzās kolhozu laiks, sapratām, ka gribam palikt lauksaimniecībā. Protams, sākums bija grūts, jo mums nebija nekādu mantotu īpašumu. Pirmo zemi pirkām par sertifikātiem, to aizvien pietrūka. Sākumā jau šķita – 20 ha, ar to pilnīgi pietiks! Kad mums piedāvāja zemi, kurai nebija īpašnieku, 50 ha apjomā, mums tas šķita ļoti daudz! Visus šos hektārus gan uzreiz neapsaimniekojām, mums bija līgums ar toreizējo paju sabiedrību, ka mums zemi pakāpeniski dos klāt. Sākumā visvieglāk bija izaudzēt miežus un rudzus, rapši tad vēl nebija ienākuši, bet kviešus, mūsuprāt, te nebija iespējams audzēt. Apkārtnes augsnes bija ļoti skābas – nekādas analīzes gan toreiz vēl neveica, bet redzējām, ka ražas gluži vienkārši nebija.

Sākotnēji mūsu pamatnodarbošanās bija cūkkopība – bijām privatizējuši kādreizējo putnu kūti, kur audzējām 17 sivēnmātes un ap 200 barokļu. Pirmos desmit gadus attīstījām šo nozari, līdz nonācām pie secinājuma – vai nu cūku ganāmpulku palielinām līdz tūkstošiem, vai pārejam uz graudiem. Mums gan cūku ferma tiem laikiem bija gana moderna – automātiskā barošana, dzirnavas ar mikseri, kas mums ļoti noderēja ikdienā. Paši gatavojām barību, tikai likām klāt piedevas. Biju smēlusies pieredzi Nīderlandē, 90. gadu sākumā piedalījāmies ASV projektā, kur palīdzēja jaunattīstības valstīm. Mums būtu vajadzējis būvēt jaunu kūti, taču cūkgaļas cenas bija tik svārstīgas, ka nebija nekādu garantiju izaudzētā noietam. Sadarbojāmies ar Lankalniem, kas tolaik apkārtnē bija liels uzņēmums, arī ar Kuldīgas Lāsēm.

Graudus līdz tam audzējām pārsvarā cūku ēdināšanai, bet, tā kā kalte jau mums bija – kopš 1998. gada, sapratām, ka nodarbosimies tikai ar labību, 2003. gadā lopkopību atmetām pavisam. Zemes jau mums bija 190 ha, tā kā varējām izvērsties un domāt par peļņu.

– Cik ha pašlaik apsaimniekojat?
Juris Kūma: – Pašlaik ir virs 700. Pēdējos trīs gados intensīvi esmu strādājis pie zemes iegūšanas. Saimniecību es pārņēmu 2015. gada decembrī, kad zemes bija nedaudz virs 400 ha. Īpašumā mums ir ap 300 ha. Zemes iegādei pievēršu lielu uzmanību, mums ir pietiekami labas attiecības ar banku.

– Kas jūsu laukos aug?
Juris: – Mums ir klasisks sadalījums – ziemas kvieši un rapši, vasaras kvieši un mieži. Vēl pirms pāris gadiem audzējām arī rudzus, līdz to palika arvien mazāk, tad izlēmām pavisam likvidēt. Sanāca, ka rudzi iemaisās kviešu sēklās un beigās ir vairāk problēmu nekā ieguvumu. Esam iekaļķojuši augsnes, un kvieši aug arvien labāk.

Visvaldis Kūma: – Protams, sākotnēji ražas bija mazākas – kvieši kādas 3–4 t/ha. Tas gan atkarīgs arī no laikapstākļiem. Pērnā rudens mitruma un šī gada sausuma ietekmē arī šogad novācām pavisam maz.

Juris: – Vidēji kvieši mums ir ap 7 t/ha, uz to vienmēr ejam. Rapši mums jānokuļ vismaz 3.5 t/ha, lai būtu mierīgs prāts. Ja sanāk 4 t/ha, tad jau ir pavisam labi!

Visvaldis: – Mūsu saimniecībā jau ne tikai reljefs ir ļoti mainīgs – kalni un lejas, kas rada atšķirīgu mitruma līmeni, bet arī raža dažādās lauka malās ir ļoti atšķirīga – vienā galā 10, otrā 3 t/ha. Vienā malā var būt māli, citā smilts. Lauki vēl nav izlīdzināti, bet pie tā strādājam.

Juris: – Kaļķošana mūsu laukos šobrīd ir primārā, kas ceļ ražas. Protams, mēslošana, mikrolementi, dažādas nianses arī dod savu pienesumu kopējam rezultātam, bet bez kaļķošanas mūsu augsnēs tikt pie laba rezultāta nav iespējams. Zinām, kas vēl jāpaveic, un uz to arī ejam.

Visvaldis: – Laukus kaļķojam katru gadu. Pērn nokaļķojām 170 ha.

Juris: – Man pat šķiet, ka mēs nevaram par daudz nokaļķot. Ja iegūstam jaunu zemi, parasti to kaļķojam uzreiz – savas 5–6 t/ha, pat negaidot augšņu analīžu rezultātus. Nekad nav bijis tā, ka kaļķot nav bijis vajadzības. Mums ir lauki, kur rāda, ka nepieciešams 18 t/ha kaļķojamā materiāla. Ir lauki, kur vairs nevajag kaļķot. Šogad iegādājāmies arī kaļķojamo agregātu, kas kaļķi var izstrādāt pa lauku. Pirms tam nomas tehnika visu izdalīja vienādā daudzumā pa visu lauku, šobrīd strādājam pēc augsnes analīzes kartēm. Pats ar šo mašīnu strādāju, redzu atšķirības. Tagad tomēr varam strādāt daudz patstāvīgāk, plānot kaļķošanu, jo nomas mašīnas ne vienmēr bija pieejamas laikā, kad to vajadzēja mums. Iespējams, ar laiku piedāvāsim arī to kā pakalpojumu.
Izmantojam gan Saulkalnes, gan Cemex (Brocēnu) kaļķi.

Visvaldis: – Saulkalnes kaļķis mums noder tāpēc, ka tā sastāvā ir arī magnijs, kas mūsu augsnēm ir vajadzīgs. Pats kaļķis nav dārgs, bet tā atvešana maksā četrreiz vairāk. Tomēr es pat nezinu, kā bez kaļķošanas šajās zemēs var iztikt, lai vispār kaut kas izaugtu.

Juris: – Cik esmu runājis, Kurzemē tā visiem ir aktuāla problēma. Mums ir bijuši lauki, kur atsevišķos pleķos vispār nekas neaug. Kaļķošana pāris gadu laikā tomēr situāciju maina būtiski. Katrā ziņā mums ir sava pieredze, ko laika gaitā esam sapratuši un darām. Arī konsultantu padomus ņemam vērā.

Visvaldis: – Savā laikā mēs, pāris vietējie zemnieki, audzējām miežus, ko Bauskas alus meistars Zālītis izmantoja tumšā alus darīšanai. Viņam vislabāk patika šķirne ‘Rasa’, kas dodot iesalam vajadzīgo garšu. Miežiem vajadzēja atbilst noteiktām kvalitātes prasībām. Atceros, ka tikām pie alus, kas mums arī tīri labi garšoja.

Visvaldis Kūma, Sprīdīšu dibinātājs, priecājas par jaunās paaudzes uzņēmību.

– Kur nododat graudus?
Juris: – Partneri ir dažādi – Bioventa, Baltic Agro, LATRAPS, Scandagra, Linas agro – skatāmies, kāda kurā brīdī ir cena, nosacījumi. Tā kā esam LATRAPS biedri, liela daļa ražas aiziet tur.

Visvaldis: – Savus riskus esam sadalījuši!

Juris: – Parasti pusei ražas cenas nofiksējam ziemā, savukārt otru pusi varam turēt savos bunkuros, ar pārdošanu nesteigties. Šogad ar fiksētajām cenām ir tā, ka teju spējām līgumus izpildīt.

– Vai 2018. gads tiešām bija tik slikts?
Juris: – Nenovācām pat pusi no ražas, kas mums būtu parasti. Pērn slapjajā rudenī tikko spējām visu sasēt. Cerējām, ka situācija tomēr turpmāk uzlabosies. Taču pavasarī nācās 200 ha ziemāju pārsēt, jo mitruma dēļ daļa sapuva un neizdīga. Domājām – ja nebūs ziemāji, tad vismaz lai ir vasarāji. Galu galā nebija ne viens, ne otrs.

Visvaldis: – Tas mūs stipri iegāza, ka arī vasarāji neizauga!

Juris: – Tagad liekas, ka būtu bijis gandrīz labāk neko nepārsēt, atstāt laukus tādi, kādi bija. Vasarāji neiebira pat 2 t/ha. Normālā gadā būtu 5.5 t/ha. Par laimi, mums bija finanšu rezerves, taču šis gads nepatīkami pārsteidza, tādēļ nācās atteikties no dažiem plāniem, vajadzīgām tehnikas vienībām.

Visvaldis: – Palīdz tas, ka kalte saimniecībā ir jau kopš 90. gadu otrās puses. Var teikt, ka savu attīstību sākām ar to. Nezinu, cik tas bija pareizi. Tolaik arī nebija tik liela izvēle, uzlikām somu ražojuma Antti kalti, kas kalpo labi. Mums šķita, ka ar to pietiks teju līdz mūža galam, bet šobrīd jaudas jau pietrūkst.

Juris: – Esmu iesniedzis projektu par jaunas kaltes būvniecību, tagad gaidu rezultātus no LAD.

Saimniecībā esošo kalti ir mērķis papildināt ar jaunu, iegūstot papildu kaltēšanas jaudu.

– Cik daudz jums ir darbinieku?
Juris: – Pastāvīgi algojam četrus darbiniekus, bet sezonas laikā ir jāņem papildspēki kulšanai u.c. Darbinieki ir vietējie un strādā jau ilgstoši. Ja mainās cilvēki, tas saimniecībai īsti par labu nenāk. Gada laikā esi iemācījis visu saimniecības specifiku, jaunam cilvēkam viss būtu jāsāk stāstīt no gala.

Ar tehniku strādājam arī paši – tēvs vēl pagājušajā sezonā kūla, šogad jau mazāk. Pats sev esmu atstājis minerālmēslu kaisīšanu. Tur tiek ieguldīti vislielākie līdzekļi, laikam tāpēc gribas to izdarīt pēc iespējas precīzi, tad varu vainot tikai sevi, ja kas neizdodas. Aršana man ir mīļa, jo ar to esmu sācis, tomēr pēdējā laikā tai atliek arvien mazāk laika. Vēl sēju rapšus, lai arī tas pamazām pāriet darbinieku rokās. Pašam strādājot, var ļoti labi arī novērot laukus, saprast, kas ir nepieciešams.

Mana mamma palīdz ar grāmatvedību. Iespējams, mana sieva arī kādā brīdī pievērsīsies papīru darbiem.

Mums ir arī aptuveni 25 ha mežu, kas kādreiz nāk līdz, iegādājoties zemi. Ziemā liela daļa laika paiet, tīrot grāvjus, vācot zarus. Dažkārt varam nodot papīrmalku, šogad jau katrs eiro ir no svara! Tā kā man ir pastāvīgi darbinieki, nepieciešams viņus nodarbināt arī aukstajā sezonā.

– Kā veidojies saimniecības tehnikas parks?
Juris: – Protams, tehnikas pirkšanai lielākoties izmantojam fondu atbalstu. Ja tas neizdodas, bet vajadzība ir liela, nesmādējam arī lietotu tehniku. Šosezon iegādājāmies otru kombainu, lai varētu paspēt visus darbus, – mums ir divi Claas, citādi jutu, ka stagnē darbi, sēšanas termiņi nobīdās. Pirmais mūsu modernais traktors bija Case, ar ko arī sākās saimniecības straujāka attīstība. Vienlaicīgi iegādājāmies maiņvērsējarklu, minerālmēslu izkliedētāju, sējmašīnu, daudz kas mums ir no Amazones. No traktoriem mums vēl ir divi Fendt, bet pašlaik vairāk pārejam uz John Deere. Protams, neviena tehnika nav ideāla – lēta un iet visu mūžu, bet ņemam vērā savu un citu zemnieku pieredzi.

Visvaldis: – Galvenais ir serviss, cik tas tuvu, kāda ir attieksme pret tevi, pretimnākšana.

Juris: – Mums tuvumā ir Saldus, Kuldīga – tur esošos servisa centrus arī izmantojam.

– 2014. gadā Sprīdīši konkursā Zelta lauks Latvijā tika pie titula Zelta kviešu lauks. Atceraties, kas jums toreiz ļāva sasniegt tik labus rezultātus?
Visvaldis: – Bijām piedalījušies vairākus gadus, līdz uzvarējām un tad metām mieru.

Juris: – Toreiz mums ne tik daudz bija laba ražība, kā zemās izmaksas. Zemgalē kādam ražas varbūt bija arī augstākas, bet tonnas pašizmaksa mums bija zemāka.

Visvaldis: – Togad ziemā daudziem lauki izsala, bet mums paveicās. Ar Zemgales ražām, protams, šodien nav viegli konkurēt.

Juris: – Arī mūsu laukos esam dabūjuši gana augstas ražas. Tas nav neiespējami, tikai jāstrādā, lai laukus dabūtu vienmērīgākus.

Līga Kūma kā veterinārārste savulaik saimniecībā palīdzējusi attīstīt cūkkopību.

– Visvaldi, vai jūs ar vieglu sirdi atdevāt saimniecības grožus dēlam?
Visvaldis: – Kaut kad jau tas solis bija jāsper. Protams, tas nav vienkārši, katram savas domas maisās pa galvu. Es cenšos ļoti nejaukties vadības lietās.

Juris: – Pārejas periods bija mazliet grūtāks, katrs tomēr ik pa laikam vilkām uz savu pusi. Tagad ir vieglāk, jo lēmumi ir vairāk manā ziņā, bet tāpat konsultējoties ar tēvu. Nav tā, ka es mainītu ko ļoti kardināli, bet redzēju vietas, kur kaut ko var darīt efektīvāk, ietaupīt līdzekļus. Arī turpmāk būs jāiegulda kaļķošanā, meliorācijā, jārūpējas par mēslošanas plāniem, lai laukus padarītu vienmērīgākus. Mans pirmais apstiprinātais projekts pēc saimniecības pārņemšanas bija tehnikas angāra renovācija.

Dažkārt esmu iedomājies, ka graudkopībai nepiemērotajos laukos varētu attīstīt kādu lopkopības nozari. Taču tā īsti tādam lēmumam neesmu nobriedis. Dzīvnieki tomēr prasa rūpes ik dienas, un tur ir sava specifika. Graudu nozarē vismaz ziemā ir nedaudz brīvāks laiks. Es gan arī īsti neatbalstu daudzas nozares saimniecībā, labāk esi vienā un izkop to līdz galam.

Visvaldis: – Ar tagadējo pieredzi man šķiet, ka daudz ko būtu darījis savādāk, redzot, kā viss ir attīstījies. Tai pašai zemes iegādei droši vien būtu pievērsies intensīvāk. Nebijām arī pie kredītiem tā pieraduši. Ja kādreiz man pirmais kredīts bija 3000 latu, es gulēju sliktāk nekā Juris ar desmitreiz lielāku kredītu.

Juris: – Dažkārt ir tā, ka zeme šķiet tik dārga, ka izlemju nepirkt, bet pēc gada diviem domāju – kāpēc nepirku toreiz! Protams, vienmēr ir risks iekopt nomātas zemes, kuras var paņemt kāds cits, tomēr pašlaik ar visiem nomniekiem ir labas attiecības, ceru, ka par visu vienosimies un sadarbosimies ilgtermiņā.

Visvaldis: – Ja nu vienīgi mainās īpašnieki, neko jau īsti nevar paredzēt.

Juris: – Cenšamies, protams, zemi pirkt, bet ne visi ir gatavi to pārdot, jo redzams tomēr, ka cenas ik gadu ceļas.

– Juri, vai jums vēlme saimniekot tēva mājās bija dabiska izvēle?
Juris: – Man īsti nebija domas, ka varētu darīt ko citu. Jau bērnībā saimniecībā bija daudz tehnikas, darbošanās, kur labprāt iesaistījos. Jau 13 gadu vecumā patstāvīgi strādāju ar arklu. Citu algotu darbu arī neesmu strādājis, tikai saimniecībā. Par velti gan nevienam nekas nepienākas – tā es pats esmu audzināts un tā audzināšu savu dēlu. Esmu jaunākais brālis, man ir četras māsas. Viņas neizvēlējās strādāt lauksaimniecībā.

Visvaldis: – Nevienam nebija liegts iesaistīties saimniecībā, gan jau pietiktu vietas visiem. Taču meitas ir aizgājušas citos virzienos, un arī ar viņu panākumiem lepojamies. Es nevienu tā ļoti nespiedu palikt Sprīdīšos.

Juris: – Man ir vieglāk te strādāt, jo esmu darījis pilnīgi visus darbus, pārvaldu tehniku, zinu nianses – tas man palīdz tagad kā vadītājam.

Kad studēju agronomiju LLU, lielākā daļa studentu bija tādi, kam ir ģimenes saimniecības un kas plāno turpināt vecāku iesākto. Ar vairākiem kursa biedriem uzturam draudzīgas attiecības, satiekamies, apspriežamies, apmaināmies idejām. Katru gadu mums ir salidojums.

– Vai arī ārpus saimniecības sanāk laiks kādiem vaļaspriekiem?
Juris: – Jā, man ir motocikls – tā ir gan atpūta, gan darbs – ja vajag ātri aizbraukt pakaļ kādai detaļai. Šad tad mēģinu kaut ko izgatavot no koka. Piespiedu brīvprātīgi esmu arī mednieks. Kad ap māju staigā kādi 20 brieži, nav variantu! Protams, visu nosargāt nevar, bet vismaz piemājas laukus. Īpaši kvieši piengatavības laikā jāsargā no mežacūkām, lai gan viņu paliek arvien mazāk. Vēl sliktāk ir, kad brieži izbradā jaunos sējumos, tad ir skaidrs, ka būs jāpārsēj. Dažkārt iznāk, ka briežus no sava rapšu lauka iedzenu savā jaunaudzē – kas ir labāk?

Visvaldis: – Daudz kas ir atkarīgs arī no mednieku kolektīva. Lauku mednieki ir uz vietas, bet pilsētas medniekiem vajag medījumu tikai tajā brīdī, kad viņi ierodas. Līdz ar to nevar īsti savvaļas dzīvnieku daudzumu regulēt. Zaudējumi ir lieli, un tos mums neviens nekompensē.