, .
partlycloudy_day 15.1℃
Vārda dienu svin: Mirta, Ziedīte

Sparīgie Pumpuri

Elīna Šmite , 08-04-2021
Sparīgie Pumpuri

Pumpuros saimnieko četri vīri – Juris Smirnovs ar dēlu Nauri un brālis Aleksis ar savu dēlu Oskaru. Tehnikas darbus katrs var darīt pēc savas patikšanas un prasmēm, bet panākumi katru gadu ir mainīgi – kā jau tas graudkopībā mēdz būt. Kā lielāko pavērsienu saimniecības attīstībā saimnieks min iestāšanos Latraps kooperatīvā – tad uz augšu sākušas kāpt gan ražas, gan peļņa.

– Kā vienmēr, sākam no paša sākuma – kā jūsu saimniecība ir veidojusies?
Juris Smirnovs: – Mūsu dzimtas māja ir pāris kilometrus no vietas, kur dzīvojam pašlaik. Šo Līvānu māju manai mammai kolhozs piešķīra par labu darbu 1986. gadā. Kā jau daudziem, zemes mums nebija nekādas, tikai piemājas saimniecība ar govīm, cūkām. Tikai tad, kad varēja privatizēt zemi, par sertifikātiem iegādājos pirmos 8 ha – tā 1995. gadā nodibināju ZS Pumpuri. Tomēr tad domas attīstīt lauksaimniecību nebija.

Šajā rajonā bija labi attīstījies kolhozs, kas arī strādāja līdz beigām, nekas netika izsaimniekots. Kopsaimniecība turējās, jo bija attīstīta blakusnozare – polietilēna plēves ražošana. Juku laikos, kad pat nebija, ar ko nosegt skābbarības bedres, tā bija zelta ādere. Pat no Krievijas veda kokmateriālus, lai no mums dabūtu plēvi. Tāpēc kolhozs bija salīdzinoši moderns – vieni no pirmajiem valstī sākām izmantot Don kombainus. Kad par pajām varēja iegādāties kolhoza īpašumu, mums spēkā bija nerakstīts likums – kas strādāja uz kombaina, tas var to iegādāties. Sākumā valdīja apjukums – nebija skaidrs, kurā virzienā attīstīties. 90. gados bija arī kredītu problēma... Pretī vajadzēja ķīlu, citādi bankas ar tevi nerunā. Un tie milzu procenti! Saimniecību tomēr nodibināju salīdzinoši vēlu un arī vairāk tāpēc, lai varētu realizēt kaut to pašu mazumiņu, ko toreiz izaudzējām. Darīju to vairāk Valsts ienākuma dienesta dēļ – kādreiz šī iestāde bija teju vai represīva!

Man pašam tolaik vēl bija citi amati – rajona padomē strādāju par zemnieku konsultantu, lai gan mums pagastā trīs zemnieki vien bija. Kaut ko pelnīju ar mašīnas pārvadājumiem, ko biju dabūjis par pajām no kolhoza. Ar 10 cilvēkiem kopā bijām nosolījuši vienu kombainu, arī kolhoza sēklu kalti. Mans brālis Aleksis dabūja vācu pļāvēju. Tehniku tik vien izmantojām, kā savus mājlopus pabarot. Brālis sākumā piepelnījās, sniedzot pakalpojumus, bet saimniecību skaits arvien saruka. Viņš gribēja par sertifikātiem iegādāties mežu, lai būtu malka apkurei un lietkoksni varētu pārdot. Taču, lai iegūtu noskatīto mežu gabalu 17 ha, vajadzēja pirkt klāt arī lauksaimniecības zemi. Tādi toreiz bija noteikumi mūsu pagastā, jo zemi nevienam īsti nevajadzēja. Tā Aleksis tika pie 60 ha zemes. To mēs kopīgiem spēkiem gribējām apsaimniekot, taču nekādas tehnikas nebija. Iegādājāmies pirmo MTZ traktoru, bet darbs bija baiss. Tad nu 1998. gadā paņēmām pirmo kredītu, bet pie tā tikām, tikai pateicoties tam, ka toreizējās Unibankas vietējais pārvaldnieks Vilnis Plūme pazina manu brāli un uz savu atbildību izsniedza kredītu – pirmie 50 tūkstoši latu ar procentu likmi – 20! Pie šīs bankas turos joprojām. Tad iegādājāmies pirmo John Deere traktoru, ko tikai pirms diviem gadiem pārdevām, kā arī arklu. Tad arī sākām tā vairāk atvēzēties, bet produkcijas pārdošana drīzāk bija tāda kā atdāvināšana – visu diktēja dzirnavnieki un produkcijas pārpircēji. Atceros, ka ar pirmajām kravām braukāju apkārt, lai tikai kāds kravu pieņemtu. Kādas tik situācijas nav bijušas... Var teikt, ka strādājām pa nullēm vai tuvu tam. Laiks iet, par tehniku samaksāt nevari, jāņem vēl klāt zemes, bet tad atkal vajag papildu tehniku... tā pakāpeniski tikām pie vairāk nekā 400 ha. Kad sasniedzām 420 ha, varēja mazliet atslābt, arī bankas procentlikmes kritās... Teikšu godīgi − mani jau pēc pirmajiem diviem trim gadiem lauksaimniecība bija galīgi nogurdinājusi – vienu gadu 60 ha labības nopostīja krusa. Tas bija ļoti sāpīgi, banka gandrīz atņēma moderno traktoru, bet atkal izglāba pārvaldnieks, turpinājām strādāt.

– Nopietns solis jums bija arī iestāšanās kooperatīvā.
– Jā, reiz rajona galvenā agronome palūdza aizvest līdz Latraps sanāksmei. Noskaidroju, ka, lai iestātos kooperatīvā, jāsamaksā 250 latu. Tas arī bija lielākais pagrieziens mūsu saimniecības vēsturē – 2002. gadā. Un lietas sāka iet uz augšu. Arī vēl šobrīd 99 % produkcijas no Pumpuriem nonāk kooperatīvā. Toreiz daudzi nesaprata kooperācijas būtību, bet man atkrīt liela problēma – apgrozāmie līdzekļi. Jā, bankas arī tagad tos dod. Taču man jau neder 20 un 30 tūkstoši, vajag 200! Latraps mani kreditē – paņemu visu, kas man nepieciešams – minerālmēslus, sēklu u.c., rudenī savukārt pārdodu izaudzēto produkciju, tā norēķinoties.

Tad vēl ražas pieaugums – mūs jau kopš pirmsākumiem konsultē kooperatīva agronome Līga Ruža. Pašiem agronomiskās izglītības nav. Protams, šo to esam iemācījušies, bet visu zināt nevar. Ražas lēciens bija pamatīgs, arī tāpēc, ka varēju atļauties augiem iedot visu, kas un kad vajadzīgs. Divas tonnas uzreiz bija klāt!

– Cik lielas ir jūsu apsaimniekotās platības un kādas ražas ir pašlaik?
– Mums ir ap 520 ha, atkarībā no tā, kāda sanāk sadarbība ar nomniekiem. Priecājamies, ka zemes gabali ir izvietoti ļoti kompakti. Kad redzējām kādu aizaugušu platību, paši piedāvājām pirkt vai nomāt. Ir viens lauks, kur ir 5–6 īpašnieki, bet esam visu apvienojuši un apstrādājam. Mums ir paveicies, jo lauki ir 40 un 60 ha, tādu izteikti mazu nemaz nav. Īpašumā ir apmēram puse apsaimniekoto platību.

Audzējam to, ko var pārdot! Vienu brīdi tiešām audzējām tikai kviešus un rapšus, tagad gan mēģinām augu seku pamainīt. Audzējam arī miežus – savus 70 ha, pārējais tad ir vasaras un ziemas kvieši, ziemas rapši. Šogad mēģināsim sēt arī zirņus, lai gan rudenī varētu būt problēma ar kulšanu... laikapstākļi var patraucēt. It kā skaitāmies pie Zemgales, bet augsnes mums ir citas. Arī, ja Elejā sēj, tad mēs to darīsim pēc desmit dienām, tieši tāpat rudenī, bet tad nereti sākas lietavas. Tomēr, ja neņem vērā pagājušo gadu, vispār ražības mums ir labas – kviešiem mazāk par 6 t/ha nav, pat līdz 7 t/ha! Arī mieži ir starp 6 un 7 t/ha.

Nauris Smirnovs: – Mums ir daudz mitru lauku, kur var sēt tikai vasarāju kultūras. Un vasarāji padodas gana labi.

Juris: – Ap 80 ha mums ir mitri, nemeliorēti lauki, kurus parasti sanāk apsēt vēlāk. Ja ir labs rudens un varam labi novākt, tad raža ir lieliska. Pagasta teritorijā ir maza upīte, kas pavasarī mēdz pārplūst pa puskilometru – lauki ir abās pusēs, tur ziemājus nesējam. Pērn gan noriskējām, jo ilgi turējās silts, izskatās, ka pašlaik jau vairs nekas neapplūdīs. Man gan bažas ir par to, ko teica kāds vecs kaimiņš – ja šī upīte neapplūst pavasarī, tā applūdīs vasarā, un divus gadus tā jau ir noticis.

Ziemas rapši arī padodas virs 4 t/ha. Pat pērn vairāk sausuma dēļ dabūjām virs 3 t/ha. Pagājušajā gadā mūs viennozīmīgi glāba ziemāji, tomēr to nebija daudz, jo iepriekšējais rudens savukārt bija pārāk slapjš. Nevarējām iesēt, cik gribējām, mums pat viens kviešu lauks nopuva.

Nauris: – Vēl kāpināt ražas noteikti var, bet vai tas atmaksājas?

Juris: – Nemaz nedrīkstam, piemēram, lietot slāpekli milzīgos apjomos, kas kāpinātu ražību. Mums jau augsnes tomēr nav tik auglīgas. Varbūt palīdzēs tauriņziežu sēšana. Tāpat šķirnes paliek arvien ražīgākas, ir jāizvēlas tās, kas der mūsu saimniecības apstākļiem. No vasaras kviešiem jau ilgstoši izvēlamies ‘Taifun’, jo tā tiešām pie mums aug. Esam mēģinājuši arī citas šķirnes, bet tās neviena nav bijusi tik ražīga. Esam izmēģinājuši arī vietējo šķirni – ‘Robijs’, kas tepat kaimiņpagastā auga ļoti labi, bet mums raža nebija tik liela, kā bijām cerējuši, kvalitāte gan bija augsta. Nokūlām pārtikas graudus, tas pamatīgi uzlaboja pārdoto graudu kopējo kvalitāti.

Nauris: – Katrā ziņā divu vienādu gadu mums nav bijis. Ar to jau lauksaimniecība arī ir interesanta!

Juris: – Pēc aizvadītā gada es par plūdiem gandrīz neko sliktu vairs negribu teikt. Tad ir jāprot pagaidīt, jāiemācās novākt, jo zini, ka raža tur būs. Sliktākajā gadījumā – lopbarībai. Taču, ja ir tāds sausums kā pērn, viss izkūp gaisā, žēl noskatīties. Mums vairāk kā mēnesi vispār nebija nevienas lietus lāses, viss izdega. Brīnos, ka vasarāji arī trīs tonnas sanāca!

Nauris: – Tomēr mums ir arī sava lieta, ko reti kurš praktizē, – sējumus pieveļam, lai ilgāk saglabātu mitrumu, un vienlaicīgi tiek novākti akmeņi. Tam noteikti arī ir nozīme. Pērn reizē ar sēju daļā lauku iestrādājām karbamīdu, rezultāts iepriecina. Virsmēslojumu jau nebija nekādas jēgas likt! Karstumā vēl lietot minerālmēslus – tas nozīmētu panākt vēl lielākus zaudējumus. Lai gan jāsaka, ka gads par spīti noslēdzās ar nelielu, tomēr – plus zīmi!

– Jūs esat arī nopietni pievērsušies meliorācijai.
Juris: – Mūsu zemes kādreiz ir tikušas meliorētas – esam paveikuši tik daudz, lai šīs sistēmas saglābtu. Esam grāvjus attīrījuši no krūmiem un kokiem, pārtīrījuši gultni. Neko jaunu neesam darījuši, jo tas ir pārāk dārgi. Arī pašlaik ir iesākts, bet vēl ne pabeigts ES fondu projekts par meliorācijas sistēmu atjaunošanu – ar 60 % atbalstu. Tomēr projektu ir grūti realizēt, jo netiekam pie drenām – grāvji ir savienoti ar upīti, kura ir aizaugusi un aizsērējusi, ir slikta caurplūde. Pērn sausajā gadā mēs kaut ko paspējām paveikt, bet ko tālāk? Valsts nekustamie īpašumi arī ātrāk par 2021. gadu nesola upīti tīrīt un tikai tad, ja būs līdzekļi, bet man projekts ir jārealizē līdz šī gada beigām. Kā es to paveikšu? Sanāk absurda situācija.

Saimnieki ir ļoti apmierināta ar angāra celšanas ātrumu un kvalitāti – SIA Piche.

– Vai ES fondu projektus izmantojat regulāri?
– Pēdējā laikā startēju teju visos projektos, bet jau kādus gadus trīs palieku zem svītras. Es tam netērētu savu laiku un resursus, bet ar vienu projektu mums sanāca interesanta situācija – uzrakstīju projektu, bet finansējumu neieguvu. Kad atkal projektiem bija nākamā kārta, mēs saskaitījām punktus, sapratām, ka nav jēgas vairāk startēt, rezultāti tika atkal apkopoti, visi pieteikumi sarindoti, taču pēc pāris mēnešiem pēkšņi izlēma, ka atbalstīs pilnīgi visus iesniegtos projektus. Sanāk, ka likumus var izmainīt spēles laikā! Nu mēs palikām bešā! Tāpēc tagad piedalos visos projektu pieteikumos. Tas, protams, traucē attīstības plānošanai.

Projektus esam realizējuši vairākus. 2008. gadā iegādājāmies vairākas tehnikas vienības – nu jau būs pagājuši 11 gadi. Liels projekts, ko īstenojām 2015. gadā, bija 1200 m2 lielais šķūnis, kur sezonas laikā tiek uzglabāti graudi, bet pārējā laikā novietota tehnika un minerālmēsli.

– Jums ir arī sava kalte.
– Jā, 2006. gadā ar valsts subsīdiju atbalstu iegādājāmies Mepu kalti (18 m³), ko izvietojām bijušās kolhoza laika kaltes vietā, ko bijām privatizējuši par pajām. Tomēr tā ir salīdzinoši neliela. Ja ir slapjais gads, mēs to izmantojam intensīvi – pat līdz 2000 tonnām. Ja sezona neievelkas, uzreiz visu vedam pārdošanai.

Nauris: – Dīvaini arī tas, ka mēdza atšķirties kvalitātes un mitruma rādītāji atkarībā no pieņemšanas vietas, kur graudus nodevām. Atšķirībā no citām pieņemšanas vietām ar Latraps mums vienmēr viss bijis kārtībā.

Juris: – Visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi. Kaut kādu santīmu dēļ skriet pie kāda cita nav vērts, jāskatās kopumā – ja man sadarbība ar kooperatīvu apmierina, tad to nemainu. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai mani pārliecinātu sadarboties ar kādu citu.

Nauris: – Pirms Latrapša gandrīz visi dzirnavnieki un pārpircēji sūdzējās, ka Latvijā nevar izaudzēt pārtikas kvalitātes graudus. Kad iestājāmies kooperatīvā, mums graudi jau pirmajā gadā bija pārtikas kvalitātei atbilstoši. Protams, tagad jau graudu tirgus ir sakārtots, viss notiek daudz maz godīgi. Agrāk gan zemnieks bija pabērna lomā.

Juris: – Esmu tiešām pateicīgs Edgaram Ružam par to, ko viņš ir paveicis, izveidojot kooperatīvu! Pirms tam dzirnavnieki uz zemnieku rēķina guva kolosālu peļņu... Līdz saprata, ka jādzīvo un jāmaksā ir visiem. Situācija ievērojami uzlabojās arī tad, kad ieviesa reverso PVN, tad pārpircēji vienkārši beidza pastāvēt! Arī te ir Edgara nopelns.

– Kuram no tehnikas zīmoliem dodat priekšroku?
Juris: – Iesākām ar John Deere un vairs nemētājamies – mums ir gan trīs traktori, gan kombains. Vēl ir arī Valtras traktors, ko izmantojam kraušanas darbos, un MTZ, ko izmantojam mazākiem darbiem – akmeņu lasīšanai u.tml. Zemes apstrādei un sēšanas darbos izmantojam Amazones un Vaderstad tehniku – par šo uzņēmumu servisu varam teikt tikai labāko, domstarpības daudzu gadu laikā praktiski nav bijušas! Amazone man pat ir nākusi pretī, kad reiz miglotājam sezonas vidū saplīsa muca, garantijas laiks jau sen bija beidzies, bet viņi saorganizēja, ka no rūpnīcas atsūta jaunu, un vēl izmaksas dalījām uz pusēm.

Vispār ar servisu ir tā, ka daudzas kompānijas jaunu tehniku varētu arī netirgot, jo sākumā jātiek galā ar pārdotās tehnikas apkalpošanu. Es jau viņiem pašiem arī to esmu teicis. Iespējams, kaut kur vaina ir profesionālajā izglītībā, jo nav, kas servisos strādā, arī kadru mainība ir liela.

Nauris: – Nereti ir tā, ka mehāniķis pie mums atbrauc un sāk te mācīties. Un stundas tik iet uz priekšu... Protams, tas nav visos gadījumos.

Juris: – Jāmaksā gan par mehāniķa ceļa izdevumiem, gan darbu... Man arī ne visai patīk iegādāties pilnīgi jaunus traktorus, kur ir arvien vairāk elektronikas un mazāk varam saremontēt mēs paši, bet mazāk rezerves daļu ir pieejamas te uz vietas.

Tehniku mums vajadzētu mainīt, bet pašlaik papildu kredītu negribu ņemt – jānomaksā par šķūni. Arī divi pēdējie gadi ražas ziņā nav bijuši diezko labi. Vispār 21 gada laikā man tādi izcili ražas gadi ir bijuši tikai kādi divi. Vienu sezonu sakrita viss – ideāli pārziemoja, pasakaina raža un visa pārtikas kvalitātē, biržā cena bija augšā, un pats vēl trāpīju pašā pīķī. Citu gadu ir bijis, kad pavasarī viss izsala, toties lauki bija apdrošināti. Izmantojām vācu kompānijas pakalpojumus caur Latraps. Patika ar viņiem strādāt – operatīvi piebrauc pie lauka, redz, ka ir nosalis, un kādu 10 dienu laikā saņēmu apdrošināšanas kompensāciju. Savukārt neveiksmīga pieredze sanāca ar Latvijas apdrošinātājiem, kad no jaunā traktora izzaga datorus. Pirms trīs gadiem, tieši sākoties kulšanai, miglotāja un minerālmēslu sējēja darbs pilnībā apstājās. Kompensāciju un ne jau mierīgā ceļā atguvu tikai pēc trim mēnešiem. Nozagtās tehnoloģijas bija 18 tūkst. EUR vērtībā! Arī toreiz Amazone nāca pretī, aizdeva tehniku, lai vispār varētu turpināt darbu.

– Vai zagļus izdevās atrast?
– Savā ziņā gandrīz vai priecājos, ka neatrada. Mums ir tāda dīvaina likumdošana – ja atrod, nozagto mantu atdot atpakaļ tikai tad, kad zaglis ir notiesāts. Taču tas var pat gadiem ievilkties! Un tad es kompensāciju nedabūšu, bet mana nozagtās mantas būs kā pierādījums krimināllietā.

Vispār jāsaka, ka mūsu pusē lielākas vai mazākas zādzības notiek regulāri – degviela, kaut kas no tehnikas... Mums tagad ir signalizācija visur, kur vien iespējams. Pierobežas teritorijās jau tas nav nekas neparasts. Tagad gan šai problēmai ir pievērsta lielāka uzmanība visas valsts mērogā. Vai zināt, kāpēc daudzas zādzības notiek naktī no piektdienas uz sestdienu? Jo tad traktoru var aizdzīt, piemēram, līdz Polijai un jau paspēt pārdot. Savukārt pie mums sestdien un svētdien kriminālpolicija nestrādā!

Ziemāji šogad pārziemojuši gana veiksmīgi.

– Esat četri vīri – kā sadalāt darbus, kurš par ko saimniecībā atbild?
– Esam ģimenes uzņēmums, strādāju es un dēls, mans brālis un viņa dēls. Sezonas laikā vēl viens strādnieks ir kaltē, bet pastāvīgi nodarbinām vēl vienu vai divus cilvēkus. Katrs vairāk dara to, kas viņam patīk. Manā pārziņā ir banka, produkcijas realizācija un kalte. Arī miglošana ir simtprocentīgi mans darbs. Sēj Nauris un Aleksis, savukārt aršana gandrīz pilnībā ir uz brāļa dēla Oskara pleciem. Kuļ brālis, bet pērn bijām iznomājuši arī otru kombainu, uz tā strādāja Nauris. Zemes apstrādi tad veic visi trīs. Tehniku remontējam visi kopā. Nav jau tā, ka varētu izvēlēties darbiniekus, nav jau gribētāju nākt uz dziļiem laukiem.

– Vai arī jūs jūtat, ka lauki paliek tukšāki?
– Mūsu pagasts ir tukšs. Jaunatnes nav... Domāju, ka teritoriālā reforma īsti par labu mums nav nākusi. Apvienoja četrus pagastus, bet vai mums no tā bija kāds ieguvums? Neredzu, ka būtu samazināts birokrātiskais aparāts... Un ko mēs reformēsim tagad? Mūsu pagasts pirms pirmās teritoriālās reformas dzīvoja tīri labi, uzturējām divas skolas. Tagad esam kā donori novadam. Praktiski 70 % no mūsu pagasta klāj meži – tas ir gan peļņas avots, gan arī ierobežo pieejamo lauksaimniecības zemi. Galvenais, ko prasām, – lai mums ir labi ceļi! Ar katru gadu paliek arvien sliktāk... Mēs neprasām būvēt jaunus, bet nosargāt esošos! Šogad divus ceļa gabalus 1.5 km kopgarumā, kas nav pašvaldības ceļi, atjaunojām saviem spēkiem, lai nav tehnika jālauž. Nemaz nebija tik dārgi.

Nauris: – Diemžēl ir bijis tā, ka jāzvana ceļu uzturētājam un jādraud ar Bez Tabu – tad nākamajā dienā klāt greiderētājs. Vai tas ir normāli? Nevar darbinieki būt tādi burta kalpi, kas dara tikai tad, kad draud nepatikšanas.

Juris: – Lielās mežu platības nozīmē arī to, ka savvaļas dzīvnieki regulāri nāk baroties mūsu tīrumos. Mežacūku pašlaik ir maz, toties pēdējos gados ļoti savairojušies staltbrieži. Dažkārt vakaros skatos, kā 50–60 brieži staigā pa rapšu lauku. Domāju, ka nākamā sērga skars tieši viņus. Atliek tikai vienam saslimt, lai aizietu ķēdes reakcija. Mednieki nevar izšaut tik, cik vajadzīgs, jo ir noteikts licenču daudzums. Manuprāt, klibo meža dzīvnieku uzskaite. Toties medību gaļa – tas ir ieguvums. Mamma dažkārt jau prasa, lai nokauj mājas cūku, cik to medījumu var ēst!

Liela problēma ir arī ar dzērvēm, gulbjiem. Ir divas vietas, kur pēc veco pagasta iedzīvotāju nostāstiem ir bijuši purvi. Un putni to atceras, neko nevar darīt! Aizbiedēt gājputnus ir teju neiespējami, esam izmēģinājuši visu ko.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Jauna profesija – spēkratu mehāniķis
Jauna profesija – spēkratu mehāniķis

Šogad pirmo reizi Ogres tehnikums uzņems audzēkņus jaunā izglītības program...

Lašu stabilais pamats
Lašu stabilais pamats

ZS Laši saimnieks Artūrs Akmens iestājas par to, ka zemnieku spēks ir koope...

Trušus kopj ar mīlestību
Trušus kopj ar mīlestību

Aizputes novada Kalvenes pagastā jau trīs gadus savā uzņēmumā Trušu muiža v...

Nākotne pieder robotizētām fermām
Nākotne pieder robotizētām fermām

Mūsdienās govju fermas modernizāciju ir vērts veikt, ja tiek domāts par sla...