Saimnieks LV / 2019.gads (Februāris.)

Kad runājam par pagrabu, prātā uzburas klasiska ainiņa – kastēs sabērti kartupeļi, plauktos skaisti sarindojušies dažādi konservējumi, turpat pārziemo puķu sīpoli un gumi, smiltiņās ierušinājušies burkāni... Bet cik daudzi spēj iedomāties kādas privātmājas pagrabā visa iepriekšminētā vietā biohumusa „ražotni”? Atklājās, ka arī man netālu kaimiņos jau vairākus gadus valmieriete Gina Mata nodibinājusi ģimenes uzņēmumu Ecoshic un audzē Kalifornijas sarkanās sliekas, kas ražo biohumusu.

No hobija līdz uzņēmējdarbībai
Gina skaidro, ka biohumuss jeb slieku komposts ir organiskas izcelsmes mēslojums. Pirms vairāk nekā deviņiem gadiem Gina bija dzirdējusi par biohumusa neatsveramiem plusiem un brīnumaino iedarbību uz augiem: „Iedomājos, ka varētu to brīnumlīdzekli izmēģināt savā dārzā un pārliecināties, cik no tā visa izrādīsies patiesība. Rezultāti bija vairāk nekā apmierinoši, un tā radās ideja, ka savām vajadzībām es pati varētu saražot biohumusu. Vispirms aizbraucu ciemos pie vienas saimnieces un pamēģināju, kā tas ir realitātē, kā notiek sijāšana, bet svarīgākais, vēlējos saprast, vai sliekas kā tādas mani nebiedē. Atklājās, ka es ar sliekām tīri labi saprotos. Iegādājos pirmās sliekas, iekārtoju pagrabu un atvedu pirmos kūtsmēslus no bioloģiskās saimniecības. Laikam ejot, par savu jauno hobiju pastāstīju draugiem, paziņām un, tā kā arī viņiem radās interese par biohumusu, nolēmu šai lietai pievērsties nopietnāk. Pašlaik mana ražotne izvietota pagrabā, 25 kvadrātmetros.”

Ražojot biohumusu, bagāts nevarot tapt, bet varot saražot pietiekami, lai savā dārzā izaudzētu veselīgus dārzeņus, augļus un puķes. Pirms deviņiem gadiem viņa sākusi ar tirgus izpēti un klientu apzināšanu. Pirmajos gados produkciju izdevies realizēt salīdzinoši labi, taču pēdējo gadu tirgus tendences rāda, ka klientu skaits samazinās: „Daudzas no dārzniecībām, ar kurām sadarbojos, slēdza savu uzņēmējdarbību. Viņi nespēj pastāvēt līdzās lielveikalu ķēdēm, kurās cilvēki par krietni zemāku cenu iegādājas dažādus importa stādus. Tā nu esmu palikusi pie mazdārziņu īpašniekiem, sava ilggadējā sadarbības partnera kokaudzētavas Baltezers un Līgatnes stādaudzētavas Upenes, ir arī daži mazie veikaliņi, taču kopumā klientu skaits ar katru gadu sarūk.”

Vispirms jāatzīmē, ka sarkano Kalifornijas slieku ar parasto Latvijas slieku nevar sajaukt, jo nosaukums pats pasaka priekšā – Kalifornijas sarkanā tik tiešām ir sarkana un augumā sīciņāka. Gina 2011. gadā nopirkusi 30 kastes, katrā pa 40 litriem barības kopā ar sliekām: „Tolaik sagatavota kaste ar barību divām nedēļām maksāja 20 latus. Ar šiem apjomiem pirmajā gadā es saražoju piecus, nākamajā − desmit kubus slieku komposta. Nu esmu nolēmusi apjomus samazināt, atstāšu tikai, cik nepieciešams pašpatēriņam.”

Ko var saražot 25 m2
Pirmkārt, sliekas var pārstrādāt kūtsmēslus, kas ir vismaz trīs gadus veci, jo tām nepatīk amonjaks. Gina skaidro, ka no viena spaiņa kūtsmēslu sliekas saražo divas saujas biohumusa: „Pēc pārstrādes kūtsmēslu daudzums ļoti sarūk, grūti pat pateikt, kur paliek viss pārējais, taču galaprodukts – humuss ir ārkārtīgi koncentrēts.” Tā kā humuss tiek ražots no kūtsmēsliem, šim izejmateriālam jāpievērš ļoti liela uzmanība: „Ar kūtsmēsliem ir problēmas. Visbiežāk tieši ar tiem savā dārzā var ienest salmonelozi un zemes vēzi. Kūtsmēsliem ir salmu un pakaišu piemaisījums, kas var izrādīties iepriekš apsmidzināti ar augu aizsardzības līdzekļiem, dažādiem pesticīdiem. Kā bio produkta ražotājai man to ievērot ir ļoti svarīgi, taču ir saimnieki, kuri savu slieku barībai izmanto ne tikai kūtsmēslus, bet arī pārtikas pārpalikumus. Tam ir savas blaknes, jo sliekām uzrodas kaimiņi – baltie tārpi. Un tieši šis faktoru kopums arī veido atšķirīgās produkta cenas.”

Gina stāsta, ka daļa biohumusa ražotāju savas ražotnes likvidējuši, jo redz, ka sabiedrības uzskati nemainās: „Cilvēki ļoti kultivē tradicionālo saimniekošanu, un ar to es nedomāju tikai kūtsmēslu iearšanu zemē. Daudzi jo daudzi noskurinās par ievestajiem dārzeņiem, jo tie, redziet, pārbāzti ar ķīmiju. Pētnieki un bioloģiskie saimnieki nepagurdami stāsta par veselīgas pārtikas nozīmi, taču tas tā arī paliek runu līmenī, realitātē līdz darbiem netiekam. Arī piemājas dārziņu īpašnieki lepojas, sakot – tas pašu audzēts, bet, kad painteresējies, atklājas, ka cilvēks pats savām rociņām veikalā iegādājies vienu, otru līdzekli un uzlējis savam gurķim, tomātam, nomiglojis ābeles... Kur tad ir tā atšķirība? – Nav!”

Biohumusa izmantošanas agronomiskais kalendārs

• Februāris – aprīlis: sagatavošanās, sēklu sēšana un stādu audzēšana. Biohumusu izmanto barojoša maisījuma pagatavošanai piedevas veidā vai kūdras (substrāta) un trūdzemes augsnēm, attiecībā 1:3. Ar maisījumu piepilda traukus un izstāda diedzētas sēklas vai veic stādu piķēšanu.

• Aprīlis – jūnijs: stādīšana vai sēšana dobēs. Pirms stādīšanas vai sēšanas zemē biohumusu vienmērīgi izkaisa uz dobes (apmēram 1 L humusa uz 1 kv/m, iejauc augsnes virspusē, samitrina. Uz iestādītiem stādiem uzkaisa biohumusu un aplaista ar ūdeni.

• Jūnijs – augusts: augu piebarošana veģetācijas laikā. Biohumusu izmanto, apberot apkārt augu stādiem vai starprindās un regulāri vienreiz mēnesī apberot un aplaistot. Lietainās vasarās biohumuss pasargās no miltrasas un lapu puves (rozes, kartupeļi).

• Jūlijs – augusts: jaunu zemeņu, aveņu u.c. stādu stādīšana. Sagatavo stādīšanai dobi/vietu/veido bedrītes, liek stādu, ber bedrītes ciet. Virsū uzber biohumusu un aplej ar ūdeni.

Septembrī dienas paliek īsākas un dažreiz raža dārzos un siltumnīcās nepaspēj nogatavoties. Biohumusā ir visi nepieciešamie barojošie elementi, kas palīdz gaidāmajai ražai nogatavoties, un fotosintezējošie elementi, kas baro augus ar fotosintēzes elementiem.

• Septembris – oktobris: augļu koku un krūmu (ābeles, bumbieres, ērkšķogas, plūmes), košumkrūmu (rozes), ziemciešu un sīpolpuķu stādīšana un piebarošana, lai sagatavotu pārziemošanai. Pēc ražas novākšanas sagatavo augsni pavasarim, t.i., iestrādā augsnē biohumusu. Ja siltumnīcā vairākus gadus nav mainīta zeme, uzkaisa biohumusu (1–2 L uz 1 kv/m) un, neiestrādājot zemē, atstāj līdz pavasarim.

• Oktobris: ziemas ķiploku stādīšana. Pirms ķiploku stādīšanas sagatavo dobi, sastāda ķiplokus un pa virsu uzber biohumusu. Aplaista ar ūdeni. Ja ir jau sastādīti ķiploki, uzkaisa biohumusu pa virsu un aplaista ar ūdeni.

• Novembris – februāris: biohumusa uzlējuma izmantošana kā pilnmēslojums istabas augiem (piemēram, orhidejas – gan laistīšanai gan mērcēšanai), dekoratīviem stādiem (papardēm un viršaugiem neder, jo biohumuss neitralizē skābo vidi) un citiem stādījumiem apkurināmajās siltumnīcās. Biohumusu piejauc augsnei, kurā plānots audzēt stādus.

Kur tas suns apraksts
Kopš 90. gadu sākuma esam piedzīvojuši dažādas eksporta tirgus prognozes, kas vēsta, ka nupat, nupat maisam gals būs vaļā, atliek tikai audzēt un manna birs no debesīm. Vienubrīd savu uzvaras gājienu sāka cidoniju un upeņu audzētāji, tomēr īsti neizdevās. Vēl tagad daudzviet lauki stāv aizauguši, pamesti. Tad lēsa, ka pieprasījums būs pēc vīngliemežiem un šitaki sēnēm, notika tas pats. Nu pienāca humusa kārta, pat nodibināta slieku audzētāju asociācija, taču vienādi atduramies pret to, ka mūsu produktu nevienam, šķiet, nevajag un solījumi, ka nu tik būs, pārvēršas nopūtā. Vaicāju Ginai, kas par vainu.

„Vairums, kas uzsāk jebkādu biznesu, grib ātru peļņu īsā laikā. Negribam domāt ilgtermiņā. Un, ja sākumā cilvēki ražo kvalitatīvu produktu, tad pēc neliela laiciņa sāk domāt, uz ko varētu ietaupīt? Tas pats notiek arī ar mājražotāju preci – pirmais siers vai maize garšo debešķīgi, bet pēc gada produkts vairs nav tas, kas bija. Līdz ar to daudzas lietas atduras pret kvalitāti. Otrs, uz ko iekrītam, mums – latviešiem – nav tirgošanās gēna. Mums ir ko tad nu es gēns, esam gatavi atdot par kapeikām, lai vismaz to nieku atpelnītu. Te mums lieti noderētu tā mutes brūķēšana, bet mēs brūķējam ne tur, kur vajag, un ne tad, kad vajag.”

Kopīgi nonākam arī pie secinājuma, ka cilvēks ēd ar acīm, un ražotājs to zina. Ar reklāmas starpniecību sabiedrībai tiek potēts, ka tie tomāti, kas nopērkami lielveikalu ķēdēs, ir auguši harmoniskā vidē, ka piens, ko viņš lieto, ir mērojis ceļu no saimniecībām, kurās govis ganās puķēm noklātās pļavās, mūžīgu saules staru apgaismotas, un sausās brokastis tapušas no graudiem, kur saimnieks apmīļo katru vārpiņu, – kas varbūt skaistāks! Aizkulisēs darās briesmu lietas, bet pircējs meklē to perfekti apaļo tomātu, 20 cm garos, vienādos gurķīšus un pienu, kas pēc dienas nesabojāsies. Bioloģisko produktu ražotāji te konkurēt nespēj, un cilvēki vārdos vietējos ražotājus atbalsta, bet darbos tas neatspoguļojas, jo drūzmēšanās pie lielveikalu plauktiem nemazinās.”

Kas sliekām ir pa prātam
Sliekām patīk tumsa un mitrums. Ja telpā nodrošina 20–25 grādu siltumu, tās ne tikai darbosies, bet arī vairosies. Tāpat kā jebkuram uz šīs planētas, arī Kalifornijas sliekām ir savi ienaidnieki: „Tās ir žurkas un skudras. Ja žurkas kaut kā pamanīs, ka pagrabā ir sliekas, tās atvilks līdzi pārējās un uzrīkos kārtīgas dzīres. Žurkām slieka ir delikatese. Man pašai bija darīšana ar otru plēsoņu, ar skudrām. Tās iedzeļ sliekas barības vadā un izsūc visus spēkus, tā es pazaudēju daļu sava „ganāmpulka”. Kā jau bioloģiskais saimniekotājs ķīmiju lietot nedrīkstu, tālab sazvanīju Burtniekos daiļdārznieci Zentu Skrastiņu, un viņa man ieteica lietot pelnus.”

Sliekas baro ik pa divām nedēļām. Jāsāk ar to, kas tām itin nemaz negaršo. Kā izrādās, sliekas nepanes skābu augsni, tāpēc nav vērts pielabināties ar āboliem, tās vienkārši aizbēgs. Turpretī ķirbis sliekām ir visu gardumu gardums, jo tam ir neitrāls pH līmenis, tāpēc arī dārzam šī lielā oga neko ļaunu nenodarīs. Gina paskaidro: „Sliekas nav visēdāji. Zinu lieliskus stādaudzētājus, kuri nez kāpēc ir izdomājuši, ka sliekas apēd stādu saknes. Tas būs vairāk mīts nekā patiesība. Jebkura slieka stādu saknei pieķersies tikai tad, ja atradīsies ierobežotā teritorijā, piemēram, puķupodā. Jā! Tikai tad, bada un izmisuma dzīta, tā var pieķerties stāda saknei.”

Biohumusa lietošana
Pēc zināma cikla humusu izsijā. Tad pirms fasēšanas to 2–6 mēnešus nogatavina un žāvē. Slieku komposta pētījumi ir skaidri pierādījuši tā priekšrocības. Tas ir ne tikai lielisks organiskais mēslojums, bet arī augus un augsni atjaunojošs līdzeklis. Slieku komposts satur derīgo mikroorganismu lielu bioloģisko daudzveidību, pateicoties miljoniem slieku, kas piedalās ražošanas procesā. Slieku komposts nodrošina augu noturību pret slimībām, paildzina ražas sezonu, pozitīvi ietekmē fitohormonus augos, kas veicina dēstu un augu augšanu. Biohumuss palielina ražu, novērš izmaksas pesticīdu iegādei un samazina ikgadējās augsnes atjaunošanas izmaksas, ja to pareizi lieto.

Gina stāsta, ka cilvēki nereti izrok dobē bedrīti, ieber biohumusu, uztupina augu, aizber, aplej un, laikam ejot, piedzīvo vilšanos. No solītā ne miņas. „Slieku komposts ir ļoti koncentrēts un to var izmantot dažādos veidos, pat laistot dārzu, ja sajauc attiecībās 1:10, diennakti šo maisījumu notur, četras, piecas reizes apjauc un tad lej uz augiem. Ja humusu ieber bedrītē, zem auga, laistot viss labums aiziet dziļāk zemē, labums ir tikai tik, cik augs ar saknītēm paguvis noķert. Pareizāk būtu tūlīt pēc auga iestādīšanas virszemē uzbērt karoti, divas humusa, tad laistot būs arī rezultāti.

Humuss ir kā vitamīns, tā nav augsne, un, kā jau ar vitamīniem – pārdozēt nav ieteicams. Pirmā pazīme, ka humuss pārdozēts, – no pieredzes varu izstāstīt par tomātiem, kuriem ir ļoti leknas, tumši zaļas lapas, kāti kā mieti, bet nav ne ziedu, ne ražas. Sākotnēji pašai šķita, nu kas tad tas ir, viena saujiņa humusa. Kārtīgi un bagātīgi mēsloju savus tomātus, beigās stumbrs bija rokas resnumā, tomāts izstiepās četrus metrus augsts, taču no bumbuļiem čiks vien bija,” pieredzē dalās Gina, piekodinot, ka humuss der jebkuram augam, kam nav vajadzīga skāba vide.

Panāk ar neatlaidību
Gina ir ļoti enerģiska un pieredzes bagāta. Savā dzīvē viņa darbojusies arī tirdzniecības jomā, iesaistījusies vērienīgos projektos, tāpēc darbs ar cilvēkiem viņai nav svešs. Tieši šīs prasmes ir svarīgas tiem, kas vēlas savu produktu virzīt tirgū. Par to, kā meklējusi savai precei noietu, viņa stāsta: „Sākotnēji izmantoju interneta resursus. Googlēju un skatījos, kurām firmām mans produkts varētu interesēt. Zvanīju klientiem, klāstīju par ieguvumiem, kas būs, ja viņi nopirks manu ražojumu. Darbā ar klientiem es paļaujos tikai uz sevi, jo mans klients ir tas, kas nes naudiņu. Par spīti visām grūtībām neesmu padevusies. Katrā darbā, kurā esmu strādājusi, vienmēr esmu ko jaunu iemācījusies. Piemēram, strādājot kā tirdzniecības pārstāvis, iemācījos, kā pareizi sagatavot un slēgt sadarbības līgumus, veidot piegādes. No iepriekšējās pieredzes, strādājot par projekta vadītāju, ņēmu vērā pārbaudītas lietas un katram klientam veidoju savu kartotēku – kad ir zvanīts, kas ir sarunāts, par kādu cenu, jo klients vienmēr atceras, par kādu cenu es produktu apsolīju. Zvanot vairākiem pēc kārtas, man tas var piemirsties, bet klients nekad to neaizmirsīs.

Tāpat es veidoju biznesa plānu. Šobrīd piecgades plānu izveidot ir ļoti grūti, taču vismaz nākamajam gadam ir jābūt saplānotam. Ikvienā uzņēmējdarbībā ir riski, tāpēc visiem riskiem ir jāizplāno plāns A, plāns B un ir ideāli, ja ir arī plāns C. Tāpat visu laiku jāseko līdzi konkurentiem, jo tie arī nesnauž un mēģina savu preci piedāvāt par zemākām cenām. Esmu saskārusies ar to, ka tirgotāji uzliek lielu uzcenojumu, un, jo vairāk es atkāpjos no savas cenas, jo lielāku uzcenojumu viņš var uzlikt. Tāpēc es no diviem ļaunumiem izvēlos mazāko un tirgotājam atsaku, tā vietā pielieku lielākas pūles un sameklēju citu klientu, aizbraucu uz kādu tirgu. Ir uzpircēji, kas saka, ka cenā ietilpst arī zaudējumi, jo nebūt ne visi nopirks manu preci, taču mani nevar tik viegli apmuļķot, jo es saku, ka viņiem atlikuma nebūs, to, kas paliks nenotirgots, paņemšu atpakaļ.”