Saimnieks LV / 2018.gads (Februāris.)

Pēdējos gados Baltijas jūras reģionā aizvien vairāk tiek veikti pētījumi par iespējām samazināt lauksaimnieciskās darbības radīto upju baseinu piesārņošanu ar tīrumos audzēto kultūraugu neizmantotajiem barības elementiem. Jo īpaši aktuāla ir slāpekļa emisiju samazināšana periodā no ražas novākšanas līdz nākošās sējai.

Neraugoties uz minēto Nitrātu ziņojumā Eiropas Komisijai par 2012.–2015. gadu, ka Latvijā gada vidējā nitrātu koncentrācija nevienā lauksaimniecības noteču monitoringa postenī nepārsniedz šajā direktīvā noteikto maksimāli pieļaujamo nitrātu koncentrācijas robežvērtību, upju baseinu piesārņojuma samazināšana joprojām ir aktuāla. Tas akcentēts arī 2017. gada HELCOM (Baltijas jūras vides aizsardzības komisija jeb Helsinku Komisija) ziņojumā par Baltijas jūras vides stāvokli, proti, 97 % no Baltijas jūras teritorijas skar eitrofikācija, un lauksaimniecība ir galvenais avots augu barības vielu noplūdēm tajā, veidojot 70–90 % no kopējām slāpekļa un 60–80 % no kopējām fosfora ieplūdēm. Protams, tas nav pieļaujami, tāpēc arī politiķu līmenī tiek darbināti visi iespējamie mehānismi situācijas uzlabošanai, t.sk. caur Eiropas Parlamenta regulu par ekoloģiski nozīmīgām platībām un izmantojot dažādu atbalsta programmu dotās iespējas.

Ir vispārzināms, ka organisko vielu mineralizācija pārsvarā notiek tieši periodā pirms un pēc augšanas sezonas un no augu atliekām atbrīvotā slāpekļa izskalošanās vairāk izteikta uzartajās platībās. Tādējādi iznāk, ka platībās, kuras nav aizņemtas ar ziemājiem vai daudzgadīgajām zālēm, vienīgā iespēja ir sēt starpkultūras – uztvērējaugus. Potenciālo uztvērējaugu saraksts ir gana daudzveidīgs. Pazīstamākie un jau arī visvairāk izpētītie Baltijas jūras reģionā kopumā atspoguļoti projekta CATCH POLLUTION* ietvaros sagatavotajā tabulā. Kā redzams pēc datiem, ievērojamas morfoloģiskās un bioloģiskās atšķirības pastāv gan starp sugām, gan arī vienas sugas ietvaros. Šī daudzveidība dod labāku iespēju saimniecībās izvēlēties konkrētiem agroekoloģiskajiem apstākļiem un arī ražošanas virzienam piemērotāko variantu. Tajā pašā laikā arī redzams, ka lielākajai daļai augu iespējamas arī krasas atšķirības slāpekļa piesaistē tieši sugas ietvaros. Šobrīd literatūrā visai pretrunīgi dati sastopami par tauriņziežiem kā uztvērējaugiem. Kamēr tie vēl dīgst un nav saņēmušies, slāpeklis tiek patērēts, taču to robežu, kad sāk strādāt gaisa slāpekli piesaistošās gumiņbaktērijas, noķert ir grūti. Nav arī pietiekami daudz pētījumu.

Ņemot vērā, ka barības elementus vienmēr labāk izmanto veselīgi augi, kuri aug tiem piemērotā vidē un kurus netraucē konkurenti, vienmēr pirms uztvērējauga izvēles jāiepazīstas ar informāciju gan par attiecīgā auga prasībām, gan arī ar reālajiem (un iespējamiem) augšanas apstākļiem. Īpaši uzmanība jāpievērš augsnes skābuma rādītājiem – ne krustzieži, ne facēlija, kuriem ir lielāka pievienotā vērtība saistībā ar to ātro attīstību, nepildīs tiem paredzētās funkcijas skābā augsnē.

Ziemas rudzi un baltās sinepes, sēti 1. septembrī.

Jo agrāk pēc pamatkultūras novākšanas uztvērējaugi tiks iesēti, jo vairāk slāpekļa tie paspēs izmantot, jo labāk izpaudīsies to potenciāls. Savu ietekmi atstās arī meteoroloģiskie apstākļi, tāpat jāņem vērā arī saimniecības tehniskās iespējas. Vēl citi uztvērējaugu sniegtie labumi:
• caur papildus saražoto biomasu tie augsni bagātina ar organiskajām vielām un tādējādi izlabo augsnes kvalitāti;
• noklājot augsni ar savu biomasu, tie pasargā augsnes virskārtu no erozijas, un sausuma periodā no izzūšanas;
• to audzēšana samazina augsnes organiskās vielas noārdīšanos, kas parasti novērojama rudens arumos;
• caur sugu maiņu un atsevišķu konkrētu sugu audzēšanu (krustzieži saimniecībās, kurās tos neaudzē kā pamatkultūru) iespējama slimību un kaitēkļu izplatības ierobežošana;
• labs uztvērējauga zelmenis bremzē nezāļu attīstību;
• tauriņziežu dzimtu pārstāvošie uztvērējaugi bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā lielā mērā (pēc dažu autoru domām, gan pilnībā) var aizstāt kūtsmēslu izmantošanu, tādējādi mazinot N₂O emisijas, kas parasti rodas, izmantojot kūtsmēslus;
• agri iesēti ātri augošie uztvērējaugi (krustzieži un facēlija), ja sēti pēc ražas novākšanas, lieliski papildinās bišu barības bāzi;
• tīrumā ar uztvērējaugiem labprāt paganīsies arī lopi.

Uztvērējaugu mūžs izbeidzas līdz ar to iestrādi augsnē. To var veikt gan vēlā rudenī, gan arī atstāt uz pavasari, ja zināms, ka varēs izgrozīties ar darbiem. Lielākajā daļā zinātnisko pētījumu rezultātu analīzēs pierādījies, ka uztvērējaugu audzēšana sekmējusi pēckultūras ražas palielināšanos. Un tas ir pašsaprotami – augsne tiek bagātināta ar organisko masu, barības elementiem.

Uztvērējaugu (jo īpaši pasējā vasarājos) audzēšana tiek praktizēta jau gana ilgi. Agrāk to galvenokārt saistīja ar zaļmēslojuma tēmu, mūsdienās – ar vides piesārņojuma samazināšanu. Pateicoties Interreg Latvija – Lietuva programmas 2014. – 2020. gadam finansējumam, Agroresursu un ekonomikas institūta zinātnieki sadarbībā ar Lietuvas kolēģiem uzsākuši dažādu uztvērējaugu efektivitātes pētījumus Ventas un Lielupes upju baseinos. Ņemot vērā to, ka līdz šim zinātniskie pētījumi šajā jomā bijuši tikai fragmentāri, pētījumu rezultāti būs ļoti gaidīts pienesums ne tikai lauksaimniekiem, bet arī sabiedrībai kopumā.

Augustā sēts labību un lauka pupu maisījums.