, .
partlycloudy_night 5.7℃
Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Skrejvaboles zemgales kviešu sējumos

Mg. biol. Jānis GAILIS , 16-06-2021
Skrejvaboles zemgales kviešu sējumos

Saimnieks LV / 2018.gads (Janvāris)

Jau 2015. gada Saimnieks LV septembra numurā es rakstīju par skrejvabolēm kā integrētās augu aizsardzības elementiem laukkopībā, šoreiz apskatīšu pētījumu, kura laikā Zemgales kviešu laukos tika analizēta tur atrasto dažādo skrejvaboļu sugu daudzveidība.

Kas ir skrejvaboles?
Skrejvaboles ir kukaiņi, kuru ķermeņa izmēri variē intervālā no 2–3 mm līdz aptuveni 3 cm un kuru dzīve galvenokārt ir saistīta ar augsnes virskārtu. Latvijā ir sastopamas vairāk nekā 350 skrejvaboļu sugas. Aptuveni divas trešdaļas no tām ir plēsīgas, bet pārējās – augēdājas, kas pārtiek no augu sēklām. Skrejvaboles ir sastopamas arī lauksaimniecībā izmantotajās platībās, kur tās, raugoties no saimnieciskā viedokļa, veic vairākas noderīgas funkcijas: ierobežo dažādas kultūraugiem kaitīgas kukaiņu, gliemežu un tamlīdzīgu dzīvnieku sugas, kā arī apēd nezāļu sēklas. Šo iemeslu dēļ skrejvaboles ir svarīgi integrētās augu aizsardzības elementi jebkurā laukā un dārzā neatkarīgi no tur audzētajiem kultūraugiem un izmantotās augu audzēšanas sistēmas.

Pētījums par skrejvabolēm Zemgales kviešos
Lai arī skrejvaboles entomoloģijā ir ļoti populārs pētījumu objekts, tomēr Latvijā lauksaimniecības platībās tās līdz šim pētītas neregulāri un salīdzinoši maz. Taču zināšanas par lauksaimniecībā nevēlamo organismu dabiskajiem ienaidniekiem ir nepieciešamas, lai pēc iespējas sekmīgāk saimniecībās tiktu ieviesta integrētā augu aizsardzība, kas kopš 2014. gada ir obligāta visiem profesionālajiem augu aizsardzības līdzekļu lietotājiem, kas izmanto otrās reģistrācijas klases augu aizsardzības līdzekļus. Tāpēc kopš 2012. gada Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mācību un pētījumu saimniecībā Pēterlauki norit kviešu sējumus apdzīvojošo skrejvaboļu pētījumi. Vieta netika izvēlēta nejauši – tā, tēlaini izsakoties, atrodas Zemgales sirdī, tātad visintensīvākajā Latvijas laukkopības reģionā. Pētījumu mērķis ir noskaidrot Zemgalei raksturīgo kviešu sējumus apdzīvojošo skrejvaboļu faunu, kā arī izpētīt, kā atšķirīgas intensitātes augsnes apstrāde un dažādas augu maiņas shēmas ietekmē skrejvaboļu sugu populāciju blīvumus un sugu daudzveidību.

Pētījuma ietvaros piecu veģetācijas sezonu laikā (2012.–2016. gadā) kviešu sējumos tika ievākts skrejvaboļu materiāls. Tā apstrāde un iegūto datu analizēšana joprojām turpinās, taču vairāki būtiski rezultāti jau ir iegūti. Pētījums tika veikts parauglaukumos, kuros visas aktivitātes – augsnes apstrāde, mēslošana, augu aizsardzības līdzekļu lietošana u.tml. – tika veiktas tāpat kā jebkurā komerciālā, konvencionālās audzēšanas sistēmas laukā. Insekticīdi lietoti netika, jo neviena kaitēkļu suga nesasniedza kaitīguma ekonomisko slieksni.

Pirmajos trīs pētījuma gados kviešu sējumos tika konstatētas 75 skrejvaboļu sugas. Tā ir aptuveni viena piektā daļa no visām skrejvaboļu sugām, kuras ir sastopamas mūsu valsts teritorijā. Jāatzīst, ka tik liels sugu skaits bija pārsteigums, jo, uzsākot pētījumu, valdīja uzskats, ka konvencionālie kviešu sējumi, kas ir cilvēka darbības rezultātā stipri noplicināta ekosistēma, nav labākā vide daudzveidīgai skrejvaboļu sugu sabiedrībai. Sīkāk analizējot pieejamo informāciju par katras sugas dzīvesveidu, nācās secināt, ka aptuveni divas trešdaļas no visām sugām ir tipiskas lauku, dārzu, parku, pļavu un tamlīdzīgu biotopu apdzīvotājas. Taču atlikusī trešdaļa skrejvaboļu sugu pamatā apdzīvo mežus, upju krastus un citus dabiskus vai daļēji dabiskus biotopus, bet kviešu sējumos tās ir iemigrējušas no šiem biotopiem. Šis pētījuma rezultāts saskan ar samērā daudzu citu Eiropas entomologu un ekologu atziņām, ka dažādi dabiski vai daļēji dabiski biotopi kalpo kā savdabīgas bankas, no kurām skrejvaboles un citi noderīgie kukaiņi ieplūst dārzos un tīrumos, kur dara lauksaimniekam tīkamu darbu, apēdot kaitēkļus un nezāļu sēklas.

Bembidion guttula

Pterostichus melanarius

Carabus cancellatus

Atklātās raksturīgās skrejvaboļu sugas
Pētījumu rezultāti liecina, ka lielākā daļa no Zemgales kviešu sējumos sastopamajām skrejvabolēm pieder pie 16 sugām, taču sešas sugas ir īpaši dominējošas. Tās ir Loricera pilicornis, Bembidion guttula, Harpalus rufipes, Poecilus cupreus, Pterostichus melanarius un Pterostichus niger. No šīm sugām salīdzinoši mazāka saimnieciska nozīme ir L. pilicornis, kuras pārtiek galvenokārt no kolembolām (Collembola) – dažus milimetrus gariem primitīviem kukainīšiem, kuri mīt augsnes virskārtā un ēd trūdošas augu atliekas. L. pilicornis var ēst arī citus neliela izmēra kukaiņus, piemēram, laputis, taču dara to tikai tad, ja nav pieejams pietiekošs kolembolu daudzums. Pārējās minētās skrejvaboļu sugas ir saimnieciski nozīmīgākas.

B. guttula barības bāzi pamatā veido laputis. Šī neliela izmēra skrejvaboļu suga, kuras ķermeņa garums ir aptuveni 3 mm, kviešu sējumos ir sastopama, jau sākot ar agru pavasari, kad nokusis sniegs un iestājies silts laiks. B. guttula klātbūtne īpaši būtiska ir ziemas kviešu sējumos, jo uz ziemāju labībām mēdz pārziemot labību laputs (Sitobion avenae) olas. No tām pavasarī izšķiļas pirmā kaitēkļu paaudze, taču skrejvaboles laputu blīvumu var ievērojami samazināt. Pavasarī un vasaras sākumā kviešu sējumos lielā skaitā sastopamas arī vara krāsas lauku skrejvaboles (Poecilus cupreus), kuru ķermeņa garums pārsniedz 10 mm, tāpēc tās ir krietni labāk pamanāmas nekā iepriekš minētās B. guttula sugas pārstāves. Šī ir viena no retajām skrejvaboļu sugām, kurai dots nosaukums arī latviešu valodā.

Pagājušajā gadsimtā izdotajās lauksaimniecības entomoloģijas grāmatās vara krāsas lauku skrejvabole ir tikusi pieskaitīta pie kaitēkļiem, jo novērojumi liecinājuši, ka tā ēd graudaugu un citu augu dīgstus. Taču vairākās pēdējās desmitgadēs Eiropā veikti zinātniski pētījumi ir pierādījuši, ka augu sēklas un dīgsti ir šīs skrejvaboles sekundārā barība, bet pamatā tā ir plēsīga suga, kuras barības bāzi veido dažādi kukaiņi: laputis, lapgrauži (tajā skaitā spradži), spīduļi un citi. Turklāt vara krāsas lauku skrejvabole savus barības objektus medī ne tikai uz augsnes virskārtas un tai tuvu esošajām augu daļām, bet arī spēj uzrāpties vairākus desmitus centimetrus augstu augu vainagā.

Latviešu valodā nosaukumu ir iemantojusi arī H. rufipes. Pie mums šo skrejvaboļu sugu mēdz saukt par zemenāju skrejvaboli. Arī šī suga agrāk ir tikusi pieskaitīta lauksaimniecības kaitēkļiem, jo pieķerta apgraužam zemeņu ogas. Taču mūsdienās par zemenāju skrejvaboles ēšanas paradumiem ir zināma precīzāka informācija. Augu izcelsmes barību šī suga, līdzīgi kā vara krāsas lauku skrejvabole, patērē vien sekundāri, bet primāri tā medī dažādus bezmugurkaulnieku grupas dzīvniekus. Gan zemenāju skrejvabole, gan P. niger un P. melanarius ir vienas no lielākajām skrejvabolēm, kuras sastopamas kviešu sējumos. To ķermeņa garums pārsniedz 10 mm, bet P. niger gadījumā var pat sasniegt gandrīz 2 cm. Lai arī atsevišķi šo sugu indivīdi laukos var būt sastopami jau pavasarī, tomēr vislielākais to populāciju blīvums ir novērojams vasarā, sākot no jūnija vidus vai pat tikai no jūlija sākuma. Šīs sugas ir izteikti polifāgi plēsoņas, kuru diētu var veidot gan samērā lielie sprakšķu kāpuri (tautas nosaukums – drātstārpi), maijvaboļu kāpuri, kailgliemeži, gan arī salīdzinoši mazākie graudaugos parazitējošo pangodiņu un mušu pupāriji jeb kūniņas.

Bez iepriekš apskatītajām sešām skrejvaboļu sugām pētītajos kviešu sējumos būtisku īpatsvaru ieņēma vēl 10 citas sugas. Trīs no tām – Bembidion lampros, Bembidion properans un Bembidion obtusum – ir tuvradniecīgas jau minētajai B. guttula. Arī šīs sugas pamatā barojas ar laputīm, un vislielākais to populāciju blīvums kviešu sējumos ir novērojams pavasarī. Salīdzinoši lielais B. obtusum indivīdu daudzums bija otrs pētījuma laikā piedzīvotais pārsteigums. Šīs sugas areāls atrodas uz dienvidiem no Latvijas, aptverot Eiropas rietumus un centrālo daļu, bet Latvijā tā līdz šim bija konstatēta tikai vienā vietā – piejūras kāpās pie Papes. Kā noskaidrojās sarunās ar Lietuvas un Polijas entomologiem, arī šajās valstīs B. obtusum novērojama samērā reti un katrā atradnē parasti tiek konstatēti vien daži sugas indivīdi. Taču Pēterlaukos vienā rāvienā atrasti vairāki simti šo skrejvaboļu. Tas, ka mūsu valstī pēdējos gados ienāk aizvien vairāk kukaiņu sugu no salīdzinoši siltākiem Eiropas reģioniem, varētu būt viens no globālās sasilšanas indikatoriem. Līdz ar to B. obtusum konstatēšana Zemgales kviešu laukos nebūtu nekas neparasts, taču pagaidām neizskaidrojams fenomens ir šīs sugas lielais populācijas blīvums, un nav saprotams, kā šī skrejvabole ir pamanījusies pazagties garām Polijas un Lietuvas entomologu modrajām acīm un savairoties pie mums.

Attiecībā uz šo sugu tika novērots vēl viens pagaidām neizskaidrojams fakts. Ziemas kviešu sējumos B. obtusum indivīdi pavasaros bija bieži sastopami, taču vasaras kviešu sējumos šī suga bija konstatējama vien retumis. Vasarāju sēšana ir ekoloģisks traucējums, kas var būtiski negatīvi ietekmēt pavasarī aktīvās skrejvaboļu sugas, taču citur Eiropā veiktos skrejvaboļu pētījumos nav novērota vasarāju sēšanas negatīva ietekme uz B. obtusum populācijām. Turklāt vasaras kviešu sēšana Zemgales laukos tik ievērojami neietekmēja pārējās Bembidion ģints sugas, kuru prasības pret dzīves vidi ir līdzīgas kā B. obtusum. Līdz ar to šī skrejvaboļu suga ar savu klātbūtni ir pavērusi jaunus apvāršņus skrejvaboļu pētījumiem Latvijā.

No izmēros mazajām skrejvabolēm (ķermeņa garums zem 5 mm) kviešu sējumos samērā regulāri bija sastopamas vēl divas sugas: Trechus quadristriatus un Acupalpus meridianus. T. quadristriatus ir plēsīga suga, tās diētu tāpat kā Bembidion ģints skrejvabolēm pamatā veido laputis. Taču lielākais T. quadristriatus populācijas blīvums ir novērojams vasaras vidū, kad Bembidion skrejvaboļu populāciju blīvumi jau ir samērā nelieli. Savukārt A. meridianus kviešu sējumos ir sastopama pavasaros, taču šī suga ir visēdāja, pārtiek gan no dzīvnieku, gan augu izcelsmes barības. A. meridianus vienlīdz labprāt ēd gan laputis, gan dažādu augu, piemēram, pieneņu sēklas.

Loricera pilicornis

Zemgales kviešu sējumos skrejvaboļu sugu sabiedrībā būtisku īpatsvaru ieņem arī lielākā Latvijas laukos (bet ne Latvijā kopumā) sastopamā skrejvabole – Carabus cancellatus, kuras ķermeņa garums var sasniegt 2.5 cm. Šī suga relatīvi bieži tika novērota ziemas kviešu sējumos, bet vasaras kviešu laukos tās populācijas blīvums bija ļoti mazs. C. cancellatus ir pavasarī aktīva skrejvaboļu suga, kurai visticamāk nepatīk divi faktori: traucējums augsnes virskārtā, kas rodas vasarāja sēšanas laikā, un salīdzinoši trūcīgais augsnes nosegums ar augiem vasarāju laukos pavasara mēnešos. Skrejvaboles ar lieliem ķermeņa izmēriem ir jutīgākas pret dažādiem augsnes virskārtas traucējumiem nekā maza izmēra skrejvaboles. Tāpat lielajām skrejvabolēm nepieciešams blīvāks augsnes nosegums ar augiem, veidojot šīm skrejvabolēm piemērotas paslēptuves.

Vēl viena skrejvaboļu suga – Nebria brevicollis – arī gandrīz nemaz nav sastopama vasaras kviešu sējumos, bet ziemas kviešu laukos maija beigās un jūnija sākumā ir novērojama samērā bieži. Tā nepanes augsnes virskārtas traucējumus pavasarī. Pat salīdzinoši neliela augsnes virskārtas irdināšana izraisa šīs skrejvaboles kāpuru, kuri ziemo uz laukiem, bojāeju. Tāpēc vasarāju labības sējumos N. brevicollis ir sastopama vien retumis. Šīs sugas lielais populācijas blīvums pētītajos ziemas kviešu sējumos bija vēl viens pārsteigums, lai gan ne tik liels, kā, piemēram, B. obtusum atklāšana. Līdz šim Latvijā N. brevicollis tika uzskatīta par salīdzinoši reti sastopamu skrejvaboļu sugu, kura turklāt apdzīvo mežus, parkus un citus līdzīgus biotopus. Par to, ka N. brevicollis Zemgales reģionā varētu nebūt liels faunas retums, bija aizdomas jau pagājušā gadsimta beigās, kad šo rindu autors veica savu pirmo nopietno skrejvaboļu pētījumu mūžā, izstrādājot bakalaura darbu. Tolaik tika konstatēts, ka N. brevicollis ir samērā bieži sastopama suga ozolu mežos Lielauces pusē. Tagadējais pētījums ir apstiprinājis, ka vismaz Zemgalē un, iespējams, arī Kurzemes austrumu daļā šī skrejvaboļu suga ir bieži sastopama. Turklāt tā apdzīvo ne tikai mežus, bet arī atklātas, lauksaimniecībā izmantotas zemes.

Atlikušās trīs no kviešu sējumos biežāk sastopamajām skrejvaboļu sugām – Anchomenus dorsalis, Harpalus affinis un Amara plebeja – izceļas ar savstarpēji krasi atšķirīgiem dzīvesveidiem. A. dorsalis ir vidēji liela skrejvabole (ķermeņa garums vidēji 6 mm), kuras lielākais populācijas blīvums ir vērojams maija beigās un jūnijā. Tā ir plēsīga un pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem, tajā skaitā laputīm un citiem kultūraugu kaitēkļiem. H. affinis, latviešu valodā saukta par dīgstu skrejvaboli, ir visēdāja. Savu latvisko nosaukumu tā iemantojusi tāpēc, ka labprāt ēd augu sēklas un dīgstus. Arī šī skrejvabole agrāk ir tikusi pieskaitīta pie lauksaimniecības kaitēkļiem. Ir grūti spriest, cik tas ir bijis pamatoti, taču mūsdienās ir samērā skaidri zināms, ka dīgstu skrejvabole ekonomiski būtisku kaitējumu kultūraugu ražai nerada. Turklāt pēdējā laikā ir noskaidrots, ka šīs sugas vaboles vienlīdz lielos apjomos ēd ne tikai augu izcelsmes barību, bet arī dažādus kukaiņus, starp kuriem ir kultūraugiem kaitīgas sugas.

A. plebeja ir vienīgā skrejvaboļu suga starp kviešu sējumos biežāk sastopamajām, kas pamatā pārtiek tikai no augu izcelsmes barības. Tās barības bāzi veido dažādu lakstaugu, piemēram, ganu plikstiņa, tīruma nauduļa un citu sēklas. Pētījumos citviet Eiropā ir noskaidrots, ka A. plebeja var ēst arī laputis, taču tas notiek tikai tajos gadījumos, kad šai skrejvabolei nav pieejamas sēklas vai dīgsti. Kviešu laukos A. plebeja indivīdi lielā skaitā bija sastopami tajās vietās, kur bija izveidojusies stabila daudzgadīgo un ziemojošo nezāļu veģetācija – rezultāts ilggadējai augsnes minimizētai apstrādei (augsne netika arta, tikai uzlobīta ar disku ecēšām) un kviešu sēšanai bez augu maiņas. Vietās, kur sējumu apsaimniekošanas režīms nepieļāva nezāļu pārlieku savairošanos, tika konstatēti tika daži A. plebeja indivīdi.

Šis pētījums ir paveikts divu zinātnisku projektu ietvaros: Valsts Pētījumu programmas projekta Vietējo lauksaimniecības resursu ilgtspējīga izmantošana paaugstinātas uzturvērtības pārtikas produktu izstrādei (PĀRTIKA) 3.1. apakšprojektā Augsnes kā galvenā resursa ilgtspējīga izmantošana drošu un kvalitatīvu pārtikas un lopbarības izejvielu ieguvei no plašāk audzētajām laukaugu sugām un Valsts Pētījumu programmas Lauksaimniecības resursi ilgtspējīgai kvalitatīvas un veselīgas pārtikas ražošanai Latvijā projektā Augsnes ilgtspējīga izmantošana un mēslošanas risku mazināšana. Izsaku pateicību projektu vadītājiem un finanšu piešķīrējiem!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā

Liellopu tirdzniecības uzņēmums SIA Baltic Bianco Trading 10. martā piedāvā...

Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība
Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība

Lietuvas lauksaimniecībā tradicionālajām nozarēm aizvien pievienojas jaunas...

Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas
Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas

Burkānu audzētājiem lielākās rūpes sagādā nezāles, kuru ierobežošanai jāpie...