Saimnieks LV / 2018.gads (Aprīlis.)

Zinta Jansone ir komercdirektore un agronome vienā no veiksmīgākajiem kooperatīviem Latvijā – VAKS. Ja darbs ir reizē arī vaļasprieks, nemaz nav grūti tam veltīt vairāk laika un resursu, lai sasniegtu atzīstamus rezultātus. Tomēr, vai viegli apvienot darbu un ģimenes dzīvi, ja sirds deg par abiem?

– Vienmēr ir interesanti saprast, kā cilvēkā ir attīstījusies interese par lauksaimniecību. Vai jūsu bērnība ir saistīta ar laukiem?
Zinta Jansone: – Jā, esmu dzimusi un augusi laukos – Mūrmuižā, kas atrodas pāris kilometrus no Valmieras. Vecāki strādāja kolhozā – tēvs bija mehanizators, bet mamma vairāk bija pievērsusies bērnu audzināšanai, jo mēs bijām četri. Maniem vecvecvecākiem gan Latvijas laikā piederēja lauku saimniecība, kuras zeme nu ir mūsu īpašumā, taču to iznomājam kaimiņu lauksaimniekam.

Jau no 7. klases zināju, ka gribu darīt kaut ko saistībā ar augiem. Padomju laikos bija tādi mācību kombināti, kur varēja aizpildīt testus, lai pēc tam vienu dienu varētu iziet praksē kādā sev piemērotā vietā. Es aizgāju uz siltumnīcu un sapratu, ka tas ir mans. Kopā ar mammu izskatījām visas iespējamās mācību vietas un izvēlējos Bulduru dārzkopības tehnikumu. Tajā laikā iestājeksāmenos konkurss bija četri ar pusi cilvēku uz vienu vietu. Savu izvēli es arī nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, skola man deva ļoti daudz.

Man bija nosūtījums no kolhoza, arī stipendija, biju gatava iet strādāt pēc skolas beigšanas, tomēr tad bruka vecā sistēma un arī domas mazliet izmainījās. Aizgāju studēt agronomiju uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Atceros, ka toreiz auditorijās sēdējām biezajās jakās, jo nebija apkures. Tur mācoties, aizbraucu praksē uz Šveici; tas bija ļoti noderīgs laiks. Vēl šobaltdien atceros to trako darbu bioloģiskajā dārzkopības saimniecībā. Cik efektīvi tur tika izmantots darbaspēks – arī to pēc tam centāmies ieviest savā kooperatīvā.

– Kurā brīdī jūs iesaistījāties VAKS veidošanā?
– Tas viss sākās 1999. gadā. Toreiz Vācijas valdības pārstāvjiem bija atvēlēt līdzekļi, ko investēt Austrumeiropas valstīs – ne tieši atbalstot finansiāli, bet ieguldot zināšanās. Viņi meklēja cilvēkus, kas zina vācu valodu, mēs abi ar vīru to pratām. Indulis toreiz strādāja par agronomu konsultantu un tika pieaicināts kā tulks, bet vēlāk jau iesaistījās šajā projektā, mēnesi arī tika apmācīts Vācijā. Tā varēja apgūt zināšanas, kas palīdzēja attīstīt ideju par kooperatīvu.

Sākums bija grūts – neviens īsti neticēja kooperācijai. Braukājām pa saimniecībām un burtiski pierunājām saimniekus iesaistīties, vāciešu klātbūtne šai iniciatīvai deva zināmu drošības sajūtu. Eiropā kooperatīvi bija veidojušies dabīgā ceļā, sanākot kopā lauksaimniekiem un saprotot, ka viņiem šāda sadarbība ir nepieciešama. Mums tas sākās nedaudz atšķirīgi – pārliecinājām lauksaimniekus iesaistīties kooperatīvā. Sākumā bija 13 saimniecības, tagad to ir ap 550. Mums, algotiem darbiniekiem, tāpat dažkārt ir jāpārliecina saimnieki, lai viņi produkciju iegādājas no kooperatīva. VAKS biedri ir gan ar tūkstošiem hektāru, gan arī pārdesmit. Domāju, ka apčubināti jūtas visi. Ja saimniekiem ir valstiska domāšana un viņiem patīk mūsu filozofija, domāju, ka viss ir kārtībā.

Pašlaik esmu kooperatīva agronome, komercdirektore. Mans darbs ir pārredzēt laukumu, jo mūsu joma ir saistīta ar pakalpojumu sniegšanu, konsultācijām, darbinieku vadīšanu. Kad sākas sezona, pavasarī arī pati braucu pa laukiem, konsultēju un mācu jaunos agronomus, manā pārraudzībā ir arī Jauno lauksaimnieku skola, rīkojam arī dažādus pasākumus.

– Kā jums šķiet, kas VAKS ir palīdzējis kļūt par salīdzinoši veiksmīgu kooperatīvu?
– Pamatu pamats ir mūsu darbinieki, biedri jeb īpašnieki un laba vadība – bez šiem trim elementiem kooperatīvs nav iespējams. Ja ir starp saimniekiem un klientiem valda uzticēšanās, tad arī izdodas Tas ir arī mežonīgs darbs, kā jebkurā spējīgā uzņēmumā. Var teikt, ka tam ziedojam visu savu dzīvi, ikdienu, jo mūsu darbs ir arī mūsu hobijs un dzīvesveids. Kad mēs sākām, Latvijā jau īsti nebija nekādas kooperatīvu pieredzes, bija jārada arī tiesiskā un likumdošanas bāze. Tas viss ir nācis ar pašiniciatīvu. Tagad jādomā – ja viss būtu jādara otrreiz, vai varētu tā ziedoties? Varbūt gribētu vairāk laika veltīt bērniem. Jo toreiz sanāca gan naktis, gan agrās rīta stundas atdot darbam. Kad sākās kooperatīva izveide, mūsu meitiņai bija vien pāris mēneši, mans vīrs visu vadīja un veidoja, un saprata, ka ir nepieciešami speciālisti, lai īstenotos Vācijā noskatīties modelis. Protams, agronoms ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem šādā uzņēmumā, tāpēc nolēmām, ka es uz sevi kooperatīvā paņemšu augkopību. Astoņus mēnešu veco meitiņu atstājām vecmāmiņai. Uzņēmumam tas nāca tikai par labu, bet bērniem šis lēmums gan nepatika, viņi to vēlāk ir mums arī teikuši – ka esam bijuši par maz viņiem klāt. Tomēr mums tagad tāpat ir lieliski, gudri bērni, lai arī vairāk laika veltījām savam trešajam bērnam – kooperatīvam.

Protams, ir bijuši arī skarbāki brīži, kad jānobirdina asara, kad kaut kas nav izdevies, ir bijusi kāda nodevība no partneru puses, taču tam ir jātiek pāri un jāiet tālāk. Man šķiet, ka VAKS pašlaik ir tādā kā tīņa vecumā, mums vēl ir, kur augt. Līdz zenītam vēl tālu, un es, protams, redzu lielu attīstības potenciālu. Galvenais dzinulis šobrīd ir konkurence. Latvijā tomēr ļoti ciena ārzemniekus, to nevar noliegt. Lai gan ir tendence, ka uzticība pašmāju uzņēmējiem pieaug, apzinoties, ka nopelnītais paliek mums pašiem.

Esam maza valsts un, ja te ienāk liels uzņēmums, kam aiz muguras ir miljoni... tas ir liels izaicinājums un arī gandarījums par to, ko esam sasnieguši, sākot ar mazumiņu un radot vērtību valstij, Latvijas laukiem. Par to ir lepnums! Nekautrējos teikt, ka mēs investējam Latvijas laukos, piemēram, ieguldām Varakļānos vai Gulbenē. Pārmaiņas tur ir acīmredzamas. Tad ir gandarījums un saproti, kāpēc strādā.

Vietējie uzņēmumi mums ir būtiski, tāpēc ir ļoti svarīgi saglabāt iekšējo es un savu ekonomiku. Arī tas veicināja ideju par Jauno lauksaimnieku skolas veidošanu, jo ir jāsāk tieši ar bērniem un jauniešiem. Kad mēs ar ģimeni iegājām veikalā, saviem bērniem jau no mazotnes nekad neesam ļāvuši izvēlēties piena, gaļas, maizes importa produktus – tikai vietējos! Un tagad jau viņiem tas ir pats par sevi saprotams. Tāda ir mūsu dzīves filozofija.

– Kas apmeklē Jauno lauksaimnieku skolu?
– Nāk jaunieši, kas vēl studē augstskolā, tehnikumā vai jau ir to pabeiguši, kā arī pieauguši cilvēki, kam nav lauksaimnieka izglītības, bet kas vēlas papildināt savas zināšanas un vairāk saprast šo jomu. Stāstām par augkopību, visu tās ciklu, to, kas saistās ar lauksaimniecisko ražošanu. Pašlaik esam divas pasniedzējas, bet, kad pabeigsim šo kursu, plānojam piesaistīt vēl citus. Tā kā iesaistījāmies vienā Eiropas Savienības projektā, šogad beidzēji apgūs arī integrēto audzēšanu, par ko saņems sertifikātu. Daudzi pieaugušie ir izteikuši vēlmi mācīties, tāpēc viņi iesaka mainīt skolas nosaukumu.

Skolas ideju noskatījām pie sava sadarbības partnera – kooperatīva Igaunijā, kur ir izveidotas trīs grupas – augkopības eksperti, tehnikas eksperti un jaunieši, kas gan nav mācības, bet interešu grupa. Negaidījām, ka mūsu skolai būs tik liela atsaucība!

Savā kooperatīvā labprāt ņemam arī praktikantus, viņiem parasti ir maz praktisko zināšanu. Tomēr vispār mūsu jaunieši ir daudz gudrāki nekā mēs bijām. Tikai jāprot izmantot viņu prātu un gudrību, jo informācijas pieejamība ir pieaugusi simtkārt. Jaunieši ir gudri un zinātkāri, pats galvenais, ko gribu viņiem iemācīt – saredzēt dažādas sakarības, veidot izpratni, pārredzēt laukumu, jo faktus jau var apgūt daudzviet.

– VAKS iesaistās arī dažādos labdarības un atbalsta projektos.
– Jā, ir ļoti daudz iespēju palīdzēt, tāpēc jāizvērtē – kam tieši. Pirms pāris dienām bijām uz Krodera balvas pasniegšanu Valmieras teātrī. Mēs atbalstījām šo iniciatīvu, jo tas likās cēls mērķis, arī būtisks lokālā kontekstā. Tomēr galvenais akcents ir uz jauniešiem un skolām. Šobrīd piedalāmies interesantā ZINOO projektā Gulbenē, kur top dzelzceļa muzejs, – VAKS nosponsorēja pirmo interaktīvo vides objektu. Esam atbalstījuši arī sporta aprīkojuma, ģeogrāfijas kabinetu aprīkojuma, tautastērpu iegādi skolām un daudz ko citu.

– Vai kaut ko īpašu esat ieplānojuši arī par godu valsts simtgadei?
– Mums bija ideja par ozolu birzi, ko varētu iestādīt VAKS kolektīvs, bet tai vēl meklējam vietu. Kooperatīvam nākamgad ir 20 gadi. Iespējams, ka tad arī rīkosim ko īpašu.

– Vai nav grūti ar vīru vienlaicīgi būt arī kolēģiem? Vai mājās tomēr varat runāt arī par ko citu?
– Īsti jau neizdodas šīs sarunas nodalīt. Tomēr mums bērni dažkārt aizrāda, kad mājās pie pusdienu galda mēģinām ko runāt par darbu. Dažkārt arī brīvdienas nākas pavadīt darbā. Tomēr darbs kopā ar vīru arī palīdz, jo saprotam viens otru no pusvārda, zinām, ko vienam no otra gaidīt. Nav arī tā, ka darbā nemitīgi esam viens otram blakus, katram ir savi pienākumi. Domāju, ka esam labi sastrādājušies un darbā mākam nodalīt privāto dzīvi no profesionālajām attiecībām. Daudzreiz pat ir tā, ka tiekamies ar kādiem sadarbības partneriem un ilgi neviens nezina, ka esam kaut kā saistīti. Darbā mēs arī strīdamies tāpat kā ar jebkuru citu kolēģi.

– Vai jūsu bērniem arī interesē lauksaimniecība?
– Meitai Annai noteikti ne. Viņa ļoti labi orientējas lauksaimniecībā, man arī šķita, ka viņai ir no mums ielikts talants, tomēr viņa studē valodas. Savukārt Valteram ir 13 gadi, un viņš dažkārt saka, ka varētu būt agronoms. To gan vēl grūti prognozēt. Viņš gan katru gadu ir gājis palīgā lauksaimniekiem ravēt laukus, pērnvasar arī kooperatīvā palīdzēja ar darbiem kaltē. Nebūtu jau slikti, ka viņš aizietu pa šo līniju.

– Pēdējā laikā aktuāls temats ir par sieviešu līdztiesību un nevienādo attieksmi darba tirgū, salīdzinot ar vīriešiem. Vai jums ir kādreiz ar ko tādu nācies saskarties?
– Man nav bijušas tādas sajūtas un situācijas, ka mani neuztvertu nopietni tikai tāpēc, ka esmu sieviete. Varbūt arī lauksaimniecība ir mazliet atšķirīga nozare. Gan sievietei, gan vīrietim noteikti ir tāds periods, kad viņi netiek uztverti nopietni, jo neesi vēl sevi pierādījis. Kad tevi ir iepazinuši, viss nostājas savās vietās. Jā, ir situācijas, kad, piemēram, saimnieks labprāt grib runāt ar agronomu sievieti, cits – ar vīrieti, bet tie ir individuāli iemesli, kur noteikti pamatā nav dzimumu līdztiesība. Latvijā un arī mūsu kooperatīvā ir daudz sieviešu, spēcīgu saimnieču, kas vada saimniecības, bet vīri, piemēram, atbild par tehniku. Arī mūsu kooperatīva padomē ir trīs sievietes.

– Kādi ir jūsu atpūtas veidi?
– Mūsu ģimene labprāt nodarbojas ar kalnu slēpošanu. Parasti skolēnu brīvlaikā dodamies slēpot, esam iecienījuši Austriju, Itāliju. Vienu reizi gadā cenšamies ar bērniem vēl kaut kur aizbraukt uz nedēļu, divām – vai nu pa Eiropu, vai kur tālāk. Šogad vasarā gribam aizbraukt uz Alpiem vienkārši izstaigāties pa kalnu takām. Esam bijuši Taizemē, nākamgad ar bērniem ļoti gribam aizbraukt uz Āfriku, apskatīt dzīvniekus.

Ar kolēģiem un klientiem diezgan bieži sanāk braukt uz ārzemēm, tur cenšamies doties kopā ar vīru, citādi privātai dzīvei paliek pavisam maz laika.

– Vai ir vēl kas tāds, ko jums patīk darīt brīvajā laikā?
– Šobrīd esmu atradusi gleznošanu kā sev tuvu nodarbi. Jau četrus gadus eju gleznot reizi nedēļā, jo tas iztīra smadzenes – tas ir brīdis, kad vari nedomāt. Visu pārējo laiku prāts darbojas, bet gleznojot vari aizmirsties. Tas domāts man pašai, dažkārt gan cilvēkiem, kuriem īsti nevaru iedomāties dāvanu, uzdāvinu savu gleznu, ja man tā patīk un liekas, ka ir sanācis.

Atceros, ka, jau mazai esot, gribējās iet mākslas skolā, taču toreiz neviens īsti nevarēja izvadāt. Man patīk darboties ar krāsām… Es īsti nezinu, vai sanāk, bet man ļoti patīk!

Zintas glezna, tapusi nodarbībās pie mākslinieces Patrīcijas Brektes.

– Kas jums palīdz rast risinājumus dažādos dzīves līkločos?
– Man vajag būt aktīvai un nemitīgi izzināt ko jaunu. Nevaru iedomāties dzīvi bez mācīšanās, citādi man būtu sajūta, ka es stāvu uz vietas. Arī kooperatīva biedriem gribas piedāvāt ko jaunu, nevis atgriezties pie jau zināmas informācijas. Daudz apgūstu no ārzemju pieredzes, arī pati salieku kopā visu to, ko esmu uzzinājusi. Man šķiet, ja cilvēks apstājas un pārstāj mācīties, viņš atpaliek kaut kur astē. Kad beidzu bakalaura studijas universitātē, man šķita – tālāk gan nav vērts mācīties, bet nu esmu izlēmusi rudenī studijas turpināt maģistrantūrā. Pēc tam ir doma arī pielikt klāt pedagoģiju. Iespējams, ka nākotnē man varētu patikt pasniedzējas darbs.

Bez agronomisko zināšanu pilnveides mani interesē arī psiholoģija. Šķiet, ka to arī skolās vajadzētu mācīt vairāk. Tas ir svarīgi arī darbinieku vadības kontekstā – ja pirms gadiem 15 šķita, ka svarīgākais ir disciplīna, tad šobrīd, arī ņemot vērā to, cik darbaspēka vispār ir, tomēr vairāk ir jāpielāgojas darbiniekiem, atrodot un izceļot viņu stiprās puses. Mēģinām taustīt un meklēt, ko mēs varam birojā ieviest, lai darba vide būtu motivējoša. Piemēram, piedāvājam izmantot stāvgaldus. Iepriekš domājām arī par bumbām sēdēšanai, bet fizioterapeits tomēr mūsu ideju noraidīja.

Kopumā manas trīs pamatvērtības ir ģimene, darbs, kas reizē ir arī dzīvesveids un hobijs, kā arī vēlme visu laiku mācīties. Šīs trīs lietas arī raksturo manu iekšējo būtību.