SIA Bormaņi, kas veidojusies uz kolhoza saimniecības pamatiem, turpina saglabāt mantoto, atguvusi zemes reformas laikā zaudētās platības un ar pārliecību par uzņemto kursu cerīgi skatās nākotnē. SIA Bormaņu valdes priekšsēdētāja Jāņa Miezīša vadībā saimniecība strādā pašpietiekami un mērķtiecīgi attīsta savu neatkarību. Šogad iegādāti un plānots uzstādīt arī saules paneļus, lai ražotu savu elektroenerģiju.

– Iepriekš saimniecībā viesojāmies pirms vairāk nekā 10 gadiem. Kas pa šo laiku mainījies?
Jānis Miezītis: – Pēc zemes reformas no 1200 ha saimniecībai palika ap 150 ha zemes, ferma, darbnīca un daļa tehnikas. Mēs neļāvām saimniecību izputināt. Gāja visādi, bet palēnām esam nopirkuši gandrīz visas bijušā kolhoza platības. Mēs apsaimniekojam ap 1000 ha, no kuriem 600 ha sējam tritikāli, rudzus, rapšus, griķus, pupas un zirņus, bet pārējā platībā lielākoties sējam zālājus un noganām govis.

Mēs visus attīstības plānus realizējam ar saviem iekrātajiem līdzekļiem. Bankas kredītus neņemam. Katru gadu realizējam kādu Eiropas Savienības (ES) fondu projektu. Agrāk gadā realizējām 2 vai 3 projektus, bet tagad konkurence par finansējumu ir pieaugusi un iespējas to piesaistīt sarūk. Priecājamies, ja tiek apstiprināts vismaz 1 projekta pieteikums.

Lielākoties sējam auzas. Agrāk bijām lielākie auzu audzētāji Latvijā, tagad esam trešie lielākie, jo vairāk audzējam griķus, kas nepieciešami augu sekai, jo mums kā bioloģiskai saimniecībai augu seka ir vitāli svarīga.

Mums ir sava kalte un dzirnavas, tāpēc visus graudus pārstrādājam paši. Savās noliktavās varam uzglabāt vairāk nekā 2500 t. Bioloģiskās auzas, griķus un rudzus pārdodam Dobeles dzirnavniekam. Tritikāli, pupas un zirņus paši izmantojam lopbarībā.

Izaudzējam un paši sagatavojam visu lopbarību, izņemot bioloģiskos makroelementus, ko pērkam, jo mūsu augsnēs pamatā trūkst fosfora. Govīm papildus dodam sāli, sodu un kaļķi. Zālājos sējam āboliņus un lucernu.

2018. gadā, kad bija liels sausums un gandrīz visi palika bez barības lopiem, sapratām, ka nepieciešama alternatīva, tāpēc nākamajā gadā izmēģinājām sēt kukurūzu. Pirmajā reizē rezultāti bija bēdīgi, bet, piestrādājot pie tehnoloģijas, jo nepieciešams apart, iesēt un vagot gandrīz 1 dienā, tagad iegūstam pietiekami lielu zaļo masu. Kukurūzu pļaujam zaļu un gatavojam skābbarību.

Rapšu vietā tagad sējam ripšus un redzam, ka ripšos nav tik daudz kaitēkļu radītu bojājumu, tāpēc iegūstam labāku ražu. Arī bioloģiskās saimniecības var diezgan labi audzēt ziemas ripsi, bet jāiemācās.

Ienākumi mums pamatā ir no piena un graudiem. No pagājušā gada ražas vēl nav pārdoti un stāv noliktavā vairāki simti tonnu auzu un griķu, jo rudenī nokritās cena. Plānojam pārdot, kad cena kāps, vai arī izbarosim lopiem...

Pilnu rakstu lasiet aprīļa SAIMNIEKS LV numurā!