Dārzs un Drava / 2024.gads (ZIEMA)

Foto: Dārzskopības institūta arhīvs

Jau daudzus gadu desmitus mūsu dārzos pavasarī priecē sārti oranžiem ziediem piebērti krūmi – zied krūmcidonijas! Un ne tikai mazdārziņos, bet arī daudzu hektāru laukos, kas rudenī kļūst saulaini dzelteni, pilni ar aromātiskiem augļiem.

Kā esam tikuši pie šiem augļiem, kāds ir to ceļš no dekoratīvā krūma līdz pārstrādes produktu dažādībai?

Krūmcidonijas (Chaenomeles japonica) ir sens kultūraugs, kas savvaļā aug Japānā, Korejā, Indijā, Ķīnā, Tibetas kalnos un Himalaju kalnu apvidū. Ir zināms, ka Ķīnā jau kopš seniem laikiem šos augļus izmantoja tautas medicīnā.

18. gadsimtā krāšņo ziedu un kuplā lapu vainaga dēļ krūmcidonijas ieveda Eiropā kā dekoratīvo augu, kur tās pazina kā skaistu ziedu kultūru, nepievēršot uzmanību augļu izmantošanas iespējai pārtikā. Arī šobrīd pasaulē tās tiek izmantotas dekoratīviem nolūkiem, pazīstamas vairāk nekā 900 šķirnes ar sarkaniem, rozā, dzelteniem pat baltiem ziediem. Latvijā gan pārsvarā ziedi ir sārti oranži, retāk rozīgi.

Taču pamazām selekcionāriem radās interese veidot formas, kas ir ne tikai krāšņi ziedošas, bet arī ar pārtikā lietojamiem augļiem. Un tikai pagājušajā gadsimta 60. gados Latvijā krūmcidonijas kā augļu kultūru sāka veidot Alberts Tīcs Pūrē. Pie mums krūmcidonijas nokļuva nejaušī-bas pēc. No botāniskā dārza Krievijā bija plānots atvest parastās cidonijas (Cydonia oblonga), ko daudz audzē dienvidu zemēs – Vidusāzijā, Kaukāzā.

Latvijā sadzīvē cidonijas mēdz dēvēt arī par aivām, kas gan ir latviskojums no krievu valodas. Parastā cidonija ir neliels koks vai 3–4 m augsts krūms, ko Latvijā audzē dzīvžogos vai izmanto kā bumbieru potcelmu.

Augļu dēļ Latvijā cidonijas neaudzē, bet pēc formas tie ir līdzīgāki bumbieriem, citrondzelteni, cieti, ar spēcīgu aromātu. Kļūdas pēc uz Latviju tika atsūtītas krūmcidoniju sēklas, un tā Alberts Tīcs uzsāka to selekciju, rezultātā iegūstot formas ar lielākiem augļiem un pārsvarā bez ērkšķiem. Vairākiem hibrīdiem A.Tīcs ir devis nosaukumus (‘Ada’, ‘Alfa’, ‘Abava’, ‘Agra’ u.c.), bet tās netika ofi ciāli reģistrētas. Šis darbs prasīja daudzus gadu desmitus.

Tīca aizrautīgā darbošanās ar krūmcidonijām bija mērķtiecīga un pamatota – lai arī ļoti skābi, augļi satur daudz vērtīgu ķīmisko savienojumu, tostarp vitamīnus, polifenolus, mikro un makroelementus. Tie ir bagāti ar pektīniem, tādēļ lieliski piemēroti ievārījumu un džemu gatavošanai.

70. gados tika izveidotas pirmās krūmcidoniju plantācijas, kā stādāmo materiālu izmantojot sēklaudžus. Turpmākajos gados krūmcidoniju audzēšana Latvijā paplašinājās līdz pat 300 ha un augļus saražoja daudz. Galvenie pārstrādes produkti bija sula un biezenis, bet lielā skābuma dēļ pietrūka produktu daudzveidības. Līdz ar to 90. gadu sākumā šīs kultūras uzplaukums Latvijā apsīka.

Tomēr selekcijas darbs neapstājās. 20. gadsimta 80. gadu vidū darbu ar krūmcidonijām Dobelē uzsāka zinātniece, Dr.agr. Silvija Ruisa, vācot un veidojot selekcijas izejmateriālu, kā arī veicot plašus šo augu pētījumus. Selekcijas materiāls tika savākts, vērtējot un atlasot krūmcidoniju sēklaudžus ražojošos stādījumos Smiltenē, Saldus, Jelgavas apkārtnē un citās vietās piemājas dārzos.

Tika veikti pētījumi un novērojumi par auga morfoloģiskajām un agronomiski bioloģiskajām īpašībām: ziemcietību , krūmu formu, lielumu, zarojumu, ērkšķainību, ziedēšanu, apputeksnēšanos, ražību, augļu formu, lielumu, krāsu un bioķīmisko sastāvu. Galvenās selekcijas metodes bija mērķtiecīga krustošana, par vecākaugiem izvēloties genotipus ar vēlamām īpašībām: augstražīgiem, lieliem augļiem, agru ienākšanās laiku, bez ērkšķiem un ar labu krūmu un ziedpumpuru ziemcietību.

Sarežģītākais bija tikt vaļā no ērkšķiem, kas citādi labos pēcnācējos parādījās, pat krustojot divas bezērkšķu formas, jo auga ērkšķainību kontrolē viens dominantais gēns. Labāko genotipu atlase, novērtēšana un hibridizācija tika turpināta, izveidojot jaunas selekcijas populācijas no krustojumos iegūtajiem labākajiem bezērkšķu genotipiem, kamēr to skaits ievērojami samazinājās. Līdz ar to selekcijas darbs līdz ofi ciāli reģistrētām šķirnēm prasīja gadu desmitus.

Gadsimtu mijā Dobeles zinātniekiem radās iespēja iesaistīties apjomīgā Eiropas projektā, kurā kopā ar Zviedrijas, Somijas, Lietuvas, Spānijas un Francijas kolēģiem tika veikti plaši pētījumi par krūmcidonijām, iekļaujot gan selekciju, gan audzēšanas un pārstrādes tehnoloģiju izpēti.

Tieši pārstrādes produktu dažādība bija vissvarīgākā šīs kultūras atdzimšanai komerciālai audzēšanai. 2002. gadā Dārzkopības institūtā (toreiz Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijā) D. Segliņa izstrādāja un patentēja krūmcidoniju sukāžu ražošanas tehnoloģiju, kas bija būtisks solis šo augļu tālākas izmantošanas ceļā.

2012. gadā Dārzkopības institūts (DI) Latvijā oficiāli piereģistrēja pirmo, S. Ruisas radīto krūmcidoniju šķirni ‘Rasa’, savukārt 2018. gadā ‒ šķirnes ‘Darius’ un ‘Rondo’, kas tika radītas sadarbībā ar zviedru un lietuviešu selekcionāriem, bet izvērtētas un kā perspektīvas izdalītas Latvijā.

Nozīmīgs pagrieziena punkts kvalitatīvu komercstādījumu izveidei Latvijā bija 2016. gads, kad ar LVM Kalsnavas kokaudzētavu tika noslēgts līgums par šo trīs šķirņu pavairošanu audu kultūrās. Šobrīd jau daudzi stādījumi ir ierīkoti, izmantojot šo stādmateriālu.

No Latvijā reģistrētajām šķirnēm ‘Rondo’ ir vispiemērotākā komerciālai audzēšanai tā stāvā, viegli kopjamā krūma, augstās ražības un kvalitatīvo augļu dēļ. To ir iespējams audzēt, arī izmantojot tehnoloģiju, kad apdobes netiek mulčētas, bet regulāri kultivētas.

‘Darius’ krūms ir vidēji stāvs, vairāk izplests un ražīgs, bet, ja tas tiek audzēts mazāk auglīgās augsnēs un stādījumi nav labi kopti, augļi ir pārāk mazi kvalitatīvas produkcijas ieguvei.

‘Rasa’ ir piemērota audzēšanai, ja apdobēs izmanto agrotekstila segumu, jo vēlākos gados augstās ražas dēļ zari noliecas, apgrūtinot apdobju kopšanu. Taču lielo augļu dēļ šķirne ir pozitīvi novērtēta sukāžu ražošanā.

Kopš 2016. gada, kad S. Ruisa devās pensijā, darbu ar krūmcidonijām turpina Edīte Kaufmane. Ik gadus tiek veikti krustojumi, tajos iekļaujot gan šķirņu, gan atlasīto hibrīdu materiālu no DI kolekcijas un dažādiem komercdārziem. Šobrīd tiek vērtēti aptuveni 3000 hibrīdi.

No S. Ruisas pēdējiem krustojumiem izdalītas un 2023. gadā reģistrācijai iesniegtas jaunas, augstražīgas šķirnes ‘Jānis’ un ‘Silvija’ ar kvalitatīviem augļiem.

Gan ‘Jānis’, gan ‘Rasa’ ir daļēji pašauglīgas šķirnes, kas ir reta un augsti vērtēta krūmcidoniju īpašība. Ir uzsākta šo šķirņu un perspektīvo hibrīdu pārbaude komercsaimniecībās dažādos Latvijas reģionos.

Lai atvieglotu un paātrinātu selekcijas procesu, DI kopā ar datorzinību speciālistiem tika izstrādāta metodoloģija un rīki efektīvai un precīzai krūmcidoniju ražas komponentu (t.sk. augļu) raksturošanai. Tagad, izmantojot šo mākslīgā intelekta rīku, ar vienkāršu fotokameru iespējams veikt selekcijas materiāla izvērtēšanu un ražas prognozēšanu dažādos augļu attīstības posmos.

Selekcijā tiek uzsākta arī molekulārās bioloģijas metožu izmantošana, kas ļaus ātrāk izvērtēt selekcijas materiālu un mērķtiecīgāk izmantot vecākaugu. Nākotnē tiek plānots selekcijas programmā iesaistīt Ukrainā selekcionētus starpsugu hibrīdus.

Pēdējos 20 gados, īstenojot vairākus projektus, liels darbs ieguldīts arī audzēšanas tehnoloģiju izstrādē. Ir tapuši audzēšanas tehnoloģiskie apraksti integrētai un bioloģiskai audzēšanas sistēmai, kas pieejami DI mājaslapā: https://fruittechcentre. eu/lv/krumcidonijas

Šobrīd, pateicoties pārstrādes iespēju paplašināšanai, stādmateriāla un audzēšanas tehnoloģiju attīstībai, krūmcidonijas Latvijā kļuvušas par nozīmīgu komerckultūru. Uz 1.01.2024. platības sasniedza jau ap 800 ha. Zemkopības ministrija atbalsta gan stādījumu ierīkošanu, gan jaunu šķirņu selekciju. Interesi par šo kultūraugu arvien vairāk izrāda audzētāji Polijā un Zviedrijā.

Kāda veida pārstrādes produktiem ir piemērotas krūmcidonijas?
Ko no tām var pagatavot?

Sula, biezenis
Paši pirmie rūpnieciskās ražošanas produkti, protams, bija sula un biezenis. Ņemot vērā pirmo augļu stādījumu atrašanās vietu Smiltenes pusē, 1972. gadā Palsmanes ražotnē tiek iepildīta pirmā krūmcidoniju sulas dzirkstošā dzēriena pudele ar nosaukumu Dzirkstošā palsa.

Vēlāk veiktas izmaiņas nosaukumā, un, sākot ar 1973. gadu, jaunais produkts Mežezers iekaro Latvijas iedzīvotāju sirdis, kļūstot par gardu un neatņemamu svinību sastāvdaļu ikvienā ģimenē. Tomēr ar šo vienu lielisko produktu netika apgūta izaudzētā augļu raža.

Arī krūmcidoniju biezeņa tirgus nebija tas plašākais un uz attīstību vērsts. Pamatā biezeni izmantoja dažādu džemu sastāvā, biezsulu un nektāru ražošanā, nedaudz konfekšu pildījumam, tomēr kopumā vērienīgāki pārstrādes apjomi netika sasniegti.

Līdz ar to audzētājiem zuda interese par šo kultūru uz vairākiem gadu desmitiem, kamēr šī gadsimta sākumā zinātnieku pētnieciskais darbs atkārtoti izcēla krūmcidoniju augļu vērtību un perspektīvu pārstrādei. Ražotāji piedāvāja un patērētāji akceptēja šī aromātiskā un skābā augļa dažādos produktus.

Mūsdienās krūmcidoniju dzirkstošo dzērienu klāsts mērķtiecīgi tiek papildināts ar jaunām garšām un veidiem, piedāvājot dažādām mērķauditorijām tīkamāko: bērniem bezalkoholiskos dzērienus, savukārt pieaugušajiem, sākot ar dzirkstošu vīnu un sidru, visbeidzot ar alkoholisko kokteiļu kolekciju. Pēdējā desmitgadē daudzi ražotāji uztvēruši skābās krūmcidoniju sulas priekšrocību dzērienu ražošanā, radot aizvien jaunus produktus: limonādes, nektārus, morsus, karstos dzērienus, pat alus dzērienus un fermentētus auzu dzērienus ar probiotiskām baktērijām veselības uzlabošanai.

Krūmcidoniju sulas balzamiko.

Nestandarta augļi inovatīvam produktam
Raugoties uz krūmcidoniju augļu izmantošanu dažādu pārstrādes produktu ražošanā, varam secināt, ka lielie un skaistie augļi galvenokārt nonāk sukāžu ražošanai, bet nestandarta ‒ mazi, mehāniski bojāti un tie, kas ģenētiski izveidojušies neregulāras formas, ir piemērotāki sulas vai biezeņa ieguvei.

Krūmcidoniju sula ir vērtīgs vitamīnu un minerālvielu avots, turklāt, pateicoties lielajam skābju saturam, to varam salīdzināt ar citronu sulu. Lai arī pietrūkst citrusu aromāta, krūmcidoniju sula satur gandrīz divas reizes vairāk askorbīnskābes jeb C vitamīna, no organiskajām skābēm tajā ir lielāks ābolskābes daudzums, atšķirībā no citroniem tā satur dzintarskābi.

Dārzkopības institūtā vairāku projektu rezultātā tika mērķtiecīgi strādāts pie jauna, inovatīva produkta – koncentrētas krūmcidoniju sulas ar galveno mērķi rast risinājumu nestandarta augļu izmantošanai.

Šobrīd produkts, kas pagatavots no pasterizētas un ietvaicētas sulas, ir aprobēts rūpnieciskās ražošanas apstākļos un praktiski pārbaudīts dažādu ikdienas maltīšu gatavošanai.

Tas ir lielisks skābinātājs dažādu ēdienu un dzērienu pagatavošanai, piemēram, svaigu salātu mērcei, gaļas marinādei vai brokastu smūtijam. Ir nepieciešams pavisam neliels daudzums koncentrētās krūmcidoniju sulas, lai tiem piešķirtu patīkamo skābumu.

Sukādes
Droši vien tas būtu strīdīgs jautājums, kas tad bija pirmais ‒ vecmāmiņas sagrieztie un ar cukuru apbērtie augļu gabaliņi aromātiskā sīrupā vai tomēr sula? Visticamāk, jau cukurotie augļi, jo daudzos mazdārziņos kādā stūrītī bija iestādīts krūms ar dzeltenajiem augļiem, kas novērtēti kā labi un piemēroti pārstrādei.

Kad sīrups tika izdzerts, cukurotos augļus apžāvēja un lietoja pie tējas vai kā saldu našķi. Ielūkojoties Latviešu literārās valodas vārdnīcā, varam secināt, ka šī produkta nosaukumu sukādes plašākā mērogā esam uzsākuši lietot samērā nesen. Interesanti, ka tas sakrīt ar krūmcidoniju kā komerckultūras attīstības sākumu Latvijā.

Lai arī žāvētie augļu gabaliņi bija garšīgi un saldskābi, tomēr to cietā konsistence neraisīja vēlmi attīstīt pārstrādi lielākos apjomos. Zinātnieku darbs bija pārskatīt zināmus termodinamiskus procesus, kuru rezultātā varētu panākt, lai augļu gabaliņiem uzbērtais cukurs ne tikai izvelk ārā sulu, veidojot sīrupu, bet arī darbojas pretēji, ļaujot sīrupam nonākt augļu gabaliņos.

Krūmcidoniju augļu struktūru veido lielas šūnas, kuru sieniņas ir biezas. Cukurs, sajaucoties ar pārgriezto šūnu sulu un veidojot sīrupu, spēj tikai izvilkt ārā sulu, bet nespēj iekļūt atpakaļ tukšajās šūnās. Rezultātā vienā pusē – šūnās ir mazāka izšķīdinātās vielas koncentrācija (cukurs tur nav nonācis), bet otrā pusē – sīrupā izšķīdinātās vielas koncentrācija ir lielāka (cukurs izšķīdis šūnsulā). Nenotiek pilnvērtīgs osmozes process, neveidojas spiediens.

Galu galā viss sarežģītais izrādījās vienkāršs, ja to dara secīgi. Zinot, ka saldēšanas procesā veidojošies ledus kristāli saplēsīs augļu šūnas, padarot vieglāku un ātrāku osmozes procesa norisi, krūmcidoniju augļi (vai sagrieztie gabaliņi) pirms cukurošanas ir jāsasaldē.

Tāda bija zinātnieces D. Segliņas patentētās tehnoloģijas pamatideja, kas ļāva iegūt tādas konsistences un salduma krūmcidoniju sukādes, kādas tās varam baudīt šodien.

Tehnoloģija ir, bet vai sukāžu ražošana plašākā mērogā tika uzsākta drīz? Šo posmu 10 gadu garumā neizdevās  paātrināt, tā sakot kas lēni nāk, tas labi nāk.

Kopš 2002. gadā reģistrētā patenta zinātnieki nodarbojās ar tehnoloģijas piemērošanu rūpnieciskai ražošanai un veica aktivitātes mārketinga jomā, cenšoties piesaistīt ražotājus. Patenta licences realizācija un dalība starptautiskajā izstādē Fruit Logistica 2012 Berlīnē, iekļūstot konkursa Innovative Awards 2012 TOP 10 skaitā bija galvenais sasniegums krūmcidoniju sukāžu palaišanā tautās.

Pavisam drīz vēlreiz plaši tika pieminētas krūmcidonijas – 2014. gadā S. Ruisas selekcionētā šķirne ‘Rasa’ iekļuva LZA konkursa Desmit gada zinātniskie sasniegumi Latvijā laureātu vidū.

Ne tikai krūmcidoniju, bet arī citu augļu, ogu un arī dārzeņu sukāžu piedāvājums kļūst aizvien plašāks, viss ir atkarīgs no ražotāja izdomas un vēlmes piedāvāt patērētājiem kaut ko jaunu. Pircējam tiek piedāvātas rabarberu, dzērveņu, upeņu, ķiršu, burkānu, ķirbju un citu izejvielu sukādes, ļaujot izvēlēties katram tīkamāko.

Krūmcidoniju sukādēm dažādu ogu sulas, piemēram, upeņu, aveņu, ķiršu, arī dienvidu augļu, piemēram, ananasu, apelsīnu u.c. būs lieliska piedeva, padarot sukādes ne tikai atšķirīgas un garšīgas, bet arī bagātinot tās ar dažādiem augļos, ogās esošiem bioloģiski aktīviem savienojumiem.

Krūmcidoniju sukādes ar piedevām.

Krūmcidoniju augļu šūnu struktūra.

Sukādes ar samazinātu kaloritāti
Mūsdienās daudzi patērētāji, rūpējoties par savu veselību, bieži izvēlas lietot uzturā produktus ar samazinātu pievienotā cukura daudzumu (vai pat bez tā).

Tradicionāli krūmcidoniju sukāžu ražošanā augļu gabaliņi tiek apbērti ar cukuru attiecībā 1:1. Cukura daudzumu var variēt pēc patērētāju gaumes, turklāt var arī izmantot, piemēram, medu, kļavu, agaves sīrupu, fruktozi, glikozi vai citas saldvielas.

Ir iespējams izmantot arī saldinātājus, kas kategorizējas kā pārtikas piedevas. Tos galvenokārt izmanto, lai ražotu mazkaloriju produktus (ar pazeminātu enerģētisko vērtību). Plašāk lieto stēviju steviolglikozīdu veidā u.c. saldinātājus saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Dārzkopības institūtā ERAF projekta ietvaros tika pārbaudīta divu saldinātāju piemērotība sukāžu ražošanai, daļēji aizstājot pievienojamā cukura daudzumu. Saldinātāji Sukrin (salduma attiecība pret cukuru ir 0,7; sastāvs ‒ granulēts eritritols) un Sukrin + (ir divas reizes saldāks par cukuru; sastāvs ‒ granulēts eritritols, stēvija) ir spirta cukuri jeb polioli, kuru enerģētiskā vērtība ir 0 kcal. Šie saldinātāji nepaaugstina cukura līmeni asinīs, tas netiek metabolizēts organismā.

Izvērtējot eksperimentālo sukāžu garšas īpašības, tika secināts, ka 1 kg krūmcidoniju gabaliņu apbēršanai izmantojot 700 g cukura un 90 g Sukrin, ir iespējams samazināt pievienojamā cukura daudzumu par 15 %, būtiski neizmainot produkta garšas īpašības.

Dārzeņu sukāžu sagataves ar krūmcidoniju sīrupu.

Sīrups
Sukāžu gatavošanas procesā kā otrs produkts veidojas sīrups, faktiski radot finansiālu pievienoto vērtību. Tā sakot ar vienu šāvienu divi zaķi, kas ražotājam ir ekonomiski izdevīgi. Turklāt dažādu augļu, ogu sukāžu ražošanas rezultātā patērētājiem tiek dota iespēja tikt pie gardiem sīrupiem dzērienu vai citu produktu pagatavošanai.

Dārzkopības institūtā veikti praktiski pētījumi par krūmcidoniju sīrupa paplašinātu izmantošanu dārzeņu sukāžu gatavošanā. Pateicoties lielajam skābju un cukura saturam, tas ir piemērots ķirbju, burkānu, arī biešu, selerijas sakņu un vēl citu dārzeņu gabaliņu pārliešanai, lai rezultātā iegūtu interesantas garšas sukādes.

Lai padarītu sukādes pircējiem interesantākas, lieliski piemēroti ir krāsainie burkāni un galda bietes. Piemēram, baltajām un dzeltenajām galda bietēm nav tik spēcīgs zemes aromāts, sukādes pieņem vieglu krūmcidoniju aromātu un ir ļoti garšīgas.

Ir tapis vēl viens risinājums, kā izmantot krūmcidoniju sīrupu, – izstrādāta un ražošanā aprobēta tehnoloģija, kas ļauj iebiezināt sīrupu, radot jaunu produktu ar dažādām izmantošanas iespējām. Līdzīgi kā pasaulē pazīstamais Kanādas kļavu sīrups, tas ir izcili piemērots brokastu pankūku pārliešanai.

Nelielais krūmcidoniju skābums padara sīrupu par piemērotu piedevu saldējumam, vafelēm un dažādiem desertiem. Kā jau sīrupiem piederas, tajā ir palielināts cukuru saturs ‒ salīdzināms ar tik populāro kļavu sīrupu. Taču tas ir ne vien salds, bet arī ar paaugstinātu vērtību, jo satur ūdenī šķīstošus savienojumus, tostarp vitamīnus, organiskās skābes un minerālvielas.

Konkursā Novada Garša 2024, ko rīkoja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs sadarbībā ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes speciālistiem un profesionāliem pavāriem, produkts Krūmcidoniju deserta sīrups ieguva bronzas medaļu.

Krūmcidoniju deserta sīrups.

Blakusprodukti
Sukāžu ražošanai krūmcidoniju augļi ir jāsagriež un jāatbrīvo no sēklām, rezultātā rodas blakusprodukti. Un tie ir vērtīgi tālākai izmantošanai! Atšķirīgi būs veidi, kā uzņēmēji tīra augļus: vieni tos griež svaigus daiviņās vai citā formā, atdalot serdes daļu un sēklas, citi šo darbu veic pēc augļu saldēšanas.

Augļu serde un mīkstuma daļa
Noteikti esat pagaršojuši augļu sēklotnes baltās daļas, tās ir bezgaršīgas, nav skābas, no uzturvērtības viedokļa raugoties, satur šķiedrvielas. Sukāžu gatavošanas procesā šīs sēklotnes daļas gan neuzņems sīrupu tik, cik augļu gabaliņi, taču nekādu kaitējumu produktam neveidos, ja nu vienīgi pamainīs daiviņu izskatu.

Ja krūmcidoniju augļu tīrīšanai tiek izmantotas iekārtas, kas reizē gan izgriež serdes daļu, gan arī vēl sagriež daiviņās, tad šiem blakusproduktiem jau ir tālākas izmantošanas iespējas.

Sēklas ir viegli atdalīt uz sieta un serdi ar mīkstuma daļu var žāvēt, tad samalt pulverī. Iegūtais pulveris ir ar skābu garšu, tas satur dažādus polifenolu savienojumus, tostarp hlorogēnskābi, epikatehīnu un lielu daudzumu procianidīnu savienojumu, kam piemīt spēcīgas antioksidantu īpašības.

Viena no šāda pulvera izmantošanas iespējām ir pagatavot mērci gaļas marinēšanai. Lai gaļu padarītāku mīkstāku, pavāri jau sen ir izpētījuši skābu un tanīniem jeb miecvielām bagātu sastāvdaļu pozitīvo ietekmi. Mērces receptūrā apvienojot krūmcidoniju pulveri ar citām ogu vai augļu spiedpaliekām (piemēram, aveņu, upeņu, smiltsērkšķu, dzērveņu, jāņogu u.c.) un nedaudz pievienojot tanīniem bagātās samaltas smiltsērkšķu lapas vai zaļo tēju, iegūstam vajadzīgo sauso maisījumu. Konsistences nodrošināšanai pievieno olīveļļu, ūdeni, sāli, nedaudz saldumam medu un garšvielas pēc vajadzības. Gaļas marinēšanas ilgums var būt atšķirīgs, piemēram, fi leju var marinēt īslaicīgi dažas minūtes pirms cepšanas vai arī atstāt ledusskapī slēgtā iepakojumā uz vidēji četrām diennaktīm.

Izstrādājot šo mērces tehnoloģiju un praktiski salīdzinot, kā ceptās gaļas kvalitāti ietekmē marinēšanas laiks, tika secināts, ka vērtētājiem vislabāk patika vairākas dienas ledusskapī izturētie paraugi. Šis ir tikai viens variants, kā izmantot augļu un ogu spiedpaliekas.

Mājas apstākļos patērētāji šādus pulverus var pievienot jogurtiem, konditorejas izstrādājumiem u.c. produktiem, tā dažādojot savu uzturu un bagātinot ar vērtīgajām šķiedrvielām.

Sēklas
Nogatavojušies krūmcidoniju augļi satur samērā daudz brūnu sēkliņu, kuru vērtību ir pētījuši zinātnieki. Sēklas ir bioloģiski aktīvu savienojumu avots, jo satur gan hidrofilos ‒ ūdenī šķīstošos, gan lipofilos ‒ taukos šķīstošos savienojumus. Krūmcidoniju sēklas nav salīdzināmas ar eļļas augiem, tās satur tikai 9–14 % eļļas, bet nozīmīgs ir aktīvo vielu saturs tajās.

Svarīgākās taukskābes ir oleīnskābe (omega-9) un linolskābe (omega-6), eļļa ir bagāta ar E vitamīnu (alfa tokoferolu), kura saturs ir līdz pat trīs reizes lielāks nekā rapšu un saulespuķu eļļā.

Krūmcidoniju sēklu eļļa, pateicoties tās ķīmiskajam sastāvam, ir piemērota izejviela kosmētikas un farmācijas produktu ražošanai. Pagaidām gan eļļas ražošanā vēl uzņēmēji nav bijuši ieinteresēti, tas varētu būt laika, papildu izpētes un mārketinga jautājums.

Patērētāji bieži jautā, vai krūmcidoniju (arī ābolu) sēklas var lietot uzturā, jo tās taču satur zilskābi. Tā teikt gan nebūs korekti, jo sēklas satur savienojumu amigdalīnu, kura sadalīšanās rezultātā veidojas zilskābe.

Analizējot daudzu krūmcidoniju šķirņu un hibrīdu paraugus, noteikts, ka amigdalīna saturs slapjās sēklās ir vidēji 3 g/kg, savukārt sausās sēklās – līdz 5 g/kg. Cilvēkam intoksikācijas simptomi parādās, ja amigdalīna deva, lietojot iekšķīgi, pārsniedz 4 g/dn, savukārt, ja deva dienā nepārsniedz 0.6‒1 g, tā toksiskais efekts netiek novērots. Varam secināt, ka, lai nodarītu kaitējumu veselībai, mums būtu jāapēd vismaz viens kilograms sēklu.

Ir kāds interesants fakts, ko noteikti esam redzējuši dārzos, – palikušos vai bojātos krūmcidoniju augļus mīl peles. Tās izgrauž caurumu un izēd visas sēklas. Tātad – amigdalīns netraucē, visticamāk, lielais E vitamīna saturs un citas bioloģiski aktīvās vielas padara krūmcidoniju sēklas par vērtīgu uztura avotu mazajiem grauzējiem.

Tīrīti krūmcidoniju augļi un serdes pēc sēklu atdalīšanas.

Krūmcidoniju sēklu eļļa.

Pārstrādes produkti ‒ ievārījums, džems, kompots, marmelāde u.c.
Atgriežoties pie krūmcidoniju galvenajām vērtībām – skābuma un patīkamā aromāta, tās padara šos augļus īpašus pievienošanai citiem augļiem un ogām, kam skābju satura ir par maz vai vispār nav.

Piemēram, ķirbji, kabači, burkāni, aronijas un vēl citas izejvielas lieliski draudzēsies ar krūmcidonijām, radot gardēžiem neparastus ievārījumus un marmelādes. Kombinācijās lieliski iederēsies arī vēl citrusaugļi – citronu, apelsīnu un laima aromāti kopā ar garšvielām (kardamonu, kanēli, ingveru, krustnagliņām, muskatriekstu u.c.) ļaus saimniecēm uzburt lieliskus produktus gan brokastu grauzdiņiem, gan konditorejas izstrādājumiem.

Krūmcidonijas noteikti var pamēģināt pagatavot kopā ar citiem augļiem, piemēram, ziemas āboliem, cietākiem persikiem, aprikozēm, plūmēm, bumbieriem vai pat banāniem. Pateicoties krūmcidoniju augļos esošajiem vērtīgajiem pektīnu savienojumiem, tie ir piemērota izejviela marmelāžu gatavošanai.

Ja vēl pievieno marmelādes cukuru, tad rezultātā būs garantēts gards našķis pie aromātiskas tējas vēlos ziemas vakaros. Nav aizmirsts arī tāds produkts kā konservētas krūmcidonijas ar ķirbi, kas kopā rada eksotisku ananasu garšu. Ne velti šos salātus tautā dēvē par viltotiem ananasiem. Nišas produktu vidū ir arī alkoholiskie dzērieni – vīns un pēdējos gados populārais sidrs.

Saimnieču izdomai virtuvē nav robežu, un krūmcidoniju augļu klātbūtni noteikti saskatīsim pavisam jaunos un varbūt pat netradicionālos produktu veidos. Tāpat nozīmīga būs jaunu produktu ražošana rūpnieciskos apstākļos, piedāvājot patērētājam veselīgu pārtiku no pašu audzētām izejvielām, kas savukārt ļaus paplašināties augļu stādījumu platībām. Mūsdienās, rūpējoties par vidi un cenšoties iedzīvināt cirkulāro ekonomiku, pārstrādes blakusproduktu izmantošana ir svarīgs solis. Un krūmcidonijas šajā virzienā ir piemērota izejviela. Šo augļu izmantošanas ceļš vēl ir tikai sākumā – līdz simtgadei vēl tālu.