Saimnieks LV / 2018.gads (Novembris.)

Gundaram Stiebriņam šī ir 14. sezona, saimniekojot bioloģiski. Pārdomāti lēmumi, rūpīga sējumu apstrāde un plānošana padarījusi ZS Kaļķi par ienesīgu uzņēmumu, kurā ar visiem ikdienas darbiem galā jātiek tēvam un dēlam Agrim. „Nav svarīgi, cik hektāru tev ir, būtiski, vai māki gūt peļņu,” teic saimnieks, atklājot, ka ne mirkli nav nožēlojis savu lēmumu atteikties no konvencionālās lauksaimniecības.

– Jūsu ģimenei šajā apkaimē ir dziļas saknes.
Gundars Stiebriņš: – Mūsu dzimtas īpašumi šeit bija jau pirms 2. pasaules kara, kad mana tēva māte kā vecākā meita ģimenē mantoja māju un zemi. Vēsture ir pat vēl senāka – cara laika dokumenti liecina, ka mans vecvecvectēvs jeb vectēva tēvs Indriķis Galviņš no sava tēva ir atpircis dzimtas mājas. Nosaukums Kaļķi cēlies no tā, ka Daugavas krastā, kur kādreiz bijusi senākā saimniecības māja, atradušās kaļķa dedzinātavas. Kad mans tēvs 90. gados atguva dzimtas īpašumu, te jau daudz kas bija mainījies – iekārtota daudzdzīvokļu māja, sabūvētas fermas, darbnīcas. Taču kopā atguvām 58 ha, arī 12 ha mežu.

– Vai lauksaimniecība tolaik arī jums šķita pašsaprotama izvēle?
– Vispār mani vecāki gan nebija lauksaimnieki – tēvs strādāja ceļu būvē, māte – ekonomiste. Arī pats esmu beidzis Smiltenes tehnikuma 29. profesionāli tehnisko vidusskolu, strādāju ar ceļu būvmašīnām. Pēc dienesta padomju armijā gan iestājos toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā, taču pēc kāda laika man pazuda motivācija studēt. Tomēr priecājos, ka vismaz reizi gadā satiekamies ar bijušajiem kursa biedriem... man jau tik daudz ir devusi dzīves pieredze arī bez diploma! Un man patīk, ka visur ir paziņas!

Kad iepazinos ar dzīvesbiedri Annu, atnācām uz šo pusi, kur kā jaunajiem speciālistiem mums piešķīra dzīvokli. Šeit nodarbojāmies ar daudz ko, bet vecākiem tikai atbraucu palīgā uz saimniecību. Kā jau daudziem tajā laikā, viņiem bija govs, cūkas, truši, kopīga graudu kalte, bet švaka tehnika. Kad tēvs 1998. gada janvārī nomira, man bija dilemma – turpināt cirst mežus vai tā kārtīgi sākt saimniekot Kaļķos, jo lauksaimnieks nekad īsti nebiju bijis. Taču droši vien tas senču vilinājums bija stiprāks. Tāpat kā dēlam Agrim, kas daudz ir pētījis mūsu dzimtas vēsturi.

Tas laiks nebija viegls, 90. gadu otrā puse, labības realizācijas iespējas nekādas – kolhoza jaukumi jau bija beigušies, bet vietā vēl nekas nebija nācis. Atteicāmies no visa liekā un sākām rūpīgāk apstrādāt zemi, nopirkām pirmo mazo kombainu. 1999. gadā paņēmām pirmo kredītu, tikām pie Belarus traktora, ko paši atdzinām no Lietuvas. Tā kā kredītprocenti bija 18 %, sapratām, ka nu jau nav variantu – ir jāstrādā! Darījām, ko varējām, arī sniedzām pakalpojumus apkārtējām saimniecībām. Graudu bija maz, kvalitāte arī ne tā pati labākā. Vedām tepat netālu uz dzirnavām un taisījām putraimus, ko varēja pārdot kā lopbarību.

Kad jau tuvojāmies Eiropas Savienībai, pamazām tirgus sakārtojās, kredītu procenti nokritās, parādījās Sapard projekti. Tad sākām nomāt arī vairāk zemes. Par bioloģisko saimniekošanu sāku domāt 2003.–2004. gadā. Abi ar kundzi aizbraucām uz Sertifikācija un testēšanas centru Priekuļos, toreiz jau sertificēt visu augkopību kā bioloģisku nebija ierasts. Centra darbiniece Olga Gabrāne tikai paprasīja – tev bail nav? Kā nu ne! Bet tagad jau 14. gadu esam bioloģiskie zemnieki! Izgājām arī kursus par bioloģisko lauksaimniecību. Pēc tam ar šo mācību grupu devāmies devāmies braucienā pa Vācijas biosaimniecībām. Redzējām gan lopkopību, gan pārstrādi un tirdzniecību, tas bija ļoti interesanti. Domāju, ka tas ir virziens, kurā mums vajadzētu doties. Tikai vairāk jāsadarbojas ar lielveikaliem.

Pārejas gados saņēmām diezgan lielus maksājumus, kas palīdzēja iegādāties vajadzīgo tehniku. Pirmos gadus raža, protams, gāja kopējā katlā, bet nu jau redzam, ka bilance ir pozitīva arī bez subsīdijām. Arī biosaimniecībām ir jābūt biznesa saimniecībām!

– Kas aug jūsu laukos?
– Audzējam griķus, auzas, rudzus un āboliņu, mums ir arī pārdesmit hektāru papuves. Savulaik esam audzējuši arī eļļas rutku, bet tas gan diezgan daudz piesārņo zemi, jo sēklas paliek augsnē, tomēr dod zaļo masu, ir labs zaļmēslojumam. Auzas mūsu saimniecībā var uzskatīt par pamatkultūru, pēdējos gados tās ļoti labi aiziet arī eksportam. Griķi šogad nav padevušies ļoti labi – daži vietām sadīga ātrāk, citi atkal kavējās. Tos šobrīd daudz eksportējam. Ārzemēs griķus pārstrādā, jo tie noder kā bezglutēna produkts.

Kā bioloģiskajai saimniecībai 25 % mūsu lauku jābūt ar tauriņziežiem, tāpēc mums ir āboliņš. Šogad daļu pļāvuma atdevām kaimiņiem lopbarībai, jo sausuma dēļ ar to ir gājis grūti. Ar āboliņu gan arī neesmu ļoti apmierināts, sausums pabojājis ražu. Bioloģiskā sēkla ir dārga – ap 6 EUR/kg, uz hektāru iztērējam ap 70 EUR. Bioloģisko āboliņu pasējam zem auzām – tātad sākumā ir auzas, pēc tam iesējam āboliņu. Šogad pirmo gadu sējām arī zem rudziem, bet tas nav padevies pārāk labi. Āboliņš, griķi – tās ir vēlās kultūras, ko novācam oktobrī.

Par kultūru daudzveidošanu īsti pašlaik nedomājam, jo negribam sarežģīt sev darbu. Ja var nopelnīt ar to, ko dari, tad pilnīgi pietiek. Ja nu kaut kas mainīsies, būs jādomā par vēl citām kultūrām, sēklkopību vai pārstrādi.

Saimniecības lauki ir izvietoti samērā tuvu viens otram. Mums patīk kompaktums, varbūt tas ir arī iemesls, kāpēc vērienīgi nepaplašināmies, jo gribam palikt viena pagasta robežās. Ja no lauka uz lauku jāmēro desmitiem kilometru, tā ir pavisam cita loģistika. Saimniekojam divatā ar dēlu, pirms tam ilgu laiku to darīju viens, algotus darbiniekus neizmantojam, tāpēc mums ir svarīgi, lai viss ir sasniedzams. Visu izdarām paši, tāpēc dažkārt brīnos par lielajām saimniecībām, kur ar lielu tehnikas parku uz vienu cilvēku ir ap 100 ha zemes. Augkopības saimniecībā vienam cilvēkam ar mūsdienīgu tehniku vajadzētu spēt apstrādāt ap 200–250 ha. Ja mums būtu jāalgo vēl papildu mehanizators, tas gadā varētu izmaksāt līdz pat 20 tūkst. EUR. Kāpēc man to nepaņemt pašam?

Vēl līdz 350 ha mēs noteikti varētu apstrādāt divatā, ja ir pietiekami labs tehniskais nodrošinājums.

Bez kaltes bioloģiskā saimniecībā neiztikt – ir pārliecināti saimnieki.

– Kur realizējat ražu?
– Parasti līgumus par pārdošanu slēdzam tad, kad raža ir jau novākta, lielas steigas nav. Mums ir ilgstoši sadarbības partneri, kurus nav vajadzības mainīt. Strādāju ar Scandagru, vēl vienu lietuviešu uzņēmumu, kas šogad gan nevarēja piedāvāt tik labu cenu. Taču man patika ar viņiem sadarboties, jo bija elastīgi – ja nepaņēma graudus vienā vietā, piedāvāja citā, kaut mazliet lētāk.

Graudu pārdošana ir vienkārša – man ir caurules, pa kurām birst graudi, un viss tiek organizēts tā, lai tiem atbrauc pakaļ un aizved. Ir arī bunkuri, kur uzglabājam ražu – ap 350 t, šogad vēl arī daudz nesteidzamies pārdot. Tikko kaut ko pārdodam, vietā nāk griķi vai vēl kas cits. Cena ir atkarīga no kvalitātes, un priecājos, ka Scandagra vienmēr maksā tik, cik ir solījuši. Vēl no konvencionālajiem laikiem esmu vietējā kooperatīvā Kuziks.

– Kādas ir vidējās ražas saimniecībā?
– Šajā gadā ražas noteikti ir par trešdaļu zemākas kā parasti. Rudzi vidēji ir virs 2 t/ha. Labos gados ir bijuši arī virs 3 t/ha. Auzas – parasti no 2.2 līdz 2.5 t/ha. Griķi pēdējos gados bijuši 1.3–1.6 t/ha.

Ar vienu kaimiņu saimnieku esam vienojušies, ka pie maniem griķu laukiem viņš liek stropus – tad mēs tiekam pie tīra griķu medus. Savukārt es šo četru gadu laikā jūtu, ka ir pieaugusi griķu raža – bite ir griķu galvenais apputeksnētājs. Griķiem gan pēdējos gados ir neliela cena. Tomēr kā bioloģiskā kultūra tā zemei ir ļoti vajadzīga, tieši augsekai. Griķis var no zemes paņemt kāliju, fosforu, ko citas kultūras nevar. Griķiem arī īsti nav slimību, tā nav vietējā kultūra, lai arī ienākusi sen, tai nav radniecīgu. Starp citu, griķi ļoti skaisti zied, pat kāzinieki tajos ir fotografējušies!

– Cik daudz zemes nomājat, cik ir īpašumā?
– Var teikt, ka puse uz pusi. Tāpat mūsu īpašuma daļā ir meži, kas bija gan mantoti, gan, pērkot zemi, ir nākuši līdzi – kopā nedaudz virs 20 ha. Zemi pērkam gan par saviem līdzekļiem, gan ņemot kredītus.

Mūsu lielais ziemāju lauks ir 30 ha vienā gabalā, kas mūsu saimniecībai ir daudz. Tiesa, nu jau mums pieder arī lielāki lauki, jo lēnām atpērkam no kaimiņiem. Bija lauki, kurus atpirkām bez lielām problēmām, kamēr pie citiem tikām tikai tad, kad tie jau bija pamatīgi aizauguši ar krūmājiem un pat kokiem. Darbs milzīgs, lai tos attīrītu. Tomēr jāatzīst, ka platības pie mums ir atnākušas it kā pašas no sevis. Kādreiz te braucu un domāju – cik labi būtu, ja varētu apstrādāt šo lauku, un kaut kā pakāpeniski viss notika. Daži kaimiņi mums ir pārdevuši vai iznomājuši savas zemes tikai tāpēc, ka esam bioloģiskā saimniecība. Īpaši tie, kas dzīvo turpat pie lauka.

– Vai jūsu lauki robežojas arī ar konvencionālām saimniecībām?
– Jā, daži lauki tiešām tādi ir. Tas man ir jānorāda, piemēram, līgumos, kad realizēju savu produkciju, kā arī sertifikācijas institūcijai. Tāpēc darām tā, ka pašu lauka malu pāris kombainu platumā nopļaujam atsevišķi un parasti pārdodam lopbarībā u.tml., jo negribas riskēt. Konvencionālajam saimniekam jau būtu jārūpējas, lai nekas no viņa lauka nenonāktu ārpusē, neatkarīgi no tā, vai tur ir bioloģisks lauks vai jebkas cits.

– Kādai tehnikai dodat priekšroku?
– Tehnika mums stāv bijušajā putnu fermā. Tā kā ferma bija uzcelta uz mūsu zemes, tēvs 90. gados šo ēku atpirka. Pirmais importa traktors, ko iegādājamies ar Sapard atbalstu, bija Case – tas gan nebija liels. Toreiz baidījāmies riskēt ar ko jaudīgāku. Pēc tam bija divi John Deere traktori, bet vajadzēja vēl jaudīgāku un izvēlējāmies New Holland, jo šī paša zīmola kombains kalpoja ļoti labi. Tagad krāsas jau vairs tik ļoti nešķirojam, galvenais, lai tuvumā būtu dīleris un serviss. Jēkabpilī ir gana liela izvēle – Stokker Agritech, Amazone... Par to pārliecinājos 1994. gadā, kad biju praktikants kādā Vācijas saimniecībā. Vienā ciemā visiem bija viens tehnikas zīmols, otrā – cits. Un katrs ļoti slavēja savu izvēli. Tikai tāpēc, ka viņiem tieši blakus bija serviss. Mēs domājam līdzīgi. Dažkārt cilvēki pārlieku dzenas pēc modernākā zīmola tehnikas, bet ar to ir jāpelna, nevis jāvergo, lai atpelnītu.

Belarus traktoru mēs nopirkām mazajiem darbiem. Jebkurš rietumu pasaules zīmols ar jaudu 80–100 ZS būtu vismaz divas reizes dārgāks. Šim visus apkopes darbus tam varam veikt paši, bez servisa. Abi ar dēlu esam tehniski cilvēki un labi pārdomājam to, kas darāms. Nepērkam tad, kad var, bet tad, kad vajag. Tas gan nenozīmē, ka negaidām fondu atbalstu. Tomēr visi trīs traktori – New Holland, John Deere un Belarus ir nopirkti par mūsu pašu naudu. Šogad tikām pie jauna kombaina, tam bija fondu atbalsts, tāpat arī graudu kaltei. Dažas tehnikas vienības iegādājamies arī lietotas. Es priecājos par jebkura veida atbalstu un iespēju izmantot fondu līdzekļus, bet, ja nav vai nesanāk, – nekas!

Mums ir ļoti svarīgi, lai tehnika būtu ērta, ergonomiska, ar zemu trokšņu līmeni. Mēs strādājam ilgas stundas, esam gara auguma, tāpēc komforts ir svarīgs. Es gan esmu samērā konservatīvs un man ne visai patīk, ka tehnikā ir tik daudz elektronikas. Tiesa, New Holland ir ļoti moderns, jaudīgs, ekonomisks un saudzīgs pret vidi.

Tehnikas maiņu mēs plānojam tā, lai var lietot tos pašus agregātus. Tad iepriekšējo tehniku smagākos darbos vairs nelietojam. Sadalām noslodzi tā, lai, ja nu pēkšņi kaut kas notiek, arī ar vecāko tehniku varētu pabeigt darbus.

Kaļķu tehnikas parks ir īpaši veidots, lai varētu apsaimniekot tieši bioloģiskos laukus.

– Bioloģiskajā saimniekošanā liela loma ir pareizām tehnoloģijām.
– Kad sākām pāriet uz bioloģisko lauksaimniecību, es vēl daudz pētīju un domāju. Veicām augsnes agroķīmisko izpēti. Tas bija interesanti – vai tur kas sanāks? Jau konvencionāli strādājot, ar augu aizsardzības līdzekļiem rīkojos taupīgi. Tad arī sākām iegādāties tehniku, bez kuras bioloģiski strādāt nemaz nevar. Piemēram, smalcinātājs. – Ja āboliņu nenopļaujam, tas ir jāsmalcina. Tāpat ilgi meklējām zālāju ecēšas, kam virsū ir sējmašīna un rugaines lobītājs. Lūk, tas ir mans miglotājs un minerālmēslu kaisītājs, kā es tos saucu. Rugaine jāloba tūlīt pēc kulšanas, lai samaisītu augsnes virskārtu gan ar izbirušām un nezāļu sēklām, gan augu paliekām, kas jau sapūst līdz aparšanai. Tad vajag mazāk slāpekļa un tas apkaro nezāles. Garpirkstu ecēšas savukārt ļauj gan ecēt laukus, gan pasēt, piemēram, āboliņu. Šogad sausumā šo tehniku maz izmantojām, bet vispār bez tās bioloģiskā saimniecība nav iedomājama. Tāpēc ecēšana vienmēr ir 50 pret 50 – jāskatās, kas notiek uz lauka, kāds ir mitrums un laikapstākļi. Pirmo ecēšanu veic otrā trešā dienā pēc sējas, lai iznīcinātu pašas pirmās nezāles. Otrreiz ecē, kad augi ir paaugušies, to apvienojot ar āboliņa sēšanu, tikai jāraugās, lai nebūtu ne par sausu, ne par mitru. Pērn pamēģinājām sēt, ecējot pirmoreiz. Otro ecēšanu vienkārši neveicām. Rezultāts neko īpaši neatšķiras. Varbūt pat mazāk noposta virsaugu, jo, braucot pāri jau sadīgušiem sējumiem, kādi 5 % varētu aiziet bojā, bet tas ir normāls rādītājs. Kā mēdza teikt veci agronomi – kad ecējat, tikai neskatieties atpakaļ, jo skats ir briesmīgs! Toties rezultāts ir labs. Protams, lielas nezāles neizplēsīs, tāpat tas nepalīdzēs, ja būs ļoti iekaltis, jo var izplēst arī kultūraugu.

Vasarājus mēs nesējam īpaši agri. Esam novērojuši, ka agrajos sējumos ir vairāk nezāļu, tie ir vājāki. Auzas var konkurēt ar nezālēm tad, ja ir izdīgušas pirmās. Ir bijis tā, ka iesējam aprīļa sākumā, tad gadās divas aukstas nedēļas, nezāle aug, bet no auzām vairs nekā. Konvencionālajā sistēmā tas, protams, neko nenozīmētu, viss aug un attīstās, vēl uzkaisa minerālmēslus. Var teikt, ka bioloģiskajā saimniecībā lielākā daļa darbu uz lauka beidzas līdz ar sējas noslēgumu. Cik labi un pareizi esam izdarījuši, ar to ir jāsadzīvo. Augsnes apstrāde un agrotehnika bioloģiskajā augkopībā ir vissvarīgākā! Labot pēc tam neko nevar. Tad nu mēs mēģinām uzminēt, vērojam laikapstākļus, kad labāk kuru darbu darīt.

Daudzi iesaka sēt biezi, lai nomāktu nezāles, bet mēs tā nedarām, jo gribam iegūt pārtikas kvalitāti. Barības vielas augsnē ir tik, cik ir, tāpēc – jo biezāk iesēts, jo graudi būs smalkāki. Auzas sējam ap 160–170 kg/ha, lai gan citi iesaka pat 250. Auzām galvenais kvalitātes rādītājs ir tilpummasa. Ja tā ir pietiekama, atliek tikai izkaltēt. Tāpēc arī pēdējos gados mums ir izdevies vienmēr izaudzēt pārtikas klases auzas.

– Ir arī bioloģiskajiem laukiem domāti mēslojumi.
– Te ir jāskatās izmaksas. Varbūt tas der dārzeņiem, kur ir nelielas platības un lielāka atdeve. Vēl otra lieta – tikko mēslo, aug arī nezāles. Bez augu aizsardzības līdzekļiem tad skats uz lauka ir briesmīgs! Mēs iztiekam ar zaļmēslojumu, starpkultūrām, papuvēm... Un raža nekrītas! Kad tikko pārgājām uz bioloģisko ražošanu, ražas apjoms, protams, samazinājās, iekūlums bija arī daudz netīrāks. Sakārtojot augu maiņu, uzlabojās gan ražas kvantitāte, gan kvalitāte. Ir pat pazudušas nezāles, kas bija mūsu konvencionālajos laukos, piemēram, ķeraiņu madara miežos. Ir bijuši arī lauki, kurus nopērkam jau ar vējauzu, bet pēc tam pāris gados tā pazūd. Nezālēm vajag slāpekli, bet mēs nedodam!

No katras bioloģisko auzu kravas ir vairāki paraugi, kas jāglabā trīs gadus, lai varētu pārliecināties par produkcijas kvalitāti.

– Kādas šķirnes izvēlaties?
– Mums ir samērā senas, ekstensīvas šķirnes. Piemēram, baltkrievu rudzu šķirne ‘Puhavčanka’, ko paši arī sagatavojam sēšanai. Nav ļoti ražīga, toties izturīga, labs krišanas skaitlis, ja vien ļoti neaizlīst. No auzām ir vietējā ‘Laima’, no griķiem – baltkrievu ‘Anita Belorusskaja’.

– Bez savas kaltes droši vien būtu grūti iztikt.
– Mepu kaltei pašlaik ir trešā sezona. Sākumā par tās iegādi vēl ļoti domājām, bet tagad saprotu, ka augkopības saimniecībā tā ir teju galvenā sastāvdaļa, īpaši, ja gribi ražot bioloģiski. Tas, kas tiešā ceļā nāk no lauka, parasti nav tik kvalitatīvs un tīrs, tāpēc kaltējot kvalitāti var celt. Var teikt, ka līdz ar kalti arī sākās tāds kārtīgs bizness. Ja audzē bioloģiski un iegūto produkciju pārdot kā konvencionālo, tad esi atkarīgs tikai no atbalsta maksājumiem. Taču, ja vari pārdot bioprodukciju divreiz dārgāk nekā konvencionālo, var just peļņu. Bioloģiskajā saimniekošanā lielā mērā atkrīt darbošanās biržās, jo katram graudam jau ir pircējs. Domāju, ka vismaz kādu laiku pieprasījums būs lielāks nekā piedāvājums. Taču, ja arī Austrumeiropa – Krievija, Ukraina, Rumānija – ies iekšā bioloģiskajā tirgū, konkurence palielināsies.

Jābūt gataviem, ka atbalsta maksājumu vienā brīdī var nebūt, pa šiem gadiem saimniecības vajadzētu atbilstoši sakārtot. Ideāli, ja saimniecība vienu, pat divas sezonas varētu izturēt bez produkcijas realizācijas, tā būtu īsta finansiāla konkurētspēja. Man nepatīk dalījums – lielās un mazās saimniecības. Atbalstu ģimenes saimniecības – neatkarīgi no lieluma, galvenais, lai strādā paši, kompakti un saimniecība nav pa pusi valsts izmētāta. Tajā pašā laikā – divu un trīs tūkstošu hektāru saimniecības nav nākušas viegli. Tur ir ieguldīts milzīgs darbs! Nevar tagad kaut ko sākt likt dalīt un ņemt nost. Tad to vajadzēja deklarēt pirms gadiem 15!

– Agri, vai tevi vienmēr interesējusi lauksaimniecība, vai ātri izlēmi, ka gribi palikt Kaļķos?
Gundars: – Vispār jau bija tā, ka mēs ļoti ar mammu gribējām, lai dēlam ir augstākā izglītība. Atceros, ka aizbraucām uz LLU Atvērto durvju dienu. Viss cits šķita samērā garlaicīgs, līdz Agris ienāca mehanizatoru telpās, kur bija dzelži un oda pēc soļarkas, – jā, tas bija viņa!

Agris Stiebriņš: – Kopš gadiem 13 vai vispār, kopš sevi atceros, esmu piedalījies saimniecības darbā. 13 gadi man ir zināms atskaites punkts, jo tad nogāzu uz jumta jauno Belarusu.

Gundars: – Toreiz es pats braucu ar kombainu pa priekšu, traktors aiz manis. Vienā brīdī atskatos – tikai piekabe no grāvja ārā redzama. Man kājas aukstas, bet viss beidzās labi.

Agris: – Gluži vienkārši nebija spēka stūri ātri pagriezt atpakaļ. Katrā ziņā profesionālo ievirzi guvu Jelgavā, esmu mašīnzinību inženieris. Man ir laba lauksaimnieciskā izglītība, kas noder dažādos projektu pieteikumos. Man tiešām šķita, ka esmu pietiekami daudz darba ieguldījis saimniecībā un ka man te pienākas palikt. Kamēr studēju, strādāju saimniecībā pa nedēļas nogalēm. Kopā ar tēvu tikām galā, tāpēc nešķita, ka man te būs pilna laika darbs. Tad sāku strādāt Valsts tehniskās uzraudzības aģentūrā. Tomēr algas bija tik mazas, ka nevarēju atļauties dzīvot Rīgā, mitinājos Jelgavā. Pēc tam atradu darbu te uz vietas lielā Latvijas un Lietuvas kopuzņēmumā, kas būvēja tiltus, tomēr bija tāda sajūta kā kolhozā. Pēc tam atkal nokļuvu Jēkabpils VTUA filiālē. Tikmēr jau bija notikušas izmaiņas – gan algas labākas, gan darbs vieglāk organizējams nekā Rīgā, vieglāk sadarboties ar lauksaimniekiem.

Gundars: – Taču tehniskās apskates jāveic sējas laikā, tad nu es viens pats strādāju uz lauka!

Agris: – Tomēr galvenais bija tas, ka mums saimniecībā jau bija kalte, labāk veicās ar realizāciju, tomēr darba kļuva vairāk – ne tikai jāizlaiž caur tīrāmo mašīnu, jākaltē un torņos iekšā, bet vēlreiz no torņiem ārā un jāsasver, lai varētu ērtāk pārdot. Tad arī no algotā darba aizgāju, jo sapratu, ka ar to, ka nevaru kārtīgi apsaimniekot ražu, zaudēju vairāk naudas nekā strādājot ārpus saimniecības.

Gundars: – Agris tāpat kā es ļoti rēķina visam līdzi! Un te nav runa par skopumu, jo taupība un skopums ir divas dažādas lietas. Mēs pietiekami daudz investējam saimniecībā, taču tas nekad nav pašmērķis. Ir zemnieki, kas fondos izvēlas tehniku ar visu iespējamo labāko aprīkojumu. Manuprāt, vajadzētu atbalstīt tikai bāzes aprīkojuma iegādi. Tad līdzekļu pietiktu vairākām saimniecībām! Tas būtu godīgāk. Protams, zināma līmeņa saimniecībās ir nepieciešams pats labākais aprīkojums, bet tas noteikti nav visiem.

– Vai iesakāt arī citiem izvēlēties bioloģisko lauk- saimniecību?
Gundars: – Katram ir jādara savs! Zemgalē, kur ir laba augsne, ir jāaudzē biznesa kultūras – rapši, kvieši. Mums ir vieglākas augsnes, un tās ienesīgās kultūras te nepadodas. Tikko ieguvām jaunās augsnes analīzes – iepriekšējās VAAD bija veicis pirms 15 gadiem, kad vēl nebijām bioloģiski, tāpēc būs ļoti interesanti salīdzināt. Jau redzu, ka augsnes skābums ir normalizējies, tas ir labi!

Katrā ziņā, ja sāk nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, jābūt gataviem, ka lauki neizskatīties tik tīri un skaisti un ražas nebūs milzīgas. Visi darbi ir jādara akurāti un tiem jāseko līdzi! Agrāk dažiem bija tāds uzskats – man nekā nav, nekas īpašs nav jādara, būšu bioloģiskais zemnieks. Agrāk arī manu bioloģisko saimniekošanu daži kolēģi uztvēra kā māžošanos, tagad jau prasa, kā veicas. Nekad nevajadzētu būt tā, ka visiem nosaka – esi bioloģiskais vai – gluži pretēji – neesi. Ja saimniekam padodas un ar to var pelnīt naudu, tad, lai dara to, ko ir izvēlējies! Ekonomika parāda, vai pasākums ir dzīvotspējīgs vai nav. Ne visi lauksaimnieki to saprot! Agri vai vēlu būs jādzīvo tikai ar to, ko vari pārdot. Vai varēsi saražot par cenu, kas būs pieprasīta tirgū? Pārtika būs vajadzīga vienmēr.

Agris: – Mēs arī veikalā nereti apzināti meklējam bioloģisko pārtiku. Tā nav īpaši dārgāka! Manuprāt, izvēle ir pārāk maza, jo cilvēki to īsti nepieprasa. Taču uz tālākiem reģioniem jebko var pasūtīt pakomātā – sadārdzinājums ir minimāls.

Gundars: – Jaunieši uz bioloģisko pārtiku ir tendēti daudz vairāk un labprāt to izvēlas, pat meklē, piemēram, bioloģisko jēru. Lielai daļai cilvēku savukārt ir pilnīgi vienalga, ko viņi ēd. Tas ir stāsts par prioritātēm – cilvēki dažkārt ir gatavi izvēlēties lētāku ēdienu, lai tikai būtu labs telefons, ko citi redz.

Mums saimniecībā ir bijušas arī neplānotas pārbaudes, kad no kravas paņem ražas paraugu. Līdz šim gan Latvijā, gan ārvalstīs veiktajos paraugos viss ir bijis kārtībā. Man dažkārt ir teikuši – nu, pieber taču klāt kaut ko pa kluso! Kāpēc gan lai es to darītu? Tas ir mans bizness! Pirmajos gados jau pārbaudīja, vai te nemētājas kāds tukšs minerāļu maiss, tiek pārbaudīta arī grāmatvedība – ko esam pirkuši, tomēr domāju, ka esam pierādījuši, ka strādājam godīgi! Šo es noteikti gribu uzsvērt – nozare tiek stingri kontrolēta, tās nav nekādas iedomas!

– Vai jums abiem sakrīt idejas par saimniecībā veicamajiem darbiem?
Gundars: – Agris ir bijis saimniecībā kopš sākuma, tāpēc viņš ir iegājis tajā darba stilā, kāds ir man. Ja saimniecība pastāv un attīstās, tas nozīmē, ka daudzmaz viss ir kārtībā. To es saku arī saviem kolēģiem, kas čīkst, ka jaunieši negrib pie viņiem palikt. Taču paskaties, kāds tur viss ir, – neviens negribēs palikt nolaistā vietā un sēdēt vecā traktorā.

Agris: – Lai gan tā bija mana iniciatīva nopirkt Belarus traktoru, kas komforta un jaudas ziņā nevar mēroties ar rietumu tehniku. Taču tas ir divreiz lētāks! Piemeklējam tādus darbus, kas negrauj traktora tehnisko stāvokli. Reti kad tajā pavadām ilgāk pa 15–20 minūtēm – ielecu un aizbraucu. Tā ir iespēja nedeldēt labos traktorus!

Uzskatu, ka esam izvēlējušies pareizo darbības virzienu. Ja mums sanāk un tam nav tikai gadījuma raksturs, bet gadu no gada, tātad darām pareizi! Idejas man ir bijušas visādas, bet jāatzīst, ka citas lauksaimniecības nozares nemaz tik ļoti nepārzinu. Šo es pazīstu vislabāk! Noteikti varētu vairāk attīstīt pakalpojumu sniegšanu, palīdzēt kaimiņiem. Jā, nopelnīt var, bet – vasarā jau tā ir maz laika, un, ja vēl tās pāris labās dienas jāpavada traktorā... negribas!

– Ko darāt brīvajā laikā?
Gundars: – Agra hobijs ir darbošanās ar motorlaivām, to remontu. Šogad iestājās zemessargos. Mums patīk tehnika, moči, kvadricikli! Man pašam patīk paslēpot – ir tik labi sajust, ko nozīmē savs īpašums, ka vari tam apslēpot apkārt! Pērn pēc 30 gadu pārtraukuma uzkāpu uz hokeja slidām. Daži lauki bija applūduši un sasaluši – visu ziemu kapājām! Ar ceļošanu gan īpaši neaizraujos, daudz esmu braukājis pēc kompāniju uzaicinājuma, apmeklējis rūpnīcas.

Priecājos, ka visa ģimene ir iesaistīta saimniecības darbā. Mana sieva strādā valsts pārvaldē, bet arī palīdz ar grāmatvedību Kaļķos. Mājas darbos joprojām palīdz mana mamma. Lai arī šis gads sausuma dēļ ir grūtāks nekā iepriekšējie, man ir liels prieks, ka šogad pasaulē nākusi mūsu pirmā mazmeita Marta, Agra meitiņa. Vēl tikai viens mēnesītis. Tas ir šī gada galvenais notikums! Tā dēļ var daudz ko pieciest!