, .
partlycloudy_night 4.7℃
Vārda dienu svin: Elīna, Drosma, Drosmis

Saimnieka dēls Kristaps

Elīna Šmite , 29-09-2020
Saimnieka dēls Kristaps

Saimnieks LV / 2020.gads (Maijs.)

Kristaps Bruss ir lauksaimnieks un agronoms jau trešajā paaudzē. Viens no laimīgajiem, kam izvēle par savu nākotnes profesiju bijusi skaidra jau kopš bērnības, pie tam – paša izvēlēta, ne uzspiesta. Kristaps kopā ar savu tēti, pieredzējušo lauksaimnieku Valteru Brusu pārvalda 1800 ha platības saimniecībās Strazdi un Silāres Zemgalē. Īpaša loma augkopības sistēmā atvēlēta sēklkopībai, kas prasa rūpīgu pieeju un zināšanas, ko Kristaps arvien papildina.

Jūs esat agronoms savā ģimenes saimniecībā, ko šo pienākumi ietver?

Kristaps Bruss: – Esmu agronoms mūsu ģimenes saimniecībās, līdz ar to es pāraugu visu, kas ir saistīs ar augkopību un sēklkopību, izejvielu plānošanu, praktiskajiem darbiem uz lauka. Mans tētis Valters Bruss arī vēl samērā aktīvi iesaistās saimniecības darbos, viņu uzskatu par tādu kā virsvadītāju, ar kuru saskaņoju lielākus lēmumus, piemēram, tehnikas iegādi vai attīstības plānus. Protams, viņš ir ne tikai saimniecības īpašnieks, bet arī mans tētis, tāpēc sanāk aprunāties par visdažādākajiem saimniecības jautājumiem. Mans uzdevums – ar visu tikt galā labākajā iespējamā veidā, kāds konkrētā gada apstākļos ir iespējams.

Mūsu pamatsaimniecībā Strazdi ir 1200 ha, Silāres tētis iegādājās 2008. gadā turpat Tērvetes novada Augstkalnē, un tur ir 600 ha. Principā abās saimniecībās strādājam kopā.

Vai izvēle turpināt savu vecāku darbu saimniecībā bija viegla izvēle?

Esmu viens no retajiem cilvēkiem, kas jau kopš bērnības zināja, ko grib darīt. Kad tikko biju uzsācis skolas gaitas, es saviem vecākiem esot teicis, ka kļūšu par agronomu. Pēc diploma gan es īsti tā nesaucos, jo tajā laikā LLU tāda studiju programma neeksistēja, – man ir bakalaura grāds lauksaimniecībā, iegūta laukkopības specialitāte. Jebkurā gadījumā – izmācījos to, kas mani interesē. Strazdus dibināja mans vectētis Aivars Bruss un vecmamma Ingrīda Brusa 1992. gadā, bet mani vecāki un vecvecāki nekad nelika un nespieda kaut ko darīt saimniecībā. 16 gadu vecumā es ieguvu traktora vadītāja apliecību, kopā ar brāli Arvīdu pelnījām savu pirmo naudu saimniecībā – diskojām zemi, vedām graudus. Tas bija jautrs laiks! Taču tā pa īstam profesionāli ar lauksaimniecību saskāros tieši augstskolā. Mana pārliecība par profesijas izvēli bija ļoti pamatīga un esmu priecīgs, ka to esmu paveicis.

Arī manam brālim neviens neuzspieda palikt saimniecībā. Viņš ir ekonomists pēc izglītības, bet arī strādā mūsu saimniecībā, darbojas ar tehniku, rezerves daļām. Man tas ļoti atvieglo darbu, īpaši intensīvas sezonas laikā, jo varu pievērst visu savu uzmanību procesiem uz lauka, nedomājot par tehnikas gatavību. Trešais brālis Edvards šogad beigs vidusskolu, viņam profesijas izvēle vēl priekšā.

Vai uzreiz pēc universitātes sāki strādāt tēva saimniecībā?

Gadu pirms LLU beigšanas sāku strādāt kooperatīvā LATRAPS kā agronoms – iesācējs, pāris reizes nedēļā devos turp, veidoju mēslošanas plānus. Pavadīju tur vien deviņus mēnešus, bet tā man bija ļoti vērtīga pieredze, jo radās iespēja redzēt, kā notiek darbi citās saimniecībās. Iepazinos ar dažādām pieejām darba organizēšanā, izmantotajām tehnoloģijām – aršana vai bezaršana, izmantotajiem augu aizsardzības līdzekļiem un darbīgajām vielām tajos, mēslošanas variantiem. Paldies Līgai Ružai, ka viņa mani tādu – bez īpašas prakses un pieredzes − pieņēma. Ja līdz tam man bija pieredze vairāk ar tehniku, mehanizāciju, tad tur apguvu praktiskās agronomijas pamatus. 2012. gadā, kad pabeidzu augstskolu, sāku strādāt mūsu saimniecībā kā agronoms, taču pirmie gadi bija vairāk tēta darba vērošana. Tad pakāpeniski viņš no saimniekošanas lietām atkāpās, daudz enerģijas ieguldot mūsu viesmīlības nozarē – restorānā un viesnīcā Zoltners.

Esmu priecīgs, ka varam labi sastrādāties, tētis man uzticas, jo zinu, ka dažkārt ir grūti, ja saimniecībā ir divi agronomi un katrs grib darīt pa savam. Mans tētis ir moderni domājošs, tāpēc man nekad nav īsti bijusi sajūta, ka es kā jaunās paaudzes zemnieks ļoti atšķirtos no viņa. Jā, esmu pedants, man patīk, ja viss ir saplānots un sakārtots, par to tētis reizēm pasmejas. Viņš jau pats ir ienācis ar dažādiem jauninājumiem lauksaimniecībā, domāju, ka viņš labi saprot, ka pārmaiņas notiek nemitīgi. Man ir stāstīts, ka reiz bijušas lielas diskusijas starp agronomiem par to, vai jāievieš tehnoloģiskā sliede – kā tas tagad būs, ka divas sliedes paliks neapsētas? Savukārt mūsdienās tas ir pilnīgi normāli!

Vai ar LATRAPS sadarbojaties joprojām?

Jā, iegādājoties augu aizsardzības līdzekļus un minerālmēslus, sadarbojos ar LATRAPS. Mans tētis ir arī viens no kooperatīva dibinātājiem, esam lojāli.

Augu aizsardzības līdzekļu ir daudz, taču vienu gadu kāds līdzeklis var būt ļoti noderīgs, kamēr citu – nederēt nemaz. Un man patīk šis lauksaimniecības neviennozīmīgums. Protams, reizēm mēdz kaitināt, kad šķiet, esi atradis perfektu formulu, bet otrā gadā tas nestrādā. Taču te darbojas tāda kā agronoma priekšnojauta, kad ko labāk darīt vai nedarīt. Jāatzīst, ka palīgs šajos jautājumos nereti ir kooperatīva LATRAPS agronomi. Saimniecībām Strazdi un Silāres LATRAPS agronoms ir Līga – esmu pateicīgs, ka man ir iespēja uzklausīt daudz pieredzējušāka agronoma ieteikumus un viedokļus.

Vēl esmu viens no apdrošināšanas kompānijas Vereinigte Hagel ekspertiem, kas sadarbojas ar LATRAPS. Apsekoju laukus, izvērtēju zaudējumus. Man ļoti patīk, ka varu redzēt citu saimnieku laukus un ne tikai Zemgalē, bet arī citur Latvijā. Piemēram, kad pirms diviem gadiem bija plūdi, man sanāca būt Latgalē un to piedzīvot, jo Zemgalē nekas tāds nenotika. Arī vienkārša lauku apskate rudenī mani saista, jo ir tiešām interesanti redzēt, kā saimnieko citās vietās, iepazīties ar jaunajiem saimniekiem.

Cik daudz darbinieku algojat?

Ar tehniku mums strādā četri cilvēki, ir kaltes meistars, kuru piesaistām pie traktora vadīšanas pēc vajadzības sējumu kopšanas laikā, savukārt ražas novākšanas laikā nodarbinām papildu darbiniekus kaltē, sēklas gatavošanā un uz lauka. Parasti tie ir 3–4 sezonas darbinieki. Pirms kāda laika mums bija vairāk pamatdarbinieki, kuri strādāja ar tehniku. Mainoties tehnoloģijām, uzlabojot tehnikas parku, spējam nodrošināt saimniecības darbību ar esošo cilvēku skaitu.

Kā sējumos sadalās kultūras?

Šosezon ap 540 ha iesējām rapšus, 1130 ha ir ziemas kvieši, 100 ha – vasaras kvieši un pupas, 30 ha atstājām papuvē, sadalījums gan mainās ik gadu. Augu maiņu veicam diezgan tipiski Zemgalei.

Tā kā esam sēklkopības uzņēmums, šajā sfērā strādājam visu ziemu. Saspringtākais laiks ir septembris, kad jāsagatavo ziemāju sēklas. Līdz šim daudz arī audzējām vasaras miežu sēklu, taču mana pieredze rāda, ka ekonomiski izdevīgāk ir audzēt ziemas kviešus, ko realizēt pārtikas ražošanai. Ienākumi no hektāra ir līdzīgi, taču novākt kviešus un aizvest izkaltēt ir daudz vienkāršāk nekā saražot kvalitatīvu sēklu. Šobrīd mums ir pārejas periods, no miežu sēklas audzēšanas uz lauka pupu sēklu audzēšanu. Principā var teikt, ka bez ziemas rapšiem un kviešiem, kas ir pamata kultūras, viss pārējais ir sēklas audzēšanai, arī ap 150 ha ziemas kviešu sēklas lauki.

Dažus gadus audzējām un piedāvājām arī zirņu sēklu, taču tām īsti nebija noieta. Eksperimentāli pamēģinājām izaudzēt arī baltās sinepes nedaudz virs 4 ha. Katrā ziņā sēklkopības biznesā nevar tā īsti mētāties, parasti sēkla ir jāataudzē gadus divus un tikai trešajā to var piedāvāt tirdzniecībā.

Kā realizējat sēklas?

Pamatā caur LATRAPS, VAKS, Elagro Trade un citām. Kad vēl audzējām miežus ‘Quench’, sadarbojāmies ar Scandagru. Tā kā ar sēklaudzēšanu nodarbojamies kopš saimniecības pirmsākumiem, Tērvetē un tās apkārtnē esam zināmi, tāpēc mūs uzmeklē arī tāpat.

Sēklkopībai parasti ir nepieciešama sava kalte?

Pat nezinu, kā tētis tika galā pirms tam, bet 2008. gadā, kad iegādājāmies Silāres, tur bija klāt jaudīga kalte, kurai vēl piebūvējām torņus. Tas ir pamats mūsu pārtikas kvalitātes graudiem. Savukārt to kalti, kas mums bija uz vietas Strazdos, izmantojam sēklkopībai. Ar ziemāju sēklām ir vienkāršāk, jo vismaz astoņus no desmit gadiem esam iztikuši bez sēklas kaltēšanas. Tad sēklu ievedam pa taisno šķūnī, kur tā tiek sašķirota, nokodināta, paņemti paraugi, tiklīdz ir rezultāti un etiķetes, varam tos piegādāt saimniekiem.

Sēklu cena ir teju nemainīga, tas ir stabils produkts, pēc kā vienmēr būs pieprasījums. Taču te nozīme ir arī ražai – ja miežus sēklai varam novākt ap 4 t/ha, bet ziemas kviešu – 7 t/ha, tad otros konkrētajā gadā audzēt viennozīmīgi ir izdevīgāk. Vēl arī tāds aspekts, ka, ja ir vasarāju sēkla, ziemā ir, ko darīt, – šķirot, kodināt – nodarbinām gan cilvēkus, gan savus tehniskos resursus.

Sēklkopība prasa diezgan daudz darba un zināšanu.

Kopš pirmsākumiem par sēklkopību saimniecībā atbildēja ome. Kad beidzu universitāti, šo jomu pārņēmu tieši no viņas, tolaik ome joprojām nodarbojās ar sēklkopības organizēšanu – augu maiņas plānošanu sēklu laukiem, lauku apskates pieteikšanu, sēklu sertifikāciju u.tml. Sēklkopībā būtiska ir augu maiņa, lai sēklās neveidotos dažādi piejaukumi. Excel tabulā var ļoti skaisti saplānot augu maiņu, bet uznāk sals, ziemas rapši nosalst, to vietā iesēj vasaras kviešus, taču plānots bija pēc rapšiem sēt ziemas kviešus sēklas materiāla ieguvei, kas nu vairs nesanāk. Sēklkopībā noteikumi ir gana stingri, tas ir pamatīgs darbs, bet izdarāms – ja ir gana liela saimniecība, kur var rotēt laukus. Arī tad, ja kāda lauka sēklu neizdodas sertificēt, varam to izmantot savā saimniecībā.

Vēl ir svarīgi izsargāties no nezāļu sēklas ievazāšanas. Vējauza ir karantīnas nezāle, tā nedrīkst būt piejaukta klāt nemaz. Tāpēc, pirmkārt, sēklas lauks jāizvēlas tāds, kur vējauza nav aktuāla problēma, jo to ir arī grūti nosmidzināt ar augu aizsardzības līdzekļiem – izaug viena kārta, pēc tam dīgst nākamā. Ja nepieciešams, vējauzu ravējam ar rokām. Ir bijuši gadi, kad pat mēnesi no vietas strādnieki staigā pa lauku un uzmanīgi meklē vējauzu. Tāpat ļoti būtiski ir nofiksēt pareizu novākšanas laiku. – Piemēram, lai sēkla nav pārāk mitra vai pārkaltusi, jo tas var atsaukties uz dīgtspēju, to var nesertificēt. Līdz šim gan esam ar visu veiksmīgi tikuši galā, lielas neveiksmes nav bijušas.

Pirms sēklas kulšanas arī kombaini ir jāsagatavo.

Tas ir atkarīgs no tā, ko plānots ievākt. Ja tā ir C2 kategorija jau tirgošanai zemniekiem, piemēram, ‘KWS Dakotana’ ziemas kvieši, tad sākumā ar kombainu vāksim nost lauku, kur arī aug šī pati šķirne, bet ne sēklas materiāla ieguvei. Tad tā iziet cauri kombainam, pārkraušanas piekabei, kaltei... Pēc tam jau sēklas laukā kombaini piepilda ap trešdaļu bunkura, ko arī izlaiž cauri visam novākšanas ceļam, un tikai tad sākam kult graudus sēklas ieguvei. Kas attiecas uz augstākiem ataudzējumiem, piemēram, bāzes sēklu, tad pirms kulšanas kombainieris parasti no rīta ar kompresoru iztīra visu kombainu, ja nepieciešams, – arī pārkraušanas piekabi. Tā mēs nodrošināmies pret sēklu piejaukumiem.

Kādas ir ražas jūsu laukos?

Kad es vēl nestrādāju saimniecībā, tētis teica, ka ziemas kviešiem ir kultas arī 10 tonnas no hektāra. Taču, piemēram, 2018. gadā kvieši bija nedaudz zem 6 t/ha lielā sausuma dēļ. Arī pērn veicās līdzīgi tā paša iemesla dēļ. Savukārt rapšu raža ir samērā līdzīga gadu no gada, izņemot dažus gadus, kad tie izsala. Aizpagājušajā gadā rapši bija ap 2 t/ha sausuma dēļ, tas ne tuvu nebija apmierinoši. Savukārt lielākā rapšu raža mūsu saimniecībā ir bijusi 4.8 t/ha – rēķinot pēc realizētajām tonnām. Bet vispār vidēji rapšiem ir ap 4 t/ha, kviešiem – ap 7 t/ha, tad esam apmierināti, varam teikt, ka bijis labs gads. Ja ir vairāk, – priecājamies. Jā, es domāju, ka ražas varētu būt vēl lielākas, bet tas atkarīgs no tā, ko audzē, arī kādas šķirnes izvēlas. Ražas faktoru ir daudz – gan ietekmējami, gan neietekmējami.

Kādām šķirnēm dodat priekšroku?

Es darbojos ne tikai sēklu audzēšanas, bet arī tirdzniecības jomā, strādāju SIA Cers, kas pārstāv vācu kompāniju KWS. Man patīk, ka tas dod iespēju izmēģināt ziemas rapšu un ziemas kviešu šķirnes savā saimniecībā, lai zinu, vai tās var ieteikt citiem zemniekiem. Ziemas rapšu segmentā mūsu labākā izvēle – lokomotīve ir ‘Umberto KWS’. To audzēju jau daudzus gadus, tā vienmēr sevi attaisno, ir vēla un ļoti ražīga. Es vispār pēdējos aptuveni piecus gadus sēju tikai KWS sēklas, jo saimniecībai ir jābūt pelnošai un šīs šķirnes dod iespēju sasniegt labus rezultātus.

Atšķirībā no rapšiem, ko varu 2–3 gadus saimniecībā pārbaudīt, tad ieteikt citiem un uzreiz pārdot, ar kviešiem ir mazliet sarežģītāk. Tos testējam divus gadus, ja iepatīkas, ņemam pirmsbāzes sēklu, bet tikai vēl pēc trijiem gadiem to var piedāvāt pārdošanai. Ziemas kviešiem mums ir spēcīga šķirne ‘KWS Dakotana’, ļoti ražīga, kā arī ‘KWS Malibu’, kas ir nedaudz agrāka, ar mazliet mazāku ražas potenciālu, bet tas palīdz saplānot ražas novākšanas periodu. Pavisam agrā šķirne ir ‘KWS Fenomen’, tai ir akoti, kas citiem saimniekiem ir sevišķi vajadzīgi. Tā ir līdzīga Latvijas vietējai ziemas kviešu šķirnei ‘Edvins’, bet ne tik agra, kā arī īsāka, kas risina veldres problēmu.

Vai savus laukus joprojām arat?

Strazdi un Silāres vienmēr ir bijušas saimniecības, kur viss, ko vajag, tiek aparts, bet tagad jau esam sākuši šo to mainīt. Viss sākās ar to, ka nopirkām Horsch Focus sējmašīnu, lai tiešajā sējā sētu rapsi. Redzu, ka raža neatšķiras no apartajiem laukiem. Tiešajā sējā tomēr tiek izmantoti mazāk resursu, un tas mums ar tēvu lika padomāt. Tagad plānojam to izmēģināt kviešos. Es varētu visu dienu stāstīt, ko dod bezaršana, un tikpat ilgi – kādas ir aršanas priekšrocības. Nav divu vienādu saimnieku un risinājumu. Pašlaik mēs pakāpeniski plānojam pāriet uz minimālo augsnes apstrādi, bet arklam vienmēr ir jābūt saimniecībā, jo visi gadi nav vienādi. Esmu sapratis arī, ja laukus near, tad tā arī vajag turpināt, citādi aparot tiek pazaudēts viss, kas iepriekš iegūts, augsni neapvēršot. Pārmaiņas notiek gadus četrus, tāpēc mēdz teikt, ka pirmie divi trīs gadi ražas ziņā var arī būt sliktāki. Savos rapšos gan to neesam novērojuši.

Kā pašlaik izskatās lauki pēc ziemas?

Šobrīd viss izskatās ļoti skaisti. Kvieši ir labi pārziemojuši, ja vispār to var saukt par ziemošanu, tāpat rapši. Lauksaimniekiem šī ziema bija gana laba, šobrīd skatos ar cerību un saredzu veiksmīgu potenciālu. Es gan neesmu tas cilvēks, kas pēc lauka apskates teiks, ka te būs milzu raža. Dzīvosim – redzēsim!

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā

Liellopu tirdzniecības uzņēmums SIA Baltic Bianco Trading 10. martā piedāvā...

Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība
Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība

Lietuvas lauksaimniecībā tradicionālajām nozarēm aizvien pievienojas jaunas...

Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas
Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas

Burkānu audzētājiem lielākās rūpes sagādā nezāles, kuru ierobežošanai jāpie...