Saimnieks LV / 2017.gads (Marts.)

Latvijas ainava – tik skatam ierasta, mūžīgi tepat bijusi, bet vai tiešām to pazīstam? Vai tā vienmēr bijusi tāda, kādu redzam to šodien? Pēdējā pusgadsimta laikā Latvijas ainava ir ievērojami mainījusies. Caurskatāmas birzis, līkumainas upes un lauku ceļi, viensētas, pļavu ieloki meža malās, puķēm bagātas dabiskās pļavas ir tas, ko uzskatām par Latvijas tradicionālo ainavu. Taču dabā to redzam arvien mazāk. Mūsdienu Latvijā acīm paveras cits citam līdzīgi skati, pamazām zūd dabas daudzveidība un kultūrvēsturiskā mantojuma liecības – taisnas līnijas meža izcirtumu un lauku malās, krūmāji aizaugošos laukos, plašas vienmuļas mežu jaunaudzes vai monotoni lauki. Tāpēc Latvijas Dabas fonds (LDF) uzsācis valsts simtgadei veltītu projektu Ainavas runā, ar kuru aicinās cilvēkus ieraudzīt vērtīgo Latvijas ainavā.

Ainava ir fasāde, bet aiz tās – norises dabā un sabiedrībā, cilvēka domāšana un rīcība. Ainava atspoguļo mūsu vērtības, idejas un kultūru. Tā ir mūsu vēstures uzkrājums no pagājušiem gadu desmitiem un simtiem un nes sevī vietas garu – to īpašo, neatkārtojamo, kas kādu vietu padara par savējo.

Februārī atklātais LDF projekts Dabas daudzveidība Latvijas ainavās. Ainavas runā mudinās pievērst uzmanību tradicionāliem Latvijas ainavas elementiem, vietnē www.ainavasruna.lv apkopojot informāciju par ainavas vērtībām un sniedzot praktiskus padomus ainavas saglabāšanai un kopšanai. Latvijas Dabas fonda direktors Ģirts Strazdiņš: „Pēdējā pusgadsimta laikā esam pazaudējuši daudz vērtīgu Latvijas ainavu un to skaits arvien samazinās. Bieži tieši mūsu nezināšana par ainavas vērtībām noved pie tās iznīkšanas. Mēs uztveram ozolu lauka vidū kā traucēkli, mēģinām novākt akmeņus, lauku sētā ierīkot mauriņu. Kad mēs uzzinām vairāk, ar citām acīm paskatāmies uz ainavu, labāk pamanām tās patiesās vērtības un arī citādāk rīkojamies.”

Ainavām runāt palīdzējuši sabiedrībā pazīstami cilvēki, ieskaņojot video klipus, kas skaidro dažādu ainavu elementu nozīmi. Tā Uldis Dumpis iejuties akmens tēlā, Kaspars Znotiņš pastāstīs, kāpēc svarīgi parūpēties par ozolu lauka vidū, Katrīne Pasternaka devusi balsi viensētai, Jolanta Gulbe – pļavai, savukārt Jānis Skutelis vēstīs, kāpēc ainavai ir svarīgi līkumi. Stāstus var noklausīties www.ainavasruna.lv.

Akmens, koks, līkums, pļava un sēta
Kā būtiski un simboliski Latvijas ainavas elementi tiek izcelti koks, akmens, līkums, pļava un viensēta. Projekta idejas autors, LDF eksperts Viesturs Lārmanis raksturo katru no tiem: „Senam kokam vai koku grupai ir ne tikai ainaviska vērtība. Kādā projektā studenti bija izpētījuši, ka vienā vecā vītolā dzīvo vairāk nekā 50 dažādas sūnu, ķērpju, sēņu sugas – tā ir vesela biodaudzveidības pasaule. Tāpat reiz kādā zinātniskā pētījumā tika parādīts, ka jauna liepa var būt pat tūkstoš gadu veca, jo šiem kokiem dziļi zem zemes ir kodols, kas tur stāv gadsimtiem ilgi, kamēr vienu koka stumbru virs zemes nomaina cits. Tāpat kokam ir ainaviska, kultūrvēsturiska vērtība – zem vecā ozola atlaidušies vai siena zārdus pieslējuši mūsu senči.

Akmens un akmeņu krāvums var būt vieta, uz kura sasildās ķirzaka, pirms tā meklē sev ēdamo. Krāvumu spraugās kamenes bieži vien iebūvē ligzdas. Tāpat var tikt atklāts iepriekš nezināms bedrīšakmens, kulta akmens, kas liecina par tūkstošiem gadu senu pagātni. Pirms to nošķūrējat, padomājiet!

Mūsdienu ainavā arvien vairāk parādās taisnas līnijas – ceļi un laukmales kļūst taisnākas, gar vienu grāvja malu ir klajš lauks, otrā pusē – biezs mežs. Upe var būt pārvērsta taisnā grāvī un strauji plūst, zivis vairs nepaspēj iznārstot, pali neturas tik ilgi. Kādreiz līnijas bija daudz vairāk liektas. Liektā līnija ir garāka, un tajā ir atrodama daudz lielāka dabas daudzveidība.

Savukārt dabiskajās pļavās sugu daudzveidība ir pat lielāka nekā tropiskajos mežos. Eiropas rekords piederējis kādai pļavai Igaunijā, kur vienā kvadrātmetrā atrodamas vairāk nekā 70 augu sugu. Šādas pļavas ir daudz bagātīgākas ar augiem nekā pieneņu vai margrietiņu pļavas. Pirms aptuveni gadsimta trešdaļu Latvijas klāja šādas dabiskās pļavas, kas mūsdienās veido vien ap 0.7 % teritorijas. Pasargāsim vismaz šo mazumiņu!

Viensēta jeb lauku sēta ir kā kronis visam, vieta, kur cilvēks visvairāk saplūst kopā ar dabu. Lielākais dabas aizsardzības izaicinājums ir atrast veidu, kā nākotnē uz mūsu planētas varētu vienuviet dzīvot laimīgi cilvēki un bagātīga dabas daudzveidība. Lauku sēta ir vide, kur šo sadzīvošanu var mācīties – piemēram, neizkopjot perfektu mauriņu, bet ļaujot augt savvaļas puķēm. Jo dažādākas augu sugas, jo vairāk kukaiņu, bišu, veidojot krāsainu un sanošu dārzu. Vecajā kokā pagalmā visvairāk dzīvojas mazie putniņi, kas ielaižas arī ābelē un noķer kādu kaitēkli.”

Ainava toreiz un tagad
Vidzemes augstskola līdz maijam īstenos pētījumu Izmaiņas Latvijas ainavā un tās vērtības nesenākajā simtgadē. Tas tiks veikts trīs daļās – pirmkārt, pētot, kāda ir tipiska un tradicionāla Latvijas lauku ainava dažādos Latvijas vēstures posmos, analizējot pirmskara Latvijas periodiku un veicot mūsdienu lauku iedzīvotāju aptauju. Otrkārt, noskaidrojot, kādi ir dabas daudzveidības nozīmīgie ainavas elementi biologu un lauku iedzīvotāju skatījumā. Visbeidzot, treškārt, analizējot gadsimta laikā Latvijas ainavā notikušās izmaiņas 50 konkrētās saimniecībās.

Pētījuma rezultāti tiks izmantoti praktisku padomu formulēšanai mūsdienu viensētu un piepilsētas individuālo māju saimniekiem par izceļamiem un saglabājamiem ainavas elementiem, kas stiprinātu gan Latvijai tipiskās lauku ainavas kvalitāti, gan vairotu dabas daudzveidību. Kā atklāja viena no pētījuma izstrādātājām mag.geogr. Iveta Druva – Druvaskalne, 20. gs. Latvijas lauku ainava ir nepārtraukti mainījusies, piedzīvojot trīs lielas zemes reformas, kā arī karus, kam ir joprojām pamanāmas sekas ainavā. Pirmās neatkarīgās Latvijas agrārās reformas laikā tika izveidotas 54 128 jaunas zemnieku saimniecības.

Šobrīd ir veikta pētījuma pirmā daļa, parādot, ka pirmskara plašsaziņas līdzekļiem, īpaši Atpūtai bija liela ietekme priekšstatu tapšanā par skaistu ainavu un lauku sētas veidošanu. Izplatīts bija uzskats, ka mājas tuvākā apkārtne – sēta – ir spogulis, kas atspoguļo mājas saimnieka godu, čaklumu, turību un inteliģenci. Dominējošais ainavas tēls – mozaīkveida lauku ainava ar izteiktu skata perspektīvu, kā biežākos elementus izceļot kādu ūdenstilpi, paugurainu reljefu, mežu. Sevišķi daudz izcelti lieli, atsevišķi stāvoši koki, kas bieži saskanīgi sader kopā ar lauku viensētu, pļavu, ganībām – vietu, kas liecina par cilvēka klātbūtni. Populārākās ainavu vietas – Daugavas ieleja, Gaiziņkalns, Abavas ieleja vai piekraste, arī mazās upītes un Latgales ezeri. Raksturīga bija aleju stādīšana, putnu būrīšu izvietošana, daudz ziedošu ābeļu skatu. Trīsdesmitajos gados aktuāla kļuva piemiņas jeb svēto biržu stādīšana, piemēram, par godu jaundzimušajam. Tika ieteikts stādīt kokus, kas noder bitēm, – kastaņas, liepas, vītolus, tāpat arī izvēlēties lauksaimniecībā vietējās augu šķirnes.

Kā vēstīts ainavas manifestā, mēs nevēlamies iekonservēt ainavu vai atgriezties pagātnē. Pagātnes izzināšana ir vajadzīga, lai izprastu ainavas izmaiņas un mācītos no labiem piemēriem, lai saprastu, no kā mēs esam veidojušies. Ainava ir bijusi un būs mainīga. Mēs aicinām cilvēkus ainavā rīkoties uzmanīgi, izprotot un cienot dabu un kultūrvēsturi. Mūsu darbības šodien veido ainavu – dabas telpu, kuru skatīs un kurā dzīvos mūsu bērni un mazbērni. Tā, savukārt, veidos un ietekmēs viņus. Jo dažādākas vērtības iekļaujoša būs mūsu veidotā ainava, jo lielākas izvēles iespējas piepildītai dzīvei mēs būsim saglabājuši nākamajām paaudzēm.

Projekts Ainavas runā. Dabas daudzveidība Latvijas ainavās veltīts Latvijas simtgadei un tiek īstenots ar Latvijas vides aizsardzības fonda un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas finansiālu atbalstu. Projektā Ainavas runā piedalās Latvijas Dabas fonds, Vidzemes Augstskola, Dabas Retumu krātuve un Annas Koku skolas biedrība.

1909. gada fotogrāfijā attēlotas Cesvaines novada Kraukļu pagasta Īvānu mājas. Šis attēls kļuva par pamatu 500 latu naudaszīmes reversa sižetam un Īvānu saimniecība ar savu govju pulku uz tā – par Latvijas lauksaimniecības simbolu. Turklāt tieši šajā saimniecībā īpaši izkopta Latvijas brūnā šķirne – vēl viena Latvijas identitātes daļa.

1999. gadā attēlā sazīmējamas Ivānu saimniecības galvenās ēkas, kas vizuāli izskatās daudz mazākas, jo koki tām līdzās nu jau ir vairāk nekā simtgadīgi. Garā zāle liecina, ka saimniecības apkārtne vairs netiek noganīta. Ja arī jūsu ģimenes arhīvā glabājas līdzīgi attēlu pāri, – padalieties! Vairāk informācijas: www.ainavasruna.lv . Mūsdienu foto: Māris Locs. Pagātnes foto: Madonas muzeja kolekcija.

Pulēna (Pullana) ezera skats 20. gs. sākumā pie Alūksnes uzskatāmi rāda vienu no būtiskākajām izmaiņām Latvijas ainavā – līkumainu ceļu izzušanu. Agrāk zemes ceļš vijās pa dabiskajām līnijām, metot loku ap ezeru un uzlīkumojot nogāzē tā, lai nav stāvs kāpums. Mūsdienās ezers ir izsīcis un aizrakts, no vecā ceļa palikušas tikai aptuveni nojaušamas liecības līdzās iztaisnotajai asfaltētajai brauk-tuvei, bet dzelzceļa līnija pa kreisi palikusi tā pati. Mūsdienu foto: Māris Locs. Pagātnes foto: Alūksnes fotogrāfs Lapiņš.