Saimnieks LV / 2018.gads (Aprīlis.)

Rucavas novada Rucavas pagasta Alejās dzīvojošā rucavniece Gunita Pričina nopietni jau četrus gadus nodarbojas ar maizes cepšanu. Tas ir ģimenes bizness, un saimniecei ļoti palīdz vīrs Jānis, dēli Jānis un Rihards. Arī septiņgadīgā meitiņa Paula grib piedalīties procesā kopā ar visiem, bet vēl tam ir par mazu. Gunita savējos radina pie darba. Arī viņas mamma Lilija Vītola daudz palīdz savas meitas ģimenei. Viedā kundze dzīvo netālu – uzlec uz riteņa un klāt ir. Kaut jaunajiem būtu tik daudz spēka un dzīvesspara! Mamma cepusi un cep saldskābmaizi, raušus, sklandraušus, bet vecmāmiņa savulaik rupjmaizi.

Jau pirmajā klasē zina, ko grib
„Esmu dzimusi rucavniece, un mana dzimta šeit dzīvo jau vairākās paaudzēs. Pričinu Rucavā ir ļoti daudz – populārs uzvārds. Bet tas ir mana vīra uzvārds. Mans uzvārds bija Vītola,” skaidro Aleju saimniece un pastāsta, ka iepriekš strādājusi par pārdevēju un vajadzējis tikt pie iztikas līdzekļiem, jo ģimenē aug trīs bērni. Tiesa gan, vēl agrāk bijusi doma par maizes cepšanu. Bet tas tikai ideju līmenī. Maize taču ir ikviena latvieša pamatēdiens. Protams, ir cilvēki, kuri ievēro diētas un slimo ar tādām slimībām, ka maizi uzturā lietot nevar.

„Mana mamma aizdeva naudu mūsu pirmajai krāsnij. Pamēģināju, un sanāca,” sākotni atceras maizes cepēja un piebilst, ka tad, kad mācījusies Rucavas vidusskolas pirmajā klasē, skolā vajadzējis rakstīt sacerējumu par nākotnes iecerēm. Mazā Gunita melns uz balta uzrakstījusi – cepšu maizīti. Tagad Pričinu ģimenei ir trīs malkas un viena elektriskā maizes krāsns.

„Tas bija oktobrī pirms četriem gadiem, kad izcepu pirmo maizi – saldskābo. Pamēģināju, un klienti un draugi, kuri vēlējās iegādāties, nāca pakaļ un slavēja. Sortiments pa šiem gadiem ļoti audzis. Cepam gaišo saldskābo, tumšo saldskābo, rudzu, rudzu sēklu, tumšo sēklu, gaļas maizi Pīle, divu veidu augļu maizi, vairāku veidu baltmaizi. Un no vairākas dienas pastāvējušas maizes gatavojam maizes grauzdiņus,” uzskaita saimniece. Šobrīd visiecienītākā ir rudzu maize, kuru daudzi pieprasa. Sākumā Alejās cepto maizi pārdevuši Rucavas novadā, Rucavas un Bārtas pagastos, un pēc tam sākuši tirgoties Liepājā – Pētertirgū un biedrības Lauku sēta tirdziņā Krūmu ielā. Arī Grobiņā Martas kioskā var iegādāties rucavnieku cepto maizi.

Lepojas ar savām receptēm
Pircēji svaigu maizīti var iegādāties otrdienās, piektdienās un sestdienās – paši saimnieki to arī tirgo. Daudzas kundes brauc uz Rucavu pēc maizes – labi, ka Pričinu māja atrodas pašā centrā. Par Rīgas tirgu daudz nedomājot, jo pietiekot jau vietējā. Vecākais dēls Jānis bijis aizbraucis uz galvaspilsētu ar pašcepto maizi pamēģināt. Tomēr rucavniekiem tas ir gaisa gabals un brauciens dārgi izmaksā. Pričini sapratuši, ka to negribot.

Saimnieki maizes cepšanai izmanto bērzu malku, jo tai ir lielāks karstums. To vajag maizei. Cepšanas dienas ir pirmdienas, trešdienas, ceturtdienas un piektdienas. Tas ir ļoti daudz. Iepriekšējā dienā izcepot un nākamajā jau ir tirdziņš. Brīvdienu maizes cepējiem tikpat kā nav. Taču pēc Ziemassvētkiem un Jaunā gada svinībām ģimene paņēmusi sev atpūtas nedēļu. Tas tāpēc, ka svētku laiks ir ļoti noslogots. Tad visi aizbrauc pie jūras pastaigāties. Nedarot it neko.

Gunita lepojas, ka viņas maizes receptes nav vis no interneta noskatītas, bet pašas izdomātas. Paskatījusies gan internetā, bet sapratusi, ka tas nav domāts viņai. Jādomā savs – pēc garšas izjūtas. Katru reizi tiek nogaršota arī mīkla un ikreiz saprasts – tas man ir vajadzīgs. Protams, viss atkarīgs no tā, kādus produktus ieliec mīklā – cik pievieno sāli un cukuru. Augļu maizei savukārt liek klāt aprikozes, rozīnes, riekstus – visu bagātīgi. Receptes ir ļoti dažādas.

Uzmundrina pircēju labie vārdi
„Ģimenē mēs ēdam vien pašu cepto maizi. Kādu maizi ienesu mājās, tādu manējie arī bauda. Es pati lietoju pārsvarā rudzu maizi. Man vislabāk garšo svaiga maize. Zinu, ka citi notur nedēļu rupjo maizi un tikai tad ēd – katram sava gaume. Gaļas maize Pīle visiem manējiem garšo ar biezpienu. Arī rucavnieki un liepājnieki to iecienījuši – tur klāt ir speķis un sīpoli,” skaidro rucavniece. Gunita teic, ka pašā sākumā viss licies vieglāks. Tagad maizes cepšana ir smags, fizisks darbs. „Nogurstu jau no maizes cepšanas. Taču izcepam un pašiem vēl jāpārdod. Tas rada papildu slodzi un daudz paņem spēku. Protams, ka uzmundrina pircēju labie vārdi. Bet visu laiku jābūt kā vāverei ritenī,” teic Gunita Pričina un atklāj, ka viņai bijuši arī interesanti pasūtījumi. Piemēram, vajag maizi kāzu vajadzībām. Tad virsū uzspraužot jumi vai iedobumiņā ieliek sāls trauciņu. Tādu maizi var nest arī uz sālsmaizi. Kāzām, piemēram, ir cepti pat astoņi kukuļi.

Vienā reizē var izcept 15 kukuļus saldskābmaizes un 21 kukuli rupjo. Visai daudz. Lielāku daudzumu arī ģimene negribot cept, jo pietiek ar līdzšinējo. „Ja ir kvantums, tad zūd kvalitāte. Tā ir zināma lieta,” atzīst cepēja.

Domā cept ķieģelīti
„Nesen arī sākām uzņemt ekskursantu grupas, ar kurām kopā cepam maizīti. Kamēr notiek process, ciemiņi bauda manu vasarā sagādāto zāļu tēju un mielojas ar gaļas maizi. Taču telpas mums vēl par šaurām – domājam par paplašināšanos,” tā saimniece. Sākuši jau arī ar mazumiņu un tikai pēc pusotra gada būvējušies tālāk. Un būvēm ģimene izmantojusi savu naudu – neņēmuši nevienu aizdevumu un nav piedalījušies kādā projektā. „Palēnām būvējamies, bet ceptuve tomēr izmaksāja ļoti dārgi. Šobrīd ir iecere cept kaut ko vairāk. Ir doma, ka sestdienās būs skoliņas – ar darbību, raušu cepšanu. Gribam vēl attīstīties. Domāju, ka man gan būs jāpaskatās internetā, jo šogad vēlos sākt cept ķieģelīti. Vēl viens maizes veids,” nākotnes plānus ieskicē Gunita. Viņa atzīst, ka konkurenci neizjūtot. Rucavā vēl ir cepēji, bet katrs cep savādāku maizi, viens otram netraucējot. Katrai maizei sava garša, un katrs atrod savu klientu. Un savu vietu tirgū Pričinu ceptā maize jau iekarojusi.

„Iztikt ar savu nelielo biznesu varam. Dēls Jānis mācās Ventspils augstskolā biznesa vadību, bet Rihards pēdējo gadu – Liepājas Jūrskolā. Braukā visu laiku uz mājām. Arī atļauties iegādāties daudz ko varam,” priecājas galvenā cepēja. Un viņa secina, ka patīkot savs darbs. Tas ir maizes darbs un hobijs reizē. Mājlopu ģimenei vairs nav, jo visu nevar paspēt. Savulaik turējuši cūkas un vistas. Katru rītu vienalga jāceļas piecos, bet gulēt saime iet ap desmitiem vakarā.

„Mana dzimta paaudžu paaudzēs cepusi maizi, un man tagad ir nodota stafete. Es to tālāk nodošu saviem bērniem. Galvenais, ka viņiem ir interese par maizes cepšanu un viņi vēlas palikt laukos. Mūsu ģimenei patīk lauki. Lielais dēls ar savu meiteni aizgāja dzīvot pie omes, un mazais dēls sapņo, ka varēs te iegādāties māju. Meitiņa saka: ja brāļi tepat, es taču arī te drīkstēšu dzīvot,” priecājas mamma un pastāsta, ka Rucavā tagad esot ap 1700 iedzīvotāju – lielākoties veci ļaudis, jo jaunie aizbraukuši laimes meklējumos. Savulaik pagastā bija Rucavas vidusskola, kura tagad pārtapusi par pamatskolu – trūkst bērnu, un tas ir ļoti sāpīgi. Pričinu ģimene ir sava pagasta patrioti.