Saimnieks LV / 2020.gads (Februāris.)

Piemājas saimniecībā Roņuki Vecumnieku novada Stelpes pagastā līdzās Nīzeres ciemam jau astoto gadu enerģiski saimnieko Inese Gulbe - Lasmane un Māris Lasmanis. Viņu pamatnodarbošanās ir putnkopība. Nu jau iegādātas ap trīssimt vistas un tirgū, galvenokārt Rīgā, regulāri tiek realizētas olas.

Kad Inese un Māris sapratuši, ka vēlas dzīvot laukos, lūkojuši vispirms iespējas ko īrēt, taču drīz vien nākuši pie atziņas, ka sava māja, vēlams ar pieņemamām saimniecības ēkām, tomēr būtu vislabākais risinājums. Roņuki šķitis labs variants, turklāt arī 12 ha zemes jaunajiem censoņiem likušies noderīgi nākotnei. Protams, kā daudzi iesācēji laukos, arī viņi izmēģinājušies dažādas lietas. Turētas kazas, truši, cūkas, tiesa, tās gan pašpatēriņam. Saimniecība reģistrēta jau 2013. gadā, un pagājušā gada nogalē Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrā (LLKC) rīkotajās mācībās iegūtas pamatzināšanas un sertifikāts bioloģiskajā lauksaimniecībā.

Inese atceras, ka sākuši vien ar desmit vistiņām un pāris pīlēm. Rezultāts bijis patiesi pārsteidzošs – pīļu māte bijusi tik čakla, ka sezonā vairākos piegājienos kopā izperējusi 80 pīlēnus. Tāda dabas dāvana nudien iedvesmojusi saimnieci, un Inese apsvērusi, ka varbūt nopietnāk varētu pievērsties vistkopībai. Vispirms nācās izremontēt saimniecības ēkas, pamats it kā bijis, taču darāmā izrādījies krietni vairāk nekā sākumā šķitis. Katrs iesāktais darbs pavēris ceļu arvien jaunām idejām. Mājas remontam pieķērušies tikai pēc tam, kad bija ielikti pirmie pamati mājputnu iekārtošanai. Pēc tam darbi ritējuši paralēli.

Inese stāsta: „Ātri apjautu, ka bez zināšanām lauksaimniecībā nekas prātīgs nevar sanākt. LLKC Ozolniekos bija pieejami tālmācības kursi, kuru piedāvājums ir ļoti piemērots ikdienā aizņemtam lauku cilvēkam. Pirmās zināšanas lauksaimniecībā iekrāju tur. Tad iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur apgūstu ciltslietu zootehniķa profesiju, esmu jau 5. kursā. Savlaicīgi zināju, ka bakalaura darbu rakstīšu par vistkopību. Pieņemts uzskatīt, ka vistas, ak – tas ir vienkārši! Nebūt ne. Esmu saskārusies ar daudziem nezināmajiem un atskārtusi, ka Latvijā tā īsti nemaz nav pieejama speciālā literatūra par šo tēmu. Arī speciālistu pavisam nedaudz. LLU iepazinos ar Zani Rostokinu, Latvijas olu un putnu gaļas ražotāju asociācijas vadītāju. Esmu pateicīga viņai, ka mācību praksi varēju iziet viņas ģimenes saimniecībā Vilciņi Saukas pagastā, Viesītes novadā. Ļoti svarīgi man kā iesācējai apzināties, ka ir iespēja pajautāt kādam padomu un mācīties no citu pieredzes.”

Inese labprāt iepazīstina ar sava bakalaura darba tēmu. Viņa pētījusi piecu dažādu rūpnieciski ražoto jaunputnu barību efektivitāti to audzēšanā. Izvēlējusies divus lietuviešu ražojumus un trīs Latvijā gatavotus. Taču, lai pētījums varētu notikt, tam bija nepieciešams brūderis (cāļu sildītājs) – tas izskatās kā komfortabls piecstāvu namiņš, katrā stāvā ievietoti 20 cālēni. Barošanu uzsāka ar vissmalkāko nulles barībiņu – paredzētu vismazākajiem. Pirmos simts vienāda vecuma cālēnus Inese nopirkusi, bet brūderi no Inkubatori. lv aizdevis asociācijas biedrs. Tā cena ir ap 700 EUR, tomēr tas pierādīja savu vērtību, jo cāļiem novēroja simtprocentīgu dzīvotspēju, kas ne vienmēr izdodas ar vistām – perētājām – daba ir pilna visādu pārsteigumu.

Inese atzīst, ka sākumā nemaz nav apjautusi, kāds būs pieprasījums pēc lauku vistu olām, tagad viņa domā, kā palielināt dējējvistu skaitu un paaudžu maiņu optimizēt tā, lai ražība nekristos arī kritiskajos rudens mēnešos, kad vistiņas maina spalvu. Saimniece pārliecināta, ka mūsdienu šķirnes vistas var turēt ap pusotru gadu, tad tās ir visražīgākās. Viņasprāt, visām būtu labāks viens starta vecums − 3.5 mēneši.

Inese nedomā pievērsties putnu gaļas ražošanai, tāpēc savas dējējvistas piedāvā tiem, kas vēlas tās iegādāties turēšanai pašpatēriņam. Olu pārdošanai visizdevīgākā esot tiešā tirdzniecība, sākusi Vecumniekos, bet patlaban saimniece regulāri piegādā olas Rīgas tirdziņam, Imantā. Tur Roņukiem un arī citiem asociācijas biedriem ir iespēja pēc noteikta grafika realizēt savu produkciju. Olu skaits gan ir mainīgs, ko, saprotams, ietekmē rudens un ziemas mēneši. Normālas vistu dējības laikā tirgum var piegādāt 400−700 olu nedēļā.

Inese intensīvi domā par to, kā attīstīt saimniekošanu, paplašināt un uzlabot putnu novietnes. Arī piemājas zeme jāapsaimnieko, iecerēts audzēt dārzeņus un ķiplokus. Lai gan vīram ir pastāvīgs darbs ārzemēs, viņš mājās ir gana bieži un spēj intensīvākajos darba periodos daudz paveikt saimniecībā. Veiksmīgi iesniegtais un akceptētais projekts, kas atbalstīja jaunos lauksaimniekus summā līdz 15 000 EUR, ļāvis pagājušajā rudenī iegādāties jaunu traktoru komplektā ar nepieciešamo aprīkojumu. Putnkopībai visnoderīgākais būs speciālais pārvietojamais treileris mājputniem. Ideju par šādu iekārtu smēlusies Zviedrijā dzīvojoša angļu lauksaimnieka Ričarda Pērkinsa (Richard Perkins) apjomīgajā 2019. gadā iznākušajā grāmatā Regenerative Agriculture, ko autors sarakstījis, balstoties uz savu praktisko pieredzi un zināšanām. Tajā Inese atradusi dažādus knifiņus, radošus tehnoloģiskus atklājumus un padomus arī mājputnu turēšanā. Grāmata ir par mazo lauku saimniecību neapšaubāmo dzīvotspēju un noteiktu vietu globalizētajā lauksaimniecības lielražošanas vidē.

Inese Gulbe - Lasmane uzsver, ka 2019. gadā veiksmīgi realizētā sadarbība ar pašvaldības projektu Esi uzņēmējs Vecumnieku novadā 2019! devusi pārliecību, ka tādi projekti stiprina vēlmi strādāt, ka ejam pareizajā virzienā un mūsu saimniekošana ir abpusēji vajadzīga.

Putnkopības nozare: mazo saimniecību iespējas attīstīties efektīvi

Zane Rostokina, Latvijas olu un putnu gaļas ražotāju asociācijas vadītāja:

– Mūsu asociācija ir jauna, dibināta tikai pirms diviem gadiem. Patlaban tajā ir 50 biedri. Izveidojām to tāpēc, ka Latvijā strauji aug interese par šo nozari un tie, kuri sāk nodarboties ar putnkopību, atzīst, ka ļoti trūkst vajadzīgo zināšanu.

Jau pērn strādājām ciešā sadarbībā ar Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centru un organizējām seminārus, to turpināsim arī šogad. Aktīvākie reģioni ir Zemgale, Vidzeme, Latgale, Kurzemē varbūt ir mazāka interese, bet ar laiku arī tur radīsies šādas saimniecības. Pieteikties mācībām varēs gan iesācēji, gan pieredzējuši putnkopji, lai zināšanas papildinātu.

Inese Gulbe - Lasmane ir ideāls piemērs tam, kā lietas jādara. Viņa klusi, mierīgi visu pārdomā, tad ķeras klāt un secīgi visu sakārto. Daudzi, uzsākot kaut ko jaunu, uzņemas par daudz – riskē ar ieguldījumiem, ciešot neveiksmi, piedzīvo vilšanos un iesākto pamet. Ineses pieeja lietām ir loģiska, un viņa saglabā realitātes izjūtu, kas ļauj izdarīt vislabāko izvēli un pieņemt pareizos lēmumus.

Tāpēc pirmajai mācību praksei labprāt piedāvāju Inesei savas meitas saimniecību Vilciņi. Roņuki iestājās asociācijā, reģistrējās PVD, kad radās iespēja olas pārdot. Inese ir cilvēks, kas grib lietas darīt labi un pareizi, viņa uzņēmīgi un rūpīgi veica pētījumus savam bakalaura darbam, kurā analizēja dažādas barības ietekmi uz cāļu augšanu un veselību. Putnkopības nozarē Inese top par labu saimnieci!

Kā nopietna nozare lauksaimniecības struktūrā putnkopība sevi piesaka lēnām, taču tai ir perspektīva. Par to interesējas tie, kam ir mazas piemājas zemes un arī tie, kas maina dzīvesveidu, pārceļas no pilsētas uz laukiem un vēlas rast lietderīgu nodarbošanos. Motivācija ir dažāda. Ir arī brīvas nišas, piemēram, ūdensputnu audzēšanā. Putnu fabrika Ķekava ir gatava piedāvāt savus cāļus, lai izaudzētu broilerus gaļai lielākos apjomos, lauku saimniecībām, kas vēlētos mainīt savu darbības virzienu vai uzsākt ko jaunu. Pagaidām nav īstas atsaucības, varbūt līdz šim bijis par maz informācijas. Tāpēc šogad organizēsim semināru plašākai informācijai par iespējām, ko šāda sadarbība var dot putnu gaļas tirgum.