Saimnieks LV / 2018.gads (Augusts.)

Sākot saimniekot no senčiem mantotā zemē bez pieredzes, tehnikas un iekārtām, Robežnieki nu jau ierindojas starp modernākajām piena lopkopības saimniecībām Latvijā. Robežnieku mērķis – ieguldot jaunākajās un inovatīvākajās tehnoloģijās, izveidot neatkarīgu saimniecību, kuru ģimene spēj apkalpot pašu spēkiem, neesot atkarīgiem no algotiem darbiniekiem.

Pierīgā, Sējas novada Robežniekos jau vairāk nekā 20 gadus saimnieko Klaida Kolberga un Normunds Kalniņš ar ģimeni. Kā šo gadu laikā no saimniecības bez fermas, tehnikas un pieredzes rīdziniekiem, kas riskējuši kļūt par lauksaimniekiem, izdevies izveidot vienu no modernākajām piena lopkopības saimniecībām Latvijā, apsaimniekojot vairāk nekā 400 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes?

Sākuma kapitāls – mantotā zeme
„Kad deviņdesmitajos gados mantojām senču zemi, bija divi varianti – to pārdot vai sākt saimniekot pašiem. Nolēmām pamest visu iesākto Rīgā un riskēt, jo negribējās atteikties no sajūtas, ka beidzot pašiem kaut kas pieder,” atceras Normunds.

Klaida un Normunds saimniekot sāka pilnīgi tukšā, klajā vietā – bija tikai zeme. Izvērtējot tirgus situāciju, viņi izlēma par labu piena lopkopībai, kas tajā laikā bijusi salīdzinoši brīva niša. Lai uzsāktu reālu darbību, privatizēja vecu fermu ar visām iekārtām. „Nenoliedzami, pirmie desmit gadi bija visgrūtākie. Mēs mācījāmies elementārākās lietas un pamazām uzzinājām, kas vispār ir piensaimniecība. Daudz kļūdījāmies, bet, ja šo kļūdu nebūtu, iespējams, mēs nekad nebūtu tur, kur esam šodien. No saimniecības ar piecām brūnaļām esam tikuši līdz apmēram 300 govju lielai fermai.”

Bez investīcijām attīstīties nevar
Normunds atzīst, ka pa īstam atsperties varējuši vien 2000. gadu sākumā, ienākot Eiropas Savienības fondu naudām – tad arī saimniekošana pārgāja citā līmenī. Notika strauja attīstība. Tika iegādāti pirmie nopietnie traktori un cita veida tehnika, kuru pirms tam tikai ar saviem spēkiem iegādāties nebija iespējams.

Lai pārietu nākamajā līmenī un turpinātu modernizāciju, kas nodrošinātu vēl lielāku efektivitāti, bija nepieciešamas nākamās lielās investīcijas. „2014. gadā, pateicoties Eiropas fondu un bankas Citadele finansējumam, īstenojām savu sapni – izveidojām tam laikam modernāko fermu ar visjaunākajām robotu tehnoloģijām un iekārtām. Ilgi un smagi cīnījāmies, lai mūs kāds vispār sadzirdētu. Grūti gāja ar finansējuma sagādāšanu. Vienīgi banka Citadele mūsu plānā saredzēja perspektīvu. Redzot precīzos aprēķinus, banka novērtēja, ka saimniecība ir dzīvotspējīga, uz attīstību vērsta, ka modernizācija ir nepieciešama un pārdomāta, ka tā nesīs augļus. Turklāt patīkami pārsteidza, ka viss notika neticamā ātrumā – no pieteikuma iesniegšanas līdz līguma parakstīšanai bija nepieciešamas vien aptuveni divas nedēļas,” stāsta Robežnieku saimnieks Normunds.

Atceroties savu pieredzi, viņš uzsver – ļoti svarīgi saprast, ka aizņemoties ir jāprot pamatot savu vajadzību: „Cilvēks, kurš nestrādā jūsu fermā, kurš nepārzina jūsu finanšu plūsmu, nevar piešķirt kredītu tikai tāpēc, ka jūs prasāt. Parunājot ar citiem lauksaimniekiem, dažkārt šķiet, ka finansējums tiek atteikts tieši šī iemesla dēļ – cilvēki vienkārši nav atraduši kopīgu valodu.”

Inovatīvās tehnoloģijas ir šodienas realitāte
Robežnieku saimnieki ir pārliecināti – ja Eiropas valstu līmeni gribam panākt gan ražīguma, gan ekonomikas ziņā, mums jau tagad ir jāiegulda nākotnes tehnoloģijās, turklāt visjaunākajās. „Saprotams, ka tas prasa ievērojamus finanšu ieguldījumus, bet, visu gadu bez cilvēku palīdzības darbojoties, desmit gadu griezumā tās atmaksāsies. Zinājām, ka, iegādājoties četrus vismodernākos Nīderlandes firmas Lely slaukšanas robotus, ar laiku tie ne tikai sevi atpelnīs, bet arī ietaupīs cilvēkresursus, jo to apkalpošanai nepieciešams tikai viens darbinieks,” norāda N. Kalniņš.

„Mūsu mērķis bija kļūt neatkarīgiem. Šodien varu teikt, ka tādi esam. Mēs kā ģimene pašu spēkiem spējam uzturēt fermu – neņemot algotus darbiniekus no malas. Tāpat arī apzināti steidzam apmaksāt aizdevumu, jo uzskatu, ka pie pozitīvas finanšu plūsmas pēc iespējas ātrāk ir jānokārto esošās saistības. To summu, ko mēs kādreiz maksājām darbiniekiem, patlaban mēs maksājam bankai. Turklāt, apceļojot ārzemju fermas, esmu novērojis, ka, piemēram, Rietumeiropas valstīs slaukšanas roboti ir ikdiena,” secina saimnieks.

Govis Robežniekos slauc modernākie roboti, bet traktoru izvēlē saimnieki dod priekšroku  pārbaudītām vērtībām. N. Kalniņš pie uzticamā palīga – John Deere 7730 traktora.             

Atmaksas grafiki pielāgoti piena cenai
Piena nozare no graudu lauksaimniecības atšķiras ar to, ka ienākumi ir katru mēnesi. Vienlaikus piena cena arī lēkā, un ir periodi, kad tā ir zema, ir, kad aug. Turklāt nevar prognozēt, kad tā sauktie grūtie periodi ar zemām piena iepirkuma cenām būs un cik ilgi turpināsies. Ir jāspēj pārdomāti salāgot ar to investīcijas un jāatrod partneris, kas arī izprot šo specifiku un tai pielāgojas.

Robežniekos atzīst: „Arī pie mums vietējie lauksaimnieki apzinās, ka šodien saimniecības vairs nevar pastāvēt bez attīstības un tālākas modernizācijas, tomēr baidās no lielajām investīcijām un kredītiem bankās. Zemnieks ir tik ļoti pakļauts dažādiem ārējiem faktoriem, piemēram, laikapstākļiem, piena iepirkuma cenām, ka bieži vien nav pārliecības, vai saimniecības ienākumi sezonā būs tādi, lai varētu atmaksāt kredītus.”

„Te es pozitīvi vērtēju bankas Citadele pieeju jautājumā par piena lopkopju kredīta apmaksas grafika sastādīšanu. Ja apmaksa ir pielāgota piena tirgus cenai, zemnieks var justies drošs. Gadījumā, ja pēkšņi piena cena strauji krīt, mums nāks pretī un uz kritisko laiku samazinās ikmēneša maksājumu. Tāpat no savas personīgās pieredzes varu ieteikt – ja rodas kādas finansiālas grūtības, nekautrējoties iet uz banku un meklēt risinājumu,” pieredzē dalās zemnieku saimniecības Robežnieki saimnieks Normunds Kalniņš.