Saimnieks LV / 2018.gads (Janvāris)

Ringolds Arnītis ar lauksaimniecības jomu bijis saistīts, esot dažādos amatos. Pēc desmit Valsts augu aizsardzības dienesta direktora amatā pavadītiem gadiem sasniedzis karjerā, pēc paša vārdiem, augstāko punktu, kļūdams par Eiropas un Vidusjūras augu aizsardzības organizācijas (EPPO) ģenerāldirektoru ar darba vietu Parīzē. Pēc tam atgriezies Latvijas politikā, kļūstot par toreizējās Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas biroja vadītāju, bet pašlaik jau otro gadu ir Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs. Vai šis amats ļauj piepildīt ambīcijas strādāt valsts labā ar pilnu jaudu?

– Vai nebija nedaudz žēl pamest augu aizsardzības nozari, kur bijāt sasniedzis zināmus karjeras augstumus, lai pievērstos politiskiem amatiem?
Ringolds Arnītis: – Augstākais punkts augu aizsardzības nozarē man bija starptautiskas organizācijas vadīšana Parīzē. Šķiet, ka vēl augstāk kāpt pat īsti nebija iespējams. Esot šajā amatā, es jutu pasaules elpu, redzēju, kā tiek risināti augu aizsardzības, fitosanitārie un vides aizsardzības jautājumi. Kopumā nozarē esmu pavadījis vairāk nekā 20 gadus, un tas ir pietiekams periods, lai varētu iegūt profesionalitāti un pieredzi. Strādājot Francijā, es kādā brīdī nonācu pie atziņas, ka kaut kas ir jādara citādāk – jābrauc mājās, lai risinātu tās problēmas, kuras no tāluma atrisināt nevar. Man bija iespējami divi ceļi – iet uzņēmējdarbībā vai politikā, atgriezties ierēdniecībā es vairs nevēlējos. Tā kā pirmais priekšlikums nāca no politikas puses, nokļūstot Ministru prezidentes birojā, tas arī noteica manu izvēli. Tālāk jau Dūklava kungs uzaicināja mani strādāt Zemkopības ministrijā.

Man allaž ir bijusi vēlme strādāt Latvijas labā, un es šeit redzu ļoti daudz iespēju – tieši tāpēc, ka esam maza valsts, mums nav tā smagnējuma un stagnācijas, tomēr mēs to sev radām paši. Pagriezt tādu lielu kuģi kā Francija, Vācija, kur nu vēl Ķīna vai Amerika prasa gadu desmitus, mums Latvijā vajadzētu būt ātriem un mobiliem. Te ir daudz ko darīt, un, galvenais, Latvijā joprojām ir daudz radošu un gaišu cilvēku. Iespēju te ir milzums, tāpēc īsti nesaprotu tos, kuri gaužas un brauc prom. Jā, varbūt nav tas, ko precīzi vēlies un cik gribi nopelnīt, bet iespējas ir ļoti plašas. Manuprāt, uzsākt uzņēmējdarbību Latvijā ir salīdzinoši vienkārši, bet te ir viena īpatnība – jāpazīst cilvēki. Taču tas ir raksturīgi visām mazām tautām – pazīšanās, radu būšana, studiju un klases biedri – tas viss kaut kā organiski cilvēkus saved kopā, un mūsdienu sociālie tīkli tam tikai palīdz. Savā ziņā tas ir ieguvums, jo zini, kam vari uzticēties un kam ne, bet tas var būt arī mīnuss, ja runājam par savējo iekārtošanu vai iebīdīšanu neatbilstošos valsts amatos...

Latvijai noteikti ir perspektīva, bet daudz kas ir atkarīgs no mūsu pašapziņas. Tāpēc es arī braucu mājās ar ļoti lielu pašapziņu un saviem draugiem, kolēģiem, tuviniekiem cenšos stāstīt un viņus pārliecināt, ka te ir ļoti daudz, ko darīt.

– Kas šobrīd ir jūsu kā parlamentārā sekretāra pienākumi?
– Parlamentārais sekretārs ir ministra labā roka Saeimā. Viss, kas saistīts ar ministrijas politikas, likumu iniciatīvām, veicamajiem darbiem, ir manā pārziņā. Ja jāaizstāv un jāpārstāv ministrijas un zemnieku, lauku cilvēku intereses, tad politiskā līmenī tas ir mans uzdevums. Jebkuru likumprojektu, kas nāk no valdības vai arī esam to virzījuši paši, parlamentārā sekretāra uzdevums ir novest līdz rezultātam – lai tas īstenojas un darbojas tautas labā, protams, arī pārstāvot konkrētās ministrijas politiskās intereses.

Tas, cik viegli vai grūti ir dabūt cauri kādu likuma iniciatīvu Saeimā un komisijās, ir atkarīgs no konkrētā jautājuma. Deputāti, protams, arī pārstāv savas partijas, vēlētāju intereses. Var teikt, ka par jautājumiem, kas ir dziļi profesionāli, ir vieglāk pārliecināt un tos apstiprināt, salīdzinot ar tiem, par kuriem katram ir viedoklis, kas mēdz būt arī ziņu virsrakstu līmenī. Ja deputātu un viņu vēlētāju pārliecības un intereses nesakrīt ar ministrijas viedokli, tad pārliecināt par kādu iniciatīvu ir gana sarežģīti. Tad, protams, var būt arī citi risinājumi, piemēram, koalīcijas līgums, kas gan ir tāds pēdējais solis. Man līdz šim visus jautājumus ir izdevies atrisināt komisiju līmenī – iespējams, ir izdevies pārliecināt ne tikai pozīcijas, bet arī opozīcijas deputātus par ZM viedokļa pareizību.

– Vai arī iniciatīva par 5 % PVN Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem arī nāca viegli, lai gan tā bija apspriesta jau daudzus gadus?
– Esmu pieradis strādāt pēc principa – ja izvēlies mērķi un ir pietiekami argumenti par labu tā īstenošanai, tad uz šo mērķi arī eju. Domāju, ka līdz šim nebija neviena īsta idejas nesēja, kas par to mērķtiecīgi cīnītos un iestātos. Jau vairāku iepriekšējo valdību laikā diskusijās bija skaidrs, ka visai pārtikai PVN samazināt neizdosies, budžetā ir deficīts, tāpēc jākoncentrējas uz kaut ko mazāku. Pēc konsultācijām ar nozaru pārstāvjiem, arī lauksaimniekiem, sapratu, ka svaigi augļi un dārzeņi ir tas, par ko būtu vērts iestāties. Citās valstīs ir dažāda pieredze – piemēram, vienā PVN sākumā samazināts tikai maizei. Rezultāti bija ļoti labi – palielinājās noiets un budžetā ienākumi auga. Tad samazināja citām pārtikas grupām.

Mūsu lauksaimniecības organizācijas arī uzreiz nebija sajūsmā, kad rosināju šo samazinājumu tikai šim atsevišķajam produktu sektoram, tomēr vienojāmies, ka jāsāk vismaz ar to. Tāpat aktualizējās LLU pētījums, kas analizēja PVN samazinājuma sekas. Savukārt raidījumā Aizliegtais paņēmiens redzējām, cik patiesībā augļu un dārzeņu sektorā ir liels pelēkais sektors, netiek maksāti nodokļi, produkcijas izcelsme neskaidra... Piesaistot īstos atbalstītājus – nevalstiskās organizācijas, tirgotājus, bija daudz vieglāk panākt rezultātu, jo katrs saredzēja arī savu interesi. Finanšu ministrija sākumā bija noliedzoša, arī premjers skeptisks, bet, kad sākām runāt par konkrētiem skaitļiem, ka budžeta ienākumi dramatiski nesamazināsies, lielu daļu idejas oponentu izdevās pārliecināt. Lai arī daļa finansistu saka, ka šis nav pareizs lēmums, vienmēr ir jāskatās, kas no šīm izmaiņām iegūst. Un tie manā skatījumā ir Latvijas zemnieki – augļkopji, dārzeņu audzētāji, kuriem jācieš, piemēram, no Polijas samazinātā PVN šai pašai produkcijai. Var runāt par to, vai esam pietiekami konkurētspējīgi, kāds ir darba ražīgums u.tml., bet, ja nav vienotas izejas pozīcijas, tad konkurēt ir grūti. Pie tam Latvija ir vēl vairāk uz ziemeļiem, bet ar visu to mūsu zemnieki ir pietiekami spējīgi, viņiem tikai vajag iedot dažus instrumentus, kas dotu iespēju nostiprināties tirgū.

Skeptiķi arī saka – tāpat tirgotāji visu iebāzīs savās kabatās. Mans uzdevums ir cīnīties par lauksaimnieku interesēm, un mazumtirgotāju pārstāvji tiešām ir solījuši, ka vietējiem augļiem un dārzeņiem ir jāpaliek lētākiem, jo tas palīdz konkurēt arī ar pelēko zonu.

Trīs gadus tiks vērtēts, kā izmaiņas nodokļu sistēmā atsaucas uz tautsaimniecību. Mans nodoms ir nākotnē iestāties par PVN samazinājumu arī citām pārtikas precēm – svaigajiem produktiem, kas nav jāieved. Var jau domāt – kas tad tas ir – 2–3 santīmu samazinājums uz kilogramu. Taču, piemēram, programmā Skolas auglis tas ļaus iepirkt lielāku produkcijas daudzumu, pagarināt periodu, kad bērniem ir pieejami svaigie augļi.

– Otra pozitīvā ziņa lauksaimniekiem ir par obligātās iemaksas pensiju apdrošināšanu lauksaimniecībā pašnodarbinātām personām.
– Pašnodarbinātajām personām ir savs nodokļu maksāšanas režīms, līdz nodokļu reformai ar šo nodokļu iemaksu īpaši neveicās. Šajā grupā ietilpst zemnieku saimniecību īpašnieki, kā arī pašnodarbinātie, kas lauksaimniecībā iegūst nelielus ienākumus, nodarbojoties nepilnu darba laiku. Šādu cilvēku Latvijā ir ap 30 tūkstošu. Nodokļu reforma šiem cilvēkiem liek maksāt papildu 5 % sociālo nodokli, kas nonāk pensiju fondā. Manuprāt, tas ir pareizi, lai pašnodarbinātie cilvēki pensijas vecumā būtu kaut cik nodrošināti. Taču lauksaimniecības sektorā ienākumi ir izteikti sezonāli, tāpēc šis nodoklis, protams, uzliek zināmu slodzi. Vairāki lauksaimnieki konsultācijās bija konstatējuši, ka viņiem sanāk šo nodokli pārmaksāt, jo, strādājot, cik daudz vien grib, ienākumus lauksaimniecībā var iegūt vien konkrētā brīdī pēc ražas iegūšanas. Tāpēc es iesniedzu priekšlikumu šo 5 % nodokli rēķināt gada beigās, savelkot kopējos ienākumus un izdevumus. Kad lauksaimnieks realizē saražoto produkciju un gūst ieņēmumus, saimniecībā nerodas ar lauksaimniecisko darbību saistīti izdevumi. Līdzšinējā likuma redakcija noteica, ka, neraugoties uz to, ka gada laikā lauksaimnieks strādā ar zaudējumiem un peļņa netiek gūta, saimniecības īpašniekam valsts sociālās iemaksas pensiju apdrošināšanai jāveic mēnesī, kad lauksaimnieks saņem naudu par realizēto produkciju. Izdarītās izmaiņas sistēmu padara godīgāku.

– Kas vēl ir tie jautājumi, kas jums liekas aktuāli, kamēr vēl būsiet pašreizējā amatā?
– Zinu, ka ir vēlme vēlreiz runāt par zemes iegādes ierobežošanu ārzemniekiem. Pašlaik neredzu, ka vajadzētu kult putas un radīt haosu jautājumā, kur ir vajadzīgs laiks, lai novērtētu, kā tas strādā un ko vēl nākotnē būtu nepieciešams mainīt. Jāredz, kā darbojas Zemes fonds, sadarbojoties ar mūsu zemniekiem. Diezgan lielas pilnvaras esam iedevuši pašvaldībām, tāpēc iedzīvotājiem ir iespējas iet pie vietējās varas pārstāvjiem, lai prasītu, kā šie zemes iegādes jautājumi tiek risināti. Manuprāt, stratēģiski tuvredzīgi būtu pašlaik likumā iekļaut vēl lielākus ierobežojumus zemes iegādei ārzemniekiem, jo tad varam uzprasīties uz pārbaudi no Eiropas Komisijas. Jā, zinu, ka likumā ir pāris tādas lietas, kas nav vēl atrisinātas, tomēr uzskatu, ka tās nopietni jāsagatavo un jāizdiskutē, lai nebūtu pretrunā ar ES likumdošanu.

– Tiek prognozēts, ka pēc 2021. gada pieejamie Eiropas Savienības fondu līdzekļi lauksaimniekiem samazināsies. Vai viņi ir pietiekami spēcīgi, lai bez tiem spētu iztikt?
– Mūsu lauksaimnieku portrets ir ļoti daudzkrāsains. Droši vien ir lielās, vidējās saimniecības, kas var iztikt bez šāda atbalsta vispār. Taču ļoti lielais mazo saimniecību īpatsvars bez subsīdijām, tiešmaksājumiem un fondu iespējām nevar iztikt. Un tas daudzējādā ziņā ir tāpēc, ka mums ir pagājis pārāk mazs laiks, lai uzkrātu kapitālu. Jautājums vienmēr ir – ar ko mēs konkurējam? Ja no subsīdijām atteiktos visā ES, tad tas būtu citādāk. Tāpat ir būtiski, kas notiek citur pasaulē, kā varētu konkurēt ar citu valstu produkciju, piemēram, lētu Brazīlijas liellopu gaļu. Tāpēc, lai gan daļa mūsu lauksaimnieku spēj konkurēt ar savu produkciju globālajā tirgū, lielākajam vairumam noteikti vēl ir vajadzīgs atbalsts.

Latvijas pozīcija noteikti būs, lai iestātos par šo fondu nesamazināšanu un turpmāku pieejamību, kā arī tiešmaksājumu izlīdzināšanu. Mums ir jāturpina ieguldīt dažādos modernizācijas projektos un domāt, ko varam ražot un pārdot dārgāk, ar pievienoto vērtību. Arī kooperācijas stimulācija atsevišķās nozarēs palīdzētu. Manuprāt, modernās tehnoloģijas, robotizācija, mehanizācija ir tas ceļš, pa kuru jāiet mūsdienu lauksaimniecībai. Paļauties uz to, ka mēs varam dabūt papildu darbaspēku kaut vai no ārzemēm, ir pārāk riskanti. Mums ir jāpaļaujas pašiem uz sevi, saviem draugiem, ģimeni, domubiedriem, tieši tāda ir arī mana pieeja savai dzīvei. Viesstrādnieki atsevišķiem ražotājiem varētu būt īstermiņa risinājums, īpaši sezonas laikā, bet nākotnē vajadzētu koncentrēties uz tehnoloģijām, attīstīt mūsu pašu zinātnieku un augstskolu sasniegumus.

– Kāda ir bijusi sadarbība ar lauksaimnieku organizācijām – vai uztverat viņus kā sadarbības partnerus vai oponentus?
– Manuprāt, struktūra, kādā strādā viss lauksaimniecības sektors, sākot no valdības, ministrijas, turpinot ar sabiedriskajām organizācijām un pašiem zemniekiem, lauku uzņēmējiem, ir ļoti laba. Esot Ministru prezidentes birojā, man bija iespēja redzēt, kāda ir situācija citās nozarēs, un varēju secināt, ka lauksaimniecība darbojas tiešām raiti. Līdzko ir kādas aktualitātes, uzreiz saņemam zvanus, tiek rīkotas apspriedes. Reizēm pārspīlēti, reizēm pamatoti. Tāpēc es šīs organizācijas vairāk uztveru kā atbalstu, lai saprastu, kā labāk politiski virzīt to vai citu būtisko jautājumu un cik ātri to var darīt. Protams, mums ir arī domstarpības, taču noteikti no lauksaimnieku organizācijām neizvairos. LOSP sēdēs, kur ir padsmit organizāciju pārstāvji, reizēm ir slapja mugura. Es viņus arī saprotu – katrs pārstāv savu nozari. Man ir pietiekami daudz pazīstamu zemnieku, zinu, kādas ir viņu problēmas, tāpēc arī saprotu dažādu prasību pamatojumu. Domāju, ka komunikācija ar organizācijām kļūs daudz intensīvāka, kad būs jālemj par nākamo ES plānošanas periodu, jādiskutē par līdzekļu pārdali.

– Dažkārt sabiedrībā parādās viedoklis par lauksaimniekiem, kas māk paprasīt atbalstu, kad vien nozarē notiek kaut mazākā krīze.
– Jā, tomēr es nekādi nevaru teikt, ka šāds atbalsts ir nevajadzīgs. Atceros, kad pēc Krievijas embargo ieviešanas apmeklēju kādu piensaimnieku, kurš bija paņēmis kredītu, lai modernizētos, jo viss bija strauji attīstījies, kvotas noņemtas... Un es redzēju, kāda ir situācija – piena krīze, saistības, kas ved bezizejā, jo nav to līdzekļu, kas bija plānoti ganāmpulka ēdināšanai, paplašināšanai. Ko darīt – izkaut lopus, bankrotēt? Tieši tāpat ar plūdiem – biju vairākās dārzeņu un graudu saimniecībās, kur nebija iespējams uzlaist kombainu uz lauka, stāvi līdz ceļiem ūdenī. Un tur slīkst viss, no kā vajadzētu dzīvot visu nākamo gadu. Es tiešām nedomāju, ka mēs kompensējam par daudz. Dodam minimumu, lai zemnieki varētu izdzīvot. Ja kāds nokrāpjas, – tas ir atsevišķs indivīds, bet mums ir jāatbalsta, jāiedod miers visai nozarei, jādod zemniekiem pamats zem kājām, lai var mierīgi saņemt spēkus un darīt tālāk. Pie tam nākamais gads, runājot par plūdu skartajām teritorijām, ir krietni kritiskāks, jo daudzviet nekas nav iesēts.

Ja lauksaimnieki saņem atbalstu, tas parāda, ka viņi ir organizēti, tomēr uz lauksaimniecību mums jāskatās arī kā uz vienu no valsts stūrakmeņiem. Un neviens cits bizness nav tik ļoti atkarīgs no ārējiem faktoriem. Kad uznāk plūdi, tavas zināšanas un prasmes vairs neko nenozīmē.

– 2018. ir valsts simtgades gads. Ar kādām domām to sagaidīsiet?
– Mums jābūt lepniem, ka mūsu valstij būs jau 100 gadi, ka mums ir tādi cilvēki, tādi zemnieki ar fantastiskiem sasniegumiem! Ja atceros, ka vēl 90. gadu beigās importējām graudus, bet tagad tos eksportējam pat uz arābu valstīm! Tas viss ir panākts ļoti īsā laika periodā! Mums ir, pie kā piestrādāt arī lauksaimniecības sfērā – zinātne, izglītība, kam noteikti jāpievērš uzmanība arī nākamajā plānošanas periodā. Kādai būt Latvijas lauksaimniecības nākotnei? Lielā mērā nosacīti lielās un vidējās saimniecības ir jau izveidojušās. Tīri subjektīvi, es negribētu laukos redzēt 600 kolhozus jeb lielās saimniecības, tāpēc atbalstu programmas nišas saimniecībām – augļiem, dārzeņiem, lai mazās platībās varētu attīstīt savu lauksaimniecības biznesu. Graudu saimniecības es vairāk redzētu ar platību 200–500 ha, ko var ērti apsaimniekot un arī pelnīt. Taču lieli lauki un pamestas mājas nav tikai Latvijas problēma – tā ir viscaur Eiropā. Tomēr es kā vidzemnieks esmu pārliecināts, ka Latvijas un latviešu potenciāls joprojām ir laukos un mazpilsētās!