Dārzs un Drava / 2019.gads (Vasara.)

Šovasar Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrībai aprit 120 gadu. Jau kopš tās dibināšanas līdz pat mūsdienām allaž galvenā vajadzība pēc biedrošanās bijusi saistīta ar kopīgu aktuālu jautājumu apspriešanu, pieredzes apgūšanu un izglītošanos. Dažos nozīmīgos pagriezienos un notikumos biedrības pastāvēšanas laika ritumā Dārzs un Drava ieskatās kopā ar ilggadēju biedrības biedri un bijušo tās vadītāju Guntu Lāci.

Ķeizariskās Krievijas paspārnē
Noderīgu augu audzēšanai dārzos un daiļdārzu, parku veidošanai pilīs un muižās tagadējā Latvijas teritorijā ir gadsimtiem senas tradīcijas, bet profesionālie dārznieki, kas ar to nodarbojās, bija ataicināti no citām zemēm. Latvieši šajos dārzos bija izpildītāji un strādāja vienkāršos darbus. Taču pamazām laiki mainījās. Vēstures avoti liecina, ka citzemju dārznieku pieaicināšana un algošana prasījusi samērā lielas izmaksas un 18. gadsimtā muižnieki sākuši sūtīt latviešu zemnieku puišus uz ārzemēm mācīties par dārzniekiem. Taču vēl ilgi latviešu dārznieku skaits bija neliels. Protams, ka līdz ar to nebija arī vajadzības pēc apvienošanās biedrībā. 19. gadsimta 70. gados Rīgā izveidojās vācu dārzkopības biedrība. Tas rosināja arī latviešus dibināt savu biedrību, līdz 1891. gadā jau bija izveidojusies iniciatoru grupa, kas uzņēmās statūtu izstrādāšanu. Diemžēl pie biedrības dibināšanas tikt latviešiem raiti vis neizdevās. Vietējais gubernators neatzina tādas nepieciešamību. Nesekmīga bija arī atkārtota latviešu dārznieku lūguma iesniegšana gubernatoram dažus gadus vēlāk. Iespējams, arī vāciskā Rīgas dārzkopības biedrība pie tādas nostājas bija piestrādājusi, jo konkurējoša biedrība tai nebija vajadzīga. Tikai 1899. gadā, mainoties gubernatoriem, latviešu dārzkopjiem tika atļauts kaut ko veidot. Tiesa, ne patstāvīgu biedrību, bet gan Ķeizariskās Krievijas dārzkopības biedrības Rīgas nodaļu.

Jau dibināšanas gadā jaunajā biedrībā iestājās 200 biedru. Par priekšnieku tika ievēlēts viens no latviešu dārzkopības celmlaužiem – Fricis Lasmanis, kas biedrību turpināja vadīt 40 gadus. Jaunā Ķeizariskās Krievijas dārzkopības biedrības Rīgas nodaļa darbojās ļoti aktīvi, regulāri sasauca sapulces, rīkoja izstādes un organizēja kursus, dalījās pieredzē un informēja par jaunākajām atziņām dārzkopībā citās zemēs. 1919. gadā Krievijas Ķeizariskās biedrības Rīgas filiālei tika dots Rīgas dārzkopības biedrības vārds.

Padomju laiki
Pēc Otrā pasaules kara vajadzēja biedrības darbu atjaunot, bet jaunā padomju vara negribēja atbalstīt neko tādu, kas ir vietējs un kaut kādā mērā varētu asociēties ar buržuāzistisko Latviju. Vēsture atkārtojās, un dārzkopjiem nācās izmantot tādu pašu taktiku, kā 19. gadsimta beigās, pirmo Latviešu dārzkopības biedrību dibinot. “Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijas Dārzkopības nodaļas vadītājs Jūlijs Mežapuķe, kas pēc profesijas bija augļkopis, 1952. gadā panāca, ka dārzkopji savu biedrību varēja veidot pie Krievijas Dabas pētnieku biedrības kā Rīgas nodaļu, kurā tad bija iespējams noformēt dārzkopības un biškopības sekciju,” stāsta Gunta Lāce, kas bijusi viena no Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrības vadītājiem un šo pienākumu pildījusi vairāk nekā 30 gadus. „1959. gada martā izveidojās patstāvīga Latvijas Dabas pētnieku biedrība, kuru 1960. gadā pārdēvēja par Latvijas Dārzkopības un biškopības biedrību. Tā nu mums bija viena dārzkopju biedrība, kas drīz kļuva par centrālo, jo dažādos Latvijas rajonos dārznieki nodibināja savas biedrības, visbeidzot izveidojās arī Rīgas biedrība, par kuras priekšsēdētāju kļuva pazīstamais dārzkopis Nesaule. 1964. gadā, kad atdalījāmies no centrālās valdes, bijām Latvijas dārzkopības biedrības Rīgas nodaļa.” Gunta uz biedrību atnākusi strādāt 1973. gadā, kad tās sabiedriskais valdes priekšsēdētājs bijis Botāniskā dārza direktors Ādolfs Zorgevics. „Caur mani gāja visa biedrības tirdzniecība, es pratu rakstīt ar rakstāmmašīnu gan latviešu, gan krievu valodā un noformēt vajadzīgos dokumentus. Par biedrības vadītāju es kļuvu 1981. gadā.” 1987. gadā Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrībai ar Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu pievienoja Truškopības biedrību un dārzu kooperatīvās sabiedrības, piešķirot nosaukumu Rīgas Agrokooperatīvā biedrība. „Divus gadus vēlāk, 1989. gadā tikām no tā vaļā – mēs labprātīgi šķīrāmies, katram saņemot savu daļu. Tad mums atkal bija Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrība. Uz biedrības 90. gadu jubileju Jāņa baznīcā iesvētījām no Kanādas atvesto Latvijas karogu. Baznīca bija ļaužu pilna.“

Noderīgs palīgs – joprojām
„Noteikti gribu atzīmēt, ka Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrība savas pastāvēšanas laikā ir palīdzējusi cilvēkiem tajos trakākajos dzīves posmos iegūt līdzekļus, lai varētu izdzīvot. Viena svarīga lieta bija lekcijas par ļoti daudziem dārzkopības tematiem – ko audzēt, kā audzēt, kā dārzu plānot, iekārtot, lai tajā viss nebūtu kā uz plača, bet atrastos atpūtas stūrītis, norobežojumi ar stādījumiem. Pēc 1920. gada Latvijas teritorijā sākās ļoti aktīvs laiks, kad domēņu valde Rīgas pilsētā iedalīja dārzkopības biedrībai zemi, tai savukārt šo zemi bija uzticēts sadalīt iedzīvotājiem. Tas bija laiks, kad rīdziniekiem bija ļoti trūcīga iztikšana. Iedalītie zemes gabaliņi, kas atradās Lucavsalā un hipodroma apkaimē, cilvēkiem bija nozīmīgs atbalsts.”

Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrība arī mūsdienās turpina aktīvi darboties. Regulāri notiek sapulces, darbs sekcijās, tiek rīkoti izglītojoši kursi un lekcijas, organizētas ekskursijas, lai iepazītu dārzus citās valstīs. Nu jau vairākus gadus biedrība organizē arī skaisto dārzu un lauku sētu konkursu. Biedrībā joprojām stājas jauni biedri, kurus interesē dārzkopība, biškopība, dārza plānošana un iekārtošana.

Lieliskā Dārzkopības tautas universitāte
Interesanti, ka 1982. gadā sākusi darboties Dārzkopības Tautas universitāte. Tolaik tā bija ļoti populāra, ja tā var teikt, kustība – dažādas Tautas universitātes tika dibinātas ļoti daudzās jomās. Daļa no tām bija arī visai formālas, taču to noteikti nevarēja sacīt par Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrības dibināto Dārzkopības tautas universitāti, kuras rektore bija Gunta Lāce. Tajā tika pieaicināti lasīt lekcijas augsta līmeņa dārzkopības speciālisti, kuru vadītās nodarbības bija ļoti noderīgas ikvienam dārza kopējam. „Dārzkopības tautas universitātē bija piecas fakultātes un vairāk nekā tūkstoš klausītāju, kas mācījās divus vai trīs gadus, apmeklējot nodarbības reizi nedēļā” stāsta Gunta Lāce. „Naudas biedrībai bija pietiekami, lai mēs varētu apmaksāt
pasniedzēju darbu, bet tik un tā prasījām no klausītājiem iestājoties samaksāt 25 rubļus. Tas tika darīts tāpēc, lai cilvēki, kas piesakās mācībām, justos atbildīgi. Lai viņi ne tikai pieteiktos, bet arī nāktu mācīties. Par savas universitātes augsto kvalitāti dabūjām republikā pirmo vietu. Cilvēki stāvēja rindā pat nakti, lai varētu pieteikties pie mums mācīties! Desmit gadus universitāte ļoti aktīvi darbojās, pēc tam gan sāka pajukt, jo beidzās arī biedrības organizētā tirdzniecība.”