Saimnieks LV / 2019.gads (Marts.)

Grobiņu par savu dzimto vietu jau ilgāk nekā 30 gadus dēvē Inese un Aivars Renči. Aivars savām rokām uzbūvējis māju, kur iekārtota arī neliela ražotne biznesam. Renči nodarbojas ar mājražošanu – audzē dārzeņus un gatavo dažādus konservējumus. Īpaši pieprasīti ir viņu skābētie un štovētie kāposti.

No mellenēm līdz savai saimniecībai
„Mums skaitās piemājas saimniecība Pāvilostas novada Vērgales pagastā – platība ir septiņi hektāri, bet apstrādājam pusotru hektāru. Audzējam dārzeņus – kāpostus, gurķus, puķkāpostus, bietes, arī redīsus, dilles,” uzskaita Aivars un piebilst, ka zemi dārzeņu audzēšanai viņi pamainot, jo tai ir arī jāatpūšas. Ģimene sākusi saimniekot vīratēvam piederošajā zemē un tikai pēc tam iegādājušies savu platību – kad sākusies zemju dalīšana. Vērgale atrodas 20 kilometrus no Grobiņas, un vasarās turp Renči dodas kā uz darbu. Ģimene iztiek lielākoties pašu spēkiem, izņemot vasaras, kad palīgos sauc ravētāju.

„Mēs iesākām ar mellenēm. Vīrs strādāja Grobiņas Lauktehnikā, bērni mazi, bija beigusies atvaļinājuma nauda. Togad bija ārkārtīgi daudz melleņu. Vīratēvs ir mežsargs Vērgalē, zemīte atrodas pie meža. Salasījām mežā ogas un pārdevām tirgū. Pēc tam pamazām sākām paši kaut ko audzēt. Liekas, sākumā bija sīpoli, agrie kartupeļi. Tolaik vēl Liepājā dzīvojām,” klāsta Inese. Audzējuši arī zemenes, bet tas bijis neizdevīgi. Tad noskatījušies Liepājas Pētertirgū kādu tanti, tirgojot kāpostus, un sākuši audzēt arī paši. Sākumā gan tie Vērgales zemē neesot auguši, bet nu daudzgadīgā pieredze dod labus rezultātus.

Kāpostu šķirnes tiek pamainītas, jo visas skābēšanai neder. „Mums bija tāda nelāga pieredze – izauga lieli un skaisti kāposti baltām galvām, bet ļoti negaršīgi, neēdami. Es vēl šodien atceros, ka šķirni sauca ‘Pruktors’. Tā mums palika atmiņā uz mūžiem. Tagad aug daudzas holandiešu šķirnes – ‘Parel’, ‘Lenoks’, ‘Krautmanis’ un citas. Sēklas iegādājamies no Mārupes sēklām un Kurzemes sēklām, katru gadu tās pamainām,” turpina Aivars. Inese, papildinot vīru, teic, ka ģimene audzējot arī virziņkāpostus ar krokotām lapām – tie esot labi kāpostu tīteņiem, kas iznāk gardi. Arī Briseles jeb rožu kāposti tirgū esot pieprasīti.

Pircēju iecienītie svaigi skābētie gurķīši.

Kāposti katra gaumei
Pašlaik Renču ģimenes mājražojumus var iegādāties Martas kioskā Grobiņā un Liepājas Pētertirgū, kur atrodams plašs audzējumu klāsts. Tirdzniecība notiek arī ziemā. Ģimene jau no pašiem pirmsākumiem sadarbojas ar Grobiņas mājražotāju biedrību Grobiņas spēkavots. Biedrībai rit trešais darba gads. Renči uzskata, ka tā dodot vairāk reklāmas un Grobiņas Martas kiosks ir lieliska pārdotava. Inese teic, ka konkurence esot liela, bet tā ir koleģiāla un ļoti solīda. Mājražotāju biedrībā, draudzējoties ar citiem ražotājiem, varot nopirkt izcilu maizi, zivis, kūpinātas vistas, tējas, zefīrus un daudz ko citu. Konkurence esot uz vietas tirgū, kur izvēle ir ļoti liela, bet klients šajā plašumā atrod to, kas katram garšo vislabāk. Kāposti gan esot līdzīgi visiem pārdevējiem – kāds tikai vairāk liek sāli, cits mazāk. Ja vairāk, tad kāposti paredzēti ilgākai stāvēšanai. Renči sāli liek minimāli, apmēram 1 %. Skābētu kāpostu garša atšķiras arī pēc šķirnes, un grobiņniekiem tās ir sešas.

Kāpostu skābēšana notiek visu ziemu, jo ar to jau tirgus ir vērtīgs – vienmēr svaiga prece. „Vienam vajag tādus, kur karote pati iekšā stāv, kas pāris mēnešus muciņā gulējuši, dažam svaigi skābētus. Un izvēle tirgū ir. Mums ir dažādība – svaigi skābēti, ilgāk turēti, ar ķimenēm, ar burkāniem, arī ar āboliem.

‘Antonovkas’ āboli tiek izmantoti gan skābēšanai ar kāpostiem, gan paši par sevi, ir speciāla recepte ar ieraugu, piparmētrām. Savukārt burkānus pamazām pievieno skābēšanas procesā, jo, ar burkāniem skābējot, kāposti paliek oranži. Burkāni iekrāso, līdz ar to labāk pievienot pēc tam. Ar ķimenēm ir otrādi – labi, ka tās pievieno uzreiz, tās izdala ēteriskās eļļas. Citam garšo, citam ne – mēs esam dažādi. Pavasara pusē un visu vasaru ļoti pieprasīti tirgū ir svaigi skābētie gurķi,” nianses atklāj saimniece.

A. Renča mājražošanas stends Liepājas Pētertirgū vasaras pilnbriedā ar izaudzēto dārzeņu daudzveidību.

„Mums Liepājas Pētertirgū ir ļoti daudzas kundes. Ziemassvētkos un Jaunajā gadā bija ļoti daudz novēlējumu −vēlēja veselību, ienākumus, bet viena krievu tautības sieviete novēlēja mierīgas debesis. Tas bija ļoti patiesi un arī aktuāli. Mēs, mierā dzīvodami, to neapzināmies,” teic grobiņniece un piebilst, ka Ziemassvētkos esot visrosīgākā tirgošanās. Bez kāpostiem pieprasītas ir arī vārītas bietes, marinēti ķirbji, lauku kaviārs, rutki, rāceņi, puravi, svaigie kāposti. Nedaudz pārdod arī kāpostu sulu –
tā ļoti labi regulē cukura līmeni asinīs un ir C vitamīna avots.

Inese piebilst, ka viņu audzēto pārtiku uzturā var lietot pat zīdainis – nav aizliegtu vielu klāt. Tas ir pašu patēriņam un citiem. „Varam droši pārdot, un šī jau ir pircēju uzticība – nāk pie mums un zina, ka saņems labu preci. Ja kādam kaut kas nebūs garšojis, tūlīt atnāks un pateiks.”

Priecājas par mājražošanas attīstību
Inese teic, ka ar ieņēmumiem varot savilkt galus kopā – nomaksāt komunālos maksājumus un iztikt. Inese ir arī skolotāja Grobiņas Mūzikas un mākslas skolā, Skolēnu interešu centrā un vēl Pieaugušo izglītības centrā pasniedz keramiku. Beigusi arī Liepājas Universitātē Iestādes un uzņēmuma vadības programmu, viņa spriež, ka zināšanas, ko guvusi ekonomikā, tagad ir ļoti noderīgas. Aivars savukārt savulaik beidzis Liepājas 7. profesionāli tehnisko vidusskolu, izmācījies par šoferi. Sieva paslavē, ka vīram attiecībā uz mašīnām esot zelta rokas un absolūtā dzirde uz motoriem – ģimene tādējādi ietaupa naudu uz servisiem. Liels palīgs Renčiem esot meita Diāna Marta, kura mācās Grobiņas ģimnāzijas 10. klasē. Arī dēls Mārtiņš, kuram ir maiņu darbs dzelzsbetona rūpnīcā, pa brīvajiem brīžiem palīdzot vecākiem.

Gatavā produkcija top mājās. Pagrabstāvā ir Pārtikas un veterinārā dienesta atzīta skābētava. „Mums ir elektriskā ēvele, bet ar astoņām stundām dienā netiekam cauri. Jāstrādā kārtīgi,” atzīst ģimenes galva, pārliecināts, ka tirgū daudz jaunu spēlētāju neienāk tāpēc, ka neviens negrib strādāt virsstundas. Jebkurā mājražošanā ir ļoti daudz darba – cik strādāsi, tik arī būs.

Renči atzīst, ka bez patikas darboties nevar. „Mums patīk savs darbs – kad viss saaug, skaisti izskatās. Vienīgi gribētu, lai iedzīvotājiem ir lielākas algas un mums būtu vairāk pircēju!” viedokli izsaka Aivars.

Renčiem bijusi iespēja tirgoties arī Rīgā, Āgenskalna tirgū, bet parēķinājuši, ka apjomu ar pašu spēkiem nav iespējams palielināt. Tomēr Inese uzskata, ka Latvija kopumā mājražotāju ziņā ir uzplaukusi. Tas ļoti priecējot. „Daudzi jaunie cilvēki, kuri atgriežas no ārzemēm, te veido savu biznesu. Un sāk pat tukšā vietā. Grobiņā ir lavandu saimniecība. Tas ir vienkārši fantastiski! Tāpat paziņas ada – ar mašīnu un ar rokām. Skatījāmies arī, ka tirgū ienāk jauni zemeņu audzētāji. Kādu laiku dzīvojuši ārzemēs, bet tirgū ienāk ar jaunām zināšanām, metodēm, ogas lielas un skaistas – super! Tā ir mūsu zelta jaunatne,” priecājas grobiņniece.

Ar plānošanu sākas jauns gads un jauns darba cēliens. Tiek pārlūkoti sēklu krājumi un pasūtītas jaunas sēklas.

Apēstu maizīti grūti pelnīt
Renču ģimene iztikusi bez jebkādiem kredītiem, līdz ar to viņiem ir brīvas rokas. „Rītdien negribam skābēt kāpostus – neskābējam! Kaut vai vispār beidzam. Ja ir kredītu slogs, tad tas nomāc. Neesam ņēmuši kredītus, lai gan tas skaitās nemoderni. Mana mammīte teica: apēstu maizīti grūti pelnīt. Bet cilvēki jau vairs īsti neprot krāt naudu – tāpēc ņem kredītus,” secina Inese.

„Šogad laiks laukā ir labs un janvārī mums sākas rosīga domāšana – ko pirkt, kādas sēklas? Kā finanses savilkt kopā? Konkrētus skaitļus gan nenosauksim, jo esam starp mazajiem mājražotājiem. Decembrī apmēram tonnu kāpostu pārstrādājām, bet pārējos mēnešos krietni vien mazāk,” norāda Inese. Pirmās sēkliņas ģimene sēs jau janvārī – puravus, sīpolus. Kāposti sējami martā. Viss tiek salikts siltumnīcā pie Grobiņas mājas. Piemājas zemīte Renčiem ir 1200 m2 – tur aug ogu krūmi, rabarberi un ābeles. Kad cēluši māju 1988. gadā, apkārt bijusi vien pļava. Ģimenei ir prāva bibliotēka par celtniecības jautājumiem.

Abi Renči kā vienots tandēms ir jau 35 gadus. Nevajagot pat neko skaļi teikt, arī klusējot zina, ko otrs grib, zina, domā. Abu grobiņnieku vēlējums jaunajā gadā: „Lai nepietrūkst gribēšanas kaut ko darīt! Tas ir ļoti svarīgi. Kā par cūku saka – vajag tikai rakt! Svarīgi – lai neapsīkst enerģija!”