Augļiem no apputeksnēšanās brīža līdz to vākšanas gatavībai ir vairākas secīgas attīstības fāzes. No augļu kvalitātes un glabāšanās spēju aspekta visbūtiskākās ir – šūnu dalīšanās fāze, kad izveidojas potenciālais augļa lielums, un sekojošā šūnu palielināšanās (briešanas) fāze, kad augļos sāk uzkrāties organiskie asimilāti (cukuri, skābes, pektīnvielas), minerālvielas, ūdens, vitamīni, aromātu veidojošas vielas utt. Šī fāze ir atkarīga gan no meteoroloģiskajiem apstākļiem, gan dārza agrotehnikas un ir ietekmējama dārzkopim vēlamajā virzienā.

Priekšnoteikumi tam, cik labi āboli un bumbieri glabāsies, vienmēr rodas jau dārzā un tikai turpinās glabātavā. No glabāšanas viedokļa visbūtiskākā ir augļu pietiekama apgāde ar kalciju, pilnvērtīga apputeksnēšanās, pareizi un savlaicīgi lietoti pesticīdi, ražas normēšana, iespējami labs vainaga izgaismojums. Viss, kas veicina asimilātu uzkrāšanos, kalcija balansu, stabilu mitruma režīmu un vismaz vidēju noslodzi ar ražu, uzlabo arī augļu glabāšanos. Glabāšanās kvalitāte paaugstinās, ja dārzā veikti Ca preparātu miglojumi. Tas samazina mīkstuma un mizas brūnēšanu, novērš korķplankumainību, veicina labāku augļu krāsojumu un ilgāku pietiekama mīkstuma blīvuma saglabāšanos. Savukārt pārmēslošana, īpaši ar slāpekli, augļu glabāšanās spējas būtiski pasliktina.

No glabāšanas viedokļa ļoti būtisks ir vēlais fungicīdu smidzinājums, apmēram mēnesi pirms plānotā novākšanas laika. Tas sevišķi nepieciešams kraupja ieņēmīgām šķirnēm, lai izvairītos no noliktavu kraupja attīstības, kā arī pret puvēm neizturīgām šķirnēm, lai samazinātu galvenokārt rūgtās puves bojājumus.

Labi attīstītiem augļiem būs ne tikai vajadzīgā tirgus kvalitāte, bet tie arī spēs labi glabāties. Lai šīs iespējas realizētos, nākošais būtiskais etaps ir ražas novākšana pareizā laikā un ātra tās nogādāšana līdz augļu glabātavai.

Plānojot dārzu, vēlams izvēlēties tādas ziemas šķirnes, kurām piemīt ne vien laba augļu garša un izskats, bet arī ģenētiski noteiktas spējas labi glabāties. Arī potcelmi ietekmē šķirnes nogatavošanās tempus un modificē glabāšanās spējas. Par to, kā tas konkrēti izpaužas Latvijas apstākļos, vēl samērā maz kas zināms.

Glabāšanās kvalitāti uzlabo potcelms B.491, jo daudzām šķirnēm nodrošina labāku augļu apgādi ar kalciju. Līdzīga potcelma ietekme novērota šķirnēm ‘Spartan’ un ‘Belorusskoje Maļinovoje’ uz potcelma Pūre 1, bet pagaidām nav skaidrs, vai šis labvēlīgais efekts ir saistīts ar Ca uzņemšanu vai kādiem citiem mehānismiem. Potcelms Pūre 1 ne tikai paildzina iespējamo augļu glabāšanos, bet daudzām šķirnēm arī aptuveni par 1 nedēļu palēnina augļu nogatavošanos dārzā, veicina košāku augļu virskrāsu. Tomēr pat visvieglāk glabājamā šķirne var nedot cerēto rezultātu, ja netiks ievēroti būtiski ar ražas glabāšanu saistīti pamatnoteikumi.

Darbs ar penetrometru.

Augļu nogatavošanās

Augļu augšanas fāzes beigās un nogatavošanās fāzes sākumā vēlreiz mainās to metabolisms – gan elpošanas intensitāte, gan ogļūdeņražu sintēze un pārveidošanās. Ābolos pirms nogatavošanās fāzes sākuma ogļhidrāti galvenokārt uzkrājas cietes veidā, pektīni – protopektīna formā, bet skābes ir paaugstinātā koncentrācijā. Nogatavošanās sākas no ābolu serdes zonas un turpinās virzienā uz perifēriju. Ciete pakāpeniski hidrolizējas līdz fruktozei, skābes pakāpeniski noārdās, protopektīns šķeļas līdz pektīniem, sāk izdalīties aromātiskās vielas.

Augļi elpo ne tikai kokā, bet arī pēc novākšanas, bet elpošanas intensitāte ir atšķirīga. Novāktajiem augļiem, kamēr tie vēl nav atdzesēti, gan elpošana, gan vispārējais metabolisms paātrinās. To var izmantot kā indikatoru ābolu gatavības raksturošanai. Jo elpošana ir intensīvāka, jo auglis ātrāk nogatavojas un noveco, un attiecīgi saīsinās tā iespējamais glabāšanās ilgums.

Elpojot aerobi, augļi uzņem O₂, ko izmanto ogļhidrātu un proteīnu oksidēšanā un noārdīšanā. Elpošanas rezultātā veidojas vairāki gala produkti – CO₂, siltums, ūdens tvaiki un arī dažādi gaistošie aromātiskie savienojumi, no kuriem āboliem galvenais ir etilēns C₂H₄. Tas ir normāli. Glabājot vidēs ar ļoti pazeminātu skābekļa koncentrāciju (ULO – Ultra Low Oxygen), ir iespējams konstatēt mirkli, kad pārāk liela O₂ deficīta apstākļos aerobais (oksidējošais) elpošanas cikls pārslēdzas uz anaerobo (rūgšanas) ciklu, to tad ir nepieciešams saprast un ātri koriģēt. Bet, ja glabātavas atmosfēras sastāvs ir izvēlēts nepiemērots konkrētās šķirnes glabāšanai un tādēļ elpošana kādu laiku ir notikusi anaerobi, tad veidojas etanols, dažādi gaistošie rūgšanas starpprodukti, CO₂, neatgriezeniski sabojājot augļu kvalitāti. Tādēļ droši ULO glabāšanas režīmi ir šķirņu specifiski, tiek pielāgoti konkrētiem apstākļiem un glabāšanas laikā tiek pastāvīgi kontrolēti. Glabājot normālā atmosfērā, anaerobā elpošana nenotiek.

Etilēnu izdala visi augstākie augi, bet daļai augļaugu šī viela ir kā papildus augļu nogatavošanos veicinošs hormons, kas piesaistās īpašiem uz mizas esošajiem etilēna receptoriem. Jo vairāk etilēna ir apkārtējā atmosfērā, jo ātrāk šādi etilēna jutīgie augļi nogatavojas. Gatavākie augļi ar etilēna izdalījumiem stimulē citu, vēl negatavu augļu nogatavošanos.

Pēc elpošanas intensitātes (CO₂ izdalīšanās) un etilēna izdalīšanās nogatavošanās fāzē, augļus iedala divās grupās – klimaktēriskie augļi un neklimaktēriskie augļi. Klimaktēriskajiem augļiem CO₂ un etilēna izdalīšanās, augļiem gatavojoties, pastiprinās, kamēr sasniedz savu maksimumu un plato fāzi. Klimaktēriskie augļi ir āboli, bumbieri, aprikozes, persiki, mellenes, plūmes. Neklimaktēriskie augļi ir avenes, vīnogas, ķirši, zemenes.

Glabāšanas tehnoloģiju galvenais mērķis ir panākt metabolisma procesu palēnināšanos. To var panākt ar augļu atdzesēšanu, O₂ koncentrācijas samazināšanu un CO₂ koncentrācijas palielināšanu gaisā, etilēna aizvākšanu, augļus ventilējot vai to ķīmiski piesaistot, bet klimaktēriskajiem augļiem – arī ar etilēna receptoru bloķēšanu. Ar dažādu glabāšanas tehnoloģiju izmantošanu ir iespējams panākt metabolisma palēnināšanos apmēram 3 reizes, bet pavisam to apturēt nevar.

Penetrometrs

Optimālie ražas vākšanas laiki

Augļu attīstības stadija un augļu gatavības pakāpe ir atšķirīgi jēdzieni. Attīstības stadija nozīmē tādu augļa stāvokli, kāds saglabāsies pēc tā novākšanas un no kura būs atkarīga turpmākā augļa kvalitāte. Gatavības pakāpe ataino tās bioķīmiskās un fizikālās izmaiņas auglī, kuras padara to piemērotu novākšanai, glabāšanai un lietošanai.

Atkarībā no sugas augļi iedalās tādos, kuri pēc novākšanas turpina nogatavoties, un tādos, kuri pēc novākšanas vairs nespēj turpināt nogatavoties. Attiecīgi atšķiras arī to optimālā gatavības pakāpe vākšanas momentā. Tādi augļi kā āboli, bumbieri, krūmcidonijas, aprikozes, persiki, nektarīni pēc novākšanas turpina nogatavoties, tādēļ to kvalitāte ir ļoti atkarīga no gatavības pakāpes vākšanas laikā un arī no glabāšanas tehnoloģijām, kuras ietekmē nogatavošanās ātrumu. Savukārt tādi augļi kā saldie un skābie ķirši, plūmes, korintes, pīlādži, melnie plūškoki, vīnogas, kā arī vairums ogu jānovāc to lietošanas gatavībā vai ļoti tuvu tai, jo tiem pēc novākšanas vairs nevar uzlaboties kvalitāte, tie tikai sāk bojāties.

Ābolus un bumbierus glabāšanai novāc to tehniskajā jeb vākšanas gatavībā. Katrai šķirnei ir laiks (parasti nedēļa līdz divas), kad augļi sasniedz tādu nogatavošanās fāzi, kad to glabāšanās potenciāls ir vislabākais un augļu tirgus-preču kvalitāte lietošanas gatavības fāzē būs iespējami visaugstākā. Tas arī ir optimālais vākšanas laiks. Arī ogām un kauleņkokiem ir atbilstošas vākšanas gatavības fāzes, kas var sakrist (zemenes, avenes) vai arī nesakrist ar to lietošanas gatavību (aprikozes, persiki, ķirši, plūmes).

Noteikt laiku, kad sākas optimālā vākšanas gatavība, tām augļaugu sugām, kurām tas nesakrīt ar lietošanas gatavību, var būt sarežģīti. Visbiežāk izmanto vairākas vākšanas gatavības noteikšanas metodes vienlaicīgi, jo nogatavošanās procesi ir cieši saistīti ne tikai ar šķirnes bioloģiskajām īpatnībām, bet arī ar konkrētās sezonas un audzēšanas vietas klimatiskajiem apstākļiem.

Populārākās no destruktīvajām gatavības noteikšanas metodēm ir mīkstuma stingruma mērījumi, izmantojot penetrometru (Effegi tipa portatīvais rokas penetrometrs, stacionārie penetrometri), joda–cietes tests (mērcot pārgrieztus ābolus lugola šķīdumā un salīdzinot krāsotos – nekrāsotos laukumus ar speciālu skalu), sēklu krāsas tests (vizuāli salīdzina sēklu brūnumu ar paraugskalu,), šķīstošās sausnas tests (testējot augļu sulu ar refraktometru), kopējo skābju satura koncentrācijas noteikšana (izmanto speciālus reaģentus ekspresmērījumiem vai arī ar titrēšanu), endogēnā etilēna mērījumi (izmanto portatīvos endogenā etilēna detektorus vai laboratorijā – gāzu hromatogrāfiju).

Nedestruktīvai gatavības mērīšanai komerciālajā augļkopībā izmanto universālās testēšanas ierīces (UTM – universal testing machine). Tās ir dažādas, bet lielākoties pamatojas uz iepriekšēju aparātu kalibrāciju ar zināmas koncentrācijas vielām un sekojošu augļu apstarošanu ar dažāda viļņu garuma gaismu vai mērot augļu elektropretestību, vai ar lāzeriem reģistrējot augļu pamatkrāsas – virskrāsas aizņemtos laukumus, intensitāti, krāsas toni.

No citām metodēm visbiežāk izmanto dienu skaitu no pilnzieda līdz vākšanai un no T fāzes līdz vākšanai. T fāze ir laiks (datums), kad, ābola augļaizmetnim augot, starp tā pamatni un kātiņu izveidojas taisns, apgrieztam burtam „T” līdzīgs profils, bet vēl nav sākusies kāta bedrītes vai izliekuma veidošanās. Tiek uzskatīts, ka dienu skaits no T fāzes līdz vākšanai katrai ābeļu šķirnei ir aptuveni konstants.

Ābolam būtu jānonāk glabātavā brīdī, kad tas jau sasniedzis šķirnei atbilstošo lielumu, krāsojumu. Tāpat jābūt uzkrātam pietiekoši lielam cukuru, organisko skābju, minerālvielu (īpaši kalcija un fosfora) līmenim, lai vēlāk ziemā varētu attīstīties laba garša un saglabātos ilgāka dabiska ābolu izturība pret puvēm.

Novācot par agru, jārēķinās ar zemāku ražu, jo āboli sevišķi strauji aug neilgi pirms optimālās novākšanas gatavības un pat nedēļas starpība var ietekmēt ražas lielumu. Dažām šķirnēm priekšlaicīgi noplūktie augļi saglabā nepatīkamu zaļas zāles piegaršu un nav aromātiski. Savukārt par vēlu novāktie augļi slikti piemēroti glabāšanai, to mīkstums ātri kļūst irdens, un tie daudz vairāk pūst

Vislabākais ābolu novākšanas laiks parasti nav ilgāks par 1–2 nedēļām. Tas ir atkarīgs no konkrētās sezonas saulaino dienu skaita un šķirnes īpatnībām. Kaut gan valstīs ar attīstītu augļkopību sen jau ir noskaidrotas ļoti precīzas vākšanas gatavības pazīmju vērtības jebkurai tur plaši audzētai šķirnei, Latvijā nevaram šos rezultātus izmantot, jo klimats ir atšķirīgs. Izvēloties pazīmes, pēc kurām varētu samērā droši orientēties vākšanas gatavības pakāpes raksturošanā, galvenie kritēriji ir to noteikšanas ātrums un vienkāršība, kā arī iespējami maza pazīmes variēšana pa gadiem atkarībā no tādiem faktoriem kā potcelma ietekme, dārza augsnes īpatnības, atšķirīgi meteoroloģiskie apstākļi utt.

Gatavības pakāpes precizēšanai āboliem vislabāk vienlaicīgi izmantot joda-cietes testu, mīkstuma blīvuma testu, dažām šķirnēm arī sēklu un mizas krāsojuma izmaiņas. Labs rādītājs ir arī šķīstošas sausnas satura mērījumi ar refraktometru.

Joda-cietes tests balstīts uz joda reakciju ar cieti. Vasarā augļos uzkrātā ciete nogatavošanās laikā pakāpeniski pārveidojas par cukuriem. Jods reakcijā ar cieti veido zilu krāsojumu, bet cukuri nereaģē. Negatavos augļos ciete sadalīta vienmērīgi visā mīkstumā, līdz ar to viss šķērsgriezums ir nokrāsojies. Augļiem sākot nogatavoties, veidojas nekrāsoti laukumi. Līdz ar to, apstrādājot ar jodu augļa šķērsgriezumu, pēc krāsoto un nekrāsoto laukumu šķirnei raksturīgā novietojuma un proporcijām iespējams spriest par augļu gatavības stadiju.

Aptuveni par vākšanas brīža tuvošanos var spriest arī pēc sēklu krāsošanās pakāpes. Visdrošākā šī pazīme ir rudens ābolu šķirnēm, bet vairumam ziemas šķirņu sēklas sāk brūnēt, kad vākšana ir jau nokavēta.

Kompleksāk augļu gatavību raksturo ar gatavības indeksiem. Populārākais augļu vākšanas gatavības raksturošanai ir Streifa indekss (SI):

SI = PN: (RE x SV), kur:

PN –/ penetrometra rādījums (mīkstuma stingrums, kg/cm²), RE – refraktometra rādījums (šķīstošā sausna, Brix°) un SV – joda-cietes testa rādījums (ballēs 1...10).

Tiek rēķināta arī cukuru/skābju attiecība.

Bumbierēm ir sevišķi grūti noteikt pareizo vākšanas laiku. Gandrīz visas bumbieru šķirnes, ar ļoti retiem izņēmumiem, sulīgas kļūst tikai tad, ja tiek novāktas tehniskajā gatavībā un tālāk tiek glabātas vēsumā, bet nogatavinātas – istabas temperatūrā. Kokā atstātie augļi kļūst miltaini un nelietojami, tā arī nekļūstot sulīgi. Situāciju sarežģī tas, ka bumbierēm pareizais novākšanas laiks ir īss. Vasaras un rudens šķirnēm tas reti pārsniedz 5–7 dienas, ziemas šķirnēm aptuveni 2 nedēļas. Priekšlaicīgi noplūktiem augļiem pietrūkst salduma, arī krāsojums var palikt pelēcīgs. Nokavējot vākšanu, bumbieriem parādās miltainums.

Samērā droša vākšanas gatavības pazīme vasaras un rudens šķirņu bumbierēm ir brīdis, kad augļi, tos paliecot uz augšu un uzspiežot ar pirkstu pie kātiņa, vieglāk atdalās no augļzariņiem un vairs netiek noplūkti līdz ar lapām. Sēklas šajā brīdī parasti vēl ir baltas, bet mizai zūd pelēcīgā nokrāsa. Iekožot mīkstums liekas ciets, bet ar nelielu sulīgumu, bet tinēja bojātie augļi jau kļuvuši dzelteni. Ziemas šķirņu bumbierēm vienīgais drošais vākšanas orientieris ir mīkstuma blīvuma mērījumi. Joda-cietes tests un sēklu krāsas tests bumbieru gatavības pakāpes noteikšanai nav piemērots.

 Pareiza novākšana

Vienlīdz svarīgi ir augļus pareizi un netraumējoši noplūkt, vākšanas brīdī neinficēt ar sēņu sporām un novākt tādā gatavības pakāpē, kādā konkrētās šķirnes augļi spēs glabāties vislabāk. Āboli un bumbieri jānovāc uzmanīgi, paliecot pie kātiņa uz augšu un nesaspaidot ar rokām. Plūmes, aprikozes un persikus vāc tādā tehniskajā gatavībā, kamēr tie vēl ir transportējot izturīgi, bet augļi jau ir sasnieguši šķirnei pareizo krāsu un lielumu.

Vācamajiem traukiem vienmēr jābūt tīriem. Vienos un tajos pašos traukos nedrīkst vākt glabāšanai paredzētos un zemē nobirušos augļus, tā inficējot visu, kas vien ar šādu netīru trauku saskaras. Labākais variants ir vākt augļus no kokiem tieši kastēs vai tajos konteineros, kuros raža tiks pēc tam arī glabāta, tomēr ne vienmēr tam ir atbilstošās tehniskās iespējas.

Lai glabājamie augļi būtu izlīdzinātāki pēc gatavības, pie viena iegūstot arī kvalitatīvāku un nedaudz lielāku ražu, ieteicams izmantot dalīto vākšanu, novācot tos divās līdz trijās reizēs. Pirmajā paņēmienā nolasa viskrāsainākos un lielākos augļus. Nākamajā reizē – apmēram pēc nedēļas – novāc visus pārējos labi attīstītos augļus. Pēdējā reizē – vēl aptuveni pēc nedēļas novāc atlikušo ražu, kas būs paspējusi piebriest un labāk nokrāsoties. Dalītā vākšana ir ieteicama vairumam šķirņu, izņemot vienīgi tās, kurām raksturīgs ļoti īss optimālās vākšanas gatavības periods vai ir tieksme uz priekšlaicīgu nobiršanu, piemēram, šķirnei ‘Orļik’.

Tūlīt pēc novākšanas āboli iespējami ātri jānogādā dzesētavā. Svarīga ir katra stunda, jo novākti āboli gatavojas daudz straujāk nekā kokā. Ja nogatavošanās procesi būs sākušies, nekas vairs nespēs tos atkal palēnināt un šāda raža glabāsies sliktāk. Augļus glabāšanai nedrīkst vākt lietainā laikā, jo tas var izraisīt lenticeļu plankumainību. Ja tas tomēr ir jādara, tad glabātavā tādus saslapinātus augļus atdzesē lēni, pirmo nedēļu turot par dažiem grādiem augstākā temperatūrā nekā šķirnei nepieciešams un pamazām to pazeminot līdz vajadzīgajam līmenim. Šajā laikā samazina arī aktīvās ventilācijas intensitāti. Tad miza pakāpeniski apžūs un uz tās neveidosies kondensāta pilieni.

“Augļkopība”, Dārzkopības institūts,  ISBN 978-9984-9392-7-8  https://fruittechcentre.eu/sites/default/files/2018-04/Auglkopiba.pdf