Saimnieks LV / 2019.gads (Novembris.)

Dūmakainā un lietainā rudens dienā, iebraucot zemnieku saimniecības Pūcītes pagalmā, visapkārt redzama rosība – lēnīgi pastaigājas mājas sargi – Maskavas sargsuņi, kaut kur, skaļi gāginādams, skrien zosu un pīļu bars, pie salmu ruļļa ganās jaunlopi, darbnīcā puikas kaut ko klapē ar āmuru... Tikpat rosīga un enerģiska nāk pretī arī pati saimniece Sanita Briekmane un smejoties teic: „Solis jau būtu vēl raitāks, bet man ir maza astīte – mazmeita, kura seko ik uz soļa.”

Īsta ģimenes saimniecība
Džūkstes pagasta Pienavas zemnieku saimniecība Pūcītes nodarbojas ar piena lopkopību. Saimniecībā nodarbinātas saimnieku Sanitas un Viļņa Briekmaņa četru pieaugušo bērnu ģimenes. Pūcīšu saimniecība ir iekārtojusies vecās mehāniskās darbnīcās, kas tagad atjaunotas. Viena puse pielāgota ragainajam ganāmpulkam, bet agrākās darbnīcu kantora telpas − lielās Briekmaņu ģimenes vajadzībām.

Dodamies uz dzīvojamām telpām otrajā stāvā pa garo gaiteni, kura sienās ir logu ailes un, paverot aizkaru, redzama govju kūts. Smejoties saku, ka novērošanas kamera nav vajadzīga – tāpat vēl istabas čībās, rīta kafiju dzerot, var aši uzmest aci, kas pa nakti noticis govju laidarā. Saimniece atbild, ka tā reizēm esot. Tiesa, nonākusi dzīvojamā istabā, redzu arī novērošanas kameru attēlus datora monitorā. Un var sākties stāsts par ģimeni, govīm, uzdrošināšanos, dzīvi pirms robota un tagad un to, ka arī mazām saimniecībām ar salīdzinoši nemodernām kūtīm nav jābaidās no mūsdienīgām un modernām tehnoloģijām, kas atvieglo darbu un dzīvi.

Jaunais iemītnieks – robots
Augusta beigās Pūcītēs bija vēsturisks mirklis, jo darbu sāka GEA slaukšanas robots. „Varbūt kādai lielai saimniecībai tas neliktos tik svarīgi, bet mums tas bija vēsturisks mirklis,” stāsta Sanita. „Kūtī sāka stellēt pašu robotu, bet man vēl nebija īstas pārliecības, ka rīkojos pareizi. Kad tas sāka darboties un novērtēju pārmaiņas, bija tikai viena doma – kāpēc mēs agrāk to neizdarījām!?”

Lopi pie jaunā agregāta esot pieraduši ātri, jau trešajā slaukšanas reizē lielākā daļa govju pašas devušās slaukties pie robota, kaut gan speciālisti pirms tam esot brīdinājuši, ka tas nebūs tik vienkārši. „Mums ir gudras meitenes,” smejoties teic Sanita. Robots slaukšanas laikā parāda par govi izvērstu informāciju, kas palīdz ganāmpulka attīstīšanā un piena izslaukuma celšanā.

Līdz ar uzstādīto jauno iekārtu pašiem nu esot vairāk brīva laika (tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem) un arī citi labumi: „Nav no rītiem vairs tik agri jāceļas, nav jāuztraucas, ka jāpaspēj uz slaukšanas reizēm. Tagad govis pašas iet slaukties, atkarībā no piena daudzuma tās slaucas 2–4 reizes dienā, bet, ja vēl nav pagājis noteiktais stundu starplaiks vai govs neslaucas vispār, robots tai nedod spēkbarību un dzen ārā no slaukšanas iekārtas. Ir govis, kuras desmit reizes dienā iziet cauri slaukšanas robotam, – tās mēs saucam par tūristiem.”

Pirms robota govju slaukšana tika organizēta atsevišķā slaukšanas zālē, ko arī savulaik uzbūvēja par ES projektu līdzekļiem. Govis slauca divas reizes dienā – no rīta sešos un pēcpusdienā piecos.

Sanita Briekmane priecājas par fermas modernizācijas soļiem – varbūt vajadzējis sadūšoties jau ātrāk!

Ceļš līdz modernizācijai
Pirms robota ierašanās saimniecībā bija 36 slaucamas govis. „Sapratām, ka jāpieņem lēmums – palielināt govju skaitu un modernizēties vai likvidēties, jo ar esošo dzīvnieku skaitu un tehnoloģijām vairs nevarējām iztikt. Tā kā saimniecībā strādā visa mūsu kuplā ģimene, tad šis lēmums bija jāpieņem kopīgi. Jaunā paaudze, protams, bija par attīstību. Un tā pamazām sākām – pērn nopirkām teliņus ganāmpulka papildināšanai un vēl 11 govis no kaimiņu saimniecības, kas likvidējās. Nu jau mums ir vairāk nekā 50 govju, bet kūts platība un slaukšanas robota jauda ir pietiekama 60–70 govīm – tas arī ir mūsu mērķis,” skaidro saimniece. Pirms robota iegādes tika apmeklētas vairākas saimniecības, lai novērtētu agregāta darbību un cenu.

Robota izbūvēšanai vecajā kūtī nekas nebija jāpielāgo, tikai jānodala daži atsevišķi govju turēšanas laukumi. Govis arī nevajadzējis īpaši brāķēt, kā sākotnēji bijis domāts, visas izrādījās piemērotas slaukšanai ar robotu.

Jautāta par iemeslu, kas lika izšķirties par slaukšanas robota iegādi, saimniece atbild: „Darba roku trūkums. Pirms vairāk nekā gada saslimu, atveseļošanās ieilga, tikmēr slaukšanas darbi gūlās tikai uz meitas Signes pleciem, jo visiem saimniecībā ir savi darbi sadalīti. Savukārt algot vēl vienu slaucēju 50 govju ganāmpulkam nelikās reāli. Tāpēc izlēmām iegādāties robotu. Projektu realizēt sākām pagājušā gada novembrī un šovasar vasaras noslēgumā palaidām to darbībā.”

No kuplās Briekmaņu ģimenes katrs pieliek roku darbam fermā.

Mājās, kurās ir govis, vienmēr būs, ko ēst
Jautāta par saimniekošanas sākumiem, saimniece atklāj: „Sākoties pārmaiņu laikiem un izjūkot kolektīvajai saimniecībai, Pienavā bija iespēja izpirkt līvānu māju ar vairāk nekā 10 ha lielu zemes gabalu pūrā. To arī izdarījām. Lopi man vienmēr bija patikuši, turklāt tajās mājās, kur ir govis, vienmēr būs, ko ēst, tāpēc arī likumsakarīgi, ka sākām turēt govi, ko iedeva vīra vecāki. Ar to arī viss sākās. Vēlāk bija divas govis, tad jau piecas. Toreiz vīrs nopirka slaukšanas aparātu ar kannu, kas nedaudz atviegloja darbu, jo pirms tam slaucu ar rokām.

Turpat Pienavā bijām noskatījuši mehāniskās darbnīcas, kurās nekas vairs nenotika, un pārbūvējām tās par govju kūti brīvajai turēšanai. 2006. gadā ar savām 11 slaucamajām gotiņām pārcēlāmies uz šo novietni. Sākām pamazām augt un attīstīties, mūs atbalstīja arī bērni, kuri nu jau ar savām ģimenēm pilnvērtīgi strādā saimniecībā. Tāpēc arī govju ganāmpulks ir kuplāks, nekā mēs sākumā bijām iecerējuši.”

Ilgmūžīgais ganāmpulks
Pūcīšu maujošo ganāmpulku pamatā veido Holšteinas melnraibās un Dāņu sarkanās šķirnes govis un krustojumi. Ciltsdarba un sēklošanas, kā arī govju veselības lietas uzticētas Sanitas meitai Signei, kura savulaik nedaudz studējusi veterinārmedicīnu un tagad govju labturības un veselības gudrības apgūst dažādos kursos.

Kūtī govis atrodas nepiesietā turēšanā. Kamēr saimniecībā nebija slaukšanas robota, tās lielāko daļu laika pavadīja ganībās, kūtī ienāca tikai slaukšanas reizēs. Tagad lopi lielāko daļu laika pavada telpās, bet ārā dodas uz pāris stundām pastaigas laukumā, kamēr iztīra kūti un sakaisa ar salmiem. „Laiks kļūst rudenīgāks un vēsāks, tāpēc lopi vienkāršāk atradinās no iešanas ganībās, redzēs, kā būs pavasarī,” domīgi nosaka Pūcīšu saimniece.

Pienavieši lepojas ar govju ganāmpulka dzīvnieku ilgmūžību – govis saimniecībā dzīvo vidēji septiņas laktācijas.

Piena lietas
Pūcīšu saimniece teic, ka ar lieliem izslaukumiem nevarot lielīties: „Kad vēl dzīvojām Līvānu mājā un piemājas saimniecībās bija vien dažas govis, izslaukums 3.5 tonnas piena no govs laktācijas periodā jau bija daudz. Pārceļoties uz šo kūti, izslaukums sāka celties un ir dubultojies. Mērķis mums ir tikt vismaz pāri 9 tonnām.” Uz jautājumu, ko vajadzētu mainīt, lai šo mērķi sasniegtu, Sanita kā vienu no galvenajiem priekšnoteikumiem min labturību, kas ar slaukšanas robota ierīkošanu jau ir uzlabota, turklāt govis tagad esot mierīgākas un rāmākas. „Protams, izslaukumu ietekmē arī barošana un barības kvalitāte, līdzko kaut kas mainās, tas uzreiz redzams pienā. Kvalitāte gan pienam mums vienmēr bijusi augstākā – nekad nav bijuši aizrādījumi. Turklāt tagad par to vispār nav bēdas, jo robots visu izdara kārtīgi, gan sagatavo tesmeni, gan izslauc, gan iztīra slaukšanas stobriņus, kā arī paredz jaunpiena vai slimas gotiņas pienu aizvadīt uz atsevišķu rezervuāru, nevis laist kopējā piena katlā,” Sanita ir apmierināta.

Pienu pienavieši jau ilgus gadus realizē kooperatīvajai sabiedrībai Bikstu piens, ik pārdienas realizējot aptuveni tonnu piena. Kooperatīvs maksājot labi un regulāri, tāpēc neesot iemesla mainīt piena pircēju, kaut gan esot saņemti piedāvājumi no citiem pārstrādātājiem. Par piena pārstrādi saimnieki neesot domājuši, jo pārāk sarežģīts ir realizācijas process. Paši gan izmantojot uzturā gan biezpienu, gan krējumu no savu gotiņu piena.

Slaukšanas robots darbībā.

Barības bāze
Kūtī redzam garu barības galdu ar samiksētu barību, ko lopi apēdot dienas laikā. „Agrāk kūts vienā galā stāvēja siens, otrā galā skābbarības rituļi. Govis varēja izvēlēties, ko un kad ēst. Tagad esam sākuši barību miksēt, pie skābsiena un siena pieliekot no kaimiņu saimniecības vestās kāpostu lapas un melasi. Graudaugus lopbarībai audzējam paši. Līdz šim iepirkām mikroelementus, sāli, melasi un rapšu raušus. Kopš saimniecībā ir robots, pērkam arī kombinēto spēkbarību, kas jāliek barošanas traukā,” piebilst saimniece.

Skābsienu saimniecībā gatavo ruļļos, jo ir daudz mazu lauku un katrā ir atšķirīga zāle, tāpēc lielu kaudzi grūti savākt. Šogad pirmo gadu kaudzē ielikta kukurūzas skābbarība.

Kredītportfelis
„Ar finansēm cenšamies strādāt. Cik ir, ir − neriskējam un īpaši kredītus neņemam. Arī mēslu krātuvi saviem spēkiem uzbūvējām, tādējādi ietaupot, jo, izmantojot ES fondu līdzekļus, jāpiesaista būvniecības uzņēmums un tad ir lielākas izmaksas. Ar robotu ir savādāk, jo to nevarēja iegādāties bez finansējuma. Pašlaik kredītportfelī bez modernā agregāta vēl tikai ir neatmaksāts finansējums par zemes iegādi,” stāsta Sanita.

Kūts kā Noasa šķirsts
Pūcīšu govju kūtī var dzirdēt ne tikai govju maušanu, bet arī cūku rukšķēšanu un kazu blēšanu. Kā tas nākas, jo savulaik Pārtikas un veterinārais dienests neļāva cūkas un liellopus turēt vienā kūtī? „Pirms vairākiem gadiem meita Signe man uzdāvināja sivēnu, to gribēju turēt tepat. Tāpēc vērsāmies pie PVD izzināt situāciju. Mums atbildēja, ka nav tik svarīgi, kas bez govīm vēl mīt kūtī, bet gan nodrošināt piena kvalitāti. Kopš tā laika mums kūtī dzīvo ap 20 dažāda vecuma cūku, kuras audzējam pašpatēriņam. Saimniecību regulāri apmeklē PVD speciālisti, kas vērtē situāciju kūtī un dzīvnieku veselību,” stāsta Sanita.

Tikai uz priekšu
Jautāta par nākotnes iecerēm un attīstību, Sanita teic: „Vispirms jāaprod ar esošo situāciju, jo viss ir tik jauns. Pagājis mēnesis, un nu tikai tā pa īstam sākam aptvert, kas un kā. Kamēr robots vēl bija tikai projektā un uz papīra, viss šķita savādāk. Kopš tas ir kļuvis par realitāti, ir pavisam citādi. Un saprotam, ka ne apstāšanās, ne atpakaļ ceļa vairs nav – tagad tikai uz priekšu. Vajadzētu vēl tikai tehniku nomainīt, kura ir gan morāli, gan fiziski novecojusi, jo lielākā daļa ir ražota padomju laikā.

Mēs savu saimniekošanu varētu sadalīt divos posmos – dzīve pirms un ar slaukšanas robotu. Ievērojot tās priekšrocības un labumus, ko esam ieguvuši no šīs modernizācijas, domāju, ka šādu robotu vajadzētu katrā pienu ražojošā saimniecībā, kas atvieglotu lauku cilvēkiem dzīvi un darbu,” pārliecināta Pūcīšu saimniece Sanita Briekmane.