Saimnieks LV / 2020.gads (Jūlijs.)

Somatisko šūnu skaits (SŠS) ganāmpulkā ir rūpīgi kontrolējams piena kvalitātes rādītājs. To skaits jāuzrauga ne tikai piena uzpircējiem, bet arī pašiem saimniekiem – SŠŠ liecina, cik laba ir tesmeņa veselība ganāmpulkā.

Rūpīgi kontrolējot SŠS, iespējams ievērojami samazināt saslimšanu skaitu ar klīnisku jeb redzamu mastītu, turklāt ietaupīt ievērojamus naudas līdzekļus uz antibiotiku lietošanu, kā arī govju piespiedu brāķēšanu mastīta dēļ. Somatisko šūnu skaita palielināšanās ganāmpulkā ir saistīta ar izslaukuma samazināšanos – tātad, kontrolējot somatisko šūnu skaitu, iespējams iegūt lielāku izslaukumu. Šajā rakstā apkopoju savu (Aigas Kaļvas - Avotiņas) pieredzi un novēroto Latvijas saimniecībās, kurām veiksmīgi izdevies samazināt SŠS un kontrolēt situāciju ganāmpulkā.

1. Rūpīga pārraudzības datu analīze
Pirmais un svarīgākais nosacījums SŠS kontrolē ir uzticami dati. Ja pārraudzība veikta rūpīgi un godīgi, neizskaistinot faktus, tad iegūtie rezultāti ir uzticams palīgs lēmumu pieņemšanā, turklāt pilnīgi bez maksas. Laicīgi atrodot govis ar paaugstinātu somatisko šūnu skaitu, iespējams tās novērot un nekavējoties rīkoties, tiklīdz situācija pasliktinās. Piemērs no 400 slaucamo govju saimniecības, kurā ir viens no zemākajiem SŠS rādītājiem Latvijā: veterinārārste divas noteiktas dienas nedēļā slaukšanas laikā izmeklē aizdomīgās govis ar CMT testu un pieņem lēmumu turpmākai rīcībai. Daļa govju tiek izmeklēta, pamatojoties uz pēdējām pārraudzības analīzēm, daļu atrod slaucējas slaukšanas laikā. Šādi izmaiņas pienā tiek konstatētas ļoti agri un arī ārstēšana ir vienkārša – dažkārt pietiek tikai rūpīgāk izslaukt vai minimāli lietot pretiekaisuma līdzekļus. Antibiotikas nelieto praktiski nemaz, vienīgi cietlaišanas brīdī. Protams, akūti un smagi mastīta gadījumi nav izslēgti, tomēr tie notiek ļoti reti.

2. Hroniski slimo govju brāķēšana
Jautājot par to, kā izdevies ievērojami samazināt SŠS, saimniecībās dzirdama viena atbilde: mēs sākām ar hroniski slimo govju brāķēšanu. Govis, kurām pēc pārraudzības saglabājas augsts somatisko šūnu skaits (tām pat var nebūt klīniska mastīta pazīmju), ilgtermiņā vajadzētu likvidēt. Dažkārt tas ir sāpīgs lēmums, jo govis ir ražīgas, bet nākotnē šis lēmums atmaksājas. Hroniski slimajām govīm ceturkšņi vienmēr ir inficēti ar mastīta ierosinātājiem, un slaukšanas laikā tie tiek pārnesti uz nākamajām govīm, rezultātā mastīta izplatība ganāmpulkā kļūst nekontrolējama. Pētījumos par robotu saimniecībām konstatēts, ka, slaucot ar Staphylococcus aureus inficētu govi, ierosinātājs saglabājas slaukšanas stobriņos un var tikt pārnests līdz pat septiņām govīm,
kas tiek slauktas pēc inficētās govs. Arī slaukšanas zālēs mastīta ierosinātāji tiek pārnesti ar slaukšanas gumijām. Viens no risinājumiem, ja hroniski slimās govis nav iespējams izbrāķēt uzreiz, – tās nodalīt atsevišķā grupā un slaukt pēdējās. Tas ievērojami samazinās iespēju saslimt veselajām govīm. Bieži redzēta situācija saimniecībās – slimo govju grupā tiek turētas ne tikai mastīta govis, bet arī tās, kas ir klibas vai slimo ar vielmaiņas slimībām (ketozi, gremošanas traucējumiem). No mastīta izplatības viedokļa šādu situāciju nevajadzētu pieļaut.

3. Jaunu saslimšanas gadījumu kontrole
Vienlaikus ar hroniski slimo govju brāķēšanu vēlams pārdomāt risinājumus, lai nepieļautu jaunu saslimšanas gadījumu rašanos. Katrā kūtī tie ir individuāli atkarībā no turēšanas apstākļiem un mastīta ierosinātājiem. Divas vislielākās riska grupas ir govis pirms un pēc atnešanās un pirmpienes. Ja atnešanās grupās dzemdētājas spiestas atrasties netīros pakaišos, baktērijas viegli nonāks uz pupiem un vēlāk slaukšanas laikā tiks ienestas tesmenī. Periodā pirms un pēc dzemdībām govīm ir novājināta imunitāte, tādēļ arī vislielākais risks inficēties ar mastītu. Ja atnešanās boksā un pēcdzemdību grupā pakaiši būs sausi un tīri, tad arī infekcijas slogs govīm būs mazāks, saslimšanas notiks retāk un vieglākā formā. Jāpārdomā arī pirmpieņu turēšana – tā ir ganāmpulka nākotne. Ja pirmpienes inficējas un kļūst par hroniski slimām govīm, ilgtermiņā SŠS neizdosies samazināt. Vairumā gadījumu pirmpienes inficējas vai nu atrodoties vienā grupā ar vecāku laktāciju govīm, vai arī slaukšanas laikā (no slaucēju rokām, pupu gumijām). Vislabākais risinājums ir pirmpieņu nodalīšana atsevišķā grupā, slaucot tās pirmās.

Ja turēšanas apstākļus uzreiz nav iespējams mainīt, pagaidu risinājums var būt pupu dezinfekcija pirms slaukšanas. Tā ir efektīva pret vides mastītu ierosinātājiem, neļaujot inficēt tesmeni slaukšanas laikā. Latvijā šo praksi pagaidām izmanto reti. Pirmsslaukšanas dezinfekcijas līdzekļi bieži vien nav dārgāki par ierastajiem ziepju putu šķīdumiem, tikai nepieciešams rūpīgāk iedziļināties produktu etiķetēs un konsultēties ar veterinārārstu.

Ja, veicot bakterioloģiskās analīzes, konstatēti lipīgie ierosinātāji (S. aureus, Streptococcus agalactiae, Mycoplasma spp.), pēc slaukšanas ieteicams veikt rūpīgu dezinfekciju. Šie ierosinātāji dzīvo uz pupu ādas, nevis apkārtējā vidē, tādēļ efektīva dezinfekcija mazinās to izplatību. Tomēr dezinfekcijas līdzekļu lietošana (gan pirms, gan pēc) nenovērsīs jau esošās saslimšanas ganāmpulkā. Jāuzsver, ka galvenie SŠS mazināšanas pasākumi sākas ar higiēnas apstākļu uzlabošanu kūtī (atnešanās boksi, guļvietas, mēslu ejas), bet dezinfekcija ir tikai palīgs higiēnas uzturēšanā.

Ganāmpulkos, kuros ir zems SŠS, ar govīm strādā individuāli, rūpīgi apkopojot gan pārraudzības, gan ārstēšanas datus. Slaucēji izturas atbildīgi un uzsāk ārstēšanu jau agrīnā saslimšanas stadijā. Veterinārārsti aktīvi piedalās slimo govju uzraudzībā un apmāca slaucējus atpazīt saslimšanas pazīmes un pieņemt lēmumus. Slaukšanas iekārtas ir tehniskā kārtībā un regulāri apkoptas. Rūpīgi un mērķtiecīgi strādājot, iespējams samazināt ganāmpulka SŠS arī bez lielām investīcijām.