Saimnieks LV / 2019.gads (Marts.)

Pamatīgums un sievišķīgs miers ir vārdi, kas pirmie nāk prātā, runājot ar Lolitu Dugi, īstu Zemgales saimnieci. Daudziem viņa asociējas ar smaržīgo piparmētru un savu Piparmētru namiņu. Allaž liekot ģimeni pirmajā vietā, Lolita vienmēr ir pratusi izpausties arī darbos ārpus mājas. Un, ja visu dara ar patiku, darbs vairs nav īsti pienākums, bet gan prieks..

– Kā tu parasti stādies priekšā tiem, kuri tevi nepazīst, ko saki par sevi?
Lolita Duge: – Pēdējā laikā parasti kāds pasteidzas priekšā pateikt, ka esmu saistīta, piemēram, ar piparmētru ražotni vai TV šovu Īstās latvju saimnieces. Katrā ziņā, kad pie manis ierodas uz Piparmētru namiņu, sasveicinoties piesakos kā piparmētru karaliene. Viss atkarīgs no vietas un apstākļiem. Parasti iepazīšanās notiek pakāpeniski, īpaši ar pilnīgi nezināmiem cilvēkiem. Saku, ka esmu Lolita, un tad jau laika gaitā var izrunāt arī vairāk. Īpaši nepatīk sevi lielīt un reklamēt. Lai labāk par mani liecina darbi!

– Pašlaik tevi vairāk atpazīst tieši kā piparmētru audzētāju. Vai biji gaidījusi, ka tava uzņēmējdarbība kļūs tik atpazīstama?
– Tiešām nekad nebiju iedomājusies, ka tas tā izvērtīsies un vēl ar piparmētru. Acīmredzot zvaigznes tā sastājās un tā bija paredzēts. Es pat īsti nejūtos kā uzņēmēja. Piparmētra ir mana sirdslieta, un es negribu ar to pārsātināt. Neesmu tipiska biznesa sieviete, man vairāk patīk izjust sirds gandarījumu un prieku, atrast patīkamo pašā darbošanās procesā. Ja dari ar nepatiku un piespiešanos, zūd interese turpināt.

Es studēju lietišķo mājturību LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē. Tolaik tā bija pilnīgi jauna specialitāte, ar samērā lielu konkursu – četri uz vienu vietu. Diplomā teikts – viesnīcas un ēdināšanas uzņēmumu inženieris. Šķiet, ka ar šo izglītību trāpīju desmitniekā, jo tagad tas lieliski noder. Vispār man dzīvē ir bijuši dažādi darba pienākumi un no katra esmu kaut ko guvusi. Katrā vietā esmu arī iepazinusies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kas man ir kaut ko iemācījuši. Tas man palīdz šodien – gan biznesā, gan vienkārši komunicējot ar apkārtējiem. Pirms studijām strādāju par pavāra palīgu, studiju laikā – viesnīcā, pēc tam nedaudz mācīju arī jaunos pavārus. Tad piecus gadus biju skolotāja – aizgāju no skolas, kad man bija pienākums tālāk mācīties papildu priekšmetus, sapratu, ka visu mūžu skolotāja nebūšu. Taču šis darbs man ļoti patika. Apzinājos, ka, to turpinot, zaudēs vai nu skolēni, vai ģimene. Ja gribi mācīt un dot no sevis, darbs skolā paņem ļoti daudz laika. Pedagoģijā man ir maģistra grāds, kad tagad pie manis brauc skolēni, bērni, – nebīstos un zinu, kā ar viņiem runāt. Vēl esmu strādājusi siernīcā, pēc tam ar dažādiem ES fondu projektiem. Droši vien darbs ar citu cilvēku projektiem rosināja domu pašai par savu uzņēmējdarbību. Gribējās sev pierādīt, ka varu to paveikt.

Tas bija 2012. gada oktobrī. Kādā vakarā izlasīju, ka Leader Lauku attīstības programmas ietvaros izsludināta projektu iesniegšana. Nolēmu, ka startēšu kā privātpersona, nevis ar Terēņu saimniecību. Saku Kasparam (vīrs Kaspars Duge – red.) – gribu rakstīt projektu, viņš – aiziet, dari, bet par ko? Tajā pašā vakarā dzima ideja par piparmētru, lai cik neticami tas izklausītos. Piparmētru sīrupu es biju vārījusi, tas bija iecienīts jaunākās meitas Neldas rīta dzēriens pirms skolas. Šķita – tāds interesants produkts, varētu aiziet... Zinu, cik svarīgi ir projekta pieteikumā savu produktu pasniegt. Ja ir piparmētru sīrups, tad var būt arī tēja... un tā ideja attīstījās. Tas nebija ilgi lolots sapnis, bet zibenīga ideja!

Konkursā Sējējs 2017 nominācijas Gada lauku saimniecība uzvarētāji – Tērēņu saimniecība – Ruta, Nelda, Lolita un Kaspars.

– Tagad produktu klāsts jau ir daudz plašāks.
– Jā, kopā ap 11, katram ir klāt kaut kas no piparmētras. Tā kā man pašai ļoti garšo saldumi, ir tapuši gan zefīri, gan cepumi, gan ledenes ar piparmētru garšu. Taču ar to idejas vēl nav izsmeltas. Produkciju realizēju gan vairākos veikaliņos, gan pie manis saimniecībā uz vietas. Tāpat to ir iespējams ērti saņemt caur pakomātiem. Tūrisma sezonā gan lielākā daļa pazūd Piparmētru namiņā. Pērn pie manis viesojās ap 2900 cilvēku – gan bērni, gan pieaugušie; paši te gatavoja kosmētikas produktus un skaistuma lietiņas, krūzīšu paliktņus. Kompānijām patīk pie manis pavadīt laiku kopā, lēnām un nesteidzoties, laikā, kad vienmēr visur jāsteidzas. Bērniem savukārt patīk, ka var padarboties ar rokām, viņi uz mājām var paņemt apkrāsotus puķu podus, kur iedēstīt piparmētras stādiņu. Savā ziņā tā ir arī lauku dzīves iepazīšana. Pie manis brauc arī tādi, kas dzīvu piparmētru redz pirmo reizi. Pie reizes var nedaudz apskatīt saimniecību, tehniku un saprast, ka laukos viss notiek, dzīve rit. Pamazām aizrunājamies līdz kviešiem un pupām, jo labības lauki ir tieši pie mājas.

– Vai ar visiem piparmētru darbiem tiec galā pati?
– Bez ģimenes šo visu būtu neiespējami realizēt. Ja citās ģimenēs kopīgā nodarbe, piemēram, ir lielās puzles likšana, mums tā ir piparmētru – šokolādes cepumu cepšana. Viens mīca mīklu, otrs sver, trešais uzber pūdercukuru, uzņem laikus. Pie manis ir nodarbināta krustmeita, kas pašlaik gan auklē meitiņu, bet vispār es pārzinu un varu paveikt visus procesus. Cits brīnās – nevar būt, ka tu pati! Domā, ka es esmu tikai seja un aiz manis ir vesela brigāde melnā darba darītāju, bet tā nav! Patiesībā mani nebaida neviens lauku darbs. Droši vien tas ir bērnībā gūtais rūdījums. Esmu dzimusi un augusi laukos, un tas liekas pašsaprotami. Domāju, ja nāktos ilgu laiku dzīvot pilsētā, man tā būtu katastrofa.

Piparmētras aug mazāk kā pushektāru lielā laukā – 10 šķirnes, bet vispār kolekcijā ir ap 30. Dažas ir labāk pielāgotas Latvijas klimatam, dažas ne tik ļoti, katra arī nogatavojas savā laikā. Galvenais ir novākt līdz ziedēšanai, tad lapās paliek viss vērtīgākais, tad var izmantot gan tējās, gan maļot piparmētru pulveri. Dažas šķirnes var novākt 2 vai 3 reizes, dažas tikai vienreiz. Mani ik pa laikam mudina arī sarakstīt grāmatu par piparmētrām. Viens no spēcīgiem impulsiem bija tikšanās ar farmācijas doktori Viju Eniņu, kas, man par pārsteigumu, atpazina mani. Kad stāvēju pēc autogrāfa viņas grāmatai par augu spēku, Vijas novēlējums bija arī man uzrakstīt savējo. Nekad nesaki nekad!

Kaut ko līdzīgu manai produkcijai ražo arī citi. Piemēram, piparmētru medu gatavo vismaz trīs ražotāji Latvijā. Taču īpaši nemeklēju konkurentus – nav laika. Man ir jauna ideja, kas jāattīsta. Nemeklēju, vai no manis kāds kaut ko ir noskatījies. Es labprāt dalos ar informāciju, ko uzzinu. Manā uztverē uzņēmēji špikotāji ilgi nedzīvo. Aizņemties kādu knifu – to jā, ļoti labi! Es arī daudz mācos, gūstu pieredzi no citiem un, apaudzējot, apstrādājot, varu kaut ko jaunu izmantot atkal savai produkcijai. Dzirdēju tādu jēdzienu kā dzīvesstila uzņēmējs – arvien vairāk sastopu tādus sev apkārt. Tad darbs un sirdslieta iet roku rokā un arī ilgtspēja ilgtspēja būs daudz ilgāka nekā tad, ja vienīgais dzinulis ir aprēķins.

– No kuras puses tu nāc?
– Esmu kurzemniece, no Liepājas puses. Sirdī tā man joprojām ir mīļa vieta, tur ir arī vecāki un māsas – Krotes ciematiņš tagadējā Priekules novadā, kas ir arī Alfrēda Krūkļa un Kronvaldu Ata dzimtā vieta. Mums vienmēr bija govis, cūkas, vistas kādu brīdi. Atceros, kā vedu govis uz divus kilometrus attālajām ganībām, pa dienu viņām jāaiznes ūdens, vakarā atkal jāved mājās. Mums ar māsām bija grafiks, pēc kura visus darbus darījām, nevarējām vienkārši skriet apkārt. Izbaudīju arī kolhoza laika biešu vagas, tīrīju fermas un skābbarības bedrēm līmēju plēves. Mūsu bērni par šiem darbiem varētu tikai brīnīties, tas liekas pilnīgi cits laikmets.

Lolita un Kaspars Tbilisi, Gruzijā.

– Ko nozīmē būt lauksaimnieka sievai? Terēņi ir pamatīga Zemgales saimniecība.
– Protams, tas man ir devis lielākas iespējas. Bet tas ir mūsu pašu darbs. Esam ņēmuši kredītus apgrozāmiem līdzekļiem, ne vienmēr tos ir bijis viegli atdod, pieteikumus esmu rakstījusi. Dažādiem laikiem esam gājuši cauri. Tie, kas to nezina, no malas skatoties, var domāt – bagāti, kas jums nekait... Taču mums neviens neko nav uzdāvinājis. Viss iegūts pamatīgā darbā. To var saprast tikai tie, kas līdzīgi auguši un soli pa solim gājuši uz priekšu. Katram neizskaidrosi, ka lauksaimniecība nozīmē arī darbus sestdienās un svētdienās, kamēr citi sēž pie televizora un skatās seriālus. Nav jau arī vajadzības taisnoties. Taču, jo augstāk kāp, jo augstāk ceļas atbildības latiņa – arī pret apkārtējiem. Un laikapstākļi var būt tādi, ka dari, cik labi gribi, neko nevar saglābt. Galvenais – vai tev lauki ir sirdij tuvi. Zeme, šāds dzīves ritms ir mana sirdslieta. Man patīk izbaudīt visus gadalaikus lauku vidē, arī izkopt savus vaļaspriekus un ceļot.

Mums ar Kasparu ir kopīgs vaļasprieks – tautas dejas. Esam Medagā jau 15. gadu (pašam kolektīvam martā būs 20). Kasparam ir par vieniem Dziesmu svētkiem vairāk nekā man, jo pirmajā reizē es gaidīju jaunāko meitu. Tā ir fantastiska kopības sajūta, ko dziedot, dejojot vai kā citādi novēlu izbaudīt ikvienam. Būtu traki, ja otrs darītu ko tādu, ko tu neizproti vai neatzīsti. Mums patīk kopā izbaudīt arī teātrus, koncertus – mākslu un kultūru.

Šķiet, ka esam izauguši arī līdz savu tautastērpu izveidei. Pašlaik mums ir deju kolektīva tērpi, bet nu varētu veidot arī paši savus. Man pašai ir savs tautiskais plecu lakats, ko man uzauda par godu saimnieču šovam. Gribēju ko tādu, kas paliks par skaistu atmiņu un ko varēšu nodot arī tālāk. Uzvelkot tautastērpu, sajūtas ir īpašas – lai cik reižu tas notiktu. Izjūtu atbildību un pietāti pret to, pat stāja uzreiz mainās.

– Kā mēdzat atpūsties?
– Vienkārši neko nedarīt un gulšņāt – tas nav man. Ja gadās brīvāks vakars, labprāt lasu, jo man patīk uzzināt ko jaunu. Ja nebūtu pieejams internets, dažādi masu mediji, to es uztvertu kā sodu. Būtu kā badā! Tāpat man patīk ceļošana. Esot mājās, es nekad pat domās neatslēdzos no darbiem, organizēju, plānoju, kas vēl jāpaveic. Ārpus ierastās vides ir citādi, tad varu gūt sev ko jaunu. Katrs ceļojums ir ar kaut ko īpašs, ļoti būtiski ir, ar ko kopā dodamies. Tāpat, ja ir gidi, svarīgi, lai viņi būtu zinoši un prasmīgi. Konkrēti mirkļi no ceļojumiem joprojām ir man acu priekšā – saulriets vai piedzīvojums atrakciju parkā, atsaucot atmiņā konkrēto valsti, tas ir tāds kā iekšējais foto albums.

Es visu laiku sevi pilnveidoju, attīstu, tāpēc īsti nepienāk tāds mirklis, kad gribētu visu mest pie malas un sākt ko pilnīgi jaunu. Par sevi ir jārūpējas, sevi ir jāmīl, lai esi patīkams un interesants, jo citam tu tāds nošņurcis arī īsti neesi vajadzīgs. Nevajag gausties un pievērst pastiprinātu uzmanību sliktajam. Es pat negribu lasīt tādus rakstus, kur ir sūdzības par savu vīru, sievu vai kādu dzīves situāciju. Sliktais jau tāpat pats no sevis rodas, kāpēc vēl to īpaši meklēt!

Abrenes tērpā 2013. gada fotosesijā tautastērpu skatei.

– Plašākā sabiedrībā tu kļuvi pazīstama, piedaloties TV kulinārijas šovā Īstās latvju saimnieces.
– Jā, piedāvājums piedalīties šajā raidījumā nāca negaidot. Sākumā es biju ar mieru vien tikties ar raidījuma veidotājiem, bet nebija domas tiešām piedalīties. Taču ģimene teica – ja jau tev piedāvā, izmanto iespēju, otrreiz tāda var arī nebūt. Neticēju, ka var iegūt tik lielu atpazīstamību, bet tā tiešām bija – raidījumu labprāt skatījās. Dažkārt dzirdu sakām – kaut kur esmu jūs redzējis... Tā bija iespēja arī popularizēt piparmētru jomu, piesaistīt tūristus. Vēl īpašāki bija satiktie cilvēki – visas saimnieces, ar kurām kopā filmējāmies, ar kurām vēl šobrīd sazināmies, kopā ceļojam. Šovā uzvedos un runāju tā, kā domāju, un viss arī korekti tika parādīts. Filmēšanas komandu uzņēmām teju kā ģimenes locekļus. Nebija nekāda īpaša satraukuma, jutāmies ļoti patīkami. Taču tas, ka esmu bijusi televīzijā, nenozīmē, ka manī ir augstprātība, zvaigžņu slimības man nav!

– Jums ir divas meitas. Vai tev ir svarīgi, lai viņas izvēlētos palikt lauksaimniecībā?
– Vecākā meita Ruta jau studē agronomiju LLU. Protams, nevar zināt, kā viss izvērtīsies, bet smagāk būtu, ja tas kādai no meitām būtu jādara piespiedu kārtā. Šim aicinājumam jābūt patiesam. Studijas šajā jomā jau nenozīmē, ka noteikti jādzīvo un jāstrādā laukos, šī profesija var noderēt arī citos uzņēmumos. Katrā ziņā mēs nespiežam, ka noteikti jāpaliek Terēņos. Meitas man ļoti palīdz – lielā meita ir daudz griezusi piparmētras, tas nav bijis viegli. Ar savu darbošanos es parādu, ka laukos var dzīvot un strādāt, ka tas nenozīmē tikai tradicionālo lauksaimniecību.

Šāds darbs arī parāda naudas vērtību, lai nav tikai tā, ka paprasa vecākiem – sanāk tāda kā maza darbaudzināšana. Ar tehniku meitām neliksi braukt, bet saimniecībā dažādiem darbiem noder arī vieglā auto vadīšanas tiesības. Katrs ieguldītais darbiņš ir nozīmīgs!

Jāņu ielīgošanā Elejā pērn.

– Tā šķiet, ka ģimene un mājas sajūta tev ir svarīga.
– Katram ir savas ceļš, kas jānoiet, un otrs no malas nekad nevarēs pateikt priekšā īsto atbildi. Mainās laiki, politiskā situācija un sabiedrība, bet vērtības paliek. Es ar prieku raugos, ka arī meitas tās man svarīgās vērtības pārņem. Piemēram, cik svarīgi ir radīt māju sajūtu. Ziemassvētku laikā izrotāt un radīt Adventes kalendāru un vainagu ne tāpēc, ka atbrauks viesi, bet tāpēc, ka tas ir patīkami mums pašiem. Ģimeniskā sajūta rada mājās īpašu atmosfēru. Uzstājīgi kaut ko pamācot un iesakot, ir daudz grūtāk ko iemācīt nekā tad, ja to dari neuzkrītoši, ar savu piemēru. Ļoti daudz kas tiek pārņemts no savas ģimenes modeļa.

Jā, laiki un tikumi mainās. Tagad, piemēram, jauni vīrieši daudz vairāk iesaistās mazu bērnu audzināšanā, ko agrāk mūsu tēvi vispār nedarīja. Un tas ir pozitīvi! Tāpat kā mainās uzskats, ka pusdienas vai vakariņas gatavo tikai sieviete. Arī te vīrietis var iesaistīties. Manuprāt, ja ir izteikts noliegums pret sievietes tradicionālo lomu un pienākumiem, tam pamatā noteikti ir kādi personīgi apstākļi, notikumi ģimenē, ir kāds aizvainojums. Kad jaunākā meita sūdzas par viena vai otra bērna nodarījumiem, atbildu, ka droši vien viņam pašam ir pāri nodarīts, sirsniņa sāp un gribas nodarīt sāpes citam. Tā ir arī pieaugušajiem.

– Tikko ir sācies jauns gads. Vai tev ir paradums katru gadu apņemties ko jaunu?
– Manuprāt, nav jābūt tādam nogrieznim, kad var sākt ko jaunu. Ja gribas sākt ko jaunu, tad tam jebkurš laiks ir gana labs. Vai tā būtu nodarbošanās, vai hobijs. Sāc kaut jūnijā!