Saimnieks LV / 2018.gads (Novembris.)

Pār laukiem klājas miglas vāli. Iebraucot Priekuļu novada Mārsnēnu pagastā, viss kluss. Izbraucam cauri nelielam Līvānu māju puduriņam, tālāk ceļš vijas cauri mežiņam. Te meža ceļa galā mani sagaida Rolands Kļaviņš. Sekoju viņa mašīnai un ieripoju zemnieku saimniecībā Vecpenguri.

Sasveicināmies un nemaz neesmu vīlusies – Rolands ir tikpat enerģisks, kā runājot pa telefonu. Šīs ir bijušas viņa vectēva mājas, kas 90. gados atgūtas un nu ieguvušas jaunu elpu. Norādot uz lielo mūra ēku, Rolands saka: „Padomju gados te dzīvoja svešinieki, un tur, kur tagad ir saimniecības ēka, reiz bija teļu kūts, bet no pārējām ēkām nekas daudz nav saglabājies. Pelto laiku iedzīvotājiem bija pa grūtu iet mežā, lai sarūpētu malku, un, kāpēc lieki piepūlēties, ja var nojaukt un nodedzināt visas tuvējās koka ēkas!”

Rolands savulaik beidzis Bulduru dārzkopības vidusskolu un pēc profesijas ir dārznieks: „Skolu pabeidzu 2006. gadā. Pēc skolas uzreiz sāku strādāt apzaļumošanas uzņēmumā, tad celtniecības jomā. Piedzima mazais, uznāca krīze, bet nauda bija. Varēju mašīnai degvielu nopirkt, nomaksāt īri par dzīvokli Siguldā, samaksāt visus rēķinus un vēl bērnu uzturēt, bet kaut kā pietrūka. Nebija attīstības, izaicinājumu. Uzteicām dzīvokli un atnācām uz Vecpenguriem.” Rolands atzīstas, ka tobrīd lauki itin nemaz neesot vilinājuši. Viņš sevi un sievu mierinājis ar domu, ka tas būs tikai viens izmēģinājuma gadiņš. Paskatīsies, kā ir, un, ja nepatiks, domās ko citu. Kopš tā laika aizritējuši 11 gadi.

Rolanda vecākiem Vecpenguros bijusi kaziņa, gotiņa, vistas, vecs traktors un liela uzņēmība. Nepilnu gadu vēlāk kopā ar tēvu nopirkuši labāku, tomēr lietotu Belarusu un sējmašīnu. Rolands kā pakalpojuma sniedzējs tuvējiem mārsnēniešiem apstrādājis zemi. Viens mazdārziņš, otrs mazdārziņš, tādi mazi zemes pleķīši, bet visapkārt neapstrādāti lauki. „Aprunājoties ar cilvēkiem, uzzināju, ka viņiem tās lielās platības neinteresē, vairāk mazdārziņu uzart, ecēt. Bija kaut kāds klikšķis, un sapratu, ka varētu to zemi nomāt. Aptvēru, ka tirgū ir pieprasījums pēc bioloģiski audzētiem graudiem, tā es sāku iekopt labības laukus. Zeme ir, graudi ir... ražības nav, tātad vajag mēslot, bet ar ko? Vajag lopus. Savu pirmo gaļas telīti atvedu no Mālpils. Busiņam izņēmu krēslus, sakrāmēju salmus, un pirmā tele komfortabli atceļoja šurp. Tagad mums ir 90 gaļas liellopi un apsaimniekojam 300 hektārus zemes. Daļa zemes ir īpašumā, daļu nomājam, daļa pašlaik izpirkšanas procesā,” stāsta R. Kļaviņš.

Ar sev raksturīgo humoru Rolands smejas, ka sākumā bijis zaļš un bez pieredzes. Braukājis un piedalījies visos semināros, kur vien pieminēja gaļas liellopus: „Speciālisti stāstīja, ka no ganāmpulka 20–25 % lopu vajagot brāķēt. Nevarēju saprast, kādas muļķības viņi tur gvelž. Kāda brāķēšana? Tagad 100 % piekrītu. Iedomājieties, kas būtu, ja man visām 90 vajadzētu pieņemt dzemdības, – prātā var sajukt! Nē, ja govs pati netiek galā, tad – bez žēlastības. Tagad strikti skatos uz tādiem parametriem kā augums, aplekšanās, atnešanās, astes kaula stāvoklis utt. Neauklējos.”

Trīs nedēļas pirms atnešanās govs tiek nošķirta no ganāmpulka un barota tikai ar salmiem: „Pirmsdzemdību periodā govīm ir diēta, tad nav nekādu atnešanās problēmu. Ja lopu baro līdz pēdējam atnešanās brīdim, teļš vēderā aug griezdamies un govij grūtas dzemdības! Visas šīs zinības apgūtas, darbojoties un pieredzot arī zaudējumus.”

Novietne ar vīziju
Dzīvniekiem uzcelta atvieglotas konstrukcijas 26 metrus gara novietne. To Rolands ieraudzījis lauksaimniecības izstādē Rāmavā: „Tā ir elementāra metāla konstrukcija, kurai pāri tents, biezais brezents. Pēdējā laikā šādas angāra tipa novietnes kļūst arvien populārākas.” Novietne sadalīta uz pusēm, abi gali vaļā, dzīvniekus tajā nebaro, te lopiem ir guļas vietas. Siltā automātiskā dzirdne un barošana ierīkota ārā, turpat tuvumā. Ja lopiem ir komfortabli dzīves apstākļi, dzīvnieki jūtas labi, neslimo, laimīgs ganāmpulks samazina negaidītas veterinārās izmaksas. Tālredzīgi domājot, Rolands teic, ka tents ātrāk vai vēlāk, bet būs nederīgs: „Vēlreiz es to viennozīmīgi nesūtīšu. Esošo karkasu pārklāšu ar koka latām un pāri pārvilkšu metāla pārsegu.”

Stāvot pie novietnes, saimnieks norāda uz barotavām, piebilstot, ka arī šajā sakarā gūta mācība: „Mums šķita – kam tāda vajadzīga, tā tik tāda naudas izmešana, jo var taču tāpat, bet, kad aploka vidū izveidojās milzīga kaudze, pa kuru bradāja lopi, ātri sapratām, ka barotavas lopus organizē un samazina siena zudumus.”

Meklējam otru ģimeni Vecpiebalgā
Rolands nesen iegādājies arī otru saimniecību, tā atrodas Vecpiebalgas pusē, viņš plāno turp pārvietot daļu ganāmpulka. Tā kā pašam braukt turp no Mārsnēniem, lai koptu lopus, ir laikietilpīgi un dārgi, saimnieks meklē kādu, kurš būtu ar mieru Vecpiebalgā dzīvot un rūpēties par lopiem: „Gribētu, ka Vecpiebalgas saimniecībā dzīvotu jauna ģimene. Novada centrs ir 11 kilometrus no saimniecības, centrā ir skola, bērnudārzs, darbavietas. Saimniecībā viss jau sagatavots – tehnika un telpas, ieskaitot māju, iemītniekiem vien par noteiktu mēneša algu jāpieskata ganāmpulks. Esmu arī domājis, kas būtu tas saistošais, lai viņus vairāk motivētu, un secināju, ka ģimene varētu uzreiz vai pakāpeniski no manis iegādāties vairākas ataudzējamās teles. Tātad ganāmpulkā būs arī viņu lopi. Bullis, ar ko lecināt govis, ir. Novietne – ir. Ganības arī. Atliek tikai vēlēties. Turklāt, ja iemītnieki aplecinās savas četras telītes, viņiem visai drīz būtu par četriem teļiem vairāk, tad paši var izlemt, paplašināt ganāmpulku vai teļus pārdot. Jāiegulda nav nekas, tikai jāgrib dzīvot un saimniekot, neizslēdzot iespēju vēl papildus doties algotā darbā turpat novadā, ja ir vēlēšanās, jo saimniecībā nebūs daudz darba. Tik, cik jāuzmet acs lopiem, vai viss kārtībā, vai tiem ir, ko ēst, ko dzert, un vai tie nav izlauzušies no aplokiem. Viss!”

Ar projektiem neaizraujas
Viss, kas tapis Vecpenguros, nācis lēnām un ražojot ar peļņu. ES projektos gados jaunais saimnieks neiesaistās, jo, pirmkārt, esot novērojis, ka projektu rakstīšana esot kā atkarība. Otrkārt, viņš uzskata, ka mūsu valstī nav stabilitātes: „Lai tagad, ņemot bankā aizdevumu, riskētu ar to, ko esi mantojis, kur dzīvo un jūties labi, ko palēnām iekop? – Laikam jau nē. Es neesmu pret ES projektiem, bet, manuprāt, iepriekšējā periodā likumdošanā ir bijuši lieli robi, kuru dēļ cilvēki ir izlaidušies un šmaukušies. Tagad šie caurumi tiek aizpildīti ar regulām, kontrolēm un ko tik vēl ne. Tagad uz kārts jāliek daudz vairāk nekā agrāk, bet garantijas tik un tā nav, riski ir pārāk augsti. Cik nav dzirdēti negodīgas saimniekošanas piemēri, man tāda šmugulēšanās nepatīk. Tādu negodīgu cilvēku dēļ birokrātija tikai pieaug, saimniekot kļūst grūtāk, un situācija tautsaimniecībā nenostabilizējas.”

Sākt no nulles
Rolands uzskata, ka sākt dzīvi laukos bez kapitāla un zemes ir neiespējami: „Visa zeme ir pārdota. Tikko atnācis uz laukiem, jaunais nekad nevarēs konkurēt ar esošu, rūdītu saimniecību. Turklāt es stipri apšaubu, ka tagad kāds pilsētnieks nāks uz laukiem, lai pirktu zemi par 2000–3000 EUR/ha. Cita lieta, ja zeme ir mantota, jo ražošanai saimniecību var pielāgot. Ne viens vien man teicis – nu, jā! Jūs jau zemnieki... biezie. Tad es atbildu – nāc un pastrādā, kurš tev liedz?”

Reiz Rolandam bijusi diskusija ar uzņēmēju, kas ražo bruģi. Viņš sarunā pārmetis, ka, līdzko lauksaimniekiem esot slikts gads, tā valdība atbalsta un kompensē. Kā nekā viņš taču arī esot uzņēmējs, bet, ja viņam bruģi nepērk, neesot, kam pasūdzēties. Uzdevu pretjautājumu – vai bruģa ražošana ir atkarīga no dabas stihijām? Nē, bet cilvēks taču bruģi nepērkot. Saku, tātad cilvēks slinks un nekustas, tāpēc jau daba neliedz ražot bruģi!

Kā tas bieži notiek, sarunas nonāk līdz politikai, tāpēc vaicāju, cik liela, viņaprāt, ir politiskā griba atbalstīt nozari? Rolands mirkli apdomājas un saka: „Tikpat liela, cik Zemkopības ministra saistība ar lauksaimniecību.”

Mērķim jābūt
Gados jaunais saimnieks uzsver, ka panākumu pamatā ir mērķis un nauda. Katra lieta saimniecībā kaut ko maksā, tāpēc ir jābūt skaidrībā, ko vēlies, tad jāizvirza tuvāki, tālāki mērķi un jāražo. Jāstrādā tā, lai plānus īstenotu. Tikpat svarīgs priekšnosacījums ir vēlme darīt, interesēties, neskaitīt stundas un mācīties, jo tas atmaksāsies. „Vēl jāuzdrīkstas riskēt, bet riskam jābūt izvērtētam, nevis ambiciozam un muļķīgam,” uz atvadām nosaka Rolands Kļaviņš, saimnieks no Mārsnēniem.