Saimnieks LV / 2020.gads (Septembris.)

Dodoties no Valmieras Rūjienas virzienā, pabraucot vien padsmit kilometrus, ceļmalā var ieraudzīt lopkopības saimniecībai raksturīgas ainas – skābbarības stirpas un baltus skābsiena ruļļus, kurus mans dēls savulaik sauca par dinozaura olām. Šeit saimnieko Liepiņu ģimene, kas jau trešajā paaudzē vada zemnieku saimniecību Mareņi un nodarbojas ar piena lopkopību, graudkopību un sniedz lauksaimnieciskos pakalpojumus. Saimniecības īpašnieks Didzis Liepiņš to savulaik pārņēma no vecākiem Gaidas un Jura, kuri joprojām iesaistās saimniekošanā.

Govis slauktas no mazotnes
Mums iebraucot saimniecībā, pretī steidz Didža māsa un saimniecības pārvaldniece Inga Liepiņa ar meitām Elīnu un Lindu, nesot līdzi medus un tikko svaigi cepta kēksa smaržu, tā arī mūsu saruna nevilšus sākas par medu, kas ir Ingas vaļasprieks, nevis pienu, kas savukārt ir viņas darbs. Pie sava vaļasprieka Inga tika pirms septiņiem gadiem no sava drauga, kas ar to aizrāvies. „Nu aizraušanās pāraugusi mīlestībā, jo, šķiet, zinu par bitēm visu, mums ir 200 saimes. Taisām bišu maizi, pārdodam arī bišu saimes un bišu mātes,” aizrautīgi stāsta Inga.

Tomēr galvenais mūsu viesošanās iemesls ir piena lopkopība, kuru saimniecībā pārstāv 64 Holšteinas melnraibās šķirnes slaucamas govis. Kopā ar visiem jaunlopiem kūtīs dzīvojot 110 lopi. Mareņu saimniecības pirmsākumi meklējami 90. gadu sākumā, kad Liepiņu ģimene no Valmieras pārcēlās uz Ingas un Didža mammas Gaidas dzimtas māju Rencēnu pagastā. „Bija zeme, dažas govis, audzējām kartupeļus, kā jau daudzi tolaik,” atceras Inga. Valstī mainoties situācijai un sākot attīstīties piena lopkopībai, arī Mareņos pamazām govju skaits palielinājās. „Vecajā kūtī govis slaucām piena vadā, vēlāk tur kļuva par šauru, un 2005. gadā uzbūvēja brīvās turēšanas kūti 65 govīm, kurā vēlāk uzbūvējām arī slaukšanas zāli. Tā pamazām attīstījāmies,” stāsta jaunā zemniece.

Palīgos – robots!
Viens no saimniecības lielākajiem attīstības soļiem bija piena slaukšanas robota iegāde 2017. gadā. „Tolaik vēl strādāju algotu darbu un bija jāpaspēj gan kūti apkopt, gan tikt uz darbu, gan bērnus audzināt, jo saimniecībā strādājam tikai paši. Slaukšanas zāle bija novecojusi – tikai slauc, neko nezinot par govi. Bijām izvēles priekšā – investēt jaunā slaukšanas zālē vai slaukšanas robotā. Salīdzinot cenas un ieguvumus, nosvērāmies par labu pēdējam, jo sapratām, ka tas mums arī atvieglos darbu un dzīvi. Un tā mums no 2017. gada pavasara kūtī dzīvo Lely Astronaut A 4 slaukšanas robots,” stāsta Inga.

Ar slaukšanas robota izvēli saimniekiem neesot bijis viegli. Iegādātais iekritis acīs tādēļ, ka tā tehnoloģija sniedz visplašāko informāciju par katru ganāmpulka govi. Robots apkopo ap 120 datus un pozīcijas, ko analizējot, var kāpināt izslaukumu un govju labturību. Visu aktuālo informāciju un novirzes no normas par katru govi un tās veselības stāvokli var iegūt krietni vairāk un ātrāk, līdz ar to laikus reaģēt. „Mēs redzam katras govs svara izmaiņas, piena temperatūru un vēl daudz citu parametru. Cenas ziņā šis robots bija nedaudz dārgāks par analogiem, bet tas ir atmaksājies,” uzsver Inga.

Ar robota iegādi darbs kūtī ir kļuvis vieglāks, varot vairāk uzmanības pievērst govju veselībai, izskatam – vai kāda neklibo, vai nav cita vaina. „Pirms tam bija ikdienas rutīna, kurā jau vairs neko neredzi. Tagad uz darbu un lopiem var vairāk no malas paskatīties,” apmierināta Inga. Turklāt govis tagad pašas var izvēlēties, kad ēdīs, cik dzers, kur un cik ilgi gulēs, cik reizes un kad dosies uz slaukšanu.

Slaukšanas robotu saimniecībā uzstādīja jau govīm ierastā vidē – kūts galā divu guļvietu vietā, kas atviegloja lopu pierašanu pie jaunā agregāta. „Pirms robota uzstādīšanas mums bija bažas, ka govis to nepieņems, baidīsies un būs jābrāķē. Tomēr raizējāmies velti, jo govis pierada ātri un nemanāmi. Trīs dienas bija jāparegulē satiksme, bet tad jau aizgāja. Tagad pašas rindā stāv uz slaukšanu. Uzreiz jābrāķē nebija neviena govs, tikai tagad vecuma un tesmeņa noslīdēšanas dēļ, jo pirms slaukšanas tik zemu robots nevar īsti novērtēt tesmeni, kā arī grūtāka ir pati slaukšana,” pieredzē dalās saimniece Inga.

Barošana speciālistu uzraudzībā
Govju ēdienkartei pamatizejvielas saimniecībā izaudzē un sagatavo paši, jo apsaimnieko 210 ha aramzemes. Skābbarības ieguvei tīrumos tiek audzēta lucerna un kukurūza, kā arī daudzgadīgie zālāji. Govju barošanai ir mikseris, kurā sagatavo barības maisījumu pēc speciālistu sagatavotām receptēm. Arī miežus audzē paši un pirms pievienošanas barībai tos placina. „Ar barības maisījumu govis barojam jau sen, jo tad visu laiku ir vienmērīga barība, kas ir svarīgi govs spureklim,” pārliecināta Mareņu saimniece.

Līdz ar robotu saimniecībā ienāca jaunas vēsmas arī barošanā, jo tagad spēkbarību govis saņem pēc padarītā jeb izslaukuma daudzuma. Turklāt tai vēl klāt ir pievienots aromātisks sīrups. Govju ēdināšanu uzrauga un kontrolē LLKC speciālisti, jo pērn ir iesākts nozarei vērtīgs trīs gadu demonstrējuma projekts Slaucamo govju apsaimniekošanas un ēdināšanas nozīme piensaimniecībā, kurā izmanto slaukšanas robotus. „Demonstrējuma uzdevums ir praktiski parādīt saimniekošanas un ēdināšanas atšķirības robotu apsaimniekošanas sistēmā no tradicionālās, izpētīt biežākās vielmaiņas slimības ganāmpulkā un to samazināšanas iespējas, kā arī miksētas barības devas ietekmi uz iegūtajiem rādītājiem,” skaidro Inga.

Piena upes aug
Mareņiem ar izslaukuma rādītājiem nekad nav bijis jālien aizkrāsnē – vienmēr grozījies ap 10 tūkstošiem kilogramu piena no govs laktācijā. Pēc robota ienākšanas saimniecībā šis cipars ir palielinājies gandrīz par divām tonnām – vidējais izslaukums aizvadītajā pārraudzības gadā 11 900 kg piena no govs gadā. „Tikko uzstādot robotu, piena dzesētājā bija kritums, jo govis neatdeva pienu, bet vēlāk izslaukums pamazām pieauga. Agrāk, slaucot divas reizes dienā, piena daudzums bija konstants. Tagad govis var iet biežāk slaukties, viņas saņem vairāk spēkbarības un attiecīgi dod vairāk piena. Vidēji govis iet slaukties 2.7 reizes, bet tās, kuras dod 60 l piena, pat biežāk. Piena daudzums palielinājās par aptuveni 2 t laktācijā uz govi, sasniedzot nepilnas 12 t no govs piena gadā. Ražīgākās govis pāris mēnešus pēc atnešanās dod 64–66 kg diennaktī. Pagājušajā gadā mūsu gotiņa Rude pat tikusi Latvijas pienīgāko gotiņu TOP 20, saražojot visvairāk piena tauku savā mūžā – 5.57 t un 4.3 t olbaltumvielu,” stāsta zemniece. Pienu saimniecība nu jau aptuveni piecus gadus realizē kooperatīvam Piena loģistika, kura biedri arī paši ir. Par piena naudas saņemšanu saimnieki nesūdzas, tomēr kooperatīva noteiktā maksa par piebraukšanu pēc produkcijas ir par dārgu, jo piena mašīna saimniecībā viesojas ik dienas. „Tāpēc šogad iegādājāmies ietilpīgāku dzesētāju, uzglabājot līdz 5200 kg, lai pienu varētu realizēt nevis katru, bet gan katru otro dienu,” ar jauno pirkumu apmierināta saimniece.

Jaunums – tuneļmašīna
Lopbarības gatavošanas tehnikas arsenālu šovasar papildinājis jaunieguvums – skābbarības tuneļmašīna lopbarības sagatavošanai. „Ar šo projektu jau startējām uz ES finansējumu modernizācijai pērn, bet neveiksmīgi, taču šogad mūsu pirkumu atbalstīja. Jau vasarā sākām gatavot skābbarību plēves tuneļos. Mūsuprāt, tā ir laba alternatīva skābbarības kaudzēm, kuras, vasarā izbarojot, uzreiz atveras liels laukums, pa kuru iekļūst silts gaiss un nokrišņi, pazeminot barības kvalitāti. Savukārt, atverot tuneli, ar gaisu saskaras mazāks barības daudzums, arī nokrišņi neietekmē. Barības paņemšanai ir frēze, kas iefrēzē barību kausā. Esam jau sagatavojuši vairākus skābbarības tuneļus. Arī visu kukurūzu plānojam likt tuneļos,” apmierināta ar jaunieguvumu ir Inga. Plēves tuneļus apklāj ar sietu, lai putni nesabojātu. Vēl saimnieki ir bažīgi par grauzējiem, kas varētu apciemot un sabojāt barību, bet arī te ir savas idejas padomā. Par tehnisko pusi saimniecība atbild Ingas brālis Didzis un tēvs Juris. Lai kūtī nav ar rokām jāpiestumj barība, zemnieki no mēslu ārdītāja uzmeistarojuši barības piestūmēju, tāpēc nav jāpērk dārga tehnika. „Tētis ir ķeners uz tādām lietām, kas atvieglo darbu un ietaupa naudu,” smejas Inga.

Ar visu tiek galā ģimene
Mareņi savu nākotni nesaista ne ar piena pārstrādi, ne ar ganāmpulka palielināšanu, vairāk pati Inga: „Ganāmpulku paplašināt vairs nevaram, jo ierobežo gan kūts platība, gan piena robota jauda. Turklāt šis ir optimālais apjoms ģimenes saimniecībai, jo gan fermā, gan tīrumos tiekam galā bez algotiem darbiniekiem. Didzis rūpējas par graudkopību 140 ha platībā – aug rapši, kvieši, rudzi, pupas, mieži, ražas ir labas! Miežus, cik vajag, atstājam lopbarībai, pārējo pārdodam VAKS kooperatīvam. Piestrādāsim vairāk pie ganāmpulka izkopšanas un dzīvnieku veselības problēmu risināšanas, kā arī domāsim par tehnikas un tehnoloģiju jauninājumiem, kas vērsti uz attīstību un darbu uzlabošanu, jo ar esošajiem esam apmierināti.”