Saimnieks LV / 2021.gads (Decembris.)

Sivars Irvals ir Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kameras Uzraudzības padomes priekšsēdētājs, Igaunijas Lielo zemnieku kluba prezidents, Dimedium Grupp valdes loceklis un kopumā ļoti zinoša un visos Igaunijas un Baltijas lauksaimniecības aspektos iesaistīta personība.

Kā jūs raksturotu lauksaimniecības nozari Igaunijā?
– Igaunija ES mērogā ir maza valsts. Tikai septiņās ES dalībvalstīs ir mazāka kopējā zemes platība, un tikai trīs valstīs ir mazāk iedzīvotāju kā Igaunijā. Apmēram 31 % no mūsu teritorijas ir lauksaimniecības zeme un 51 % ir meža zeme, bet tikai 32 % Igaunijas iedzīvotāju dzīvo lauku apvidos. Tas nozīmē, ka gandrīz 70 % dzīvo pilsētās.

Igaunijai ir labas iespējas ražot pārtiku – mums ir piemērota zeme, daudz ūdens, vidēja ražošanas intensitāte un klimata pārmaiņas padara klimatu siltāku, tāpēc labība aug labāk. Es teiktu, ka tas pats attiecas arī uz situāciju Latvijā un Lietuvā.

Esam salīdzinoši bagāti ar bioresursiem, bet mūsu vājā vieta ir zemā pievienotā vērtība. Tātad mēs galvenokārt ražojam izejvielas, piemēram, pienu, gaļu un graudus, bet mums vajadzētu vairāk koncentrēties uz pārstrādi un pievienotās vērtības ražošanu.

Igaunijā atbalsts videi draudzīgai lauksaimniecībai jau aptver 45 % un bioloģiskajai lauksaimniecībai aptuveni 21 % no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. ES Komisija ir izvirzījusi mērķi, ka 25 % lauksaimniecībā izmantojamās zemes līdz 2030. gadam ir jābūt bioloģiskai. Tātad jau esam diezgan tuvu mērķim.

Igaunijā ir vairāk nekā 80 000 govju, kas gadā saražo 847 000 t piena. Vidējais izslaukums no govs gadā turpina pieaugt – 2020. gadā tas bija 9943 kg, t.i., par 310 kg vairāk nekā gadu iepriekš. Iespējams, šogad mēs jau pārkāpsim 10 tūkst. kg slieksni.

Vidējais ganāmpulka lielums Igaunijā ir diezgan liels, īpaši salīdzinājumā ar Centrāleiropu un Dienvideiropu. Tendence, ka mazās saimniecības pārtrauc darbu, bet pieaug to saimniecību skaits, kurās ganāmpulkā ir vairāk nekā 300 govis, joprojām turpinās. Es teiktu, ka vidēji lielā ģimenes saimniecībā jau ir vairāk nekā 500 govis.

Viens no izaicinājumiem, kas rada spiedienu uz uzņēmumiem, ir pieejamo darbinieku skaita samazināšanās gan lauksaimniecībā, gan pārtikas rūpniecībā. Jaunieši nav ieinteresēti strādāt lauksaimniecībā un pārtikas rūpniecībā, kā arī iegūt tam nepieciešamo specifisko kvalifikāciju.

Igaunijā mums ir divas spēcīgas lauksaimniecības jumta organizācijas, kas veidojušās apvienošanās rezultātā. Esmu priecīgs, ka šīs organizācijas šodien sadarbojas, jo tas palīdz arī tad, ja dažos aspektos viedokļi atšķiras, jo vienmēr cenšamies rast kopīgu izpratni un strādāt kopā.

– Igaunija ir otrajā vietā ES aiz Dānijas slaucamo govju produktivitātes ziņā. Kā tas tika panākts? Kā tas ietekmē piena nozari?
– Atskatoties 20–30 gadus senā pagātnē, redzam, ka Igaunijā daudz ieguldījām saimniecībās, tāpēc tagad ir sasniegta augsta ražība un kopumā attīstītas, spēcīgas saimniecības ar lieliem ganāmpulkiem. Esam daudz koncentrējušies uz piena produktivitātes paaugstināšanu visās piena lopkopības jomās – tehnoloģijā, dzīvnieku barībā un ģenētikā. Taču jāņem vērā, ka augstā produktivitāte ir ietekmējusi tauku un olbaltumvielu saturu pienā.

Lietuvā, šķiet, vairāk investīciju tika novirzīts piena rūpniecībai nekā svaigpiena ražošanai. Tāpēc viņiem trūkst kvalitatīva svaigpiena un to iepērk no Igaunijas un Latvijas. Tagad mēs Igaunijā esam sapratuši, ka vairāk jāiegulda pārtikas rūpniecībā, un lietuvieši vairāk investē saimniecībās. Būs interesanti redzēt, kur valstis būs pēc 10 gadiem pēc jaunajiem lēmumiem.

– Kādi ir galvenie izaicinājumi lauksaimniecībā Igaunijā?
– Īsumā, daži no galvenajiem aspektiem ir nepārstrādāto izejvielu lielais īpatsvars eksportā, ģimenes saimniecību skaita samazināšanās un tendence uz lielām saimniecībām, ienākumu nestabilitāte tirgus cenu dēļ, darbaspēka trūkums un darba algu prasības. Pēdējos gados ir pieaudzis ekstrēmu laikapstākļu biežums, kas savukārt palielina iespēju, ka Igaunijas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem nākotnē būs jārēķinās ar sarežģītākiem vides apstākļiem.

Zemes cenas pieaug – no vienas puses, tas ir slikti, jo zemniekiem ir grūtāk nopirkt zemi, no otras puses, labi, jo zemes vērtība ceļas, lauksaimnieku tas padara bagātāku un zeme ir galvenā banku kredītu garantija.

Zemes nepieejamības un cenas dēļ jaunpienācējiem ir gandrīz neiespējami uzsākt saimniekošanu. Piemēram, Dienvideiropas centrālajā daļā, ja vēlas iegādāties lauksaimniecības zemi, lai atgūtu investīcijas, tajā ir jānostrādā 10 paaudzēm.

Negatīvā attieksme pret lauksaimniecību ir problēma ne tikai pie mums Baltijas valstīs, bet visā pasaulē. Manuprāt, negatīvais priekšstats par pārtikas rūpniecību daļai sabiedrības rodas dabas procesu un pārtikas ražošanas neizpratnes dēļ. Šāda attieksme ir ļoti bīstama, jo politiķi tajā ieklausās. Tagad ES sniedz ievērojamu atbalstu šiem mērķiem, mums tas ir jāņem vērā un risina. Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kamera ir sākusi vairākas kampaņas, piemēram, melnās maizes un gaļas kampaņu, lai skaidrotu mūsu stāsta daļu – ko mēs ražojam, tā vēsturi un pārtikas nākotni. Šī skaidrošanās un cīnīšanās atņem zemniekiem daudz laika un līdzekļu, kas būtu jākoncentrē uz pārtikas ražošanu, bet mums tas ir un būs jādara!

– Kāda ir situācija lauksaimniecības kooperācijā?
– Mums Igaunijā ir teiciens, ka igauņi ir pasaules čempioni, kā nesadarboties. Lauksaimnieku nevēlēšanās sadarboties ir radījusi vairākus mazus un sadrumstalotus lauksaimniecības kooperatīvus, kuriem ir ierobežota spēja ietekmēt tirgu.

Mums ir tikai daži veiksmīgu kooperatīvu piemēri, kā SCE E-piim un Kevili. Tagad redzu lielāku virzība uz kooperāciju zemo svaigpiena un cūkgaļas cenu dēļ. SCE E-piim būvē pārstrādes rūpnīcu, un mēs Igaunijā esam uzsākuši projektu, lai izveidotu gaļas ražotāju organizāciju ar nosaukumu Estonian Meat.

Dibinot jaunas ražotāju organizācijas, mēs rēķināmies ar ES atbalstu.

Ceru, ka attīstīsim ieradumu sadarboties un vairāk ieklausīties viens otrā. No savas pieredzes zinu, ka tas ir grūti, bet ir iespējams, jo veiksmīgi apvienojām divus uzņēmumus, izveidojot Dimedium. Varbūt arī paaudžu maiņa palīdzēs šim procesam.

ES valstis ar augstāko saražotā piena pašpietiekamību

– Kāda ir svaigpiena cena Igaunijā? Vai tā ir adekvāta?
– Svaigpiena cena Igaunijā turas vienā līmenī jau gandrīz 15 gadus. Domāju, ka Latvijā un Lietuvā ir līdzīgi. Tagad notiek diskusijas par cenu modeļa maiņu. Jāpārskata subsīdijas un piena cena – tās jāceļ!

Piena cena ir liela problēma, jo pievienotā produkcijas vērtība ir niecīga. Īpaši dramatiska situācija ir šogad, kad ir ļoti pieaugušas lopbarības, degvielas, elektrības, darbaspēka u.c. izmaksas, bet svaigpiena cena paliek nemainīga.

Baltijas valstīs mums ir ļoti augsts piena pašapgādes līmenis. Latvijā saražo 180 % no iekšējam patēriņam nepieciešamā piena, Igaunijā – 170 % un Lietuvā – 150 %. Tas ir svarīgs iemesls, kāpēc svaigpiena cena mūsu reģionā ir tik zema. No Igaunijas un Latvijas svaigpienu eksportējam uz Lietuvu, jo tur ir lielāka konkurence pārstrādē, tāpēc arī cenai vajadzētu būt augstākai. Igaunija katru dienu eksportē aptuveni 600 t svaigpiena, un mēs šobrīd neesam spējīgi tai radīt lielāku vērtību.

Mums pašiem jāveido piena pievienotā vērtība un tādā veidā jāpatur vairāk naudas Igaunijā.

Vairāk nekā pusi no svaigpiena Igaunijā iepērk piensaimnieku kooperatīvi un to pienotavas. Latvijas un Igaunijas piena ražotāju kooperatīvs SCE E-piim tagad būvē jaunu piena rūpnīcu Paides pilsētā. Kad tā būs pabeigta, varētu izmantot vairāk nekā 1000 t svaigpiena dienā. Domāju, ka SCE E-piim ir labs piemērs, kā pārstāvēt piensaimniekus un pievienot produktam lielāku vērtību. Jaunā rūpnīca radīs lielāku konkurenci svaigpiena tirgū un, cerams, paaugstinās svaigpiena cenu lauksaimniekiem. Esmu dzirdējis par plāniem būvēt vēl vienu rūpnīcu Igaunijā. Domāju, ka pēc pāris gadiem būs pozitīvas pārmaiņas nozarē.

– Ar kādiem izaicinājumiem saskārsies piena lopkopības nozare, lai pielāgotos Eiropas Zaļajam kursam?
– Eiropa ar Zaļo kursu uzmanības centrā ir izvirzījusi vides jautājumus un ļoti augstas prasības mērķu sasniegšanai. Diskusijās lauksaimniecības organizācijās, ar valdību un politiķiem apspriežam, ka mērķi un prasības ir ļoti augstas, bet nav paredzēts finansējums to izpildei. Tas ir liels izaicinājums lauksaimniecības nozarei, jo kādam par to ir jāmaksā. Tās būs vai nu ES un valdības ar subsīdijām, vai patērētājs, jo pārtikas cena pieaugs. Skaidrs ir viens, ka lauksaimnieki šīs izmaksas nespēj segt tikai pašu spēkiem. Kā jau teicu, svaigpiena cena ir nemainīga jau 15 gadus. Jāņem vērā ne tikai vides prasības, bet arī visas pārējās izmaksas.

Runājot par Zaļo kursu, Igaunijā liela problēma ir lielais ganāmpulka izmērs, ko esam mērķtiecīgi veidojuši arī ar ES naudas palīdzību. Tagad ES saka, ka lielās saimniecības ir sliktas un mums ir jāatgriežas pie mazām ģimenes saimniecībām. Atbalsta sistēmas dos priekšroku mazajām saimniecībām, un subsīdijas lielajām saimniecībām samazināsies. Tas rada jautājumu, kurš būs tas, kurš varēs izpildīt Zaļa kursa prasības, jo neliela ferma ar 10 līdz 100 govīm nespēs veikt nepieciešamās investīcijas.

Es te saskatu lielas pretrunas. Mērķi, ko ES cenšas izvirzīt, varētu izvērsties tieši pretēji, jo mazākās saimniecības tik un tā aptur darbu (šo tendenci redzam visur), un tagad tajos ieguldām naudu un ceram uz citu iznākumu. Tās ir manas galvenās bažas par jauno Kopējo lauksaimniecības politiku.

Visām ES dalībvalstīm pašlaik ir jāiesniedz savi plāni ES. Pēc sarunām 2022. gadā redzēsim galīgos noteikumus un līgumus pa valstīm un tikai pēc 2027. gada – kādi būs rezultāti.

– Kādu jūs redzat piena nozares nākotni ES un Baltijas valstīs?
– ES ir tik liela un daudzveidīga pēc zemes lieluma, zemes izmantošanas, lauksaimniecības intensitātes un investīciju iespējām. ES Zaļā kursa kontekstā, protams, valstis ar lielām saimniecībām un lielām investīcijām var veikt būtiskas izmaiņas, bet mazajās valstīs, kuras jau ir salīdzinoši ļoti zaļas, ir daudz grūtāk panākt lielas, manāmas izmaiņas. Tātad šī tēma ir ļoti sarežģīta.

Manuprāt, Centrāleiropā un Dienvideiropā lauksaimniecības aktivitāte samazināsies, jo ražošanas intensitāte pašlaik ir ļoti augsta. Dienvideiropā (Spānijā, Itālijā, Francijā) pastāv klimata problēmas, kur klimata pārmaiņu un ūdens trūkuma dēļ arvien vairāk zemes kļūst lauksaimniecībā neizmantojama.

Lauksaimnieciskā darbība pārceļas uz Austrumeiropu – Poliju, Ukrainu un citām valstīm. Milzīgas investīcijas tiek ieguldītas piena nozarē Ukrainā. Tie paši cilvēki, kuriem pieder lauksaimniecības uzņēmums Centrāleiropā, tagad investē Austrumeiropā. Brīva zeme, cilvēkresursi, pietiekami daudz saldūdens, laba labības ražība, zemas darbaspēka izmaksas – tas viss padara Austrumeiropu ļoti pievilcīgu lauksaimniecībai.

Kā jau teicu, Baltijas valstīs ir ļoti labi apstākļi saimniekošanai, taču esmu dzirdējis, ka šobrīd daudzi zemnieki domā pārtraukt saimniekošanu, īpaši piena nozarē, jo piena cena ir zema, Zaļā kursa prasības augstas, lopkopība ir ļoti smags darbs un tirgus situācija ir neskaidra. Turklāt ir daudz vieglāk audzēt labību, nevis govis.

Tajā pašā laikā lielie uzņēmumi kļūst lielāki. Mums ir vairākas grupas ar 3–8 piena lopkopības fermām, kurās vienā saimniecībā jau ir 1000 vai pat vairāk govju.

– Kā izveidojies uzņēmums Dimedium Grupp?
– 1992. gadā Igaunijā tika dibināti divi uzņēmumi – AS Dimela un AS Remedium. Abi sākotnēji bija veterinārās farmācijas uzņēmumi. AS Remedium bija manu vecāku ģimenes uzņēmums. 1999. gadā AS Dimela paplašinājās, ieejot Lietuvas tirgū ar nosaukumu Dimela Lietuva, bet 2002. gadā – Latvijā ar nosaukumu Dimela Veta.

Tobrīd redzējām, ka konkurence šajā jomā ir sīva un starptautiskie uzņēmumi apdraud vietējos ģimenes uzņēmumus, tāpēc, lai turpinātu strādāt, mums bija jāapvieno spēki. Tā 2015. gadā Remedium un Dimela apvienojās un izveidoja AS Dimedium. 2020. gadā mēs izveidojām Dimedium Grupp un apvienojām visus trīs uzņēmumus Igaunijā, Latvijā un Lietuvā zem viena zīmola Dimedium.

Kad uzņēmumi apvienojās, mēs izveidojām savu vīziju, misijas izklāstu. Sākām strādāt arī pie savām pamatvērtībām, taču toreiz tas neizdevās, jo 23 patstāvīgā darba gadi bija radījuši ļoti spēcīgu iekšējo kultūru katrā uzņēmumā. Pēc pieciem gadiem, 2020. gadā, mēs atsākām darbu pie pamatvērtībām un radījām tās bez aizķeršanās. Dimedium pamatvērtības nav tradicionālas – tās caurvij pozitīvisms un konkrēta nostāja.

Dimedium, kādu to pazīstam tagad, ir veterināro zāļu, lopkopības piederumu, barības un barības piedevu, augkopības un zivsaimniecības produktu, kā arī lolojumdzīvnieku produktu vairumtirdzniecības izplatītājs.

Piedāvājam daudzveidīgu produktu portfeli, kas aptver visas lopkopības nozares vajadzības: augstas kvalitātes veterinārās zāles un vakcīnas, lopbarības un barības piedevas, piena aizstājējus, veselības un higiēnas preces, selekcijas materiālu, arī lauksaimniecības iekārtas, tehnoloģijas, instrumentus un programmatūru.

Mēs piedāvājam augstas kvalitātes barību lolojumdzīvniekiem, uztura bagātinātājus, kopšanas līdzekļus un mājdzīvnieku piederumus no pasaules vadošajiem dzīvnieku preču ražotājiem.

– Kādas, jūsuprāt, ir Dimedium galvenās pārdošanas priekšrocības?
– Tagad mēs darbojamies ar vienu zīmolu trīs valstīs, tāpēc varam piesaistīt interesantākus partnerus un vēl vairāk attīstīt savu produktu portfeli. Mums ir farmācijas un bioloģiskie produkti, barība, barības piedevas, veselības uzlabošanas produkti, tīrīšanas līdzekļi, dezinfekcijas līdzekļi, instrumenti, lauksaimniecības piederumi, programmatūra, lauksaimniecības tehnoloģijas, arī vaislas materiāli. Mēs varam būt ļoti labs partneris saimniecībai, jo redzam plašāku ainu.

Kā ģimenes uzņēmums esam ātri un elastīgi – uzklausām klientu un ātri pieņemam lēmumus. Mēs esam ļoti inovatīvi un vienmēr meklējam jaunus risinājumus. Mēs rīkojamies lokāli, bet domājam starptautiski.

Igaunijā katrai lielajai saimniecībai mums ir viens galvenais klienta menedžeris un individuāli speciālisti, kas aptver konkrētas jomas, tāpēc varam iedziļināties detaļās, tajā pašā laikā galvenais vadītājs sagatavo klientam kopējo risinājumu.

Mums ir ļoti inovatīvi un augsti kvalificēti darbinieki – vairumam no viņiem ir augstākā izglītība, pārsvarā tie ir veterinārārsti un dzīvnieku audzētāji. Mums ir ļoti labas, profesionālas ilggadēju darbinieku komandas – daļa no viņiem uzņēmumā strādā 20 un vairāk gadus. Tajā pašā laikā mums ir jaunāki darbinieki, tāpēc veiksmīgi kombinējam vecāku darbinieku pieredzi ar jaunpienācēju entuziasmu un svaigām idejām.

Mēs arī pieliekam daudz pūļu, lai nodrošinātu mūsu darbinieku un klientu apmācību. Jau sesto gadu pēc kārtas organizējām Dimedium Ziemas akadēmiju Igaunijas mazo dzīvnieku veterinārārstiem, un tagad esam uzsākuši Vasaras akadēmiju, kas ir daudz praktiskāka. Šogad Igaunijā svinējām 25. simpoziju. Protams, mums ir arī daudz mazāku semināru un apmeklējam klientus klātienē. Dimedium ir izveidots Prāta fonds, kur katru gadu no sava apgrozījuma ieguldām noteiktu naudas summu. Fondā veterinārārsti var pieteikties, lai saņemtu atbalstu profesionālajai izaugsmei un apmācībai.

Dimedium pamatvērtības
Prieks – tas, ko mēs darām, sniedz mums gandarījumu.
Jā! Attieksme – attaisnojumu vietā rodam risinājumu.
Komandas darbs – kopīgi ejam tālāk.
Rūpes – domājam ārpus savām interesēm.
Mūsdienīgums – domājam vairākus soļus uz priekšu.
Kompetence – mūsu spējas un zināšanas.

– Kādi ir Dimedium Grupp nākotnes plāni?
– Mēs vēlamies būt labi pazīstams, vadošais zīmols starp lauksaimniecības uzņēmumiem un veterinārajām klīnikām Baltijas valstīs. Tas prasa daudz laika, darba un resursu, it īpaši, ja mums jākonkurē ar seniem, spēcīgiem zīmoliem. Mēs vēlamies būt ļoti labi partneri klientiem – zemnieku saimniecībām un klīnikām.

Esam izveidojuši īpašu zīmolu Smart Farm, kas apkopo rūpīgi atlasītus risinājumus no pasaules vadošās prakses un padara tos pieejamus Baltijas piensaimniekiem un gaļas liellopu audzētājiem. Tāpat kā ar zīmolu Dimedium, mums ir jāattīsta un mūsu klientu lokā jāpopularizē Smart Farm.

Igaunija, Latvija, Lietuva ir mazas valstis, un mūsu iespējas pašiem radīt augstākās līnijas produktus ir ierobežotas, tāpēc Dimedium necenšas izgudrot velosipēdu. Mūsuprāt, gudrāk ir Baltijas valstīs pārņemt pasaules pieredzi un tehnoloģiskās zināšanas. Dimedium vēlas būt tilts, kas to veicinātu.

Jāatzīmē, ka esam atbildīgs uzņēmums. Dimedium ir ieguvis Igaunijas Atbildīga biznesa indeksa bronzas līmeņa kvalitātes zīmi. Turklāt šogad Dimedium pievienojās un ir sadarbības platformas Green Tiger (ROHETIIGER) dibinātājs kopā ar 25 uzņēmumiem, tostarp Swedbank un LHV.

Mēs vēlamies būt pieejami digitālajā vidē. Ieguldām daudz resursu IT attīstībā un pārstāvam e-veikalus Igaunijā, kā arī attīstām šo jomu Latvijā un Lietuvā. Šobrīd izstrādājam pilnīgi jaunu IT koncepciju. Mūsu klientiem būs moderns vienots Visbaltijas tiešsaistes pasūtīšanas centrs.

– Ko jūs vēlētos novēlēt Latvijas lauksaimniekiem?
– Mēs visi esam vienā zupas katlā – lielveikalu tīkli, pārtikas ražotāji, lauksaimnieki, uzņēmumi, kas apkalpo lauksaimniekus, visbeidzot, patērētājs, kas pārtiku ēd. Mums ir jādomā par visu piegādes ķēdi. Jo vairāk sapratīsim un pieņemsim, ka neviens nav vainīgs, jo veiksmīgāki būsim.

Jaunā ES Kopējā lauksaimniecības politika un jaunie ierobežojumi nav tikai slikti. Ķīniešu valodā vārdam krīze ir vairākas nozīmes, un viena no tām ir iespēja. Tātad mums vairāk jādomā, jārunā un jāmēģina noskaidrot, kā situāciju pārvērst savā konkurējošā priekšrocībā. Galu galā mums ir jābūt gudriem un pēc iespējas jāpaņem no situācijas labākais. Ja rezultātā iegūsim labāku un tīrāku pasauli nākamajām paaudzēm, tad rīkojamies pareizi.

Turpiniet ražot tīru, svaigu pārtiku mūsu cilvēkiem! Ja vēl varam to arī eksportēt, tas vairo bagātību mūsu cilvēkiem!