Saimnieks LV / 2019.gads (Aprīlis.)

Skaistā vietā Ozolnieku novadā, mežu ielokā Misas upes krastā atrodas kazkopības saimniecība Līcīši, kas dibināta tālajā 1992. gadā un ir viens no pirmajiem un joprojām lielākajiem kazu audzēšanas un kazas piena produktu ražošanas uzņēmumiem Latvijā. Saimniecību dibināja Māra un Aivars Liepiņi, tagad vadības groži pamazām tiek uzticēti meitai Līgai Marcinkonienei kā jaunajai zemniecei. Ar Māru un Līgu tiekamies saulainā pavasara dienā blējošu kazlēnu kora pavadījumā.

– Kad pārņēmi saimniekošanu?
Līga Marcinkoniene: – Pirms pāris gadiem, iesniedzot jauno zemnieku projektu un plānojot piesaistīt finanses. Savulaik pabeidzu maģistratūras studijas LLU kā zootehniķe. Esmu kādu laiku strādājusi arī ārzemēs, kopjot zirgus un gatavojot tos sacensībām. Tad nodibināju ģimeni, piedzima bērni un bija jāpiezemējas, tāpēc arī nolēmu uzsākt saimniekot, pārņemot stafeti no vecākiem, viņu iestrādes ir tik lielas, ka žēl būtu to visu neturpināt. Vecāki ļauj pārņemt saimniekošanu, bet turpina pieskatīt. Saimniecība ir bioloģiski atzīts piena pārstrādes uzņēmums, kam sertificēts arī bioloģiskās lauksaimniecības pārstrādes piena cehs.

Esmu sākusi arī studēt doktorantūrā, lai pētītu Latvijā iegūta kazas piena piemērotību siera ražošanai, jo arī mēs pārstrādājam pienu un ražojam sieru. Mērķis ir izpētīt piena sastāvu un analizēt, kas ietekmē siera iznākumu, lai tas būtu vienādas kvalitātes un būtu mazāki zudumi.

Aivars Lapiņš saimniecību labprāt izrāda tūristiem.

– Kādus produktus ražojat?
– Svaigo, mīksto un puscieto sieru. Vienīgie Latvijā piegādājam veikaliem fasētu pasterizētu kazas pienu. Mammai ir iecere atsākt kefīra ražošanu, ko bijām pārtraukuši piena samazinājuma dēļ. Kādreiz arī iepirkām pienu no citiem lauksaimniekiem, bet vēl viena pārstrādes uzņēmuma pievēršanās kazas piena pārstrādei ietekmēja situāciju nozarē, radot kazas piena trūkumu. Lai palielinātu saražotā piena apjomu un būtu neatkarīgāki, pagājušajā gadā palielinājām ganāmpulku, nopērkot 40 kazas, no tām apmēram puse bija jaunkaziņas. Iespējams, kazu skaits būs vēl jāpalielina, jo pieprasījums pēc kazas piena produktiem arvien aug.

Pagājušajā gadā svaigo sieru realizējām īsu brīdi. Savukārt puscietajam sieram sezonā veidojam uzkrājumus, lai tas būtu patērētājiem pieejams arī ziemas mēnešos. Marta sākumā jau atjaunojām piegādes uz veikaliem un līdz aprīļa vidum jau atkal būsim tikuši uz kājām, tikai tas ziemas periods ir smagāks, kad jāpievelk josta. Sieru un pienu piegādājam Rimi tīklam jau kopš 1993. gada, kad Rīgā vēl bija centrālais universālveikals.

– Kas ir kazas piena pircējs?
– Kazas piens vajadzīgs noteiktai sabiedrības grupai kā glābējsalmiņš. Pienu visvairāk pērk zīdaiņiem, jo tas ir mazāk alerģisks. Ziemā, kad kazas piena produktu nav vai ir ļoti maz, jo kazām ir sezonāla laktācija, gadās pat, ka zvana mums uz mājām un prasa pienu. Citi atkal rudenī piepērk pilnu saldētavu, lai bērnam ziemā būtu kazas piens.

Cilvēki aizvien vairāk sāk novērtēt mūsu produktus, pirms 20 gadiem nebija tādas intereses un kazas piena produktus uzskatīja par otršķirīgiem. Tagad cilvēki kļuvuši izglītotāki, vairāk redzējuši pasauli un novērtē mūsu ražojumu.

– Kā saimniekošana Līcīšos sākās?
Māra Liepiņa: − Mēs bijām īsti rīdzinieki, bet 1992. gadā bez sirdssāpēm pametām galvaspilsētu un sākām dzīvot uz vectēva mantojumā atstātās zemes Līcīšos, vispirms vagoniņā, pēc tam pirtiņā. Tagad te ir uzbūvēta ģimenes māja un ierīkota saimniecība. Kazu audzēšanai pievērsāmies praktiska iemesla dēļ – Līgai bērnībā bija alerģija. Es nopirku no kaimiņienes divas kazas, vēlāk vīrs no Rīgas atveda āzi – tā viss sākās! Pamazām saimniecība attīstījās, kazu kļuva vairāk un arī piena, varēja sākt to pārstrādāt un realizēt.

Tad nāca 2007. gada krīze, kad jūtami mazinājās pirktspēja, samazinājām arī kazu skaitu un sākām nodarboties ar jaunu papildu nodarbi – lauku tūrismu. Tagad gan atkal visi spēki novirzīti pārstrādei, jo tas dod pienam pievienoto vērtību un nodrošina galvenos ienākumus saimniecībā.

– Cik daudz kazu ir Līcīšu ganāmpulkā?
Līga: – Pašlaik kopā ar jaunpienācējām, kuras pērn nopirkām Blomes pagastā no Zānes šķirnes saimniecības, dzīvnieku skaits izaudzis līdz 180 kazām, bet nu jau tām ir piepulcējušies šī gada kazlēni, tagad kopējais dzīvnieku skaits tuvojas trīs simtiem.

– Kādas šķirnes dzīvnieki ir ganāmpulkā?
– Mums ir visādas kazas, jo mūsu saimniecības mērķis ir ražot pienu – nav tik svarīga šķirne vai izcelsme, kā tas, lai dod pienu, jo Latvijā pašlaik maksā par to. Kūtī dzīvo gan tīršķirnes Zānes, Latvijas vietējās, Anglo-Nūbijas un Vācu baltās dižciltīgās šķirnes pārstāves un tad vēl visu šo šķirņu krustojumu dzīvnieki. Vietējās Latvijas kazas ir veselīgākas, piemērotas mūsu mitrajam klimatam, faktiski neslimo, un viņu mūžs ir ilgāks nekā citu šķirņu kazām. Citu šķirņu kazas iepērkam, lai uzlabotu ganāmpulka eksterjeru, izslaukumu, rakstura īpašības un apmatojuma dažādību.

– Ar ko barojat ragaino ganāmpulku?
– Pamatbarību veido skābsiens un siens, ko papildinām barotavās trīs reizes dienā. Slaucamās kazas saņem spēkbarību slaukšanas reizē. Grūsnām kaziņām spēkbarību nedodam, jo pa gadiem esam uzkrājuši pieredzi, ka tad kazlēni ir lielāki un dzemdības ir grūtākas.

Kazām dodam vitamīnu un minerālvielu bolas, kuras lēnām kuņģī sadalās. Dodam divas reizes gadā − pavasarī un rudenī. Tad kazas ir spēcīgākas un viņām ir arī vieglākas dzemdības. Katrai kazai ar speciālu aplikatoru ievada bolu kaklā, lai to var norīt. Bola četru mēnešu laikā lēnām kuņģī noārdās. Esam atzinuši, ka tas ir labs veids, kā nodrošināt dzīvniekam individuāli noteiktu papildelementu devu.

– Un kā ar izslaukumiem?
– Vidēji saimniecībā no kazas slaucam 2–2.5 litrus piena dienā, kas ir 700–900 kg laktācijas periodā. Ir bijusi mums kaza rekordiste, kas deva 5 litrus dienā. Slaukšana notiek septiņos no rīta un sešos vakarā speciālā slaukšanas telpā uz ērta paaugstinājuma, kur kazas stāv rindiņā pa divpadsmit. Pienu uzskaita pie dzesētāja. Pagājušajā gadā saražojām vairāk nekā vienu tonnu piena nedēļā. Piena kontrole tiek veikta divas reizes mēnesī. Mēs esam mazi, bet prasības ir lielas. Esam bioloģiskā saimniecība, kas nosaka kritērijus arī barošanai, tāpēc varam izmantot tikai pašu sagatavoto barību – sienu, skābsienu un maltus graudus. Ņemot vērā pagājušā gada sausumu, barība jau ir tuvu izsīkumam, būtu bagātāka barības deva, noteikti būtu vairāk piena.

Lepojamies, ka mums ir pilns kazkopības cikls – no kazlēnu ieguves līdz piena produkcijas realizācijai veikalam.

– Pastāstiet vairāk par kazkopības ciklu.
Māra: – Kazām ir sezonāls laktācijas cikls. Tās meklējas tikai rudenī – ja kaza sāk meklēties, sakām, ka rudens ir klāt. Veci ļaudis teic, kad lapas sāk dzeltēt, kazas sāk meklēties. Kaza meklējas 36 stundas, šī cikla 12 vidus stundas ir labākais laiks aplekšanai, tāpēc ir svarīgi piefiksēt meklēšanās sākumu.

Saimniecībā ir trīs āži, ar kuriem lecinām kaziņas. Kazām grūsnība ilgst piecus mēnešus, pēc aplekšanas tās slaucamas vēl trīs mēnešus un tad divus mēnešus ir ciet. Praktiski no decembra līdz janvārim visas kazas vienlaicīgi neslaucam, tad nestrādā arī piena pārstrādes cehs. Pasaulē šo sezonalitātes laktācijas problēmu risina ar hormonu preparātiem, kas veicina kazu meklēšanos. Mums tas nav piemērots, jo esam bioloģiskā saimniecība. Februāra sākumā kazu kūts pārvēršas par dzemdību zāli, jo sāk dzimt kazlēni un citreiz tas turpinās vēl līdz pat Jāņiem. Tomēr lielākais vairums piedzimst februārī, martā, ko saucam par kazlēnu laiku.

Grūsnību kaziņām pēc lecināšana īpaši nenosakām, bet mums ir veiksmīga sadarbība ar LLU Veterinārmedicīnas fakultāti, un, ja šis laika posms sakrīt ar studentu attiecīgo apmācību tēmu, tad to nosaka studenti ar smalkiem aparātiem.

– Vai šis kazlēnu laiks ir izteikti smags un atbildīgs?
Līga: – Kazām lielākoties dzemdības ir vieglas, varbūt tikai 10 % dzīvnieku nepieciešama palīdzība. Kazas ir ļoti gādīgas mātes un uzreiz pēc kazlēnu piedzimšanas saprot, ka tas ir viņas bērns, par kuru jārūpējas.

Kazlēnus atšķiram no mātēm apmēram divos mēnešos un turam atsevišķā aizgaldā. Ja jaunās kaziņas ķermeņa uzbūve un svars ļauj, tad tās lecinām jau rudenī, bet lielākoties tikai nākamajā sezonā. Āžus pēc noteikta perioda mainām, lai nebūtu jākrusto ar saviem pēcnācējiem, iegādājamies tikai sertificētus šķirnes āžus.

Saimniecībā ērti jūtas aptuveni 180 kazas.

– Vai esat mēģinājuši arī mākslīgi apsēklot kazas?
– Mamma, kad bija Amerikā, iemācījās to paveikt, iegādājās arī instrumentus, esam arī kādreiz to darījuši, bet tagad jau vairākus gadus nepraktizējam. Finansiāli tas mums nav izdevīgi, jo bioloģiskais materiāls ir diezgan dārgs, salīdzinot ar cenu, par kādu var nopirkt kazu.

– Kā organizēta kazu mītnes vieta?
– Atsevišķi turam slaucamās kazas no cietstāvošajām. Kazlēni dzīvo ar mammām, ja vien tās rūpējas par savām atvasēm un tām ir piens. Kazlēnus pēc vakara slaukšanas uz nakti atšķiram no mātēm un pēc rīta slaukšanas atkal laižam visus kopā. Tā iegūstam vairāk piena, kaut gan pašlaik pietiek gan kazlēniem, gan produktiem, bet vēl neražojam visas produktu pozīcijas.

– Esat arī apskates saimniecība, vai tūristi ir bieži viesi?
– Vasarā mūsu sētā viesi ir bieži parādība, savukārt pavasaros un rudeņos brauc skolēnu ekskursijas, ar to visvairāk nodarbojas tēvs, jo viņš ir labākais mūsu saimniecības gids. Papildus viņš arī organizē viktorīnas, kurās var vinnēt pudeli kazas piena, un šo iespēju bērni labprāt izmanto. Ekskursanti ar interesi vēro arī slaukšanas procesu. Daudzi šeit pirmo reizi mūžā nogaršo kazas pienu vai sieru! Pilsētniekiem tā ir aizraujoša atrakcija un reta izdevība. Piedalāmies arī Lauku ceļotāja atvērto durvju dienu pasākumos, tomēr aicinām vienmēr visus ciemoties gribētājus laikus pieteikties, lai varam plānot arī savus pamatdarbus.

– Kādas ir galvenās problēmas, ar ko nākas saskarties kazkopībā?
– Kazkopības sāpe ir kazlēnu gaļas tirgus trūkums, jo nav, kur realizēt āzīšus un izbrāķētās kaziņas. Arī cena, ko iegūstam no piena, to pārstrādājot, ir lielāka nekā ja to izbarotu kazlēniem ar mērķi nobarot. Kazlēni dzimst parasti 2–3 reizē, retums ir viens vai četri – šogad gan pēdējo diezgan daudz. Turklāt biežāki ir gadi, kad ganāmpulkā atskrien vairāk āzīšu nekā kaziņu.

Slimības mūsu ganāmpulkā nav izteikta problēma. Novērota vien hroniska rakstura slimība – artrīta encefalīts, kuru ievedām ar kaziņām no ārzemēm. Tā izpaužas, radot problēmas ar ceļiem, tā samazinot dzīvnieku dzīvildzi.

Līcīšu produkcija ir plaši pieejama lielveikalu tīklos.

– Ar ko saistāt saimniecības turpmāko attīstību?
– Ar kūts modernizāciju, jo mans sapnis ir sagatavot pietiekoši daudz aizgaldu, lai dzīvniekus varētu grupēt atbilstoši to vecumam, piena daudzumam jeb izslaukumam, tad arī barības devas varētu variēt. Mums ir viens liels bars, atdalītas tikai slaucamās kazas. Ir bijuši piedāvājumi no LLU veikt pētījumus par ēdināšanu, bet diemžēl nevarējām to paveikt, jo pašlaik dzīvniekus nav iespējams sagrupēt. Mums ir koka aizgaldi, ceram, ka kādreiz varēsim pāriet uz metāla konstrukcijām. Tad arī dzīvnieku skaitu varētu nedaudz palielināt – līdz 200 slaucamām kazām, kas būtu optimāli mūsu ģimenes saimniekošanas modelim.

Otrs attīstības virziens ir nostabilizēt esošos dzīvniekus un veicināt viņu produktivitāti, nodrošinot atbilstošu ēdināšanu, lai pretī saņemtu vairāk piena.