Dārzs un Drava / 2020.gads (Rudens.)

Edīte Kaufmane, Latvijas Lauksaimniecības universitātes APP Dārzkopības institūta Zinātniskās padomes vadītāja, un Sarmīte Strautiņa, Ģenētikas un selekcijas nodaļas vadošā pētniece, vasaras izskaņā, institūta direktores Ineses Ebeles un kolēģu rosinātas, kopīgi atskatījās uz institūtā nostrādātajiem 40 darba gadiem. Kopš 1980. gada 1. augusta soli solī būts kopā gan zinātniski pētnieciskajā, gan praktiskajā darbā. Edīte Kaufmane bija institūta direktore astoņpadsmit gadus, no 1996. līdz 2013. gadam, pēc tam Zinātniskās padomes priekšsēdētāja.

Spēka un zināšanu saknes
Personības pamati, kā arī nākotnes ievirze veidojas bērnībā. Arī Edītes biogrāfijā atrodami tie asni, kuru neizsīkstošais spēks ļāvis paveikt neiespējamo un nepadoties pirmo grūtību priekšā. Edīte atzīst, ka viņa ir dabas bērns, jo mazotnē gan darbojusies piemājas puķu un sakņu dārziņā, gan piedzīvojusi lielo ravēšanas trakumu kopsaimniecības cukurbiešu laukos. Maz sastapsim cilvēkus, kuriem bērnībā būtu paticis rušināties pa zemi, bet Edītei tas sagādājis prieku. Ģimene dzīvojusi Dobeles Mežrūpniecības mājā Bērzkrasti, kas atradās skaistā vietā, meža ielokā, vecsaimniecības teritorijā, bagātā ar lieliem augļu dārziem. Tur bijusi lieliska daždažādu ābeļu, plūmju un ķiršu veco šķirņu kolekcija, kas, iespējams, vēl glabāja arī iepriekšējo saimnieku labvēlīgo auru. Vide un vecāku mīlestība ietekmēja un veidoja topošo personību un tās interesi par visu dzīvo un ziedošo tuvākajā apkārtnē. Ģimenē Edīte bijusi vēlais bērns, māsa Māra ir trīspadsmit gadus vecāka; viņai, kā redzēsim, Edītes dzīves ceļā ir īpaša loma.

Pirmās skolas gaitas aizveda uz Auru astoņgadīgo skolu. Edīte Kaufmane ir pārliecināta, ka mazo skolu videi ir īpašas priekšrocības, nelielā audzēkņu skaita dēļ pedagogi daudz labāk spēj ieklausīties un uztvert katra skolēna intereses un savdabīgos talantus. Edīte atzīst: „Bioloģijas skolotājai Mirdzai Kagainei ir milzīga loma manā dabaszinātņu apguvē un izpratnes veidošanā par dabas procesiem.” Tieši tāpēc, esot Dobeles novada domes deputātei jau trešo sasaukumu, nekad neesot bijis viegli balsot par mazo  skolu slēgšanu, lai gan finansiāli tas ir saprotams.

Uzpotēts īstajā vietā
Pēc pamatskolas Edīte Kaufmane turpināja vidējo izglītību Dobeles vidusskolā. Eksaktās zinātnes, matemātika, fizika u.c. priekšmeti padevās tik labi, ka domājusi studēt kādā no šiem virzieniem. Taču māsa atrunājusi no šī nodoma, un, kā vēlāk izrādījās, lēmums startēt uz Latvijas universitātes Bioloģijas fakultāti bijis vispareizākais. It bieži gadās, ka studenti piedzīvo vilšanos par savu izvēli, ko izdarījuši kādu iemeslu vai ietekmju dēļ. Edītei tas gājis secen, jo universitātes studiju programma un viss, kas saistīts ar augu pasauli, viņai patiešām paticis. Studentu dzīves jaukumi mijās ar mācību programmas prasībām, kur lielu vietu aizņēma praktiskie darbi universitātes laboratorijās. Neaizmirstamas ir studiju prakses Cesvaines pilī, Ļaudonā – Krustkalnu rezervātā, pēc trešā kursa bija iespēja iepazīt Armēnijas dabas vērtības, veicot tur daudzveidīgās un īpatnās augu valsts izpēti. Pēc ceturtā kursa, 1979. gadā, sekoja tam laikam īpaša prakses vieta – Vācijas Demokrātiskā Republika. Edīte Kaufmane ar dziļu cieņu runā par saviem pedagogiem: „Diplomdarbu izstrādāju Salaspils Botāniskajā dārzā, kur no Lidijas Jēkabsones ieguvu dziļas zināšanas par augu apputeksnēšanās un apaugļošanās bioloģiju, apguvu ziedpumpuru citoembrioloģiskās izpētes metodes. Savukārt doktora darba vadītājs bija profesors, habilitētais doktors Voldemārs Langenfelds – izcils zinātnieks un brīnišķīgs cilvēks. Universitāte lielā mērā bija pedagogu kadru bāze, un biologa specialitāte daudzus jaunos speciālistus aizveda uz skolām. Studiju laikā mums bija arī pedagoģiskās prakses, taču skola mani īsti nevilināja. Īsi pirms universitātes diploma saņemšanas māsa bija pamanījusi, ka Dobelē ir zinātniska institūcija, kas raugās pēc jauniem darbiniekiem.Laboratorijas vadītājs tolaik bija Laimonis Kalniņš, bijušais Latvijas Lauksaimniecības universitātes pasnie- dzējs, viņš iestādi vadīja no 1978. līdz 1985. gadam, pieņēma darbā mani, arī Sarmīti Strautiņu un vēl citus tagad jau ilggadējos kolēģus. Iestādes nosaukums nebija no vienkāršajiem... Latvijas Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas zinātniski pētnieciskā institūta Dobeles Augļkopības izmēģinājumu saimniecības Augļu koku selekcijas laboratorija.

P.Upīša simtgades pasākumā ar Imantu Ziedoni – 1996. g.

Džungļi un augļi
Par to, ko mēs, jaunie speciālisti, ieraudzījām savā nākamajā darba vietā, nudien laimīgi nejutāmies. Dārzs vairāk līdzinājās džungļiem, aizaudzis, tādēļ sākumā pārsvarā veicām kopšanas darbus. Viegli jau negāja, ne reizi vien prātā bija doma par promiešanu... Kad 1981. gadā institūtā tika izsludināts konkurss uz aspiranta vietu, pieteicos, tad arī sāku pētniecisko darbu. Izvēlējos tēmu par plūmju ziedēšanu un apputeksnēšanos, izmantojot citoembrioloģiskās metodes. Šajā laikā iestādes galvenais uzdevums bija selekcionāra Pētera Upīša atstātā selekcijas materiāla izvērtēšana. Manā pārziņā nonāca plūmes, vēlāk arī aprikozes. Sarmīte strādāja ar ogulā- jiem, galvenokārt avenēm, Laila Ikase ar hibrīdplūmēm, vēlāk arī ar ābelēm, Māris Blukmanis − ar bumbieriem. Savukārt Silvija Ruisa izveidoja bioķīmijas laboratoriju un veica augļu analīzes, vērtēja P. Sukatnieka vīnogu šķirnes, uzsāka henomeļu jeb krūmcidoniju un saldo ķiršu selekciju.

1986. gadā iestādi sāka vadīt Māra Skrīvele, viņai patiešām esmu pateicīga par izvēlēto ceļu, jo Māras arguments bija ļoti vienkāršs – būs zinātniskais grāds, būs arī atbilstošs darbs. Tolaik disertāciju bija iespējams aizstāvēt tikai Baltkrievijā, kur mēs ar Sarmīti 1991. gadā kļuvām par lauksaimniecības zinātņu kandidātēm, bet 1992. gadā, izejot nostrifikāciju, ieguvām doktora grādu bioloģijā.

Dārzkopības institūta tagadējais veidols dzima 90. gadu vidū. Par spīti dažādiem pavērsieniem, toreizējā vīzija tomēr ir realizējusies. Māras Skrīveles vadībā no 1986. līdz 1994. gadam sākās būtiskas izmaiņas institūcijas stratēģijā. Mērķtiecīgu zinātnisko pētījumu un selekcijas darba rezultātā augļkopības nozarei pavērās jaunas nākotnes perspektīvas. 90. gadu vispārēja saimnieciskā sabrukuma apstākļos paturēt un saglabāt ne tikai institūta ideju, bet arī nezaudēt visas augļkopības nozares nākotnes vīziju bija teju vai neiespējami, bet mums tas izdevās. Nenoliedzami, ka izšķiroša loma tajā bija Māras Skrīveles nelokāmajam raksturam un personībai.

Šis bija arī genofonda kolekcijas veidošanas sākums, kam no Zemkopības ministrijas tika saņemts finansiāls atbalsts. Māras vadībā reāli tika izvērtēts P. Upīša selekcijas materiāls, vērtīgākais pavairots, ierīkoti jauni izmēģinājumi, vecie stādījumi pamazām likvidēti. Nostiprinājās jauns zinātnieku kolektīvs, tika aizstāvētas disertācijas. Neatlaidīgā cīņā ar pastāvošo birokrātiju visai valstij ekonomiski smagā laika periodā 1995. gadā izdevās nodibināt neatkarīgu zinātnisku iestādi – Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu staciju. Pamazām sākās projektu laiks, un visi iegūtie līdzekļi palika mūsu rīcībā, tos varējām ieguldīt attīstībā.

Jauni apvāršņi
Jau 1992. gadā Dobelē ieradās Ziemeļvalstu augļkopības zinātnieki. Toreizējie finansiāli smagie apstākļi neļāva pilnībā realizēt Latvijas zinātnieku potenciālu, taču mūsu darbu skandināvi novērtēja ļoti pozitīvi. Pēc gada ziemeļu kolēģi noorganizēja un finansēja mūsu zinātnieku pirmo ārzemju pieredzes apmaiņas braucienu uz Zviedriju, Dāniju un Norvēģiju. Tas deva pilnīgi citu redzējumu un lielisku stimulu strādāt tālāk. 1993. gadā Dobelē viesojās ASV Aiovas universitātes zinātnieki, bet vēl pēc gada Māra Skrīvele devā uz ASV, kur noslēdza sadarbības līgumu potcelmu pārbaudes jomā, savukārt 1994. gadā viņas brauciens uz Kanādu veicināja jaunas idejas rašanos par augļu un ogu pārstrādi. To gan izdevās īstenot tikai pēc vairākiem gadiem, kad izcīnījām vajadzīgo finansējumu. 1994. gadā man radās iespēja pusgadu stažēties Zviedrijā. Tā sākās ļoti nozīmīga sadarbība ar Zviedrijas Lauksaimniecības universitātes Dārzkopības institūtu. Izveidojām kopīgu programmu ābeļu, plūmju, krūmcidoniju, bumbieru, saldo ķiršu, aveņu un upeņu selekcijā, kā arī ģenētisko resursu izvērtēšanā un izmantošanā. Humānās palīdzības veidā no zviedru kolēģiem toreiz saņēmām pirmo datoru un printeri, nācās to apgūt ar zviedru valodas starpniecību. Mūsu paveiktais zviedru kolēģiem šķita interesants. Izstrādājot disertāciju, biju apguvusi plūmju ziedēšanas un apputeksnēšanās izpēti, bet zviedrus interesēja krūmcidonijas, tā savu pieredzi varēju izmantot, pētot šo kultūru. Strādājot Zviedrijas Dārzkopības institūtā, kas tajā laikā bija viens no modernākajiem un veiksmīgākajiem Zviedrijas Lauksaimniecības zinātniskajiem institūtiem, man radās sapnis šādu institūtu izveidot Latvijā. Tajā laikā tas, protams, likās nereāli, bet, ja sapnim ļoti tic, tas mēdz piepildīties...

Sadarbības laiks ar zviedriem intensīvi turpinājās līdz pat 2002. gadam un bija ļoti auglīgs. Gan es pati, gan citi kolēģi šajā laikā katru gadu ilgāku vai īsāku laiku stažējāmies Zviedrijā. Kopīgas selekcijas rezultātā šobrīd reģistrētas vairākas plūmju, krūmcidoniju, aveņu, upeņu, bumbieru šķirnes.”

Dobeles ceriņu dārzs 2020.

Dārzu padarot par Latvijas simbolu
Edīte Kaufmane par Dārzkopības institūta vadītāju kļuva 1996. gadā, kad ar plašiem pasākumiem, t.sk. pirmo starptautisko konferenci, tika atzīmēta iestādes dibinātāja P. Upīša simtgade. 1997. gadā tika uzsākta ceriņu parka izveide, 2002. gadā pēc Edītes iniciatīvas aizsākās brīnišķīga tradīcija − klasiskās mūzikas koncerti ceriņziedu laikā ar slavenu operas mūziķu piedalīšanos, kas šobrīd pulcē tūkstošiem skatītāju. Edīte Kaufmane atceras, ka tajā laikā uzņēmumu un lauksaimniecības organizāciju vadītāji lielākoties bija vīrieši ar krietnu pieredzi vēl no padomju laikiem. Tādas jaunas zinātnieces − vadītājas kā Edīte bija retums šajā vidē un tika uzņemtas ļoti piesardzīgi, ar iecietīgu smaidu... „Taču mēs − institūta komanda − bijām enerģijas pilni, ar lielu jaudu un vēlmi strādāt un sasniegt iecerēto. Ļoti svarīgs bija tandēms ar Zinātniskās padomes priekšsēdētāju Māru Skrīveli,” uzsverEdīte Kaufmane.

Tas bija laiks, par kuru akadēmiķis Jānis Stradiņš ir teicis: „Dobeles Dārzkopības izmēģinājumu stacija ar savu augļu dārzu kļūst par Latvijas simbolu.”

Ko tas patiesībā nozīmēja? Vispirms paplašinājās zinātniskās darbības virzieni: zinātniskie pētījumi praktiskās augļkopības komercaudzēšanas tehnoloģiju izstrādē, augļu un ogu pārstrādē, augļu koku un ogulāju augu aizsardzības sistēmas izstrādē, augļu koku un ogulāju ģenētisko resursu saglabāšanā un selekcijā.

Šajā laikā iestāde kļuva par Latvijas augļkopības, selekcijas un izmēģinājumu centru. Tika izstrādātas jaunas pārstrādes tehnoloģijas, kā rezultātā tapa inovatīvi produkti, t.sk. dažādu augļu un ogu sukādes. Pateicoties ES struktūrfondu līdzekļu piesaistei, tiek modernizēta infrastruktūra. Katru gadu kolekcijas tika papildinātas ar šķirnēm no visas pasaules. Ievērojami paplašinājās un nostiprinājās sadarbības saites ar ārvalstu zinātniskajām iestādēm, līdztekus sadarbībai ar igauņu, lietuviešu un NVS valstu kolēģiem izveidojās cieši kontakti ar Zviedrijas, ASV, Kanādas, Norvēģijas, Dānijas, Polijas, Francijas un Vācijas zinātniekiem. Māras Skrīveles vadībā visā Latvijā sāka ierīkot intensīvus augļu dārzus, tam tika panākts valsts atbalsts. 2006. gadā selekcijas stacija ieguva jaunu nosaukumu − Latvijas Valsts Augļkopības institūts, tas kvalitātes latiņu pacēla vēl augstāk. Attīstījās jauni virzieni − augļaugu molekulārā ģenētika, augu patoloģija, padziļinājās bioķīmiskie pētījumi. Strauji auga zinātnieku kolektīvs, tika piesaistīti valsts, starptautiskie un struktūrfondu līdzekļi, kas ļāva padziļināt pētījumus, kā arī ierīkot laboratorijas, aprīkot tās ar modernām iekārtām.

 Vēl viens liels sapnis īstenojās 2015. gadā, kad tika uzbūvēta jauna Augu patoloģijas un molekulārās bioloģijas laboratorijas ēka ar mūsdienīgām telpām, renovētas esošās ēkas, tajās veikti apjomīgi remontdarbi.

Lielā mērā pateicoties Dobeles zinātnieku darbam, sadarbībai ar nozares uzņēmējiem, Latvijā pieauga modernu komercdārzu platības, veikalos parādījās Latvijas augļi, kas pamazām konkurē ar ievestajiem.

Edīte Kaufmane institūtu vadīja līdz 2013. gadam, stafeti nododot jaunajai kolēģei Ilzei Lesiņai, pati turpinot vadīt Zinātnisko padomi. Ar Ilzi kopā iziets smagais kārtējās reorganizācijas periods, apvienošanās ar Pūres kolēģiem un 2016. gadā – Dārzkopības institūta izveide. Kopš 2016. gada marta direktore ir Inese Ebele, Edīte turpina vadīt institūta zinātnisko darbu un priecājas, ka nu vairāk laika atliek pētniecībai. Šobrīd darbs saistīts ar krūmcidoniju selekciju un audzēšanas tehnoloģiju izpēti.

Mīlestības raža
Edīte atzīst, ka gandrīz 25 gadi, kas aizvadīti institūta vadībā, nav bijis viegls laiks. Darbs daudz atņēmis arī ģimenei, abām meitām, kā kompensācija par to divām izlolotajām aprikožu šķirnēm iedoti meitu vārdi – Lāsma un Daiga. „Vēl dzīvesbiedrs Jānis, kas vienmēr bijis stingrs balsts un padomdevējs, nav ticis pie šķirnes, un nu jau sagaidīti četri mazbērni, tā kā atliek tikai radīt jaunas šķirnes, lai katram tiek,” smej Edīte. Ir bijis bezgala daudz gandarījuma brīžu – gan par institūta, gan atsevišķu kolēģu sasniegumiem un izaugsmi, gan par iespējām apceļot pasauli, piedaloties starptautiskos pasākumos, kā arī pārstāvot Latviju dažādās starptautiskās augļkopības zinātnes organizācijās. „Institūts man ir kā bērns, novērtēju tā stiprās puses un sasniegums, redzu trūkumus un ko varētu un vajadzētu uzlabot. Un, kā zinām, bērns, kaut arī jau pieaudzis, vienmēr būs mīļš.”

Sarmīte Strautiņa, Ģenētikas un selekcijas nodaļas vadošā pētniece:
− Augļkopība, it īpaši selekcijas darbs šajā nozarē no cilvēkiem prasa milzīgu pacietību, jo rezultāta sasniegšanai vajadzīgi pat gadu desmiti. Vajadzīga ilgtermiņa vīzija, ne katrs gads nes augļus. Edītei Kaufmanei vadošais darbs paņēma daudz laika un enerģijas, taču viņas diplomāta spējas un izturētais raksturs daudzus karstus jautājumus gan kolektīvā, gan sabiedriskajās attiecībās ļāva izlīdzināt un atrisināt mierīgi. Viņas vadībā 18 gados no mazas izmēģinājumu stacijas ar saujiņu zinātnieku izveidojās un attīstījās spēcīgs zinātniskais institūts.

Vai esam sasnieguši tos mērķus, ko izvirzījām pirms vairākām desmitgadēm? – Šķiet, jā. Laiks, protams, ieviesa savas korekcijas, vajadzēja būt arī pietiekami elastīgiem, bet institūts ne tikai izdzīvoja, bet arī izauga, kļūstot par vienu no vadošajām pētniecības iestādēm dārzkopībā Baltijas valstīs.

Mūsu paaudzei svarīga bija pleca sajūta un doma, ka darām kopīgu darbu. Mūsdienu cilvēks ir vairāk orientēts uz individuālu izpausmi, laiks ir cits. Lai šodien apvienotu cilvēkus vienam mērķim, jābūt spēcīgam, uz personību orientētam vadītājam ar spēju vispirms iepazīt cilvēkus un atklāt viņu potenciālu. Mums ir laimējies arī ar mūsu pašreizējo direktori Inesi Ebeli, kura vada institūtu kopš 2016. gada. Inese ir iedzīvinājusi mūsu kolektīvā jaunas vērtības. Ikdienā jūtamas rūpes par darbiniekiem, viņu vajadzībām un profesionālajām interesēm, un tas rada drošības sajūtu, ka paaudžu maiņā savu sūtību nezaudēsim.

Edīte Kaufmane un Sarmīte Strautiņa 40 gadu darba jubilejā.