Saimnieks LV / 2019.gads (Jūlijs.)

Pirmo reizi ar Gundu Kazerovsku tikāmies pirms četriem gadiem drēgnā ziemas priekšpusdienā Skujenes pagasta Druvās, kur saimnieko viņas vīra vecāki. Gunda ar savu vīru un mazo meitiņu bija tikko pārcēlušies no Rīgas uz Priekuļiem, taču savu laiku labprāt pavadīja laukos. Nu Gunda ar ģimeni saimnieko paši savā lauku īpašumā, kuru plānots izveidot par ražojošu lauku saimniecību – laukos jau rindojas cidoniju, smiltsērkšķu un krūmmelleņu stādi.

Agroplēves uzklāšana ļauj iztikt bez ravēšanas.

Ko var ražot piecos hektāros?
Gunda ir pabeigusi Bulduru dārzkopības vidusskolu, tāpēc likumsakarīgi zemes darbi un dārzkopība ir viņas stihija, Gunda sarunā neslēpj, ka, pametot Rīgu, esot baidījusies, ka te netiks pie algota darba, tāpēc uzcēla savu pirmo siltumnīcu un sāka nodarboties ar stādu audzēšanu. Taču zvaigznes bijušas labvēlīgas, un pusgadu vēlāk Gunda dabūja konsultanta darbu Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā Priekuļos.

Gunda stāsta, ka ģimene ir pats lielākais atbalsta plecs itin visā, ko dara, un abus ar vīru esot tirdījusi doma par savu īpašo zemes stūrīti, ko izkopt, apstrādāt un atstāt nākamām paaudzēm. Tā gadījās, ka pirms pusotra gada pārsimts metrus tālāk kaimiņi nolēmuši pārdot Pūpoliņus un beidzot sapnis piepildījās. Darba joprojām ir ļoti daudz! „Te bija krūmi un pļavas. Ceļa vietā iebraukta taciņa. Dīķis, ko tagad redzam, bija krūmiem aizaugusi peļķe. Mājas atjaunošana gan vēl prasa pamatīgus ieguldījumus. Ko lai saka, Pūpoliņi ir projekts mūža garumā,” saka Gunda.

Pieci hektāri zemes ir jauno saimnieku darba lauks. „Pirmais, ko izdarījām, – veicām pilnu augsnes agroķīmisko izpēti jeb, kā tautā saka, uztaisījām augsnes analīzes. Rezultāti ļāva secināt, ko te var iesākt, kas kurā hektārā labāk augtu, kur pie augsnes vēl jāpiestrādā,” stāsta Gunda. Pirms diviem gadiem Druvās viņa 0.4 hektāros iestādījusi lielaugļu cidonijas. „Tobrīd aktīvi runāja par perspektīvām cidoniju audzēšanā. Teica, ka esot liels pieprasījums, cena laba, solīja eksporta noieta tirgu. Tāpēc pirmā doma, ko gribējām attīstīt arī Pūpoliņos, bija cidoniju platību paplašināšana. Taču pagājušajā gadā, interesējoties par cidoniju augļu noietu, atklājās, ka situācija ir krasi mainījusies, vietējais tirgus jau ir diezgan piesātināts un ar eksportu tā ir, kā ir... Tagad par cidoniju audzēšanu esmu pārdomās,” atzīst Gunda.

Taču mierā jau nevar nosēdēt. Ja ir zeme, tad tā jāapstrādā – tā parādījās Mazo lauksaimnieku projekts, stāsta saimniece: „Tā bija iespēja, kuru grēks neizmantot, pieteicāmies. Par iegūtajiem līdzekļiem iegādājāmies nelielu traktoru, pļaujmašīnu un zemes frēzi. Viena hektāra platībā iestādījām 1250 smiltsērkšķu stādus. Lauka marķēšana, zemes kaļķošana, dobju veidošana, melnās agroplēves vilkšana un stādīšana – tas viss ir roku darbs, ko paveicām kopā ar ģimeni un draugiem. Esmu reģistrējusies Valsts augu aizsardzības dienestā, visu audzēju pēc integrētās audzēšanas sistēmas. Tas nozīmē, ka rindstarpas ir jāpļauj, lauks regulāri jāapseko, jāskatās, vai kociņiem nav slimības, kaitēkļi. Nav tik vienkārši – iestādīju, lai paši aug. Pret to jāizturas atbildīgi. Integrētajā audzēšanā kombinē bioloģiskās metodes ar ķīmiju, ja nepieciešams, bet mēs cenšamies visu darīt pēc iespējas saudzīgāk. Tāpēc augiem jānodrošina optimāli augšanas apstākļi, jo tad tie mazāk slimo, labāk aug un dod labākas ražas”.

Gunda piebilst, ka, izmantojot melno agroplēvi, izpaliek ravēšana un nav jālieto ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi pret nezālēm. Tā sevi izcili pierādījusi jau pagājušajā vasarā, kad lielajā karstumā mitrums nevis iztvaikoja gaisā, bet saglabājās mālainajā augsnē. Bez papildu laistīšanas jaunie kociņi ieauga gandrīz par visiem 100 %. Protams, agroplēve ir papildu ieguldījums stādījumu ierīkošanā, tā izmaksāja ap 1200 EUR/ha, kaļķošana − ap 500 EUR/ha. Tomēr tas viss ir attaisnojies. Pašlaik uz lauka ir divas smiltsērkšķu šķirnes – ‘Marija’ un ‘Lords’. Gunda rāda, ka pērn iestādīti mazi stumbenīši, bet pa pagājušo gadu kociņiem pieaugums no pus metra līdz gandrīz vienam metram. Cerams, ka izdosies iegūt ražu vismaz 4 t/ha.

Diagonāli pretējā saimniecības pusē šogad 0.3 ha platībā ierīkots krūmmelleņu lauks. „Viss ir secīgi. No agra pavasara līdz Jāņiem cilvēki aktīvi iegādājas dažādus stādus. Kad Jāņi garām, stādi beigušies, jūlijā sāk ražot krūmmellenes. Pēc krūmmellenēm augustā un septembrī nāk smiltsērkšķi un cidonijas, tad cikls noslēdzas, iestājas miera periods,” skaidro Gunda.

Zemes urbji smiltsērkšķu stādbedru izveidošanai.

Izvēloties vietu krūmmellenēm, atkal lieti noderējušas augsnes analīzes, kas parādījušas, kurā vietā ir skābākā augsne. „Raža būs pēc diviem gadiem, tad aktīvi būs jāstrādā pie ogu realizācijas, pagaidām jāveic visi nepieciešamie darbi, lai krūmi būtu lieli un spēcīgi. Šogad un nākamgad krūmiem nedrīkst ļaut ražot, ogas jārauj nost, lai krūmi aug augumā, nevis tērē spēku ogu ražošanai. Šajā laukā iestādīti 840 stādi,” teic Gunda un turpina, „viens stādiņš maksāja 2.90 EUR plus PVN. Stādi pirkti tepat Brenguļos no Z/S Abullāči. Tie ir ļoti labi, spēcīgi, ar labu sakņu sistēmu un, galvenais, auguši tepat Vidzemē. Lai šādu lauku ierīkotu, jāpierēķina kūdra vismaz 80 m3, kas izmaksā aptuveni 700 EUR, un laistīšanas sistēma, kas izmaksā turpat 1500 EUR. Tāpat tuvumā noteikti jābūt ūdens ņemšanas vietai. Mēs pavasarī rakām jaunu dīķi. Katru gadu stādījumiem jāatjauno mulčas slānis. Kopā sanāk prāva summa. Mēs vēl startējām projektā Ieguldījumi materiālajos aktīvos jeb tā dēvētajā modernizācijas projektā. Tas bija liels atspaids, jo par to naudu ne vien stādus nopirkām, bet arī iežogojām visu platību, citādi no stirnām un zaķiem nevar paglābties, tie ziemā nodara vislielākos postījumus.”

Gunda saka, par peļņu un noietu vēl pāragri runāt. Tirgus situācija mainās katru gadu. „Smiltsērkšķus vāc (griež) ar visiem zariem. Pusi koka novāc pirmajā ražas gadā, otru nākamajā, trešais, ceturtais gads ir tukšs, kamēr koki atjaunojas. Citi ogas vāc katru gadu, lai nebūtu neražas gadi, tomēr tad novāktais ogu daudzums ir mazāks, toties katru gadu. Tāpēc jāizvērtē, kādu pieeju izvēlēties. Tie, kuri smiltsērkšķus stāda lielās platībās, stāda pa gadiem, tā vieglāk tikt pie lielām ražām katru gadu. Taču nupat uzzināju, ka arī rumāņi aktīvi izmanto Eiropas fondu līdzekļus un sastādījuši lielas smiltsērkšķu plantācijas. Tas ir signāls, ka tirgū atkal varētu būt pārprodukcija, cena kritīsies. Tirgus noteikti mainīsies. Kā būs ar mellenēm, – rādīs laiks,” saka saimniece.

Vai likumdošana ir uzņēmīgo pusē?
Gundai tāds niķis – ja dara, tad kārtīgi un ar atdevi, tāpēc viņa sākot ar mazumiņu: „Pašlaik esmu otra bērniņa kopšanas atvaļinājumā. Tātad esmu gan šobrīd atvaļināts algots darbinieks, gan sieva, mamma, saimniece, grāmatvede, pavārs, dārznieks un auklīte, ir jāskatās, kā ar visu tikt galā, un tas nav viegli. Taču man patīk iesaistīties projektos, pašai iziet visam cauri, tā labāk varu palīdzēt citiem. Man ir sava pieredze, viedoklis. Neesmu tikai konsultējošas institūcijas teorētiķis, zinu, kā lietas īstenojas dzīvē, pati visu laiku mācos, protams, arī kļūdos. Daudzus labus projektus neizdodas īstenot, jo vajag darbaspēku, bet ar to laukos ir problēmas.”

Runa nav tik daudz par kadru piesaisti, cik atalgojumu, jo mazam lauksaimniekam nopelnīt algu vēl vienam darbiniekam esot ļoti grūti. „Protams, es gribētu, lai man ir darbinieks, kuram es varu samaksāt oficiāli vismaz minimālo algu, lai viņam ir visas sociālās garantijas, tomēr šobrīd es to nevaru atļauties, jātiek ar visu galā pašu spēkiem. Tāpēc saku, ka Latvijā laukos vajag stipras un saticīgas ģimenes. Tikai ģimene būs pirmā, pie kā vērsties pēc palīdzības, vienīgā, uz ko vari paļauties. Tieši šie cilvēki grūtības atbalstīs, bēdās mierinās un grūtsirdībā atradīs pareizos vārdus, lai motivētu, neļautu padoties. Bērni, mazbērni palīdz vecākiem, vecāki viņiem. Tas ir nācijas pamatu pamats. Viss cits dzīvē nāk un iet, bet ģimene pados roku, kad vajadzēs,” uzsver Gunda.

Strādājot LLKC, Gunda rūpīgi seko norisēm lauksaimniecības politikā, tāpēc spēj salīdzināt realitāti ar amatpersonu teorētiskajiem spriedelējumiem. Viņa saka: „Politiķi dedzīgi runā, ka laukos vajag atgriezt jaunus cilvēkus, bet nedara neko, lai to īstenotu. Viss jau pašos pamatos ir sašķobījies. Piemēram, tādai jaunai ģimenei kā mēs laukos izmisīgi trūkst sociālās drošības garantiju. Strādājot algotu darbu, es varu paļauties, ka man no valsts būs visas sociālās garantijas – bērnu kopšanas pabalsts, slimības pabalsts, apmaksāts atvaļinājums u.c. Turpretī, ja es pastāvīgi dzīvotu šeit, iztiktu no lauksaimniecības, kas vēl kritiskā gadā nedod ražu, un man būtu pašnodarbinātā statuss, uz kādām sociālajām garantijām es kā jauna mamma varētu cerēt? Ieņēmumi no stādu tirgošanas pašlaik peļņu nenes, tā ir nauda, kas tiek ieguldīta atpakaļ saimniecībā. Smiltsērkšķi sāks ražot pēc diviem gadiem, mellenes pēc trīs. Tikai pateicoties tam, ka strādāju algotu darbu, man ir, par ko nomaksāt rēķinus, palaist bērnus bērnudārzā, pulciņos. Ir maize un degviela, par ko atbraukt uz laukiem. Turpretī, ja es pēc darba ar visiem bērniem skrienu uz laukiem, līdz vēlai naktij nostrādāju saimniecībā, un man kā pašnodarbinātajam tekošajā mēnesī parādās peļņa par realizēto produkciju lielāka kā valstī noteiktā minimālā mēnešalga, tas ir, 430 EUR, likumdošana automātiski pasaka – jāmaksā minimālās sociālās apdrošināšanas iemaksas 138 EUR mēnesī. Un tagad, atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, man nekāda peļņa no saimnieciskās darbības vispār nedrīkst būt, nemaz nedrīkstu sniegt pašnodarbinātā ziņojumu, jo tad saņemšu bērna kopšanas pabalstu kā strādājoša māmiņa tikai 30 % apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra. Atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, ir iespēja, ka vīram sieva var būt kā apgādājamais, bet mans vīrs mani nevar noformēt kā apgādājamo, jo man ir reģistrēta saimnieciskā darbība. Pelnīt es nedrīkstu, apgādājamais būt arī nedrīkstu. Iznāk, ka jaunā ģimene pati ir vainīga, ka kaut ko laukos dara, neviens taču to neliek darīt. Vai nav absurdi? Tā ir vistīrākā pretruna.

Vienmēr esmu bijusi par godīgu nodokļu nomaksu un to arī daru, bet, raugoties nodokļu likumdošanā, situācijā, kāda izveidojusies laukos, redzu, ka mazos lauksaimniekus un jaunos cilvēkus laukos īstenībā nevienam nevajag. Paliek skumji, kad skaties, ka nodokļos aiziet lielas summas, bet man jāizvēlas dzīve pilsētā, jo tikai tur vienuviet ir bērnudārzs, skola, darbs, izbraucams ceļš, pulciņi, veikals, pasts, ārsts un kultūras pasākumi. Lai sakārtotu situāciju laukos, valdībai trūkst līdzekļu.

Pārdomas pēdējā laikā raisa arī sabiedrības nosodījums pret lauksaimniekiem, kuri laukos nodarbojas ar intensīvo lauksaimniecību, kuri kaut ko izmanto pret metodēm, lai iegūtu lielas ražas. Protams, es daudz kam piekrītu, tomēr, novērojot cilvēku pirkšanas paradumus, secinu, ka vārdi un paustais skaļais viedoklis sociālajos tīklos ir tikai maska. Kad tirgū cilvēki pērk produktus no vietējā zemnieka, tad dzirdami komentāri, ka viss ir tik dārgs, kā var prasīt tādu naudu! Taču rindas pie augļu stendiem, kur tiek tirgoti augļi no Polijas, Grieķijas, Spānijas utt. tikai aug. Un kā tad šie augļi ir audzēti? Tie nāk tikai no intensīvās lauksaimniecības plantācijām. Ko tad īsti vēlas mūsu sabiedrība – videi draudzīgu saimniekošanu Latvijas laukos vai lētu ievesto produkciju no intensīvās lauksaimniecības plantācijām? Lauksaimniecība ir ļoti dārgs bizness, lauksaimniecības produkcijas pašizmaksa ir liela, nodokļi tāpat, darbs, kas jāiegulda ražošanā, ir milzīgs, un tiešmaksājumi no ES mums ir mazi. Lūk, tas arī veido to cenu, par kādu Latvijas zemnieks var pārdot savu produkciju.

Pašlaik uz lauka ir smiltsērkšķi ‘Marija’ un ‘Lords’.

Tāpēc, lai kā mēs attīstītu savus Pūpoliņus, šī pagaidām ir tikai brīvdienu māja, izlolots sapnis, pašiem savs zemes stūrītis. Un ļoti zīmīgi, ka mēs visus lielos darbus pēdējo gadu laikā esam darījuši tieši 4. maijā, strādājot svinējuši to, ka paši varam būt saimnieki savā zemē par spīti visam!”