Saimnieks LV / 2018.gads (Aprīlis.)

Rucavas novada Dunikas pagasta Timbras ir viena no daudzajām zemnieku saimniecībām Latvijā, kura nodarbojas ar piena lopkopību. Pluss ir tas, ka kopā dzīvo trīs paaudzes un cits citam var palīdzēt. Vecākā saimniece Aija Dejus ir dzimusi rucavniece, nākusi no Ģigu ciema. Dunikā ieprecējusies – interesanti, ka jaunā sieviete savulaik iesēdusies sava topošā vīra Laimoņa vadītajā mašīnā, jo ceļā apmaldījusies. Timbrās dzīvojuši Laimoņa vecāki, vecvecāki. No sākuma mituši iedzīvotāji ar uzvārdu Timbras, pēc tam dzīvojuši Dejus,” skaidro Aija.

Sāk ar mazumiņu
„Mēs esam trīs paaudzes – es ar vīru Laimoni, meita Maija, znots Jānis Vajevskis un trīs mazbērni – Līva, Zanda un Jancis. 1992. gadā, kad šeit likvidējās kolhozs, mums jau pašiem bija trīs govis, jo visu laiku bijusi piemājas saimniecība. Kolhoza likvidācijas sakarā mums atdeva atpakaļ govis, kuras piecdesmitajos gados kolhozs atņēma, – mums pienācās trīs, bet tolaik es strādāju Rucavas skolā un nebija laika tās slaukt,” pašu sākumu ieskicē zemnieku saimniecības Timbras saimniece Aija Dejus, tomēr trīs teles paņemtas, apsēklotas, un, kad atnesušās, ģimenei jau bija sešas slaucamas govis. „Pamazām govju skaitu pieaudzējām līdz trīsdesmit piecām. Sākumā tas bija kā papildu ienākums par pienu pie manas pieticīgās skolotājas algas. Pēc tam kļuva par pamatienākumu.

Zemnieku saimniecību reģistrējām 2005. gadā, kad sastrādājām pievienotās vērtības nodokli, līdz tam bija piemājas saimniecība. Govju skaitam pieaugot, nopirkām baseinu, līdz tam pienu dzesējām kannās,” raksturo Aija un atklāj, ka ģimenei pieder divas saimniecības – zemnieku saimniecība Timbras un uz meitas vārda SIA Lendumi. Viena trešdaļa mājlopu piederot Lendumiem, bet divas trešdaļas ir Timbru īpašums. Tomēr pamatā viss tiek skaitīts kopā, jo darbi tiek darīti kopīgi.

Galvaspilsētā iecienījuši Timbru ražojumus
Ģimenē pienākumi ir sadalīti. Vecākās saimnieces pienākums ir govju slaukšana, jauno teliņu dzirdināšana no pudelītes. Lopu barošana ir vairāk vīriešu darbs, jo tagad viss ir mehanizēts. Aijai jārūpējas arī par gotiņu veselību – ja vajag, jāsauc veterinārārsts, bet saimniece arī pati prot injicēt zāles. Mazmeitai Līvai vairāk patīkot vistas, to ģimenei ir pāri par trīsdesmit, Zanda ir vairāk istabas meitene, bet Jančuka stihija ir traktori. Ja kāds braucot ar traktoru, viņam noteikti jāsēžot blakus. Saimnieka Laimoņa pienākumos ietilpst traktori un aršana – viņš ļoti daudz savulaik kolhozā strādājis ar tehniku un tagad nevienam citam neuztic lauku uzaršanu. „Vīrs arī pļauj, siena ruļļus tin. Ikdienā pie lopiņiem gan ejam kopā – es slaucu govis, bet Laimonis dara visus nepieciešamos darbus. Meitas Maijas darbs ir siet sierus, bet znots Jānis dara visu, kas vien vajadzīgs,” par ģimenes ikdienas rūpēm pastāsta Aija.

Timbru gatavotais cietais siers ir viena veida ar ķimenēm, mīkstie sieri esot pēc izvēles – ir vairāk nekā divdesmit šķirnes ar dažādiem garšas uzlabotājiem – ķimenēm, piecu sēklu maisījumu, sinepju sēkliņām, grieķu sierāboliņu un citām piedevām. Kūpinātie sieri pamatā ir ar ķiplokiem un piedevām – žāvētiem tomātiem, dillēm, kūpinātu speķi. Ir saldie sieri – ar žāvētiem augļiem un dzērveņu sukādēm. Izvēle plaša no 23 šķirņu sieriem.

„Cietos sierus vairāk iecienījuši Liepājas apkārtnes iedzīvotāji, un Rīgā tos pērk tie, kuri nākuši no Liepājas puses. Arī latgalieši. Siers gan tiek ražots pēc pasūtījuma. Es pati kādreiz arī sēju sierus, bet tagad ir grūti to apvienot ar slaukšanu. Kad ģimenē sadalījām darbus, noteikti ir vieglāk,” secina Aija Dejus. Produkcija tiek ražota tik, cik pasūta iedzīvotāji. Timbras ar saviem ražojumiem piedalās dažādos tirdziņos, tirgojas Liepājas Pētertirgū, citu pilsētu tirgos. Esot pietiekoši daudz klientu, kuri pasūta konkrētu izstrādājumu. „Ja jau pasūta, tad noteikti garšo. Daudzi iecienījuši mūsu skābo krējumu, arī sviestu pēdējā laikā daudz pasūta. Divreiz mēnesī produkcija iet uz Rīgu – krējums, sviests, siers, bet piens mazāk. Liepājā ļoti daudz cilvēku ņem pienu,” skaidro Timbru saimniece.

Maija Vajevska, gatavojot gardos Timbru sierus.

Atkarīgi no piena cenas
Aija Dejus pastāsta, ka zeme saimniecībai kopumā ir 170 ha – abās saimniecībās kopā. Galvenokārt audzējot lopbarību – kukurūzu, pākšaugus, arī miežus, kviešus, auzas un rudzus. Pirmo projektu, kuru iesniedza Lauku atbalsta dienestam, rakstīja Aija un Laimonis, tad tika iegādāts jauns baseins un slaukšanas kannas. „No sākuma nevarējām saprast – divi bērni jau apmetušies uz dzīvi Rīgā. Maija pabeidza Jelgavas Lauksaimniecības universitāti, kļuva par ainavu dizaineri un beigās atrada darbu Liepājā, SIA Dārzu darbnīca. Tad pie draugiem Jāņos sapazinās ar Jāni, savu nākamo vīru. Beigās izdomāja, ka dzīvos laukos,” stāsta mamma un palielās, ka tad, kad meita ar znotu sākuši dzīvot Timbrās, darba apstākļi uzlabojušies. Meita uzrakstīja projektu, un tika iegādāts piena vads, bija projekts traktoram, ierīkoja mēslu transportieri. Iegādājās vēl 17 ha zemes (kaimiņiene Sudargos pārdeva veco fermu), tur tagad stāv audzējamie teļi. Šobrīd notiek dokumentu kārtošana zemes iegādei. Tā pamazām saimniecība tiek paplašināta pašu spēkiem.

„Piena ražošana ir mūsu iztikas avots. Vīram jau ir pensija, man tūlīt būs. Jaunajiem tas ir ienākumu pamats. Viss, protams, atkarīgs no piena cenas. Kad tā bija 14 centi par litru, skaitījām naudiņu. Kad bija 10 centi, skatījāmies, kuru rēķinu maksāt, kuru nemaksāt. Šobrīd var teikt, ka esam iztikuši, paēduši, bērni un mēs paši apģērbušies, veikalā nav jāskatās uz pašu lētāko preci,” klāsta mājasmāte.

Citiem mazie sunīši, man − zilās govis
Pašlaik saimniecībā ir ap 80 galvām – govis, jaunlopi un teliņi kopā. Tām govīm, kuras laukā stāv, nopirkta barotava par 560 EUR, saliek iekšā siena ruļļus, un tad viņas ēd. Ir arī pašu taisītās barotavas no koka, bet tās lopi sezonas laikā salauž. Dzeramais ūdens tiek pievests.

„Mums ir arī trīspadsmit zilās govis. Tās ēšanas ziņā ir pieticīgākas nekā pārējās un pienu dod mazāk. Zilās govis ir mans hobijs, bet par to ir jāmaksā. Arī subsīdijas par vienu zilo govi no 400 EUR nokritušas uz 200. Vienkārši man tās patīk! Znots gan sāk pukstēt, ka vajadzētu ierobežot zilo govju skaitu. Citiem hobijs ir mazie sunīši, man zilās govis,” pasmej Timbru saimniece un piebilst, ka pilsētā nevarētu dzīvot – būtu par šauru. Labāk laukos, kas ir pie sirds. Vasarā, kad no rītiem izej no mājas laukā, putni dzied, puķes priecē.

Piemājas dārzā ģimene audzē visas iespējamās saknes, bet liels prieks Aijai esot par puķēm. Augot ziemcietes, ļoti patīkot peonijas, un saimniecei ir septiņas šķirnes šo karalisko ziedu. Sapnis ir iegūt dzelteno peoniju. Viņa zinot, kur tā ir, bet tam vajadzīgi prāvi līdzekļi – par iegādi Dejus kundze vēl domājot. Flokši dārzā vēl ir no vīramātes laikiem – viņai bijis daudz vairāk ziedu, bet aizņemtības dēļ vedekla nav varējusi atstāt tik daudz dārza skaistuļu.

Mazmeita Līva un vecmamma Aija rūpēs par lielām un mazām raibaļām.

Saimnieces vaļasprieks - zilās govis.

ZS Timbras
• Gadā vidēji tiek izslauktas 180 t piena.
• Nedēļā tiek saražots ap 50 kg dažādas produkcijas.
• Par pieciem izstrādātajiem saimniecības modernizācijas projektiem saimnieki ieguva 27 000 EUR.

Ja man lauki nepatiktu, tad nedzīvotu
Znots Jānis arī slaucot govis, un Aija ar vīru var nereti atļauties kaut kur aizbraukt. Laimonis esot mājās sēdētājs, bet vienreiz gadā ar sievu aizbraucot pie māsas Naukšēnos. Pabraukājot pa Ziemeļlatviju, Igauniju. Jaunie tad darbojas mājās. Arī kaimiņiene ir atsaucīga, palaiž Dejus pāri uz kultūras pasākumiem. Taču visiem māju atstāt uz vairākām dienām ir grūti. Nav jau govis vien, ir mazie teliņi, vistas un truši, par kuriem jārūpējas.

Sarunai pievienojas Aijas meita Maija Vajevska, kura ir galvenā par sieru gatavošanu. Viņa atzīst, ka visvairāk pirktie sieri ir ar sēkliņām un ķimenēm. Daži īpaši iecienījuši kūpinātos. Liepājnieki gan vairāk dodot priekšroku cietajiem sieriem. „Ražojam arī balto jogurtu bez piedevām – katrs pats var likt klāt, ko sirds kāro. Jogurti ar piedevām mums nav izdevīgi, jo tos neizpirktu. Krējumu varam ražot dažādu – kūkām, putukrējumam. Ir pircēji, kuri vēlas cietu krējumu, jo paši pēc tam sviestu gatavo,” novērojusi jaunā saimniece.

Tik daudz jaunu cilvēku tagad dodas no laukiem prom un laimi meklē ārzemēs. Dejus atvase atzīst: ja man lauki nepatiktu, tad jau te nedzīvotu. „Daudzi jaunie aizbrauc uz ārzemēm, bet arī Rucavā daudzi ir palikuši. Galvenokārt tie, kam ir pamats apakšā, –
parasti pārņem vecāku saimniecības un diezgan veiksmīgi saimnieko. Mums gan vairāk pie mārketinga būtu jāpiestrādā, lai prece iet tālāk pasaulē. Tas prasa ļoti lielu darbu,” ideju izteic dzimusī sikšņeniece. Maija arī atklāj, ka ar kūpinātajiem sieriem ģimene eksperimentējot – kurš labāk garšojot. Svaigie sieri jau bijuši redzēti pie citiem saimniekiem – piemēram, ķimeņu siers ir klasika. „Kaut ko noskatījāmies no citiem, kaut ko paši izdomājām. Starp citu, mūspusē mēs pirmie sākām kūpināt sierus. Kad esam tirgos, mīkstie sieri ir vairākiem pārdevējiem, bet cietais siers mums vienīgajiem. Visus sierus jau pērk – nespējam pat saražot. Vislielākais pieprasījums pēc sieriem ir Jāņos, Ziemassvētkos, Līvas ciema tirgū, kas notiek Liepājā. Aizbraucām arī uz Ēdoli, uz Emīla tirgu, kur bija 17 šķirņu sieri. Arī ar Priekuli ir laba sadarbība,” padižojas Maija.

Jaunā saimniece stāsta, ka par projektos iegūtajiem līdzekļiem saimniecībai iegādāts piena vads, divi traktori – pavisam Lauku atbalsta dienests atbalstījis piecus Timbru izstrādātus projektus par kopējo summu 27 000 EUR. „Mums galvenais ir, lai būtu stabilas piena cenas; šobrīd ir 24 centi. Doma ir ražot gatavinātos sierus, bet tad vajag speciālu pagrabu, kur var noturēt vajadzīgo temperatūru, – jāceļ jauna būve. Tomēr arī mūsu dzīvojamajai mājai vajadzīgs remonts, jumts ir kritiskā stāvoklī. Noslēgumā galvenā Timbru māju siera ražotāja noteic: „Es nestrādāju savā iegūtajā profesijā par ainavu arhitekti, vienkārši tas vairs nesagādāja prieku kā sākumā. Un nu dzīves piepildījumu esmu radusi laukos, darbojoties piensaimniecībā. Šis darbs man patīk – nestrādātu, ja nepatiktu.”