Saimnieks LV / 2019.gads (Novembris.)

SIA Bayer agronoms Artis Vanadziņš ražena labības lauka izaudzēšanas specifiku pazīst gan no augu aizsardzības līdzekļu biznesa puses, gan no lielsaimniecības ražošanas interešu viedokļa. Tas šobrīd ļauj sastrādāties gan ar lielākajām Zemgales saimniecībām, gan mazākiem lauku uzņēmējiem, piemeklējot labākos agroķīmijas risinājumus. Izdarīt laikus un tieši tā, kā vajag konkrētajā brīdī, ir viens no agronoma ieteikumiem augkopjiem.

– Kā nonācāt augu aizsardzības līdzekļu jomā?
– Bayer esmu jau piekto sezonu, pirms tam labu profesionālo pieredzi ieguvu arī līdzīgā uzņēmumā Basf. Pirms tam darbojos ražojošajā lauksaimniecībā – tolaik vienā no lielākajām un modernākajām saimniecībām Dobele Agra, kur sākumā gāju praksē, tad sezonu braucu ar traktoru, pēc tam biju agronoms, tad jau ražošanas vadītājs. Katrā ziņā esmu saimniecībā bijis dažādās pozīcijās, tā kā zinu šo nozari no abām pusēm, kas katra dod pilnīgu citu priekšstatu un pieredzi. Pirms tam beidzu agronomijas studijas LLU, kā arī mācības Dānijas lauksaimniecības skolā un Apguldes arodvidusskolā. Maniem vecākiem bija neliela saimniecība, taču sapratu, ka īsti nopietna saimniekošana tur nesanāks, un izvēlējos algotu darbu. Katrā ziņā ar savu profesijas izvēli esmu apmierināts, katrs gads ir interesants, ar saviem izaicinājumiem, ir iespēja satikt daudzus cilvēkus un iegūt arvien jaunas atklāsmes.

– Lauksaimniecības studijas Dānijā 90. gados droši vien bija unikāla pieredze?
– Protams, tā sajūta bija, it kā no aizvēstures nonāktu nākotnes pasaulē. Viss šķita tik jauns un interesants, emocijas bija neaprakstāmas, salīdzinot ar to, kas tajā laikā valdīja te. Taču pašlaik, salīdzinot mūsu lauksaimniecības attīstību, es pat teiktu, ka esam aizgājuši jau tālāk moderno tehnoloģiju un prakšu ziņā. Dāņi attīstās lēnām un pakāpeniski, kamēr mēs dažiem posmiem esam pārlekuši pāri un daļēji esam viņiem priekšā. Šajos gados ir daudz kas mainījies. Vēl 2000. gadu sākumā minerālmēslus kaisījām ar t.s. kukuruzņiku. Aviotransportu kādreiz izmantoja vairāku iemeslu dēļ – pavasarī tā varēja nokaisīt mitros laukus, neizbraucot rises, tāpat arī darba ražīgums pieauga vairākkārt. Taču, kad vides likumdošana kļuva stingrāka, arī degvielas cenas pieauga, sākām lietot sauszemes tehniku.

Šī pieredze pilnībā izmainīja manu domāšanu, lika paskatīties uz daudz ko savādāk. Arī izglītības modelis tur bija atšķirīgs – teorijas skolā bija tikai nedaudz, tam sekoja prakse saimniecībā, praktiski izejot visu ražošanas ciklu, tad jāatgriežas skolā, kur ar šo zināšanu bagāžu var jau citādāk novērtēt studijās pasniegto. Tas ļauj ātrāk un labāk izprast, kas notiek lauksaimniecības profesijās. Arī man pašam patīk dalīties ar savām zināšanām, pieredzi, satiekot zemniekus vai citus kolēģus. Domu apmaiņa notiek nemitīgi.

– Kādi ir jūsu pienākumi šobrīd?
– Kad ir aktīvā sezona un jābrauc uz lauka, darba diena sākas agri. Mans galvenais pienākums – pateikt saimniekam pareizo risinājumu katrai konkrētai situācijai, kuru produktu lietot un kā to darīt pareizi. Manā pārziņā vairāk ir Zemgales reģions, taču tāpat daži klienti, ar ko regulāri komunicēju, ir Latgalē un Vidzemē. Strādāju gan ar saimniecībām, kas ir no lielākajām visas Latvijas mērogā, gan ar mazākām – ar katru ir savas iestrādes, savs sadarbības modelis un vajadzības. Protams, sezonas karstumā pie visiem izbraukāt nevar un ir reizes, kad saimnieki vēlētos agronomu pie sevis redzēt biežāk. Taču ar daudziem operatīvi izdodas sastrādāties arī digitālajā vidē – saņemu foto un varu ātri ieteikt labāko risinājumu pret kādu slimību vai kukaini. Tā ietaupām laiku abās pusēs.

Pamatkultūras, ar kurām saimniecībās strādāju, ir graudi un rapši, nu jau arī pupas ir iekarojušas savu vietu. Ar lopkopības saimniecībām mazāk sastrādājos, dažkārt ir kādi specifiski jautājumi par kukurūzu. Meklējam arī citas jaunas kultūras, piemēram, nesen kādā saimniecībā mēģinājām audzēt soju – izaudzēt varam, bet jautājums ir par realizācijas iespējām un bilanci – vai tas nes pietiekamu peļņu. Lai soju izbarotu lopiem, nepieciešama pārstrāde – jāizspiež eļļa, lai varētu izmantot spraukumus, citādi tā sanāktu bezvērtīga.

– Vai gadās, ka jūsu un saimnieku viedokļi par nepieciešamo rīcību sējumos atšķiras?
– Protams, darbs ar zemniekiem ir interesants – ne vienmēr mūsu viedokļi sakrīt, un tad mums ir jāvienojas, kas tad īsti būtu labākais risinājums. Dažkārt gan zemnieki izdomā ko uz savu roku – īpaši, kad ir nokavēts kāds termiņš vai noticis kas ārpus kārtas. Ar laiku gan šādi gadījumi ir aizvien retāk, tomēr gadās, kad kāds man uzzvana un jautā – vai var jaukt kopā fungicīdu ar mikroelementiem, saku – var, pēc tam – vai varu likt klāt vēl to, un vēl to. Sanāk, ka mēģina no manis izvilkt apstiprinājumu, ka iedomātais trakais kokteilis nostrādās. Pārsvarā ir tā, ka saimnieki paliek gudrāki gadu no gada – izglītojas un gūst pieredzi.

Par nepieciešamajām receptēm laukiem izrunājamies abi, bet galīgo lēmumu pieņem saimnieks. Kad esmu konkrētajā brīdī uz lauka, redzu, cik ir attīstījušies augi vai nezāles, kādi ir laikapstākļi, tad iesaku produktu un devu – šai situācijai piemērotāko risinājumu, taču pēc nedēļas šis pats risinājums būs jau novēlots, dos novēlotu vai vispār nekādu efektu vai pat radīs negatīvu ietekmi. Tāpēc – kad ir jādara, tad ir jādara, nevar gaidīt, kad būs attiecīgais noskaņojums vai brīvāks brīdis. Šis aspekts dažkārt mēdz pieklibot. Kā mums teica Dobele Agra īpašnieks no Anglijas – labu agronomu no slikta šķir 24 stundas. Un tajā ir liela jēga. Izdarot vajadzīgo darbu īstajā laikā, mēs iegūstam lielisku rezultātu, bet pāris dienas vēlāk tas pats darbs vairs nedos neko – tikai ķeksīša pēc.

Ir saimnieki, kas strādā tikai ar Bayer kompāniju un izvēlas mūsu produktus, savukārt citas, īpaši lielās saimniecības, izvēlas dažādu zīmolu produkciju. Simtprocentīgu klāstu neviena kompānija šobrīd tirgū nevar nodrošināt, jo katrai firmai ir savi izcilākie produkti.

Bayer stiprā puse noteikti ir fungicīdi – visi zina Input kā pirmā miglojuma fungicīdu graudaugos, Ascra – kā otro fungicīdu graud augos, savukārt rapšiem ar ļoti labiem rezultātiem – Propulse, kas der arī pākšaugiem un ir pārbaudīts. Šos fungicīdus parasti klienti izvēlas gadu no gada, jo redz, ka tie tiešām ir efektīvi.

Bayer ir arī savas rapšu sēklas ar Dekalb zīmolu, kas ir jau zināms ilgus gadus un ieguvis popularitāti. Pārējām kultūrām Latvijā gan vēl neko nepiedāvājam. Katrā ziņā par sēklām ar zemniekiem ikdienā sanāk runāt un vērtēt regulāri. Nav tā, ka man jāpārzina tikai augu aizsardzības jautājumi, jābūt plašam skatījumam, lai justu visu kopējo ainu.

– Kāds agronomiski jums šķiet šis gads?
– Tādā plašākā mērogā ražas ziņā šis bijis teju vai rekordgads. Tiesa atsevišķos reģionos ražas rādītāji nav augsti – Vilces pusē, Zaļeniekos, Krimuldā, tāpat Krustpils reģionā, kur sausums atstāja negatīvu iespaidu. Tas nozīmē, ka saimniekiem rūpīgi jāseko līdzi laikapstākļiem un ļoti jāpiedomā, vai klasiskās metodes – aršana, kultivēšana un sēja sausuma apstākļos tiešām ir labākā izvēle. Šogad to īpaši labi varēja novērot – tiešās sējas laukos rapši izauga daudz labāk. Atkarībā no pielietotās tehnoloģijas – bezaršana, tiešā sēja − mainās arī ieteiktie augu aizsardzības līdzekļi. Piemēram, vai herbicīds būs ar augsnes vai kontaktiedarbību. Katrai sistēmai ir savi plusi un savi mīnusi. Lauksaimniecībā nav ideālās tehnoloģijas, bet katrai situācijai ir sava.

Slimību un kaitēkļu ziņā šis gads nebija īpaši ievērības cienīgs. Sākumā šķita, ka infekcijas slimību būs maz, bet uz beigām tās saradās. No tiem, kas pieņēma lēmumu neveikt smidzinājumus pret slimībām, citi vinnēja, citi zaudēja. Mēs paši taisījām izmēģinājumu ražošanas laukā, un atšķirība starp to ražu, kur tika likti fungicīdi, un to, kur nebija, bija tonna par labu pirmajiem! Tāpēc, ja kādam liekas, ka viņš ietaupa eiro, nelietojot fungicīdu, tad zaudēt patiesībā var vairāk.

Tieši tas pats bija ar lopbarības pupām. Iepriekš visi vairāk centās iegūt pārtikas kvalitāti, bet šogad vairākās saimniecībās pupas (vai zirņus) sēja tikai zaļināšanas nolūkā, nekādi neierobežojot tur nezāles vai kaitēkļus. Tad arī rezultāts bija sliktas kvalitātes lopbarība, kas nozīmē pazaudētu potenciālo peļņu. Tāpēc ir jādomā un jārēķina līdzi, nevis jāļaujas mirkļa impulsam. Es kā labu risinājumu zaļināšanas vajadzībām redzu starpkultūras, kas der gan zemes ielabošanai, gan prasību izpildei, vienlaikus lieliski sagatavojot zemi vasarājiem ar labu ražas potenciālu. Šāds ieguldījums atmaksāsies ar uzviju. No vienas puses, to var uztvert kā Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas uzspiestu prasību, no otras – tie zemnieki, kas arvien vairāk visā Eiropā to sāk darīt, novērtē starpkultūru ieguvumus – organiskās vielas uzturēšanu, ļaujot zemei atpūsties, kas ir daudz vērtīgāk nekā melnā papuve, kur vēl jāiegulda resursi tās apstrādei, bet augsne tiek noplicināta.

– Vai ar bioloģiskajām saimniecībām jūs arī strādājat?
– Tas ir tāds atsevišķs lauciņš, kur ir īpaša specifika. Mums ir viens bioloģiskais preparāts – fungicīds Serenade, bet pašlaik to vairāk lieto konvencionālās dārzeņu saimniecības apvienojumā ar parastajiem līdzekļiem. Tad pēc līdzekļa lietojuma nav nepieciešams nogaidīšanas laiks līdz ražas realizācijai.

– Kāds ir jūsu viedoklis par iespējamo glifosāta izņemšanu no darbīgo vielu saraksta Eiropas Savienībā?
– Katru gadu kāda darbīgā viela tiek izņemta no aprites, un pārsvarā tās ir populārākās, kas strādā efektīvi un ir izdevīgas arī izmaksu ziņā. Zaļajiem Eiropā ir gana liels lobijs, kas šo tendenci veicina. Taču sekas, kas var rasties, būs daudz sāpīgākas nekā pašlaik var nojaust. Ja aizliedzam kaut ko vienu, vietā nāk kas cits, bet − vai tas būs saudzīgāks? Pašlaik no nākamā gada no produktu saraksta tiks izņemts tiakloprīds – darbīgā viela, kas atrodas insekticīdos Proteus un Biscaya. To vietā nekas cits neparādīsies, lai gan lietošanā paliek kontaktiedarbības insekticīdi, un zemnieki daudz vairāk būs spiesti lietot tos. Līdz ar to piesārņojums var būt daudz lielāks – nevis lietojot vienu stipru, bet vājākus līdzekļus lielākā apjomā. Un tad, kad atkal ūdeņos atradīs kādas citas darbīgās vielas, aizliegs arī tās. Tā ir kā nebeidzama ķēdes reakcija. Piemēram, pirms pāris gadiem bija gana lēts un iedarbīgs rudens herbicīds graudaugos Logran, taču, kad atklāja lielu tā atlieku līmeni ūdeņos, to no aprites izņēma, bet tad atkal popularitāti ieguva citi līdzekļi, kas noteikti atkal tiks aizliegti.

Šobrīd glifosāts ir salīdzinoši lēts un efektīvs līdzeklis gan sārņaugu, gan nezāļu ierobežošanai rugainēs, jaunās vai problemātiskās augsnēs. Taču vienmēr pastāv jautājums, cik pareizi galalietotājs šo līdzekli izmanto. Lauksaimniekus bieži vaino augu indēšanā, taču neviens prātīgs saimnieks naudu nesēs vējā, vienkārši braukājot pa lauku ar miglotāju. Tas ir mīts, kas nezināšanas dēļ tiek sabiedrībā daudz kultivēts. Vēl ir arī mazdārziņu kategorija, kur nereti entuziasti bez atbilstošām zināšanām iegādājas, piemēram, Roundup un laistās ar to diezgan pamatīgi – ielej uz aci un vēl ar pamatīgu rezervi, lai būtu drošs par rezultātu. Tā var nodarīt daudz lielāku kaitējumu nekā lielsaimniecības, kur agrotehnoloģiskie procesi tiek stingrāk kontrolēti, lietojot precīzas devas. Tāpēc ne vienmēr tas, ko tirgū piedāvā kā savā dārziņā ekoloģiski izaudzētu, tiešām tāds arī ir.

Taču te ir vēl viens aspekts – daudzas darbīgās vielas, to skaitā glifosāts, ir aizliegtas tieši Eiropas Savienībā, kamēr citviet ir atļautas. Mēs padarām Eiropu zaļāku, bet arī mazāk konkurētspējīgu. Veikalā mēs tāpat varam iegādāties produkciju, kas ražota no graudiem, audzētiem ārpus ES, lietojot tās vielas, kas te ir aizliegtas. Sanāk, ka mēs paši sevi ierobežojam.

Ne vienmēr tas, kas pirmajā brīdī šķiet videi draudzīgs, tāds arī ir. Piemēram, ja runājam par elektromobiļiem, kas tiek uzskatīti par videi draudzīgiem. Interesanti būtu salīdzināt, cik liels dabas piesārņojums rodas, tādu izgatavojot, cik daudz izmaksā elektroenerģijas saražošana un pēc tam šī auto utilizācija. Taisnība ir abām pusēm! Dabas aizstāvjiem ir jāsaprot, vai bez augu aizsardzības līdzekļiem varam izaudzēt graudus, dārzeņus lielās platībās, nevis savā piemājas dārziņā vai arī – cik reāli, ka tos audzēs katrs pats, nevis pirks lielveikalā. Vai arī – cik cilvēku varēs atļauties iegādāties biopārtiku? Jāņem vērā, ka bioloģiski audzēti dārzeņi arī sliktāk glabājas, tāpēc daļu produkcijas var nākties izmest. Un te īsti vairs nevar runāt par draudzīgumu dabai. Tāpat nomiglot ar glifosātu prasa tikai vienu braucienu ar traktoru, kamēr bioloģiskā audzēšana prasīs lielāku tehnikas iesaisti, līdz ar to arī izmešus.

– Bayer sastāvā nesen nonāca arī Monsanto.
– Šogad noslēdzās visi apvienošanās pasākumi, līdz ar to Monsanto kā zīmols izbeidz pastāvēt, bet Bayer ir kļuvis par lielāko augu aizsardzības līdzekļu ražotājkompāniju pasaulē. Eiropā mūsu produktu grozs gan tādēļ nav ievērojami pieaudzis, taču pārējā pasaulē tas ir daudz lielāks.

– Kādi būtu jūsu ieteikumi nākamajai sezonai?
– Iesaku zemniekiem rūpīgi sekot līdzi, kas notiek viņu saimniecībā un uz laukiem, lai laikus reaģētu. Darbi jau katru gadu ir vieni un tie paši, bet nekad nav piedzīvots tāds brīnums, ka kaut kas ir atrisinājies pats no sevis. Nepaļauties uz veiksmi, bet darīt pašiem!

Jelgavā mums ir savs Lauku izmēģinājumu centrs, kur izmēģinām jaunos produktus, salīdzinām un pētām, risinām problēmas. Pašlaik arvien aktuālāka kļūst rezistences problēma – gan Latvijā, gan visā Eiropā. Izteiktāk tas attiecas tieši uz kukaiņiem un nezālēm. Sevišķi aktuāla šobrīd ir rudzusmilga, bet tāpat problēma aktualizējas arī virzai, rudzupuķei. Taču noteikt, vai vainīgs ir zemnieks, lietotā ķīmija, laikapstākļi... to var pateikt tikai laboratorijā. Savukārt no kukaiņiem rezistence ir aktuāla rapšu spīduļiem, uz kuriem kontaktiedarbības insekticīdi strādā nepietiekoši. Tam ir jāpielāgojas! Pats pamats ir augu rotācija, pēc tam jādomā par augsnes apstrādi, tāpat arī produktu maiņu – izmantojot citas darbīgo vielu grupas. Arī Bayer piedāvā tirgū produktus ar vairākām darbīgajām vielām, kas arī būtiski ietekmē rezistences samazināšanos.